Vārda dienu svin: Modris, Matīss, Mariss

Romāns ‘Dāvana no Venēcijas’. 2. daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Kā jau vēstījām, sākam publicēt portālā jaunu romānu daļās – “Dāvana no Venēcijas”. Par romantisko stāstu tā autore Inga Kerliņa saka: “Kādā no saviem Eiropas apceļošanas braucieniem kopā ar vīru arī es vienu dienu baudīju Venēciju. Jā, mums bija par maz laika, lai pilnībā apjaustu, aptvertu un iepazītu itāļu skaistuli, tālab nākotnes plānos ir kādudien tur atgriezties vēlreiz. Taču ar vienu dienu Venēcijā pietika, lai mana iztēle radītu mīlestības stāstu. Stāstu par to, kādas neparastas dāvanas sniedz Venēcija.”

Turpmāk gaidi jaunu nodaļu ik dienas!

Dāvana no Venēcijas. 1. daļa


2. daļa

No rīta Laura pamodās mundra, gatava mesties jaunā piedzīvojumā, turpināt  iepazīt Venēciju, un, galvenais – baudīt mirkļus kopā ar Georgu.

Ātri paēdusi gardas brokastis, viņa steidza doties ceļā. Laurai nebija Georga telefona numura, taču viņa paļāvās uz pilota precizitāti, tāpēc norunātajā laikā devās ārā no viesnīcas. Sieviete nebija kļūdījusies – Georgs viņu jau gaidīja. Ieraudzījis savu paziņu, vīrietis panāca pretī un, plati smaidot, apskāva Lauru.

– Labrītiņ no rītiņ!– viņš priecīgi sveicināja.

– Labrītiņ!– ne mazāk optimistiski attrauca Laura.

Eleganti padevis ceļa biedrei elkoni, Georgs, norādot ar otru roku uz priekšu, teica:

– Lūdzu, uz piestātni, kundze!

– Labprāt!– laimīga atteica Laura.

Viņi pildīja savu iepriekšējā vakara norunu un gāja uz tuvāko laivu piestātni, lai tālāk dotos uz Murano – iepazītu salu un izslavētos stikla mākslinieku darbus, bet pēc tam ceļotāju plānā bija Burano – krāsu pielietā zvejnieku sala.

Viņi steidzās uz piestātni, jo vēl bija jāpaspēj nopirkt biļetes – vaparetto, lai, pārvietojoties ar ūdens transportu, maksimāli spētu apskatīt salas.

Drīz vien Georgs un Laura bija ērti iekārtojušies gaidāmajam braucienam.

– Tu šodien atkal izskaties burvīgi!– vīrietis sāka sarunu ar komplimentu. – Tik viegla, ka feja…

Laura nosarka.

– Paldies! Tik daudz komplimentu tik īsā laikā man vēl neviens nav teicis,– viņa atzinās. – Tu nemelo?

Georgs bija izbrīnīts.

– Meloju? Protams, ka nē! Tu tiešām esi ļoti skaista, Laura! Un mūs gaida vēl viena jauka diena,– vīrietis teica un maigi noskūpstīja Lauras roku. Viņa ļāvās negaidītajam maigumam, jo tādu sajūtu viņai bija trūcis.

Laura noņēma cepuri, jo laiva brauca pietiekoši ātri, lai to ar vēja pūsmu norautu viņai no galvas. Sieviete ļāva, lai kanāla vējš purina viņas biezos matus. Georgs apmierināts vēroja savu ceļa biedreni un bija lepns, ka tieši viņš ir tas, kurš bauda šīs pievilcīgās sievietes sabiedrību. Neapšaubāmi, laivā bija arī citas koptas, pievilcīgas sievietes, jo uz Venēciju parasti brauca ne tikai apskatīt pilsētu, bet  arī izrādīt sevi.

Pa Lielo kanālu un tālāk, pa jūras laivu ceļu, līdz Burano salai varēja nokļūt nepilnas stundas laikā. Stikla pūtēju paradīze Murano un krāsu pielietā Burano bija slavenākās, tūristu visvairāk apmeklētās salas. Protams, ziņkārīgākie nepalaida garām iespēju aplūkot Sanmišela kapu salu, kuras kvadrātveidīgās aprises izcēlās starp citām salām un bija pamanāma, lidmašīnai nolaižoties Marko Polo lidostā.

