ī ir saruna, ko gribētos jums parādīt ar skaņu un bildi. Ar īsto balss tembru, izteiksmi un sajūtām, kas rodas, runājot par otru… Stāsts par skaistu mīlestību un harmonisku, mīļu kopdzīvi 60 gadu garumā. Anda un Edvīns ir pāris, kas vēl joprojām viens uz otru skatās mīlestības pilnām acīm un no kuriem staro prieks.
Konfektes mēteļa kabatā
Iepazināmies pirms 60 gadiem, mācoties veterinārajā specialitātē par lauksaimniecības speciālistiem. Kopīgi dejojām deju kolektīvā un dziedājām korī, spēlējām teātrī. Man viņš patika – tāds stalts puisis ar humora izjūtu, godīgs. Viņš man teica, ka es viņam arī uzreiz esmu patikusi. Esot simpātiska, gudra, godīga meitene.
Sākumā, tā kā no slepenā pielūdzēja saņēmu dažādus pārsteigumus. Atradu garderobē, mēteļa kabatā konfektes vai kādus citus kārumus. Vienreiz zābakā bija ielikti ziediņi. Vēlāk, kad uzzināju no kā tas ir, protams, priecājos, ka tas ir no manas simpātijas. Un tā pamazām veidojās mūsu draudzība.
Toreiz, pēc skolas beigšanas, darbu nozīmēja uz pieprasījumiem, un viņš bija sarunājis darba vietu blakus kolhozā arī man. Tā nu mēs darba gaitas uzsākām blakus saimniecībās. Vīram bija lielāka veterinārā prakse, jo viņš jau bija iepriekš strādājis. Viņš man daudz palīdzēja.
Bez kāzu štātēm un gredzeniem
Domāju, ka viens no iemesliem, kāpēc tik ātri nodibinājām kopdzīvi bija tas, ka viņam radās aizdomas, ka ir uzradies nopietns konkurents.
Salaulājāmies Krimuldas baznīcā, kurai ar dēļiem bija aizsisti logi un galvenās ieejas durvis. Tas bija 1954.gada rudens. Laulājoties mums mugurā nebija nekādas kāzu štātes, nebija arī gredzenu. Tolaik jau tā nedrīkstēja… Tā daļēji bija arī vecāku vēlme, jo toreiz bija tādi noteikumi, ka ar puisi uz gultu var iet tikai caur baznīcu. Un tā mēs iesākām kopdzīvi. Sākumā visa mūsu bagātība bija divos koferos – katram pa vienam. Tajos laikos alga bija 60 rubļu mēnesī, un, kad sakrājām pietiekami naudiņas, tad vīrs nopirka uzvalku, es – kleitu un kurpes, un beidzot sarakstījāmies zagsā, lai viss būtu arī oficiāli. Tas bija apmēram pēc gada.
Vairākus gadus tā brīvi dzīvojām, strādājām, ballējāmies, spēlējām teātros, dziedājām un dejojām, kamēr 1957.gadā nāca pasaulē pirmais dēliņš. Bijām ļoti laimīgi. Pēc tam piedzima meitiņa. Darba apstākļi bija diezgan grūti. Nebija ne bērnudārzi, ne vecmāmiņas, kas pieskata un palīdz. Bet par spīti tam tas laiks bija ļoti skaists, jo bija mīlestība, saprašanās un harmonija kopdzīvē.
Mūsu ģimenē attiecības ir interesantas un skaistas. Bez šaubām, ir bijuši arī dažādi grūtāki brīži, kā jau garā kopdzīves mūžā notiek.
Redzēt prieku mīļotā acīs – tā ir mīlestība
Mīlestība ir, ja abi jūtas laimīgi. To nevar izstāstīt, to var tikai piedzīvot un sajust. Mīlas mirkļi ir vienkāršās, mazās lietās, ikdienā. Un mīlas mirkļus jācenšas pašiem sagādāt, veidot, ilgoties, jo tā ir visa mūsu dzīve… Redzēt prieku mīļotā acīs – tā ir mīlestība.
Dzīvē vajag daudz smaidīt un vajag uzslavēt un ieraudzīt otra labos darbus. Ir jāiemācās piedot, ilgi neturēt aizvainojumu un dusmas. Dusmu brīdī cilvēks ir neglīts, tad viņš nepatīk ne Dievam, ne partnerim. Vieglāk ir dzīvot, ja visu vairāk uztver ar humoru.
