Vārda dienu svin: Gundars, Kurts, Knuts

Romāns ‘Dāvana no Venēcijas’. 7. daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Kā jau vēstījām, sākam publicēt portālā jaunu romānu daļās – “Dāvana no Venēcijas”. Par romantisko stāstu tā autore Inga Kerliņa saka: “Kādā no saviem Eiropas apceļošanas braucieniem kopā ar vīru arī es vienu dienu baudīju Venēciju. Jā, mums bija par maz laika, lai pilnībā apjaustu, aptvertu un iepazītu itāļu skaistuli, tālab nākotnes plānos ir kādudien tur atgriezties vēlreiz. Taču ar vienu dienu Venēcijā pietika, lai mana iztēle radītu mīlestības stāstu. Stāstu par to, kādas neparastas dāvanas sniedz Venēcija.”

Turpmāk gaidi jaunu nodaļu ik dienas!

Dāvana no Venēcijas. 1. daļa

Dāvana no Venēcijas. 2. daļa 

Dāvana no Venēcijas. 3. daļa

Dāvana no Venēcijas. 4. daļa

Dāvana no Venēcijas. 5. daļa

Dāvana no Venēcijas. 6. daļa

 

7. daļa

Pirmdienas rīts bija vēss un lietains. Lai nevajadzētu kopā ar citiem neapmierinātiem un salīt paspējušiem cilvēkiem spiesties trolejbusā, Laura uz darbu aizbrauca ar taksometru. Viņa izstāstīja direktorei par slikto pašsajūtu un strādāja tikai līdz pusdienas laikam.

Diemžēl ģimenes ārste pirmdienā Lauru nevarēja pieņemt un viņas vizīti ieplānoja tikai uz ceturtdienu. Laura, protams, par to saskuma, taču mainīt medicīnās pakalpojumu kārtību, pat to no sirds vēloties,  nebija viņas spēkos.

Vakarā bija gaidāma norunātā tikšanās ar Georgu. Laura cerēja, ka viņš iepriekš laikus piezvanīs, lai norunātu, kā Laura nokļūs līdz vecpilsētai. Lai gan Georga stilā būtu atsūtīt pēc Lauras taksometru!

Pēc negatīva grūtniecības testa Laura bija nomierinājusies un cerēja, ka izmaiņas veselībā izraisījis kaut kas cits. Kas tieši, to viņa uzzinās, nododot analīzes un atrādoties ģimenes ārstei.

Lauru bija pārņēmis nosacīts miers. Nosacīts, jo tikšanos ar Georgu viņa gaidīja ar savādām sajūtām. Laura bija iedomājusies dažādus variantus iesējamajam vakara noslēgumam.

Georgs atkal nedeva nekādu ziņu, neatgādināja par sevi. Laura satraucās. Teju stundu viņa nevarēja izvēlēties, kā ģērbties. Viss apģērbs, kas atradās skapī, bija novalkāts, nepiestāvēja vai vienkārši šķita šim randiņam nepiemērots.

Lauras apģērbs kaudzēs bija izmētāts pa istabu. Viņa ļoti centās posties, taču uztraukumu radīja Georga klusēšana un tas, ka viņa joprojām nebija pārliecināta par to, kā vēlas ģērbties.

Izvēlējusies uzvilkt sarkanu zīda blūzi ar kuplām, garām piedurknēm un dziļu dekoltē kopā ar iemīļotajiem, kuplajiem, garajiem svārkiem ar tilla apakšmalu, Laura bija gatava doties satikt Georgu.

Viņa klusēšana bija neizsakāma! Laura, nolēmusi, ka pulkstenis nepielūdzami tuvojas noteiktajam laikam, saņēma drosmi un pati zvanīja Georgam.

Viņa, vienā rokā turot telefonu, ar otru piekārtoja matus, it kā gatavotos video zvanam. Bet realitāte bija nepielūdzama – Georga telefons bija izslēgts vai atradās ārpus uztveršanas zonas. Laurai palika sevis neizsakāmi žēl. Viņa nesaprata, kāpēc tik ļoti uzmanīgais un pieklājīgais vīrietis ārpus Venēcijas uzvedās tik nepatīkami, nodarot viņai nepelnītas, smeldzošas sirdssāpes. Jau nākošajā mirklī Laura sadusmojās uz sevi, jo, iespējams, Georgam atkal vajadzēja pēkšņi doties uz darbu. Lai gan tad taču viņš varēja Lauru laikus pabrīdināt.

Nesaprotot, kas noticis, ko iesākt, Laura satraukta staigāja pa dzīvokli, nekur sev nerodot mieru. Viņa vēl pāris reizes mēģināja sazvanīt Georgu, taču telefons joprojām bija izslēgts.

Tad Laura nolēma mēģināt laimi un noskaidrot, vai Georgs vispār ir rezervējis galdiņu šim vakaram. Piezvanījusi uz restorānu, viņa stādījās priekšā kā Georga māsa un, samelojot, ka vēlas sagādāt brālim pārsteigumu, jautāja, vai viņš jau ir ieradies. Pēc īsa brīža sieviete saņēma pavisam negaidītu atbildi. Administratore paskaidroja, ka Grausa kungs ar draugu jau vakariņo un, lai sagādātu viņam pārsteigumu, arī Grausa kunga māsa, neapšaubāmi, būs laipni gaidīta restorānā.

Laura vairs neko nesaprata.

“Kas tas par svarīgu draugu? Kāpēc viņš tā?”– sieviete jautāja pati sev, lai gan viņai nebija ne mazākās nojausmas par iespējamo atbildi uz šo jautājumu. Pamestības sajūta un vilšanās sāpes pārņēma Lauru kā cunami vilnis okeānā, kas radās pēkšņi,  bija milzīgs un nesa līdzi neparedzamas sekas.

“Labi, ka es tomēr neesmu stāvoklī,”– Laura sevi mierināja. Pēkšņi pret vēl pavisam nesen tik simpātisko vīrieti viņa juta riebumu.

Noģērbusi savas košās, randiņam izmeklētās drēbes, notīrījusi kosmētiku, viņa iekrita gultā un ilgi, ilgi raudāja. Laura bija vīlusies Georgā un, vienlaikus, arī sevī, jo, absolūti nepazīstot šo noslēpumaino vīrieti, kā maza meitene, alkdama pēc vīrieša uzmanības, bija viņam uzticējusies, nodarot sāpes sev pašai.

Dalīties.

Atstāt Ziņu