Vārda dienu svin: Edmunds, Edžus, Vidmants

Romāns Kārumniece. 10.daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

„Šo skatu es atcerēšos brīdī, kad atteiksies man darbā palielināt algu,” es nespēju beigt smieties. Paņēmu glāzi un noskūpstīju Robertu uz pieres. Cik ātri sabrūk robeža starp priekšnieku un padoto. Kaut gan es tā arī nespēju saprast, kas bija par iemeslu, kāpēc Roberts pēc vairāku gadu kopā strādāšanas pēkšņi pagājušā nedēļā bija ieradies pie manis. Mana sievietes intuīcija piedāvāja vairākus variantus, bet tas bija pārāk sāpīgi, lai par to domātu šovakar. Rīt noteikti būs labāks zvaigžņu stāvoklis, un arī viss rādīsies gaišākās krāsās.

Pēc divām stundām situācija bija krasi mainījusies. Tukša šampanieša pudele mētājās miskastē. Uz galda stāvēja pusizdzerta vīna pudele. Mēs gulējām manā guļamistabā, noguruši no kaisles, kas nebeidza mūs atstāt. Es atvēru acis un sapratu, ka esmu piedzērusies. Lieliski. Man blakus šņāc priekšnieks un pulkstenis rāda divi naktī, rīt ir darba diena un tālumā zvanīja Roberta telefons.

„Robert. Robert!” iebakstīju viņam sānos. „Celies. Dzirdi? Tev zvana telefons.”

Roberts atvēra acis. „Jēzus! Man liekas, ka vai nu esmu kapitāli noreibis no seksa jeb esmu drusku iedzēris par daudz.” Uzlicis rokas uz galvas, Roberts centās izkustināt kaklu. „Kas tur zvana?”

„Es taču tev saku, ka zvana tavs telefons. Starp citu, pašlaik ir divi naktī un man ir aizdomas, ka tas nav Ivo, kas tev šobrīd zvana.”

„Cik ir pulkstenis??” Roberts pieleca kājās. Paķēris telefonu Roberts kādu brīdi skatījās ekrānā cenšoties sakoncentrēties.

„Sveika, sirsniņ! Kas noticis?” Balss bija piesmakusi un jebkurai sievietei šajā brīdī rastos aizdomas.

„Esmu pie Jura, sēžam iedzeram, runājam par šo un to un.. Kas?? Kā tas gadījās? Kā plīsa? Pusgadu atpakaļ truba tika mainīta. Nē, nu tagad es, protams, neskriešu uz mājām. Jā, skaidrs, jā. Nu labi, sirsniņ. Neuztraucies. Ja jau puse mājas ir appludināta, tad vairs nav ko uztraukties.” Tālāk es nedzirdēju, jo Roberts aizstreipuļoja un virtuvi runāt tālāk ar sirsniņu. Man šajā momentā likās, ka kāds griež mani uz pusēm. Kā es varēju ielaisties afērā ar priekšnieku, aizņemtu vīrieti? Kā es varēju nokļūt šādā situācijā: viņš virtuvē runā ar savu draudzeni, kamēr mīļākā guļ gultā manāmi iereibusi no alkohola un seksa. Vai ir iespējams krist zemāk? Pārvilku segu pāri galvai un vēlējos pazust. Kāpēc es atkal nevaru pateikt nē? Vai tiešām mans pašnovērtējums ir tik zems? Atbildi nepaspēju gūt, jo sajutu, kā Roberts iekrita gultā.

Citāts: “Pēkšņi man kā no skaidrām debesīm iespēra zibens: vakar alkohola ietekmē mēs taču nebijām izsargājušies! Man vaigos iesitās karstums. Ko tagad darīt?”

„Fantastiski! Nē, nu vienkārši lieliski!” Roberts nervozi nosmējās. „Kamēr mēs te gūstam dievišķīgas izjūtas, tiešām dievišķīgas. Kur tu esi? Lien ārā no segas. Dzirdi?” Pacēlis segu Roberts sāka mani meklēt.

„Es klausos, klausos. Vienkārši esmu drusku noreibusi, un cenšos to slēpt zem segas.”

„Nu labi. Pie kā es paliku? A! Mans dzīvoklis ir applūdis. Tās štrunta trubas ir plīsušas un visa vannas istaba pilna ar ūdeni. Nu tā vismaz saka kaimiņi, kuru vannas istaba arī ir kā baseins. Sanitai zvanījuši kaimiņi, respektīvi, uzmodinājuši viņu. Labi, ka pārvaldnieks ir uz vietas. Tagad ar to nodarbojas. Vienkārši kolosāli! Zini, kad esi iereibis šādas lietas liekas manāmi krāsainākas,” Roberts runāja un runāja. Bet es domāju par to, kā es rīt ieradīšos darbā ar sāpošu galvu.

