Kā jau vēstījām, sākam publicēt portālā jaunu romānu daļās – “Dāvana no Venēcijas”. Par romantisko stāstu tā autore Inga Kerliņa saka: “Kādā no saviem Eiropas apceļošanas braucieniem kopā ar vīru arī es vienu dienu baudīju Venēciju. Jā, mums bija par maz laika, lai pilnībā apjaustu, aptvertu un iepazītu itāļu skaistuli, tālab nākotnes plānos ir kādudien tur atgriezties vēlreiz. Taču ar vienu dienu Venēcijā pietika, lai mana iztēle radītu mīlestības stāstu. Stāstu par to, kādas neparastas dāvanas sniedz Venēcija.”
Turpmāk gaidi jaunu nodaļu ik dienas!
5. daļa
Laura pamodās no trokšņa viesnīcas gaitenī. Apkalpojošais personāls jau agri no rīta pilnā sparā pildīja savus pienākumus, taču, kaut kādu iemeslu dēļ šoreiz tas notika visai skaļi un traucējoši.
Izstaipījusies Laura vēl labu brīdi vārtījās pa gultu. Viņai vēl vajadzēja salikt somu un izlemt, kā nokļūtu līdz lidostai. Lauras Venēcijas brīvdienas bija beigušās…
Papriecājusies par pilsētas panorāmu un darbīgo rītu kanālā, Laura piezvanīja pa iekšējo tālruni un palūdza, lai brokastis viņai šorīt pasniedz numuriņā. Klientu vēlmes viesnīcā bija pirmajā vietā un pēc minūtēm piecpadsmit viņa jau baudīja gardas brokastis, izbaudot neizsakāmi gardu kafiju ar svaigi putotu pienu, rūpīgi pagatavotu omleti, pasniegtu ar plāni, plāni sagriezu šķiņķi un dažādiem dārzeņiem. Garšas kārpiņu palutināšanai un cukura uzņemšanai viņai bija iespēja izvēlēties starp siltu kruasānu un augļiem, kā arī baudīt svaigi spiestu apelsīnu sulu vai jogurtu. Laura, numuriņā nesteidzīgi baudot šādas, bagātīgas, brokastis, jutās ka princese! Nu jau viņa bija piemirsusi, ka viņas pasakā kariete no rīta tomēr pārvērtās par ķirbi, jo pasaku princis izkūpēja tālēs zilajās… Bet Laura vairs par to nebēdājās. Viņa jau bija ieslēgusi sava prāta lietišķās domāšanas ātrumu, sakārtojusi somu un domas, noskaidrojusi par iespēju nokļūt lidostā viņai nepieciešamajā laikā. Lidojumam Laura jau bija reģistrējusies, tāpēc pāris stundas viņa vēl varēja droši baudīt Venēcijas skaistumu.
Nekur tālu doties gan Laura neplānoja, tāpēc viņa devās uz viesnīcas jumtu baudīt saules vannas. Nesteidzīgi dzerot atspirdzinošu bezalkoholisko kokteili, Laura sauļojās, vienlaikus baudot skatu, kāds pavērās no viesnīcas jumta. Tālumā bija redzamas lidmašīnas, kas pacēlās un nolaidās Marko Polo lidostā. “Varbūt starp tām bija arī tā, kuru pilotēja Georgs,” iedomājās Laura un novērsās no debess juma pētīšanas. “Interesanti, kā būtu, ja…” viņa iedomājās. Fantāzijas iztraucēja telefona zvans. Tas bija kolēģis, kurš laipni piedāvājis Lauru no lidostas aizvest līdz mājām. Viņš zvanīja, lai atvainotos, ka mazliet nokavēs, bet lai Laura noteikti viņu gaida, jo īsti veči taču turot savus sievietēm dotos solījumus! Abi pasmējās un Laura apsolīja sagaidīt kolēģi lidostā. Lieka pusstunda šur vai tur, atgriežoties mājās, tāpat neko nemainīja. Vēl brīdi pakavējusies, apstaigājot jumta terasi un no visām tās pusēm ar pateicību uzlūkojot Venēciju, Laura devās uz numuriņu, lai gatavotos mājupceļam.