Laura zināja, ka Murano ir iespēja vērot stikla pūtēju darbošanos, tālab, izkāpjot pirmajā pieturā, viņi devās uz Georgam zināmu stikla pūtēju darbnīcu.

Pēc piecpadsmit minūšu nesteidzīga gājiena, vērojot salas apbūvi, Laura un Georgs nonāca pie pelēkas divstāvu ēkas. Izkārtne vēstīja, ka tā ir stikla pūtēja darbnīca, taču ēkas durvis bija ciet un rosību iekšā neredzēja. Pie ārdurvīm stāvēja bariņš ļaužu, kuri sarunājās vācu valodā. No viņu sarunām Laura saprata, ka šis stikla pūtējs šodien nav sastopams, tāpēc jādodas meklēt kāda cita meistara darbnīca.

– Ejam te,– Georgs viņu aicināja doties tālāk, starp ēkām, nevis iet gar kanāla malu. – Tur kādreiz bija neliela darbnīca, kurā stikla pūtējs savas prasmes rādīja bez maksas. Nāc!

“Viņš tiešām ir mans gids,” nodomāja Laura. Jā, viņa viena, visticamāk, tik ātri neko salā neatrastu. Šī satikšanās bija svētīga, kaut vai tāpēc, lai piecas dienas Venēcijā būtu piepildītas un katrs mirklis izbaudīts.

Pēc pāris minūtēm Georgs apstājās pie mazas, neizteiksmīgs mājeles durvīm. Aplupusī siena gan neliecināja, ka ēkā saimniekotu kāds meistars, tomēr Laura uzticējās savam zinošajam gidam. Un nekļūdījās. Apgājuši ap stūri, viņi iegāja nelielā iekšpagalmā, bet tālāk flīzēts celiņš pieveda pie ēkas, kurā tiešām bija darbnīca.

Tur kāds amatnieks veikli darbojās ar stikla pūšamo cauruli, kuras galā bija izpūsta stikla lode. Vīrs virpināja un vēzēja cauruli, līdz lodei bija izveidota garena forma. Nākošajā mirklī, amatnieks, ar cirka mākslinieka veiklību, apbrīnojami ātri darbojoties ar šķērēm un knaiblēm, šķietami bezveidīgo lodi pārveidoja. To nogriežot, nokniebjot, atkal virpinot, ar amatniekam vien zināmu spēku pastiepjot, viņš naski darbojās, līdz no šķidrās masas “desas” radās skaists, lilijai līdzīgs, zieds. Laura un Georgs neslēpa sajūsmu par veiklo amatnieku, kura darbība bija kā izrāde. Nelielā trauciņā atstājuši simbolisku pateicību naudas izteiksmē, viņi devās tālāk.

– Nu, kā patika?– Georgs pieklājīgi painteresējās.

Laura neslēpa savu sajūsmu. Redzēt darbībā meistaru, kurš nodarbojas ar stikla pūšanu vietā, kur šim arodam ir vairāk kā tūkstoš gadus sena vēsture, ir vairāk kā brīnišķīgi.

– Ja es teikšu, ka tas bija skaisti, es nepateikšu neko,– sieviete koķeti noteica. – tas nav parasts darbs, tā jau ir kā izrāde, piekrīti? Cilvēks ar elpu atdzīvina no smiltīm veidotu masu un uzbur unikālu mākslas darbu,– Laura prātoja.

– Protams, un to tik tiešām ir vērts kaut reiz mūžā redzēt!– piekrita Georgs.

Murano, tāpat kā visā Venēcijā pārvietošanās notiek, galvenokārt pa kanāliem vai ietvēm. Salā ir milzum daudz darbnīcu, salonu, lielāku un mazāku veikaliņu, kur iespējams iegādāties dažādus izstrādājumus. Tie apbur ar savu dažādību un pieejami gan dažādām gaumēm, gan dažādu biezumu naudas makiem. Murano piedāvā gan izsmalcinātus, ļoti kvalitatīvus darinājumus, pat skulptūras, taču ir arī pa kādam lētākam izstrādājumam. Viens gan skaidrs – darinājumi ir ļoti skaists roku darbs.

