Vārda dienu svin: Cecīlija, Cilda

Romāns Kārumniece. 1.daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Šorīt atmodos jau pirms zvana. Parasti mobilais telefons guļ uz grīdas un vibrējot pamodina mani no saldā miega. Šorīt mani pamodināja mašīnu skaņas uz ielas. Vai esmu nogulējusi darbu? Vakar darbā visiem skandināju, ka nav iespējams aizgulēties! Šīs trakās domas dzīta, tumsā nogrābstos pa grīdu un paķeru telefonu. Cerams, ka nesabojāju manikīru! Ieslēdzu telefonu, un spožais ekrāns mani apžilbina. Phu! Esmu pamodusies 10 minūtes par agru. Tas nozīmē, ka man būs 10 liekas minūtes paspoguļoties, kas man kā sievietei ļoti patīk.

Šis rīts ir tik fantastisks: saule ir uzlekusi, sārta kā avene tā karājas pie debesu juma. Iekšēji jūtu, ka šī būs fantastiska diena. Vai jums tā nekad nav gadījies, ka jūtat – šī ir mana diena un nekas to nespēs sabojāt? Par laimi ceļš līdz mašīnas stāvvietai ved gar jūras krastu un tas dod lielisku iespēju sagatavoties dienai. Jau doma vien, ka jāiet uz biroju, nav īpaši iepriecinoša. Atkal jāsatiek visas žagatas. Bet par to daudz neuztraucos. Šobrīd galvenā doma ir laikus paspēt nokasīt nolādēto sniega kārtu no mašīnas priekšējā loga. Tas stāvvietā ir visinteresantākais brīdis, gluži kā mūzika – cilvēki kasa sniegu no savu mašīnu logiem, dusmodamies, ka vairāk laika tērējam tīrot logus, nekā braucot līdz ofisam. Tas ir attiecināms arī uz mani.

Starp citu, piemirsu iepazīstināt par sevi. Esmu nepiedienīgi jauna – 30 gadi. Katru rītu es sev cenšos iegalvot, ka tas ir vislieliskākais vecums, ka dzīve jāķer tagad un tūlīt. Man ļoti garšo saldumi, tāpēc jūs, protams, saprotiet, ka ik pa laikam cīnos ar lieko svaru. Gribētu satikties ar to cilvēku, kurš ir izdomājis salikumu „liekais svars”! Man ir rudi mati un zaļas acis, kuras kļūst vēl zaļākas no niknuma, ja priekšā braucošā mašīna brauc lēnāk par lauku traktoru. Esmu impulsīva, brīžiem runāju un tikai pēc tam domāju. Principā, kā jebkura normāla sieviete, es runāju vairāk nekā domāju, un ja tam papildus nāk glāze vīna vai viskija (jā, tiešām viskija), tad runas plūdus nevar apturēt pat Fidels Kastro. Es dievinu blūzu. Vēl vairāk dievinu dejot un braukt ar mašīnu. Ikreiz, kad radio skan jauka mūzika, es sāku dziedāt līdz un gorīties. Blakus braucošie vīrieši daudzreiz ir rādījuši ar pirkstu: skat, traka sieviete! Bet man viss vienalga – galvenais, ka darbā ierodos laikus.

Māte mēdz teikt, ka esmu egoistiska būtne, domāju tikai par sevi. Tā teikt – mēs apspriedāmies un es nolēmu. Par savu mammu stāstīšu vēlāk.

Esmu viena – man nav pastāvīga vīrieša pie sāniem. Ir brīži, kad kaunos par faktu, ka esmu viena. Līdz 25 gadu vecumam man šķita, ka tas ir normāli, dzīvot tikai sev, veltīt laiku tikai sev un draugiem. Dejot līdz rītausmai, bezspēkā iekrist taksometrā un ļaut tam vest sevi uz mājām, pa ceļam vērojot pilsētas aprises, kā tā mostas, kamēr tu domā, kā pēc iespējas ātrāk iekrist gultā. Kad nosvinēju savu 26 dzimšanas dienu sāku aizdomāties par to, ka pašai sava ģimene būtu tikai lieliski. Arī tante ar onkuli, katru reizi tiekoties, paskatās uz mani ar to skatienu, kas saka: „Meit’, vai nav laiks nogruntēties? Atrast vīrieti un turpināt dzimtu?”