Viņai līdz bija tikai viena ceļa soma, tāpēc apģērbs, kosmētika un dažas Venēcijā iegādātās lietas neprasīja daudz laika to kārtošanai. Brīdi piesēdusi uz gultas malas, Laura aplaida acis numuriņam, ar acīm vēlreiz izbaudot tā krāšņumu. Pārbaudījusi, vai visas nepieciešamās lietas ir rokassomiņā, viņa izgāja no numuriņa, atstājot tajā atmiņas par sava mūža skaistāko tikšanos un augstākās piedzīvotās baudas pilno nakti.
Lidostā Laura nokļuva ar taksometru. Līdz reisam bija vairāk kā divas stundas un viņa devās iedzert kafiju. Laura iekārtojās ērtajos krēslos un vēroja lidostas dzīvi, kas atgādināja nemitīgu kustību kā darbīgā skudru pūznī. Neapšaubāmi, ja šajā sistēmā, kam jāfunkcionē kā Šveices pulksteņa visprecīzākajam mehānismam, atrodas vājais posms, sekas var būt ļoti smagas, pat cilvēku dzīvības vērtībā. Apzinoties savu atbildību, lidostas darbinieki strādāja rūpīgi, raiti un saskaņoti.
Pagriezusi galvu uz tuvākās ieejas pusi Laura pamanīja pa durvīm ienākam divus pilotus.
“Nē, nevar būt!”– viņa saspringa. Viens no tiem bija Georgs! Viņš gāja blakus kolēģim, ar kuru bija kopā pirmajā vakarā, kad Laura iepazinās ar Georgu. Vīrieši par kaut ko draudzīgi tērzēja, smējās, bija labā noskaņojumā. Acīmredzot, labi atpūtušies, gatavojās nākošajam lidojumam.
“Interesanti, vai viņš tomēr lidos uz Rīgu?”– nodomāja Laura.
Viņa ar skatu pavadīja aizejošo Georgu un satraucās no pēkšņi uzjundītajām atmiņām par kopā pavadīto laiku. It kā sajutis sevi vērojam, Georgs piestāja un aplaida skatu apkārt telpai. Laura, pati nesaprotot – kāpēc, novērsās. Viņa nezināja, kā reaģētu, ja viņas un Georga acu skatieni, gluži kā todien – lidojuma laikā, atkal sastaptos. Viņa vēl nebija sev skaidri atbildējusi, vai to vēlas, un nezināja, ko vispār vēlas, vai ir gatava kādām nopietnām attiecībām.
Neko svarīgu nesaskatījis, Georgs pasmaidīja, draudzīgi uzsita uz pleca savam kolēģim, pabužināja viņa matus, par ko Laura nobrīnījās, un tad abi vīrieši turpināja ceļu personālam paredzētas ieejas virzienā. Tātad, kā jau Laura bija paredzējusi, Georgs gatavojās lidojumam.
Aizmirsusi par kafiju, Laura devās uzgaidāmās telpas virzienā, kur, gaidot savu lidojumu, bija viena no pirmajām pasažierēm. Gaidot izejas atvēršanu, Laura mēģināja lasīt žurnālu par Venēcijas karnevālu, taču viņa neko no izlasītā neatcerējās, jo, pašai negribot, prātā atkal bija Georgs. Laura dīdījās kā mazs, nepacietīgs bērns. Ja Georgs būs pilots lidojumam uz Rīgu, pastāv iespēja, ka Laura atkal viņu satiks. Lai gan varbūt viena īsa tikšanās ir nepieciešama, jo viņi taču šķīrās ar zināmu aizvainojumu un neizpratni. Varbūt vajadzīga pavisam īsa saruna, kas pieliktu pieklājīgu, draudzīgu punktu un noslēgtu Venēcijas ceļojuma apli.
Laura nebija pamanījusi, pa kuru laiku uzgaidāmajā telpā bija sanācis daudz cilvēku. Viņa atgriezās realitātē, izdzirdot skanam latviešu valodu. Tautieši skaļi sarunājoties dalījās iespaidos par Venēcijā piedzīvoto.