Turpinot ceļu pa kluso Rio dei vetrai, ceļotāji priecājās par tur redzamo krāšņumu.

– Varbūt gribi nopirkt kaut ko sev vai kādam tuvam cilvēkam?– painteresējās Georgs.

– Jā, labprāt. Es sev nopirkšu kādu mazu skaistumu,– piekrita Laura.

Vīrietis jau atkal zināja, kurp iet. Kādā mazā veikaliņā, kur pārdevēja garlaikojoties lasīja biezu grāmatu, viņš pieveda Lauru pie milzīga groza, kas bija pilns ar dažnedažādu krāsu un izmēru stikla bumbiņām, rombiņiem, kvadrātiņiem. Kārtīgi meklējot, varēja atrast pa kādam sirds formas skaistumam. Blakus kastītē bija aukliņas un sudraba krāsas āķīši aizdarei. Katrs pats te varēja padarboties un savērt rotaslietu pēc savas gaumes un izjūtām.

Kamēr Laura priecājās par apkārt redzamo, Georgs jau bija atradis vairākus sirds formas stikla gabaliņus.

– Nāc, savērsim draudzības aproces,– vīrietis nopietni piedāvāja.

Laura neizpratnē paskatījās uz Georgu un sāka smieties.

– Nopietni?– viņa pārjautāja. – Tas piedien pusaudžiem, ne tā?

– Nē,– Georgs nepiekrita. – Tā dara draugi. Bez vecuma ierobežojuma. Vai tad mēs neesam draugi?

Laura samulsa. Viņa nekādā ziņā negribēja apvainot Georgu, taču izteiktais piedāvājums viņai šķita mazliet bērnišķīgs un viņa to godīgi pateica.  

– Protams, ka mēs esam draugi,– Laura centās labot neveiklo situāciju. – Varbūt uzmeistarojam kaut ko citu – tu man, bet es – tev?– sieviete piedāvāja. Georgs atplauka. Smaidot viņš ķērās pie darba un jau drīz vien bija uzvēris piecus, dažādu krāsu sirds formas stikla gabaliņus.

– Patīk?– viņš, rādot savu meistardarbu, jautāja Laurai.

– O, tik ātri! Tik skaists, jo tik vienkāršs…– Grozot rokās Georga darināto rotu, viņa teica. – Kāpēc piecas?– Laura bija ziņkārīga.

Georgs, sienot Laurai ap roku paša darināto, sirsnīgo rotu, skaidroja:

– Mēs jau vakar noskaidrojām, ka Venēcijā pavadīsim piecas brīnišķīgas dienas. Nu, re! Katrai dienai sava sirds!

– Brīnišķīga ideja!– atzina Laura.

Apsējis rotu, Georgs atkal maigi noskūpstīja Lauras roku.

– Kas tev sanāca?– vīrietis pētīja Lauras veikumu. Viņa bija savērusi vienā virknē dažādu toņu dzeltenas krāsas stikla gabaliņus.

– Lūdzu, tas tev!– Laura sniedza rotu Georgam. – Nebrīnies par dzelteno! Es to redzu kā saules krāsu, bet saule – tā ir dzīvība, prieks…– filozofiski skaidroja Laura.

– Un kāpēc viena baltā? – Georgu pārsteidza Lauras izvēle.

Viņa koķeti iesmējās:

– Atceries, Dievs ir detaļās!

Protams, Georgs bija dzirdējis Koko Šaneles slaveno teicienu, tāpēc tas viņam nebija nekāds jaunatklājums. Viņam patika, kā Laura rūpīgi izvēlējās dzeltenos stikla gabaliņus un veikli savēra tos vienā saules starā. Ar baltu akcentu. Tas bija mīļi un no sirds!

Krietnu brīdi pavadījuši veikaliņā, gatavojot rotas, viņi devās tālāk. Apbrīnodami salā apskatāmās stikla instalācijas un meistaru darbus, Laura un Georgs devās uz piestātni, lai tālāk nokļūtu ne mazāk vilinošajā Burano salā.

