Romāns Īres līgums. Noslēgums

Diāna jutās noreibusi, tas šķita kā pasakā, tik negaidīti, apburoši un romantiski. Cieši apskāvusi vīrieti, viņa ļāvās mirklim, baidoties to pazaudēt.

– Mamm!

No bērnistabas atskanēja Sanda sauciens. Diāna atraisījās no Aleksandra skavām, vaigi bija sārti, viņa nokaunējusies raudzījās dēlā, kurš tikko bija pieskrējis klāt, juzdamās vainīga, tikai īsti neaptverot par ko.

– Mamm, oi, labvakar!

Zēns, ieraudzījis smaidošo dzīvokļa saimnieku līdzās mammai, pieklājīgi sasveicinājās.
Sandi, ko vēlējies?

– Mēs ar Robertu drīkstam skatīties otru multeni?

– Jā, drīkstat.

Diāna vēlīgi atvēlēja un noraudzījās, kā dēls aizskrien uz savu istabu, priecīgi ziņodams mazajam brālim, ka drīkst skatīties otru multeni, bet pa to laiku Roberts jau bija pie mammas pieprasot, lai viņu paņem uz rokām. Aleksandrs mazo puiku paņēma Diānas vietā, uz ko puika nemaz neprotestēja un draudzīgi kaut ko stātīja savā valodiņā.

– Tu nu gan esi drošs un dikti runātīgs!

Aleksandrs iesmējās.

– Diān, bet kāda būs tava atbilde? Ņemsi mani par vīru un dēliem par tēti?

Diāna apmulsa, lai cik ļoti bija vēlma teikt „Jā!”, viņa nespēja izrunāt šo vārdu, kaut kas iekšā lika teikt „Nē”.

– Aleksandr, tas ir tik negaidīti, dod man laiku nedaudz apdomāt visu.

– Labi, man jābrauc uz  mēnesi komandējumā , būšu Tallinā, kad atgriezīšos, atbildēsi, bet ļoti ceru, ka tas būs „jā”, citu variantu pat nepieļauju.

– Vēlies padzert kafiju, tēju?

– No kafijas es neatteiktos.

Lai novērstu sarunu citā virzienā, viņa aicināja Aleksandru pie galda. Turot Robertu vēl aizvien uz rokām, viņš piekrita piedāvājumam un apsēdās pie galda, noraugoties, kā Diāna gatavo viņiem abiem kafiju un uzkodas pie tās.

Viņi, pie galda sēžot ilgi runāja par dažādām tēmām, lēni malkoja kafiju, ik pa brīdim atskrēja kāds no puikām, līdz Diāna paziņoja, ka zēniem laiks iet gulēt.

– Es tad došos prom.

Aleksandrs atvadījās un veikli noskūpstīja savu mīļoto. Tad viņš iegāja istabā, kur zēni lēkāja pa gultu.

– Puikas, čau!

Sandis ar Robertu reizē iesaucās:
– Atā!

Kad Aleksandrs bija prom un dēli jau gulēja, Diāna tumsā sēdēja pie loga, lēni malkoja kafiju  ar pienu. „Esmu dīvaina, par Aleksandru sapņoju sen, skūpstu gaidīju ilgi, vēlējos dzirdēt bildinājumu, dzīvot kopā, bet, kad tas viss no sapņiem kļuva par realitāti, vairs negribu neko no tā. Vai esmu vienkārši nobijusies, vai tomēr, manas jūtas pret viņu nav tik stipras, lai sniegtu viņam roku uz mūžu? Ko lai es daru? Es nesaprotu kas notiek manā sirdī… Tāds haoss! Man ir mēnesis laika, lai pieņemtu lēmumu, tieši tik daudz laika, lai savestu savu dzīvi kārtībā, lai tālāk to turpinātu veiksmīgi, neatkarīgi no tā, ko izlemšu.”