Kad pasažieru reģistratore uzsāka biļešu kontroli, Laura nesteidzās doties uz lidmašīnu. Viņa sajutās pavisam savādi un nesaprata, tas ir tāpēc, ka Venēcijas ceļojums sanāca tāds neplānoti savāds, vai tāpēc, ka nezināja, kā jutīsies un reaģēs, satiekot Georgu. Protams, pastāvēja iespēja, ka viņš ar šo reisu nemaz nelido, kas gan bija maz ticams.
Lidmašīnā Laura iekāpa viena no pēdējām un devās uz savu, biļetē norādīto, vietu. Arī atpakaļceļam, pa senam paradumam, Laura bija nopirkusi vietu trešajā rindā. Veselības problēmu dēļ viņa parasti izvēlējās vietu, pēc iespējas tuvāk izejai, lai sev aiztaupītu pūles izkļūšanai no lidmašīnas un neredzētu ļaužu ziņkārīgos skatienus. Iekārtojusies krēslā, Laura iedomājās, ka, esot Venēcijā, viņa pat bija aizmirsusi par savu klibošanu, jo nekas viņai par to neatgādināja.
“Ak, ja tā būtu arī ikdienā, staigājot Rīgas ielās…,” smagi nopūtās Laura.
Nosūtījusi īsziņu mammai un kolēģim, paziņojot, ka ir veiksmīgi iekāpusi lidmašīnā un gatavojas lidojumam, izslēdza telefonu. Tikai lidostā Laura konstatēja, ka to aizmirsusi uzlādēt, taču saziņai telefons noteikti būs nepieciešams.
Drīz vien visi pasažieri bija sakāpuši, stjuarti veica drošības instrukciju, pēdējās pārbaudes un lidmašīna gatavojās pacelties.
Pēc mirkļa pasažierus uzrunāja lidmašīnas pilots, tradicionāli – īsumā pastāstot par paredzēto lidojumu, apsveicot ar izvēlēto lidojumu un pasakoties par konkrētās aviokompānijas izmantošanu. Nē, tas nebija Georgs, bet, kā teica pirmais pilots, lidmašīnas otrais pilots bija Georgs Grauss.
“Tātad tomēr…”– satraucās Laura. Tas nozīmēja, ka teorētiski vēl kāda viņu abu satikšanās ir iespējama.
Vai nu satraukuma dēļ, vai kādu citu ārēju kairinājumu ietekmē, Laura pēc lidmašīnas pacelšanās sajutās slikti. Viņai bija spēcīgas galvassāpes, tāpēc viņa nespēja koncentrēties lasīšanai un arī iemigt neizdevās. Viņai neatlika nekas cits, kā caur iluminatoru vērot balto mākoņu jumu, kura krāšņumu laiku pa laikam, lidmašīnai mainot lidojuma augstumu, nomainīja pļavu un kalnu ainavas.
Uz kādu brīdi, neraugoties uz galvassāpēm, Lautai tomēr bija izdevies iemigt. Nu jau viņas skatam pavērās Kuršu kāpa – Baltijas jūras slavenākā smilšu strēle. Tas nozīmēja, ka drīz vien lidojums būs galā.
Tuvojoties Rīgas lidostai, varēja izpētīt Jūrmalu un Rīgas jūras līci.
Atkal ierunājās pilots, informējot, ka lidojums drīz būs galā, un neskopojās ar sveicieniem un pateicībām pasažieriem.
Laura nezināja, vai šī lidojuma laikā Georgs bija izgājis no pilotu kabīnes, vai viņš skaidri zina, ka mājup Laura lido tieši ar šo reisu. Gluži tāpat, kā viņa nezināja, vai Georgs vēl grib viņu satikt.
Lidmašīnas riteņi viegli skāra skrejceļa joslas segumu un piloti arī šoreiz, pateicībā par kvalitatīvo lidojumu un vieglo nosēšanos, tika dāsni apbalvoti ar skaļiem aplausiem. Daži steidzīgi pasažieri, neskatoties uz lūgumiem palikt savās vietās, jau steidza ķert ceļa somas un ieņēma vietas rindā uz izeju. Zinot, ka kolēģis kavēsies, Laurai nebija nekāda iemesla steigties. Viņa rāmi palaida garām teju vai visus pārējos pasažierus un mierīgi, pateikusies stjuartēm par lidojumu, devās uz lidostas ēku.