Braucot laivā, Georgs saņēma Lauras roku un grozīja paša rokām darināto rokassprādzi, priecājoties par sievietei sagādāto pārsteigumu. Laura baudīja braucienu, sauli un mazo, kā viņai šķita, neuzspēlētās laimes mirkli. It kā sadzirdējis Lauras domas, Georgs jautāja:

– Tu šodien jūties labi?

Laura uzreiz neatbildēja. Jā, viņa jutās vairāk kā labi. Georgs bija sirsnīgs, pieklājīgs, īsts džentlmenis, pie tam, kā Laurai šķita, vienkāršs un atklāts, kopā ar viņu bija tāds miers. Tikai tās domas nelika miera. Viss bija pārāk pēkšņi un skaisti, lai tā būtu īstenība, lai tas būtu kaut kas vairāk kā piecu dienu kopā būšana Adrijas jūras krastā.

– Man šķiet, ka es sapņoju,– Laura atzinās. – Es neticu, ka tas notiek ar mani. Tu esi tik… labs, tik vienkāršs. Tā jocīgā sajūta – mēs pat diennakti neesam kopā, bet esmu sadomājusies, ka pazīstu tevi gadiem ilgi.

Georgs atbalstoši paspieda Lauras plaukstu.

– Paskaties, ieskaties man acīs, Laura,– vīrietis maigi teica. – Es tev solīju skaisti pavadīt laiku šajā pilsētā un savu solījumu turēšu. Un es apsolu, ka neko tādu, kas varētu tevi sāpināt, es nedarīšu. Tici man!– skanēja pārliecinoši.

Nemanot viņi no Murano bija aizvizināti līdz citai salai – Burano.

– Lūdzu, no stikla – pie mežģīnēm, jaunkundz!– pasniedzis Laurai roku, Georgs atkal aicināja viņu ļauties piedzīvojumam.

– No viena skaistuma, pie otra!– sieviete bezrūpīgi attrauca. – Cienījamais gida kungs, un ko jūs man parādīsiet šajā krāsainajā pasaulē?

Burano ir ļoti interesanta un skaista, jo atšķirīgās, košās krāsās izkrāsotas mājas atgādina pasaku namiņus. Krāsainības dēļ žilbst acis, taču krāsu salikums veido ļoti savdabīgu skatu, kuru papildina pie ēkām nekautrējoties izkārtā veļa. Jau pēc pirmajiem soļiem salā pārņem savādas sajūtas – viss krāšņs, piepildīts, taču ielās ir maz laužu, apkārt valda savdabīgs klusums un miers, par kādu Venēcijas ielās var tikai sapņot.

– Ejam, es tev parādīšu šķībo zvanu torni,– Georgs aicināja Lauru.

Priecājoties par krāsu bagātību un ar acīm baudot salas īpatnējo skaistumu, cieši turēdamās Georgam elkonī, Laura paklausīgi sekoja.

– Redzi,– Georgs rādīja uz priekšu, kur, patiešām bija redzams sašķiebies tornis, – tas ir zvanu tornis.

– Kāpēc šķībs?– brīdi aplūkojusi līdz šim neredzēto brīnumu, jautāja Laura.

– It kā te esot mīksta zeme un nav bijuši tādai būvei pietiekami stabili pamati. Tad nu šis septiņpadsmitā gadsimta brīnums nolēmis kļūt par apbrīnas vērtu objektu sava nepilnus divus metrus plašā šķībuma dēļ,– pasmējās Georgs. – Cik zinu, torņa galā esot bijis eņģelis, bet, kad tas nokritis, vietā uzlikts krusts. Eņģelis būtu mīļāk, vai ne?– Georgs pajautāja Lauras domas.

– Droši vien, jo zvanu tornis un krusts – Laura pabrīnījās. – Interesanti, tagad tornis turpina šķiebties? Tad jau tā tuvumā atrasties nav droši,– viņa satraucās.

– Nebaidies,– Georgs mierināja sievieti. – No šīs vietas tornis ir labāk redzams. Iesim tālāk, te vēl ir, ko apskatīt. Pie viena, domāju, nobaudīsim pusdienas. Es zinu vienu krodziņu, kurā ir debešķīgs zivju ēdienu piedāvājums,– Georgs jau kuro reizi pārsteidza Lauru ar savām zināšanām.

– Klau, cik reizes tu šeit esi bijis?– Laura neizturēja.