-25-
Oļegs sēdēja uz soliņa  Ogres centrā , kā jau bija ar Diānu norunājis, tieši blakus lāča statuetei. Diāna nedaudz kavējās, bet viņš pie tā bija pieradis, pazina savu sievieti, viņa vienmēr vēl centās pabeigt kādu darbiņu, lai nākamajā dienā būtu mazāk un tā katru dienu. Rokās viņš turēja rokassprādzi, kurā bija iestrādāts Diānas mīļakais akmens  – granāts, viņam bija krietni jāpapūlas, lai atrastu šo rotaslietu, jo zinot viņas gaumi, nederēja kura katra skaistumlietiņa, tai bija jābūt īpašai un oriģinālai, tādēļ arī bija licis mazliet juvelierim pārtaisīt, lai piešķirtu rokasprādzei  īpašu izskatu, tādu lai Diānai patiktu.

– Sveiks! Piedod, ka kavēju, gribēju vienu darbiņu pabeigt līdz galam.

– Nekas, esmu jau pieradis.

Oļegs draudzīgi pasmaidīja, saņēma Diānu aiz rokas, bet viņa to atrāva un apsēdās uz soliņa.

– Oļeg,  runāsim par lietu.

– Es, Diān, mīļā, vēlējos lūgt piedošanu par visu, kā esmu izturējies, ko pateicis. Man ir bijis laiks visu pārdomāt, izanalizēt mūsu attiecības, es sapratu, kādēļ tas viss tik tālu ir aizgājis. Centies mani saprast un, ja spēj piedod.

Dziļi ievilcis elpu, viņš iesāka stāstīt par savām izjūtām, ko bija jau teicis mammai. Diāna raudzījās uz savām kājām un uzmanīgi klausījās Oļega vārdos:
 … Man pietrūkst mūsu abu dēlu, esmu bijis netaisnīgs pret Sandi, dziļi sevī noliedzot, ka viņš nav mans dēls, bet es viņu mīlu tik pat stipri kā Robertu, esmu to sapratis. Tāpat man ir skaidrs, ka man ir daudz vairāk laika un uzmanības jāvelta tev,  es nolīdis pie  datora domāju, ka nu tev mani jāaprūpē un jālutina, aizmirstot, ka attiecības veido divi cilvēki, visu uzgrūdu tikai uz taviem pleciem un uzskatīju,  ja pieskatu bērnus, kamēr esi prom izbraucienos vai darbā, man ir tiesības neko mājās vairs nedarīt, aizmirsu, ka visas pārējās dienas tās pašas rūpes un vēl vairāk ir tev, nepalīdzēju un tik pārmetu, tā vietā, lai sniegtu atbalstu un palīdzīgu roku. Savā egoismā aizmirsu par tevi, mums un bērniem. Piedod, lūdzu, sāksim visu no jauna, redzēsi, ka tas vairs neatkārtosies, dod man vēl vienu iespēju.

Diāna paraudzījās Oļegā, acīs bija asaras, viņa nezināja, ko teikt. Ja iepriekšējā vakarā nebūtu bijis pie viņas Aleksandrs, tad tagad noteikti piedotu Oļegam un piekristu būt atkal kopā, bet nu vairs viņa nezināja, ko teikt un kā rīkoties.

– Oļeg, man ir kas tev jāsaka.

Viņa klusām iesāka:

– Es tev piedodu, bet kopā mēs vairs nevaram būt, jo … .

Pār viņas acīm sāka līt asaras, to bija tik grūti pateikt, bet viņa zināja, ka tas ir jāizdara, lai cik ļoti tas sāpēs viņai un kas visvairāk mocīja, ka tas sāpēs Oļegam.

– Es neesmu pārliecināta, ka es mīlu tevi.

– Diān, nerunā tā, tu vienkārši uz mani dusmojies, tadēļ tādas sajūtas. Varbūt vēl laiku padzīvojam šķirti, lai ir laiks apdomāt manus vārdus saprast savas jūtas.

– Oļeg!

Diāna teju vai iekliedzās.

– Es skūpstījos ar citu vīrietu, kurš mani pat bildināja un…

Viņa apklusa, paraudzījās Oļegā, kurš pārsteigts raudzījās viņā, rokās visu laiku turēto kārbiņu ar rokassprādzi stingri sažņaudza plaukstā.

– Un, ai, vispār nav svarīgi, kas un kā, fakts paliek tāds, ka esmu tevi krāpusi ar citu.

– Skaidrs.