Protams, Roberts nekur negāja projām. Viņš palika manā dzīvoklī un manā prātā. Rīts pienāca ātrāk nekā plānots. Kad zvanīja pulkstenis, man bija sajūta, ka esmu tikko aizvērusi acis.

„Ārprāts! Ko tas pulkstenis var zvanīt?” Roberts pagriezās uz vēdera.

„Jāceļas, šef. Šodien tev ir tikšanās ar arhitektu biroju un man…es pat nezinu, kas man. Ja es tagad neiedzeršu kafiju, esmu nederīga, absolūti nederīga.” Lēnā garā nometu segu. Fonā ieslēdzās radio. Sākās ikdiena, tikai šorīt viss bija ačgārni. Kāda velna pēc vakar vajadzēja pa virsu šampanietim dzert vīnu? Aizstreipuļoju līdz virtuvei, ieslēdzu kafijas automātu un iedama uz vannas istabu nokliedzos:

„Ja tu, Robert Štrauss, tūlīt necelsies, es visiem darbā izbazūnēšu, ka zinu, kādā krāsā ir tavas apakšbikses.”

Kad iznācu no dušas, Roberts jau bija izdzēris kafiju un ietinies palagā runāja pa telefonu. Man tas viss likās tik kaitinoši un tajā pašā laikā tik patīkami. Vīrietis mājās. Un kas par vīrieti! Ja vien viņam nebūtu draudzene un nopludināta vannas istaba. Sēdēju dzēru kafiju un gaidīju, kamēr Roberts saposīsies. Pēkšņi man kā no skaidrām debesīm iespēra zibens: vakar alkohola ietekmē mēs taču nebijām izsargājušies! Man vaigos iesitās karstums. Ko tagad darīt? Tikmēr Roberts saposies ienāca virtuvē un atkrita uz krēsla.

„Man ir ļoti neskaidra galva. Laikam doma par vīna un šampanieša kokteili nebija laba. Kas tev noticis? Izskaties it kā savu vecvecmammu dzīvu esi ieraudzījusi.”

„Zini,” man pat nebija sajēgas kā uzsākt sarunu. „Man ir tādas aizdomas, ka mēs vakar neizsargājāmies.”

Roberts nevērīgi pakasīja galvu un iedams uz koridoru noteica: „Varbūt. Es skaidri neatceros, bet neuztraucies, sirsniņ. Esmu ļoti atbildīgs vīrietis. Ja dāvāsi man mazu Robertiņu, es tikai priecāšos.”

Sēdēju kā ar aukstu ūdeni aplieta. Es varbūt esmu stāvoklī, bet viņa vienīgā doma ir kā ātrāk tikt uz darbu.

„Tu tikai priecāsies? Robert! Pagaidi. Kas tā par atbildi? Tu vispār saprati, ko es tev teicu? Varbūt esmu stāvoklī, bet tu domā par darbu. Tev tas liekas tāds joks??” biju tik dusmīga, ka nespēju saprātīgi domāt.

„Nu izbeidz! Ko tu ārdies? Varbūt tu arī neesi stāvoklī. Man bērni ļoti patīk. Es šeit problēmu neredzu. Nu, miers?” Viņš pienāca klāt, nesdams mēteli. „Jau ir astoņi. Ejam.”

Biju tādā šokā par viņa bezatbildību, ko Roberts pats laikam uzskatīja par augstākās atbildības pilotāžu. Mēmi ļāvu sev uzvilkt mēteli. Noslēdzu gaismas un devāmies uz darbu. Katrs savā mašīnā, katrs uz savu pusi. Kā divi svešinieki, kas satikušies krustojumā, kamēr deg sarkanā gaisma. Iesēdos mašīnā, un acīs sariesās asaras. Roberta attieksme tikai parādīja, cik daudz cieņas viņam ir pret mani. Atspiedusi rokas pret stūri pēkšņi ieraudzīju Viņu. Vīrieti, ko satiku skrienot, tad nākot pretī. Viņš gāja garām mašīnai, paskatījās uz manu pusi, un nosarka, pasmaidīja un atkal nosarka. Viņa skatienā bija kaut kas maģisks, kaut kas tāds, kas lika laikam apstāties un vērot viņu. Es nespēju atraut acis no Viņa, no svešinieka, kuru liktenis mani stāda priekšā jau trešo reizi. Es nezināju par viņu neko, tikai vienu – viņš bija dievīgs. Viegli pamāju ar galvu un nodūru acis, atcerēdamās savu nožēlojamo stāvoklis. Ja viņš zinātu, cik zemu esmu kritusi. Izbraucu uz ielas un nekavējoties uzgriezu Ilvijas telefonu. Brīdī, kad izdzirdēju miegaino Ilvijas balsi, sapratu, ka laikam ir drusku par agru. Pulkstenis rādīja 8 un 24 minūtes.