Georgs apstājās un viltīgi pasmaidīja, it kā domās meklējot pareizo atbildi,

– Šī būs… trešā,– vīrietis atzinās.
 

Pēc stikla meistardarbiem bagātās Murano, krāsu paradīzē Burano varēja  izstaigāties pa šaurajām ieliņām, kas vijās starp raibajām mājām. Arī šeit bija mazie, mājīgie veikaliņi, taču Burano piedāvāja galvenokārt mežģīnes. Brīnišķīgas, ar roku darinātas, tamborētas mežģīnes. Taču cerēt, ka salā radīto skaistumu varēs iegādāties par lētu naudu, nevajadzētu. Unikāls darbs par visai augstu cenu, bet, ja sirds tā vēlās – ir jāpērk!

– Ir skaisti?– Georgs, rūpēdamies par savas ceļabiedres labsajūtu, painteresējās.

– Jā!– ar neviltotu sajūsmu attrauca Laura. – Skatoties foto, likās, ka baigā krāsu pārbagātība, bet tagad – redzot to visu dzīvajā, tās fotogrāfijas nav nekas,– viņa smējās. – Super labs, tiešām!

– Zini to leģendu par šīm krāsainajām zvejnieku mājiņām?– Georgs turpināja.

– Jā, mazliet lasīju,– Laura izrādījās zinoša. – Zvejniekam, pirms došanās jūrā, uz pieres uzkrāsojot tādu pašu krāsu, kādā ir viņa mājiņa. Ja nu gadās labs loms un kārtīga svinēšana, lai cita zina, kurp kolēģi nogādāt, ja? Pareizi?– Laura atstāstīja savam gidam lasīto.

– O, esi gatavojusies ceļojumam!– Georgs bija patīkami pārsteigts.

– Protams, kā gan citādi? Es taču ceļoju individuāli, braukt pēc principa – aizej tur, nezin kur, skaties to, nezin ko, nav manā stilā,– paskaidroja Laura.

Georgs noskatījās savā ceļabiedrē un sievietes loģiskā atbilde viņu iepriecināja.

– Tu zini, ar tevi ir traki,– viņš iesāka.

Laura, to dzirdot, apstulba. Bet Georgs viņu nomierināja:

– Nē, ne jau sliktā nozīmē. Skaistas un gudras sievietes ir bīstamas!

Laura atkal iesmējās. Ar šo pavadoni bija jautri. Un komplimenti, komplimenti…

– Ejam, papētīsim vēl cakainās mežģīnes, tev noteikti patiks!– aicināja Georgs.

Laura vēl jūsmoja par nesen redzētajiem stikla meistardarbiem, bet te – cita sala, citi debešķīgi rokdarbi. Tik tiešām, mežģīnes bija kā mākoņu kupenas – caku cakas, dažādi izmēri, dažādi raksti. Apbrīnojami, ko spēj radīt cilvēks!

Papriecājušies par mežģīņu skaistumu, viņi devās uz Georga pieminēto krodziņu.

– Redzi, laivas vēl jūrā. Ja paveiksies, varēsim tiešraidē izbaudīt, kā sakrāsotie zvejnieki reibumā meklē savas mājas,– viņš smējās.

– Tu domā, ka arī tagad tā notiek?- neticīgi jautāja Laura.

– Tad jau redzēsim!– Viltīgi piemiedzis ar aci, Georgs noteica.

Krodziņš bija ierīkots oranžas krāsas namā, kuram blakus slējās ne mazāk koša, rozā ēka. Pie tās bija bagātīgi izkarināti palagi, kurus liegi šūpoja Adrijas piekrastes vējš. Cilvēku bija maz, tāpēc brīžiem šķita, ka laiks salā ir apstājies. Bet laimīgie stundas neskaita, tāpēc Laura par to nesatraucās.

Georgs pasūtīja risotto de go jeb grunduļus ar rīsiem, kas ir salai raksturīgs ēdiens. Saldajā – pistāciju saldējums un mirkļa baudīšanai, protams, atbilstošs vīns.

– Pastāsti par sevi,– Laura tomēr vēlējās kaut ko vairāk uzzināt par savu negaidīti uzradušos ceļa biedru.