Oļegs piecēlās no soliņa, ielika kārbiņu sev kabatā.

– Par Robertu tavā kontā katru mēnesi ieskaitīšu simts latus. Pietiks? Dēlu vēlos satikt katru nedēļas nogali. Ar mieru?

– Jā.

Diāna klusām atbildēja, viņa jūtās kā pēdējā neliete uz zemes virsmas un vienīgā vēlme bija kaut viņas vienkārši nebūtu vispār.

***
Leo jau jutās labāk, atveseļošanās noritēja veiksmīgi un ārsti solīja, ka pēc 3 nedēļām varēs jau doties mājās. Diāna priecājās, ka draugs veiksmīgi atlabst un stāstīja pēdējo dienu jaunumus Latvijā.

– Pietiks man to politiku stāstīt! Labāk ziņo, kā pašai iet.

– Oi, Leo, pat nezinu, ko teikt.

– Stāsti kā ir, spriežot pēc sejas izteiksmes, kamēr es tevi nepieskatu, esi savārījusi pamatīgas ziepes.
Viņš iesmējās raugoties Diānā.

– Trāpīji desmitniekā.

– Nu, tad stāsti!

– Īsumā. Izšķīros no Oļega, viņš tagad dzīvo pie mammas, satiku Aleksandru, viņš mani bildināja, nākamajā dienā satikos ar Oļegu, kurš lūdza piedošanu, izstāstīja visu kā jūtoties, ko domājot, bet es cietsirdīgi atzinos par attiecībām ar Aleksandru. Viss.

– Tāda informācija manam smadzeņu satricinājumam par labu nenāk.
Leo iesmējās, bet tad palika nopietns un, satvēris Diānas roku un raugoties viņas acīs, stingrā balsī  turpināja:

– Tu pirms ko dari vismaz domā, ko dari? Tā kā tāda maza neaudzināta meitene, kas spēlējas ar divu vīriešu jūtām! Tu tiešām neesi pati sapratusi, ka pret Aleksandru tev nav īstu jūtu! Oļegs no tevis novērsās, tev sāka trūkt romantikas un te pēkšņi simpātisks vīrietis, ar kuru tev šis tas kopējs  sāk pievērst uzmanību, tu to izmanto, lai gūtu to, ko nesniedz Oļegs. Es neko neteicu, domāju, ka pati sapratīsi, cerēju, ka ar Oļegu izšķirsities, un ka tas puisis būdams viens apdomāsies un nāks pie prāta, jo pēc tava stāstītā zināju, ka nav slikts, vienkārši vēl nav nobriedis ģimenei un daža laba šo izlutinājusi. Tā arī notika – viņš apdomājās, lūdza piedošanu, tev visu paskaidroja, bet tu līdz tam paspēj kļūt par līgavu citam. Tā vietā, lai ar Oļegu attiecības kļūtu stiprākas, tu to visu sabojāji pavisam, jo gribi to atzīt vai nē, tu to puisi mīli. Nav māksla izšķirties un iet katram savu ceļu, māksla ir saglabāt ģimeni! Attiecības veidot nav viegli, ir pieļaujamas kļūdas, strīdi, dusmas, aizvainojums, bet ir arī jāprot piedot, uzklausīt, saprast.

– Leo, lūdzu, beidz mani audzināt, man jau tāpat ir slikti!

– Nebeigšu gan, kādam tevi ir jāaudzina! Padomā par to, ko teicu! Un padod man to kūku ko atnesi, dikti garšīga, kamēr tā piekasīgā medmāsiņa nav atnākusi. Tā mani te badā laikam grib nomērdēt.

Diāna padeva draugam prasīto, un apdomājot tiko viņa teikto, mēģināja sevi attaisnot.

– Bet, ja tomēr es Oļegu nemīlu, ja  nu  Aleksandrs ir tas, ar kuru man jābūt kopā?

– Zini, man ir ideja, palīdzēšu tev ar visu tikt skaidrībā. Mani sola izrakstīt pēc 3 nedēļām no slimnīcas, braukšu uz dzimtajām mājām pie mammas uz mēnesi, lai lauku gaisā varētu ātrāk atlabt. Brauc man līdzi! Esot tālu prom no visiem, vieglāk varēsi saprast kas ir kas.  15. augustā aizbrauksim arī uz Aglonu. Ko teiksi?