Iegājusi uzgaidāmajā telpā, Laura mēģināja ieslēgt mobilo telefonu, taču tas bija pilnībā izlādējies. Nu viņai neatlika nekas cits, kā meklēt telefonu uzlādes vietu, lai sazinātos ar kolēģi, vai arī gaidīt viņu ārpusē, pie lidostas ieejas durvīm.
Atšķirībā no patīkami saulainas un siltas dienas Venēcijā, Rīgā šī augusta diena bija nomākusies un vējaina. Laura noskurinājās – vēl pirms dažām stundām viņa bija baudījusi silto Itālijas saulīti, bet, nu, Rīga viņu sagaida drūma un pelēka. Atradusi telefonu uzlādes vietu, viņa piesēda, lai kaut mazliet uzlādētu telefonu un atgrieztos modernajā sakaru pasaulē.
Laura ieslēdza telefonu. Kamēr viņa atradās “ārpus sakariem”, bija saņemtas trīs īsziņas. Rakstīja kolēģis, mamma un – Laura neticēja savām acīm – Georgs! Viņas sirds sāka sisties straujāk. Laura, pati saprotot, ka rīkojas muļķīgi, palūkojās apkārt. Nē, neviena pazīstama cilvēka tuvumā, protams, nebija.
Mamma savā īsziņā novēlēja Laurai veiksmīgu lidojumu mājup un lūdza, lai Laura noteikti piezvana. Kolēģis, savukārt, vēlreiz atvainojās, ka mazliet kavēsies, bet uzstājīgi lika Laurai viņu gaidīt. Un dienas svarīgākā ziņa, tā, kas no Georga. “Sveika, skaistā Laura!” viņš rakstīja. “Ceru, ka vakar pavadīji jauku dienu Venēcijā un jau esi laimīgi atgriezusies Rīgā! Es gribētu tevi satikt, jo mums ir jāizrunājas.”
Laurai acīs sakāpa asaras.
“Muļķe tāda! Uz ko tu biji sacerējusies?!” – viņa sevi rāja. “Tik vien bija, īsi, bet nekonkrēti,” secināja Laura. “Pāris pliekanas, ne par ko neliecinošas pieklājības frāzes un nekonkrēts piedāvājums satikties!” Aizskaitījusi līdz desmit, viņa izpūta smago gaisu, noslaucīja asaras un apņēmības pilna devās uz izeju.
“Ja viņš patiešām gribēs satikt, viņš mani atradīs. Rīga jau nav nekāda miljonu pilsēta!” nolēma Laura.
Kolēģis atbrauca ar nokavēšanos, tomēr lidostā pavadītais laiks Laurai nešķita nekāds milzu zaudējums.
Atgriezusies mājās, kā bija solījusi, viņa piezvanīja mammai un īsumā pastāstīja par sava ceļojum iespaidiem. Bez stāsta par Georgu, protams…
Krāmējot somu, Laura atrada Georga savērto sirsniņu rokassprādzi. Pagrozījusi to rokās, Laura nolika savu īpašo rotu redzamā vietā, pie spoguļa.
“Ja ir, lai jau ir acu priekšā!” izturoties nedaudz mazohistiski pret sevi, viņa nolēma.
Vakaru Laura pavadīja, skatoties telefonā Venēcijas ceļojuma laikā uzņemtos foto un video, laiskojoties, pārdomājot pagājušo ceļojumu. Ik pa laikam prātā ielavījās domas par Georgu. Vienubrīd Laura pat domāja, varbūt jāpiezvana pašai? Bet tad šo domu viņa tikpat ātri atmeta, jo nevēlējas likties uzbāzīga. Varbūt kaut kad vēlāk šādu neizlēmību viņa nožēlos, taču tajā brīdī, lai arī viņas sirdsmiers drīzāk bija sirdsvētra, Laura nespēja piezvanīt pirmā.