Georgs noņēma saulesbrilles, lai izveidotu acu kontaktu ar Lauru. Viņš nopētīja sievieti, it kā tikko būtu viņu ieraudzījis. Laura sajutās neomulīgi, acīmredzot, viņas jautājums vīrieti kaut kāda iemesla pēc satrauca.

– Nē, ja negribi, vari arī neko neteikt, protams,– Laurai šķita, ka jāglābj neveiklā situācija.

– Viss kārtībā,– mierināja Georgs. – Es tikai nezinu, ar ko sākt.,- viņš atzinās. – Ja tevi interesē, vai esmu precējies, vai man ir bērni – nē, par laimi vai diemžēl vēl neesmu šajā jomā neko paspējis izdarīt. Es daudz strādāju. Pieņēmu piedāvājumu nomainīt aviokompānijas un pagaidām esmu apmierināts. Ja es nelidotu, mēs nebūtu satikušies,– vīrietis pasmaidīja.

Laura piekrītoši pakratīja galvu. Georgs vienlaikus bija noslēpumains un atklāts. Sieviete nesaprata, ko īsti sevī slēpj šis simpātiskais kungs. Viņa tomēr nespēja noticēt, ka tādam izskatīgam un gudram vīrietim nav ģimenes.

– Kas tevi gaida mājās?– Laura drosmīgi turpināja.

– Neviens. Man neviena nav. Vācijā dzīvo vecāki un māsa, bet mēs reti satiekamies. Darba režīms un attālums. Bet patiesībā, viņi neatbalstīja manu izvēli mainīt darba devēju, tad nu attiecības šobrīd nav tās labākās,– Georgs saskuma un pētīja krāsaino māju rindu, it kā būtu atnācis uz krāsu terapijas nodarbību smelties spēkus pēc personiska pārdzīvojuma.

Laura netraucēja pārdomās ieslīgušo vīrieti. Viņa sajutās nelāgi, lai gan, sākot sarunu nevarēja zināt par situāciju Georga ģimenē.

– Un tu? Kā ir ar tevi, Laura?– atgriezies realitātē, jautāja Georgs.

Laura nodūra acis. Kā ir ar viņu? Laurai šķita, ka, redzot viņas problēmu, jautājums uzreiz ir ar gatavu atbildi. Kam viņa – tāda, būtu vajadzīga?

– Georg,– lēnām iesāka Laura,– vai tu pats neredzi, kā ir ar mani?

– Piedod, bet es skatos uz tevi citādi!– Georgs taisnojās. – Tu taču esi gudra sieviete, kāpēc tevi vajā tādi kompleksi? Jeb… tev ir rūgta pieredze, un tu vienkārši netici, baidies?– Georgs uzvedās kā psihoterapeits.

Laura atkal piekrītoši pamāja. Smagi nopūtusies, Laura atzina:

– Tev taisnība.

Kā īsts džentlmenis, Georgs apskāva Lauru, pievilka sev klāt un atvainojās:

– Piedod man par atklātību! Es negribēju tevi aizvainot, man šķiet savādi, ka tik gudra sieviete ir tik… tik ievainojama, kompleksu mocīta… Piedod!

Atvirzījis Lauru, viņš, turot sievieti pie abiem pleciem, skatoties viņai acīs,  optimistiski teica:

– Beidzam šīs sarunas! Baudām šo dienu, šo satikšanos! Izdzīvojam Venēciju!

– Protams! Nebojāsim mirkli…– Laurai atlika piekrist.

Saskandinājuši glāzes, viņi mirkli ieturēja klusuma pauzi, katrs pie sevis pārdomājot tikko izrunāto.