– Es ar bērniem tavai mammai nebūšu par apgrūtinājumu?

– Noteikti, ka nē, pieliksim jūs trīs pie lauku darbiem, būsiet mums palīgi.

– Esmu ar mieru.

***
– Pagaidi, lēnāk!
Agnese sēžot pie Diānas, ērti iekārtojusies dīvānā ar tējas krūzi rokās un cepumu bļodu līdzās, mēģināja tikt skaidrībā par Diānas jaunumiem dzīvē.
– Ja visu sapratu, tad esi nolēmusi piekrist Aleksandra bildinājumam, bet tad kāda vella pēc, ir jādzenās atvaļinājumu pavadīt uz Latgali kopā ar to mācītāju, vergojot viņa mātes saimniecībā, tā vietā, lai baudītu Aleksandra kompāniju, kurš kā reiz, tad atgriežas no Tallinas.

– Manī iekšā ir tāds apjukums, ka ir vajadzīgs pabūt tālu no visa prom, lai tiktu galā ar sevi un varētu veiksmīgi veidot ģimeni ar Aleksandru. Pat neticās, ka tas viss notiek ar mani.

– Un ko Oļegs?

– Neko, atbrauc, paņem Robertiņu, parunājas ar Sandi, pagājušo svētdien pat Sandi paņēma līdzi pie sevis, puika stāstīja, ka esot mācījušies visi kopā vecmammai cept picas. Mēs savā starpā vispār nerunājam, tikai sveiki un atā.

– Un viņa mamma?

– Bija atbraukusi, parunājāmies, bet tā draudzīgi, viņa dikti sarūgtināta par to, ka izšķīrāmies ar Oļegu, bet neko nepārmeta.

– Tad jau viss ir labi.  Kas to būtu domājusi, ka slēdzot dzīvokļa  īres līgumu satiksi sava mūža vīrieti. Cik tas viss ir romantiski un skaisti. Kā tik cilvēki neatrod viens otru.

Agnese sapņaini noteica un pasniedzās pēc jauna cepuma.

– Jā,  piekrītu, interesants gadījums. Vispār gribēju tev ko lūgt.

Diāna mainīja sarunas tēmu un pasniedza Agnesei aploksni.

– Kas tas ir?

– Izlasi, kas iekšā!

– Redz, kā! Tagad visām sievietēm izsūta uzaicinājumus pie ginekologa uz profilaktisko pārbaudi?

– Nezinu, biju dzirdējusi, ka izsūta šādas vēstules, bet nezinu nevienu, kas būtu tādu saņēmusi, nu lūk, vakar saņēmu apliecinājumu, ka Veselības ministrija rūpējas par savas valsts sievietēm.

Abas sievietes iesmējās

– Un ko man ar to gribēji lūgt?

– Es pierakstījos pie dakteres, bet vienai bail iet, atnāksi līdzi?

– Trakums ar tevi, tur tak nav no kā baidīties.

– Zinu, bet man nepatīk neviens ārsts, man no viņiem paniskas bailes, jo īpaši no ginekologiem un zobārstiem. Lūdzu, atnāc man līdzi, ja tev protams, nav tai dienā jāstrādā.

– Kad tas ir?

– 31.jūlijā, pus piecos.

– Man tad ir brīvs. Iesi tepat Ogrē?

– Nē, Rīgā, pierakstījos vienā veselības centrā . Man tur patīk telpas.

– Labi, aizbraukšu paturēt tavu rociņu un morāli uzmundrināt.

Agnese vēlreiz pasmējās par draudzenes bailīgumu.

– Beidz smieties, man nopietni ir bail, pēdējo reizi biju, tad, kad Roberts piedzima un viss.

– Mjā, sen gan, tā jau nedrīkst!

– Zinu jau zinu. Parunājam labāk par ko citu, ko patīkamu.

– Zināji, ka Ilzei būs bērns …

Viņas sāka apspriest kopējo paziņu ģimenes dzīvi un attiecības, lai nebūtu jādomā par savām problēmām, tas bija labs veids, kā no tām aizbēgt.