Un šis skatiens mani iedzina kompleksos. Ar ko esmu izpelnījusies Dieva dusmas, ka tas man nesūta manu īsto Vīrieti? Tikai tagad saprotu, ka toreiz nemaz nevēlējos saistības. Gribēju traukties pa pasauli, grābjot visu pēc kārtas, izgaršojot visu, ko dzīve piedāvā, neatsakoties ne uz ko. Vārdu salikumu „ne no kā” vēlētos izcelt īpaši, jo toreiz nemācēju pateikt vārdu „nē”. Katrs vīrietis, ka nāca pretī tika uztverts kā potenciālais Lieliskais Vīrietis. Vienas nakts sakars bija vienkārša lieta. Jūs noteikti varat sākt mani nosodīt, bet toreiz man to vajadzēja. Izjust pieskārienus šonakt, nedomājot, ko nesīs rītdiena. Bet nākamais rīts nesa morālas paģiras. Joprojām dzirdēju iepriekšējās nakts elsas, Viņa pieskārienus un vārdus, kuri nenozīmēja neko, bet tos bija patīkami dzirdēt. No rīta mēs šķīrāmies kā svešinieki, jo nebija, par ko runāt. Mūs vienoja tikai sekss, ekstāze un nakts. Tā bija kā narkotika. Jā, tagad es varu atzīt, tas bija pieradums, kas padarīja manu prātu vēsu, bet sirdi karstu. Tās bija emocijas, kas piepildīja manas šūnas ar tām tik nepieciešamo adrenalīnu. Par šiem piedzīvojumiem nezināja pat vistuvākie cilvēki. Kā var atzīties mammai, ka man tikko bijis sekss ar Vīrieti, kurš jaunībā lenca viņu?! Kā lai atzīstas faktā, ka atdevos Viņam bez mazākās sirdsapziņas pārmetumiem turpat uz grīdas, pat drēbes nenovelkot. Un mēs šķīrāmies pēc divām stundām kā svešinieki, kas guvuši baudu no pakalpojuma. Gluži kā pašapkalpošanās veikalā. Ņem, ko gribi!

Citāts: “Kā var atzīties mammai, ka man tikko bijis sekss ar Vīrieti, kurš jaunībā lenca viņu?! Kā lai atzīstas faktā, ka es atdevos Viņam bez mazākās sirdsapziņas pārmetumiem turpat uz grīdas, pat drēbes nenovelkot.”

Ja tā paanalizē savu tā laika rīcību, es dzinos pēc baudas, kuras cena bija pagrimums. Viņa acīs es biju lupata, kura atbrauca, kad Viņam bija ērti. Taču braucot projām es jutos neērti. Viņš teica, ka esmu vienīgā, taču tos pašus vārdus Viņš teica savai sievai ierodoties mājās pēc „svarīgas tikšanās”. Kā es toreiz jutos? Netīra. Varēju zem karsta ūdens stāvēt un aizskalot Viņa smaržu projām, taču prāts turēja atmiņas cieši jo cieši. Šajos brīžos gribēju justies kā vecmamma, kura aizmirsusi, ko iepriekšējā vakarā teikusi. Un katru reizi centos sev iegalvot, ka tā ir pēdējā reize, kad tiekamies. Kāda jēga?! Viņam ir sava ģimene, bet es… es esmu līdzeklis, lai atslābinātos no intensīvas dienas? Līdzeklis, lai atriebtos sievai? Apmierinātu savu ego. Viņš to apmierināja, bet aizmirsa pajautāt, kā jutos es. Taču tad atkal zvana mobilais.

„ Čau, runčuk! Ko sadari šovakar?”

Tā bija viņa saldā balss, kura nupat izdzēsa manis doto solījumu, nekad vairāk ar Viņu netikties. Vai tiešām es to biju sev solījusi? Nē, nevar būt.

„Atbrauksi šovakar? Man tevis pietrūkst!”

„Pēc stundas būšu klāt!” Tā bija mana vienīgā atbilde. Sēdēju mašīnā un domāju, kāda velna pēc es te sēžu?

 „Pīiiii…..” pēkšņi dzirdu sev aiz muguras aizdomīgas skaņas. Ah, jā. Izrādās kādas pāris sekundes jau stāvu krustojumā pie zaļās gaismas un dabiski, ka šoferis jaunā BMW mašīnā ir citos uzskatos par normālu braukšanu. Paceļu roku, tādā veidā vēloties atvainoties par štopera izraisīšanu jau rīta agrumā, bet BMW šoferim no tā laikam ne silts, ne auksts.

Darbā ierodos viena no pirmajām. Tā laikam ir viena no manām labākajām īpašībām. Precizitāte. Itin visā, protams, izņemot randiņus, jo nevar taču ierasties laikus! Jūs, dāmas man piekritīsiet, vai ne? Iedomājieties ainiņu: jūs ierodaties laikus. Stāvat un gaidāt, kamēr ieradīsies jūsu mīļotais. Pilnai labsajūtai tikai trūkst puķu pušķis jums rokā, ko pasniegt kungam par nokavēšanos. Absolūti netipiska ainiņa mūsdienu sievietei.