„Piedod, Ilvija, ka zvanu tik agri. Bet man ir notikusi katastrofa.” Nespēju parunāt, kaklā bija kamols.

„Ak dievs, sirsniņ. Cik ir pulkstenis? Es tikko sapņoju par Džordžu Klūniju. Es ceru, ka tiešām ir notikusi gadsimta katastrofa.” Ilvija bija īgna un es uz mirkli pārdomāju vai vispār ir jēga turpināt tēmu. Taču sirds man bija pilna.

„Es pārgulēju ar Robertu, mēs izdzērām pārāk daudz, mēs neizsargājamies un man ir paģiras.” Nobēru vienā elpas vilcienā. No malas tas izklausījās kā grēksūdze.

Otrā telefona galā iestājās klusums.

Citāts: “Uz ko es biju sacerējusies? Ka vīrietis ar draudzeni un stabilu privāto dzīvi pēkšņi pēc divām kopā pavadītām naktīm atskries pie manis? Vai es katrā vīrietī vēlos redzēt savu nākamo vīru? Laikam, jā…”

„Tagad tā. Ļauj man pamosties, nomazgāties un tiekamies pusdienās. Kā tev liekas balzāmbārs? Jo pašlaik tas, ko tu man nobēri, izliekas, kā spraigs sižets romānam. Nomierinies. Izrunāsim visu. Būs labi.”

Es noliku telefonu uz paneļa. Mierīgāk man nekļuva, bet apziņa, ka Ilvija bija vienmēr gatava atbalstīt mani, bija lieliska. Nav nekā labāka kā zināt, ka blakus ir cilvēks, kuram tu vari uzticēties, būt tāda kāda tu esi, bez izlikšanās, bez maskas. Kurš nenosodīs tevi, bet centīsies kopīgiem spēkiem atrisināt problēmu.

Braucu uz darbu, un asaras bira kā pupas. Uz ko es biju sacerējusies? Ka vīrietis ar draudzeni un stabilu privāto dzīvi pēkšņi pēc divām kopā pavadītām naktīm atskries pie manis? Vai es katrā vīrietī vēlos redzēt savu nākamo vīru? Laikam, jā, jo gandrīz visām manām paziņām un draudzenēm ir sava ģimene, un neviļus rodas jautājums, ar ko viņas ir labākas par mani? Kāpēc viņas ir atradušas savu laimi, bet es nē? Laime ir tāds relatīvs jēdziens, ne to var izmērīt, ne nosvērt, tikai just, bet katrs mēs jūtam savādāk, katram ir sava vērtību skala, pēc kuras mēs nosakām – šodien esmu laimīga vai nē. Bet vienu gan es zinu: par spīti visiem un visam es būšu laimīga ar kādu, kas novērtēs mani kā cilvēku un sievieti, ar kādu, kuru es mīlēšu bez nosacījumiem, vienkārši tāpat, no sirds.

Piebraucu pie darba un, paskatoties spogulī, sapratu – ja es neuzkrāsošos, darbā padomās, ka man kāds ir nomiris. Saņēmos, lai gan darbam noskaņojums bija absolūti zem nulles, un vēlme satikt Robertu vēl mazāka.

Pagāju garām Martai, kas garlaikota šķirstīja pēdējo modes žurnālu.

„Labrīt! Man arī prieks tevi satikt.”

„Piedod. Labrīt.” Uzmetu paviršu skatienu un iegāju savā kabinetā. Daiga jau bija priekšā ieurbusies plānā.

„Labrīt! Es galīgi nevaru saprast, vai prezentācijai labāk lašmaizes vai ikrmaizes? Kā tu domā vai arhitekti iztiek no skicēm jeb ēd arī kaut ko sakarīgu?”

Es atslīgu krēslā un nespēju pievērst Daigai uzmanību, tik iekšēji sagrauta es jutos, un vistrakākais, ka nespēju to noslēpt.

„Hallo, vai jūs mani dzirdat?” Daiga apgriezās otrādi. „Tev viss kārtībā? Izskaties tāda aizpampusi.”

Daiga kā vienmēr bija tieša.

Dalīties.

Atstāt Ziņu