-26-
Diāna beidzot bija visu veiksmīgi sagatavojusi, lai ar abiem bērniem dotos atvaļinājumā uz Latgali, viņa bija izlēmusi, ka 3. augustā sagaidīs Aleksandru no Tallinas un dos savu piekrišanu kļūt par viņa sievu, bija ieplānojusi to dienu pavadīt īpašā gaisotnē. Viņi abi regulāri sarakstījās caur e-pastu, nepacietīgi gaidīja, līdz varēs tikties. Viņš nekādi nesaprata Diānas vēlmi atpūsties Latgalē, bet piekrita, tikai ar norunu, ka tas nebūs ilgāk par divāmnedēļām.
31. jūlijs bija pienācis  neticami ātri, lai arī negribīgi, tomēr, kopā ar Agnesi viņas devās uz veselības centru.

–  Nesaprotu, kāpec man tas jādara, ja jūtos lieliski. Kāda muša man bija iekodusi, kad pierakstījos. Agnese, labāk ejam prom, tā ir tik lieka šķiešana.

–  Aizveries un gaidi savu rindu!
Agnese iesmējas.

– Ņem palasi labāk kādu žurnālu un nomierini nervus!

Padevusi Diānai vienu no žurnāliem, kas stāvēja līdzās uz galdiņa, arī pati paņēma ko palasīt.

– Paldies!

Paņēmusi žurnālu, viņa iesāka to šķirstīt. Atvērās ārsta kabineta durvis un māsiņa aicināja nākamo pacienti, Diāna nopriecājās, ka nākamās būs viņa, „jo ātrāk viss būs galā, jo labāk”, nodomajusi pie sevis, tad pēkšņi sastinga, sieviete, kas iznāca no kabineta bija Linda. Viņa paslēpās aiz žurnāla, lai netiktu pamanīta. „Vajag būt tādai sakritībai! Negribu, lai viņa mani pamana, gan jau ka zina, ka es esmu pie vainas, tam, ka Aleksandrs nav ar viņu kopā, droši vien būs to viņai pateicis”. Linda piegāja pie sievietes, kura sēdēja Agnesei līdzās un uzsāka sarunu.

– Tev bija taisnība, esmu stāvoklī.

– Linda, super, apsveicu!

Diānai likās, ka viņas sirds tūlīt apstāsies. Tai brīdī, Agnese nometa žurnalu uz galdiņa.

– Diān, galīgi neinteresants žurnāls! Ko tu tur lasi?

Diāna nedroši paskatījās uz Agneses puses un sastapās ar Lindas skatienu, tad saņēmusi visus spēkus un tēlotā sajūsmā sasveicinājās ar Lindu.

– Linda, sveika, kāds pārsteigums tevi satikt! Un atļaušos apsveikt ar lielisko jaunumu!

– Diāna, ko tu te dari? Paldies, es arī esmu ļoti priecīga. Tagad tikai šie jaunumi jāpaziņo Sašam.

– Es uz vienkārši uz profilaktisko pārbaudi atnācu. Aleksandrs zināja, ka gaidi mazo?

– Nē, kopš viņš aizbrauca komandējumā nav sanācis parunāt, dikti aizņemts, tik atsūtīja vienu vēstuli pa šo laiku, neesot laika pie datora sēdēt. Esmu ļoti priecīga, tas ir tik negaidīti, jau tagad iedomājos, cik laimīgs būs Saša, viņš man reiz teica, ka ļoti vēlētos sev mazo.

– Kura jau grūtniecības nedēļa rit?

Diāna centās izlikties cik vien spēja iepriecināta, lai netiktu pamanīts, cik patiesībā ir sarūgtināta.

– 4 nedēļas, vēl pavisam maziņš. Diāna, man gribās tagad apskaut visu pasauli. Nevaru vien sagaidīt, kad Saša būs atpakaļ Latvijā. Mēs sarunājām tikties 4. augustā vakarā, viņš minēja, ka gribot ko nopietnu ar mani pārrunāt, droši vien kāzu plānus, jo nedēļu pirms aizbrauca viņš mani bildināja.

– Linda, negribu tevi steidzināt, bet mums ir jāiet!