Kamēr ieslēdzu datoru un saprotu, kas šodien jādara (Man patīk izplānot dienu iepriekš. Kaut es varētu izplānot tādā pašā vieglumā savu dzīvi!), somā zvana mobilais telefons. Man nav jāilustrē kā izskatās sieviete, kura savā lielajā somā meklē vibrējošu telefonu. Tieši tā, ar katru zvanu mani pārņem histērija – nu kur tas nolādētais telefons ir iebāzts! Es taču to dzirdu. Protams, brīdī, kad tas pārtrauc zvanīt, es to ar lepnu žestu izceļu no somas. Nepazīstams telefons. Lieliski. Un tā dēļ es esmu izgāzusi uz galda visu somas saturu…

„Labrīt,” maigā tonī kabinetā iesoļo mana kolēģe Daiga. „ Es šorīt tā nomocījos ar tiem stulbajiem mājas vārtiem. Ja Dievs drīzākajā laikā man nesūtīs vīrieti, es uz darbu nebūšu spējīga atbraukt. Mana slēdzene ir pilnīgā čupā!”

Es dievinu Daigu. Viņai ir 45 gadi, bet no viņas plūsts nebeidzama vitalitāte un optimisms. Mēs abas esam pilnīgi vienādas. Kad sākam stāstīt brīvdienu piedzīvojumus, pārtraucam viena otru pusvārdā, bet zinām, ka nekad nedusmosimies. Mēs esam perfekts tandēms, kas kopīgiem spēkiem pacels mašīnu, ja tas būs nepieciešams. Viņa dzīvo kopā ar savu 20-gadīgo meitu un suni, kas varētu būt vecākais suns visā Rīgā.

„Neskaties uz maniem džinsiem. Man šodien ir noliktavas diena. Kad atnāks Ginta, mums jāiet pakot dāvanas. Jūrmalas slimnīca ir atkal visas izdalījusi. Kur tās māmiņas rodas?” viņas izmisums nav uzspēlēts. Un tas man patīk vislabāk. Mūsdienās ir ļoti liels retums sastapt cilvēkus, kuri ir godīgi. Kuri tev pateiks, kā ir. Godīga atbilde, kuru no sākuma tu nemaz negribi dzirdēt. Atbilde, kuru tu iekšēji jau sen zini, bet nevari saņemties sev skaļi pateikt jeb vēl trakāk – to dzirdēt no cita. Par to es Daigu cienu. Vēl vairāk, es varu uz viņu paļauties ne tikai miera laikā, bet arī kara laikā.

„Labrītiņ,” aizelsusies ofisā ieskrien trešā kolēģe Ginta. „Es atkal netiku ārā no mājas, jo bija pazudušas dēla mīļākās zeķes, respektīvi, labās kājas zeķīte. Finālā izrādījās, ka zeķi uzvilkusi kājās meita Jasmīna. Meitenes, es tā vairs nevaru! Nu kas tā par dzīvi!? Un Bruno arī nevar palīdzēt. Viņam redziet nav laika, bet man ir, vai ne?! Es varu visu rītu pavadīt ar pēcpusi gaisā pārrokot visu māju, lai atrastu to zeķīti! AAAHHHH!!”

Šajā momentā man jūs jāiepazīstina ar Gintu. Precējusies ar zobārstu, kuru vairāk interesē, kas sievietei ir zem svārkiem un nevis mutē. Gintai ir divi bērni, kurus viņa ļoti mīl. Ginta pati savā dzīvē nav īsti sapratusi savu sūtību. Viņas dzīvē vīrieši nāk un iet. It kā dzīvo kopā ar savu vīru, bet īsta tuvība abu starpā ir zudusi. Par to viņa var stāstīt caurām dienām, bet no sarunām liekas, ka viņu vairāk skumdina fakts, ka mēs viņu lāgā neuzklausām. Man liekas, viņa pat kādreiz izbauda šo grūtsirdību, gaušanos. Bet, ja tā padomā, vai mums visiem negribas pažēloties par to, cik sūra diena bijusi, par to, cik netaisnīgi pārdevēja mūs nolamājusi par kaut ko tāpat vien.

Šorīt biju ieplānojusi sapulci ar priekšnieku, lai saprastu, kāpēc pārdošana pagājušajā mēnesī ir tik krasi samazinājusies. Diemžēl ar sapulcēm ar manu priekšnieku ir vienas nedienas. Tu, godīgs cilvēks, aizej laicīgi, izplāno sev dienu, bet viņš redziet dienu neplāno nemaz un attiecīgi sapulce, kurai jāsākas plkst. 10.00 parasti sākas ap plkst. 11.00 un arī tad ar vairākiem pārtraukumiem.

„Vai vari ienākt”, pa durvīm iespraucas priekšnieka Roberta galva.

„Jā, labi, tikai dod man piecas minūtes”, atsaucos, nemaz nepagriežot galvu uz viņu pusi. Jāatzīst, ka starp mums vienmēr ir valdījušas abpusējas simpātijas. Varu brīžiem apšaubīt viņa direktora spējas, bet spēju savaldzināt sievieti – nekad.

Dalīties.

Atstāt Ziņu