Lauras prātā uz brīdi atkal iezagās neticība. Viņai tomēr ļoti interesēja, kālab Georgs pievērsa uzmanību viņai. No otras puses – satikšanās kanālmalā tik tiešām bija tīrākā nejaušība, liktenis. Ko tur spriedelēt – kāpēc tā notika un kādi ir kura nodomi? Notika, jo bija jānotiek! Tieši tik banāli. “Izrādās, reizēm arī dzīvē tā notiek un visi mīlestības romāni nav radušies no zila gaisa,” pie sevis pasmīnēja Laura. Viņa gribēja nomierināties, saglabāt vēsu prātu un pieņemt, ka šīs ir tikai piecas dienas pasakainā pilsētā ar brīnišķīgu vīrieti. Kad viņa pilotētais lidaparāts pacelsies no Marko Polo lidostas  lidojumam uz Rīgu, viss beigsies tikpat pēkšņi kā sākās. Viņa, gluži kā tajā, visiem zināmajā pasakā – pusnaktī atgriezīsies skarbajā realitātē, pārvēršoties no princeses par klibu pelnrušķīti, atgriezīsies savā ikdienā un Venēcijas brīvdienas paliks atmiņā kā kaut kas netverams, neatkātojams. Reizēm liksies – vai tas vispār bija?

Pārdomu klusumu pārtrauca viesmīlis, kurš, plati smaidot, atnesa Burano raksturīgo ēdienu. Porcija bija liela, svaigi pagatavotais zivju risotto ne vien apetītlīgi  smaržoja, bet arī bija interesanti noformēts. Krāsainajā zvejnieku salā pat pusdienas bija kā mazs, košu krāsu sprādziens!

Pēc patīkami gardajām pusdienām, Laura un Georgs turpināja baudīt Burano salas krāsainību. Diemžēl, kamēr viņi pusdienoja, liela daļa zvejnieku jau bija atgriezušies mājās, laivas bija novietotas piestātnēs, arī sadzērušos zvejniekus ar sakrāsotām sejām nekur nemanīja. Atlika domāt, ka katrā leģendā ir daļa patiesības, bet šī nebija diena, kad to izdotos pārbaudīt.

Pēc maltītes viņi vēl kādu laiku nesteidzīgi staigāja pa košajām ieliņām un tad devās uz piestātni, lai ar laivu nokļūtu atpakaļ Venēcijā.

Gaidot laivu, Georgs uzrunāja Lauru:

– Tev ir stipri cietis pašvērtējums, vai ne?

– Un kā tu domā? Vai tu manā situācijā būtu par sevi pārliecināts, kā tagad, kad tev viss ir vislabākajā kārtībā? Uz tevi nemitīgi neatskatās, par tevi nesačukstas un mazi bērni nerāda pirkstiem. Nevajag teikt, ka saproti mani, jo tā nav! Tu nevari mani saprast, tev nav tādas pieredzes, Georg!

– Stop, stop, stop!– skatoties apkārt uz piestātnē esošajiem cilvēkiem, kuri sadzirdēja Lauras satraukto runāšanu, Georgs centās viņu nomierināt. – Es tā negribēju…– viņš taisnojās. – Es tikai gribēju jautāt, vai tu zini, ko ļaudis domā, runājot par eņģeļiem zemes virsū?

Laura, ieinteresēta, piemiedza acis:

– Nu, ko tad viņi domā, ekstrasensa kungs?

– Viņi domā par tevi, Laura, jo tu esi tāda – viegla, brīnišķīga, maiga…– Georgs neskopojās ar komplimentiem. – Kā eņģelis…

– Beidz,– Laura apklusināja vīrieti. – Nav par daudz? Tu sāc palikt banāls!

Georgam šāda atbilde nepatika. Viņš pievilka Lauru sev klāt un čukstēja viņa ausī:

– Es zinu, ka par tevi nemaz nevar domāt citādi. Ar tevi ir tik viegli, Laura…

Laura nerāvās prom. Viņa jutās drošībā, baudīja komplimentus, rūpes un uzmanību.

– Tu mani pazīsti tik īsu brīdi. Ja nu es esmu no karnevāla aizkavējusies ragana, ko?– Laura smējās, sataisot dusmīgu grimasi.

Georgam patika sievietes humora izjūta un viņš izlikās viņu kārtīgi nopētām.

– Jā,–  pēc mirkļa vīrietis teica. – Varētu būt arī tā. Veca, nikna ragana…– viņš iesmējās, ķircinādams Lauru.

– Un tu? Kas tu biji pēdējā karnevālā, ko?– jautāja Laura. – Tu arī esi tik ļoti labs, pārāk labs. Neticu, ka tādi vīrieši mēdz būt, pie tam – brīvi, bez laulību un ģimenes saistībām.

Georgs saspringa.