Lindas draudzene, smejoties viņu vilka prom, bet pati Linda burtiski lidoja no sajūsmas.

– Diān, Tā bija Aleksandra bijusī?

Agnese, nedroši ievaicājās draudzenei.

– Jā, bet kā rādās, tad arī esošā. Viņš viņu sanāk ir bildinājis nedēļu pirms manis, viņai būs bērns no viņa. Agnese, saproti, viņš man ir melojis un ļaunākais, ka  melo arī viņai, sava bērna mātei!

– Diān, nomierinies,  varbūt viss ir savādāk, atceries, tu pati teici, ka viņš nezināja, ka esi brīva, tādēļ iespējams nesarāva attiecības uzreiz ar Lindu, bet kad uzzināja, ka esi šķīrusies no Oļega bija jau pie tavām durvīm, bet pēc tam uzreiz aizbrauca komandējumā, loģiski tikai, ka tik nopietnu lietu tak nevar runāt pa e-pastu, tas ir jārunā aci pret aci. Pie tam viņš tak nemaz nezin, ka ir par tēvu kļuvis. Tas nav pasaules gals, viņš mierīgi par bērnu var rūpēties esot ar tevi kopā.

– Varbūt, ka tev taisnība, bet es ar Aleksandru neprecēšos.

– Diān, nedari tā, padomā visu kārtīgi!

– Ejam prom, man negribās nekādus vairs ārstus.

– Sēdi un gaidi savu rindu! Tava veselība nav pie vainas, ka dzīvē neveicas!

Diāna neko neatbildēja, tikai klusām sēdēja un gaidīja savu rindu, Agnese, satvēra viņas roku un vairs neko neteica, viņa zināja, ka neko nespēj vairs līdzēt, bet tik ļoti vēlējās draudzenei palīdzēt.

***
Diānas vizīte pagāja veiksmīgi pie ārsta un atpakaļ ceļā uz mājām Agenesei stāstīja, ko izlēmusi.

– Es sapratu kā rīkoties.

– Nu?

– Lauzīšu īres līgumu, līdz pirmdienai izvākšu visas mūsu mantas no dzīvokļa, sakopšu un pirmdien nodošu viņam atslēgas un vēstuli, kur visu paskaidrošu kāpēc tā un to visu nodosi viņam tu.

– Es?

– Jā, tu, jo es pati to nespēšu, bet tas ir jāizdara. Negribu būt par iemeslu tam, ka kādam mazulim nav tēta un viņa māmiņa dēļ manis ir nelaimīga. Kā saka, uz cita asarām savu laimi neuzcelšu. Pie tam man neliekas normāli, ka visa šī laika garumā, viņš Lindai nepateica, ka viņu attiecības ir beigušās, bet man savukārt teica, ka starp viņiem viss ir cauri, lai gan kā izrādās tā nav. Tam es neredzu attaisnojumu.

– Diān, nepārsteidzies ar secinājumiem.

– Kādiem vēl secinājumiem? Viņam būs bērns no Lindas, tātad, jābūt kopā ar viņu nevis mani. Es došos prom uz mēnesi pie Leo, tur cerams savu dvēseli vismaz sadakterēšu – tālu prom no visa un visiem. Palīdzēsi man – nodosi viņam dzīvokļa atslēgas un vēstuli no manis?

– Man ir izvēle? Diān, man tik ļoti žēl, tu pati sevi dzen postā.

– Muļķības, labi ir, ka tagad to uzzināju, tā ir zīme no augšas, ka nedrīkstu saistīties ar Aleksandru.

– Kāda vēl zīme?

– Tas, ka satiku Lindu, varam jau teikt, ka sakritība, bet es uzskatu, ka zīme.

– Ar tevi jau nav jēgas strīdēties.

– Tieši tā.

Esot mājās, Diāna vispirms sazvanīja māsu ar lūgumu pie viņas aizvest mantas, skopi paskaidrojot, ka steidzami ir jāizvācās no patreizējā dzīvokļa. Lai gan Liene nesaprata Diānas steigas pamatojumu, piekrita izpalīdzēt.

Pirmdienas rītā jau viss bija izdarīts, dzīvoklis izskatījās tieši tāds pats kā tai dienā, kad viņa te pirmo reizi ienāca. Agnese stāvēja līdzās Diānai, pārlaida skatienu pāri telpām.

– Žēl, ka viss tā beidzās.

– Tāda ir dzīve, draudzenīt, bet šai gadījumā, tas viss sākās šeit un te arī beigsies. Tā, ņem atslēgas, te būs vēstule. Es tad dodos prom uz Latgali, puikas jau gaida mašīnā pie Leo un Daigas.
Viņas abas apskāvās cieši uz atvadām un Diāna devās prom.

– Veiksmīgi Diān, un gaidu tevi atpakaļ, piezvani šad un tad!

– Okey!

***
Aleksandrs, beidzot ticis pie dzīvokļa durvīm, spieda zvana pogu, gaidot, kad Diāna tās atvērs. Viņam šis mēnesis bija licies tik garš kā neviens cits. Viņš, nepacietībā spēlējās ar mašīnas atslēgām, nespēdams sagaidīt, kad tiks atvērtas durvis.

– Čau!

Viņš priecīgi sveicināja, bet  tad apmulsis skatījās nepazīstamajā sievietē.

– Sveiki! Esmu Agnese, Diānas draudzene. Viņa lika tev nodot šo vēstuli, dokumentus, kur iekšā ir čeki, kvītis un tādas lietas, kas saistīti ar dzīvokli un atslēgas.

– Es nesaprotu. Kur ir Diāna un zēni?

– Viņa aizbrauca prom. Aleksandr, viņa izvācās un viss ir paskaidrots vēstulē. Es tagad iešu, ja nekas nav iebilstams.

-Labi.

Drūmi atbildējis Agnesei, viņš dedzīgi atplēsa aizlīmēto aploksni un izņēma no tās glīti aprakstīto papīrlapu. Viņš atpazina Diānas plašo rokrakstu, rokas viņam trīcēja un sirds sitās straujāk, bija bail lasīt uzrakstīto.

Sveiks, mīļo Aleksandr!
Piedod, ka pati personīgi Tev nepaskaidroju, bet tam man nepietiktu spēka, tādēļ palūdzu to izdarīt savai labākajai draudzenei Agnesei.
Es nolēmu pārtraukt mūsu attiecības, kas sākās tik neparsti un skaisti, bet jau no sākta gala bija šķēršļiem noklāts ceļš vienam pie otra. Mums vajadzēja saprast, ka tās ir zīmes tam, ka nav lemts būt kopā, ka nav vērts padarīt citus nelaimīgus, lai paši uz citu asaru rēķina būtu laimīgi. Būsim godīgi viens pret otru un galvenais paši pret sevi! Vai tiešām to ko jutām viens pret otru ir mīlestība? Vai vienkārši alkas pēc  tā ko nepratām saņemt no tiem, kas mūs patiešām mīlēja un mīl vēl aizvien? Es izpostīju savu ģimeni tādēļ, ka nesapratu kas dzīvē ir vissvarīgākais – prast uzklausīt, saprast, piedot un sarunāties. Neizposti Tu savējo laimi dēļ manis. Tava īstā mūža sieviete ir Linda un bērniņš ko viņa tur zem savas sirds ir tas, kura dēļ tev jācenšas saglabāt to laimi, kuru zaudētu, ja mēs būtu kopā. Nejaušas tikšanās dēļ pie ārsta ar Lindu, es uzzināju šo brīnišķīgo jaunumu. Es zinu, ka būsi lielisks tētis savam bērniņam un labs vīrs Lindai. Vēlu Tev laimi un veiksmi.
Paldies par skaistajiem mirkļiem, ko man dāvāji!
03.08.2009.
Diāna.

Viņš vēstuli pārlasīja vēl un vēl, tad to glīti salocīja ielika kabatā un devās uz mašīnu. Prātā atsauca visas tās reizes, kad bija ticies ar Diānu, acis bija miklas, viņš saprata, kādēļ viņa tā bija rīkojusies.

Braucot bezmērķīgi pa Rīgas ielām, Aleksandrs mēģināja saprast, kā tālāk rīkoties. Uzzināt, ka Diāna viņu bija pametusi bija viens, bet tas, ka Linda ir stāvoklī bija kas cits.