– Kāpēc tu netici? Tev nepatīk būt ar mani kopā? Nomierinies, nebojā dienu!- viņš izvairījās no atbildes.

– Tātad – kas tu biji? Klauns, nerrs, varbūt – pārģērbies par sievieti…

– Beidz, lūdzu,- Georgs sadrūma. – Es tev visu esmu godīgi pateicis, kāds esmu, tāds esmu. Man nav nekā slēpjama, nekāda masku balle nav vajadzīga. Starp citu,- vīrietis prasmīgi mainīja sarunas tematu,– es tev parādīšu masku darbnīcu, ja gribi. Ar rokām gatavotas, brīnišķīgas maskas, dažnedažādas… Pašā Venēcijas sirdī.

– Labi, labi,– Laura nomierinājās. – Rīt? Būs arī baloži, Dodžu pils, ja?

– O, tu jau esi dienu saplānojusi! Super!– Georgs novērtēja Lauras iniciatīvu.

Drīz vien piestātnē iebrauca laiva un nepacietīgie ceļotāji sakāpa tajā, lai pēc skaisti pavadītas dienas uz salas, atgrieztos Venēcijā.

– Tu neesi piekususi,– pieklājīgi pajautāja Georgs.

– Nu, mazliet esmu gan,– Laura neslēpa. Pastaigas karstumā tomēr bija zināma slodze viņas ķermenim, tomēr nekādu milzīgu diskomfortu tas neradīja un viņa bija apņēmības pilna turpināt brīnišķīgo ceļojumu.

– Varbūt šodienai pietiks?– Georgs interesējās.

Laura samulsa. Šķita, ka viņam tomēr ir arī citi plāni un visu savu uzmanību veltīt nesen iepazītajai sievietei viņš nav gatavs. Laura labprāt pavadītu garāku vakaru kopā ar Georgu, tomēr pašai to piedāvāt šķita nepieklājīgi.

– Kā vēlies,– viņa teica. – Rītdien tiekamies?

– Protams! Mums taču jau ir rītdienai apstiprināts plāns,– iesmējās Georgs.

Viņš pavadīja Lauru līdz viesnīcai, atvadoties noskūpstīja uz vaiga, un, maigi piekļāvis klāt, čukstēja:

– Es sapņošu par tevi, eņģeli mans!

Laura klusēja. No vienas puses,– viss bija tikai normāli, viņi bija pazīstami otro dienu, vīrietis bija pieklājīgs, uzmanīgs, nebija vulgārs. Bet, no otras puses,– viņi taču bija pieauguši cilvēki, taču Georga uzvedība bija pārāk galanta. Vai nu viņš tiešām bija tāds – unikāls eksemplārs, vai arī – citā laikā un vietā viņam bija cita seja un cita dzīve. Laura nezināja, kurš variants viņai patiktu vairāk.

– Labāk izgulies, lai rīt vari man izrādīt Venēciju!– Laura teica. – Līdz rītam!

Vēlreiz noskūpstījis Lauru, Georgs devās prom.

Viesnīcā Laura jutās savādi. Viņa vēlējās, kaut spētu nelolot liekas cerības un šo satikšanos pieņemtu vien kā simpātiska gida pakalpojumu nieka piecām piepildītām dienām Venēcijā. Taču pakrūtē, pēc visa spriežot, jau bija iemitinājies kāds taurenis. Ja Georgs izrādīsies aizkavējies no karnevāla, Laurai sāpēs, bet to nu gan viņa negribēja.

Viņa nolēma mazliet atpūsties un tad aiziet līdz kafejnīcai, kur satika Georgu, lai iebaudītu vakara mieru un glāzi vīna.

Atlaidusies gultā, viņa grozīja rokā Georga savērto piecu stikla siržu rokassprādzi. Tā šķita tik mīļa, lai arī bija pavisam vienkārša, pat bērnišķīga. “Tāda pusaudžu atzīšanās mīlestībā,” Laura pasmīnēja, noliekot sirsniņu virteni uz skapīša. Viņa uz brīdi aizvēra acis un domās atgriezās aizejošajā dienā apskatītajās amatnieku salās.

 

Turpinājums sekos – katru dienu publicēsim jaunu stāsta nodaļu. Seko līdzi!

Dalīties.

Atstāt Ziņu