Pulkstens jau rādīja krietni pāri pusnaktij, kad Aleksandrs stāvēja pie Lindas mājas durvīm un rakstīja viņai īsziņu.
„Sveika! Tu guli?”
Pēs pāris minūtēm saņēma atbildi.
„Nē. Tu jau esi Latvijā?”

Izlasījis atbildi, viņš devās pie viņas uz dzīvokli, braukājot bija izlēmis – ja Linda apstiprinās to, ka ir stāvoklī, viņš paliks kopā ar viņu, ja tomēr izrādīsies ka tā nav  taisnība, tad Diānu atradīs vienalga kur un paliks kopā ar viņu, lai ko pati Diāna par to teiktu.

-27-
Saule spoži spīdēja, pūta neliels vējiņš, cilvēki tērpušies svētku drēbēs pulcējas Ikšķiles estrādē, ieņemot vietas uz koka soliņiem.
Diāna turot pie rokas Robertu, gāja līdzās Leo, kurš bija ieradies speciāli uz Sanda pirmo septembri.

– Zini, Daigai būs jānodod kaut kas garšīgs caur tevi. Vēl kolosālāku vietu par Ikšķili, kur man dzīvot, viņa nevarēja atrast, dzīvoklis ir superīgs, cilvēki patīkami, daba skaista.

– Jau tik daudz ko paspēji apskatīt no tās dabas, tu tik aizvakar šeit iebrauci, man jau likās, ka visas dienas krāmējies ar mantām un dokumentiem saistībā ar Sanda skolu.

– Jā, mēs vakar tuvējo apkārtni izstaigājām.

– Kaimiņos Ogrei. Nebaidies, ka varētu satikt Aleksandru?

– Mēs jau par to runājām, kad bijām pie tavas mammas Latgalē. Tas ir veiksmīgi pārdzīvots, un lai kā man negribētos atzīt, tev bija taisnība par to, ko man teici todien slimnīcā. Viņš man deva to, ko nepratu saņemt no Oļega.

– Tagad atzīsti, ka tomēr mīlēji Oļegu?

– Jā, atzīstu un, šķiet, ka mīlu vēl aizvien, tikai tam vairs nav nekādas nozīmes.

Atskanēja svētku mūzika un uz estrādes iznāca skolas direktore.

– Kas par saviļnojumu, neticās, ka mans dēls sāks skolā iet.

Diāna klusam iečukstēja Leo ausī.

– Aha, nepaspēsi ne attapties, kad iesi jau uz viņa izlaidumu augstskolā.

– Sveiki, varat pabīdīties, atnācu sava vecākā dēla pirmo skolas dienu paskatīties un pie viena viņa mammu uz randiņu uzaicināt.

Diāna šokēta paraudzījās uz runātāju, tas bija Oļegs. Rokās viņš turēja grāmatu par pirātiem, tā bija apsieta ar zilu lenti.

– Oļeg?

– Sveiks, Leo, izskatās tā sieviete tev līdzās nav mani gaidījusi.

– Nav gan, aizmirsu viņai pateikt, ka būsi šeit.

– Tā, jūs varat man paskaidrot, kas te notiek?

– Nē!

Abi vīrieši smejoties atbildēja.

– Nu, ko Diān, nāksi ar mani uz randiņu, mamma teicās puikas pieskatīt.

Oļegs jautāja, pavisam nopietni, raugoties Diānā un gaidot viņas atbildi.

– Jā!

– Lieliski, pēc svētkiem dosimies visi kopā kaut kur atpūsties! Leo, tu tak mums pievienosies?

– Nē, man jāaizbrauc uz baznīcu, gan jums bez manis būs jautri.

Estrādē atskanēja svinīga mūzika, direktore bija beigusi svētku uzrunu un 12. klašu skolnieki  uz skatuves uzveda pie rokas pirmklasniekus, kas nedroši un sajūsmināti par notiekušo gāja ieņemt savas vietas. Sandis pavērās uz savu vecāku pusi, kuri sēdēja viens otram līdzās, mamma klēpī turēja brāli, bet tētis turēja viņas roku un viņi smaidīja.