Vecumdienās mīlestība ir vēl siltāka, jo tad ir ļoti vajadzīgs otra stiprais plecs. Tad nevar viens bez otra iztikt un to nemaz nevar iedomāties un iztēloties, kā varēs izšķirties…
“Mīlestības tabletes” zem spilvena
Mēs jaunībā daudz gājām sabiedrībā, un vienmēr darījām to kopā. Jutāmies brīvi, bez ierobežojumiem – dejojām ar visiem paziņām un draugiem. Klusa greizsirdība iezagās ļoti reti.
Ģimeni satuvina arī kopīgi izbraucieni. Esam ar vīru visur kur braukuši, nedaudz arī ārpus Latvijas. Pēc tam kopā arī ar bērniem un mazbērniem. Tie ir skaisti kopīgie mirkļi.
Mums ir arī savas “mīlestības tablets”, kuras gandrīz vienmēr ir kaut kur zem spilvena paslēptas. Tā ir vai nu melnā šokolāde vai kādi auglīši un arī melnais balzāmiņš nedaudz. Vīram ļoti garšo un noder asinsrites uzlabošanai vai kā miega zāles. Tie mums arī tagad ir tādi skaisti mīlestības mirkļi.
Mīlestība iet arī caur vēderu. Vīriņš ir jāpabaro. Jādzīvo ar rūpēm vienam pret otru. Es tiešām cenšos domāt, kas otram patīk, gatavot to, kas labāk garšo. Redz, tāpēc jau viņš jūtas apmierināts un laimīgs.
Kopdzīves atsvaidzināšana
Mīlestība, protams, nepazūd, bet mīlas kaisle pēc gadiem samazinās. Paliek draudzība, kopēji mērķi, kopējas intereses un bērniņi, kas ir dzīves vislielākā bagātība, vislielākais prieks. Vispirms savi bērni, pēc tam mazbērni. Arī tagad, vecumdienās, vislielāko prieku sagādā sagaidīt bērnus un mazbērnus ciemos, būt kopā.
Ļoti vēlētos, lai bērniem un mazbērniem ir ilga un laimīga kopdzīve. Mēs savas kopdzīves laikā esam ievadījuši septiņas jaunās ģimenes un tie ir skaisti brīži, kas atsvaidzina arī mūsu pašu mīlestību un draudzību, jo, lai jauno pāri ievadītu kopdzīvē, ir pašiem vajadzīgas siltas attiecības, mīļi un draudzīgi mirkļi. Jābūt kā priekšzīmei jaunajiem. Tie visi ir ļoti skaisti mirkļi, kas atdzīvina arī mūsu kopdzīvi.
Saskaitīt plusus un mīnusus
Kā atrast īsto? Iepriekš vienkārši vajag izdarīt pareizu partnera izvēli, ilgāku laiku novērot, pārbaudīt rakstura īpašības, saderību. Vajag saskaitīt visus plusus un mīnusus. Kopdzīves laikā jau vēl nāks klāt daudzi mīnusi. Ja jau sākumā to ir par daudz, tad nav vērts iesākt kopdzīvi. Vienkārši – saskaiti plusus/mīnusus, un, ja mīnusu ir vairāk – tad neder.
Sarunas beigās Anda nosmej – “Taisni vai jābrīnas, kā tik ilgi neapnīkam viens otram. Un tie grumbuļainie ģīmīši liekas tik mīļi…”
Lai visām jaunajām ģimenēm mīlestība, saticība un ilga, laimīga kopdzīve!
10 komentārs
Paldies par skaisti iesākto Valentīndienu ar tik sirsnīgu, patiesu un iedvesmojošu interviju! Skaisti! 🙂
Ļoti jauks stāsts!
Skaisti. Tādas attiecības gan diemžēl jau tagad ir retums 🙁
"Taisni vai jābrīnas, kā tik ilgi neapnīkam viens otram. Un tie grumbuļainie ģīmīši liekas tik mīļi…"<br>..šitas bija tiiiik mīļi pateikts 🙂
Man prieks un lepnums par šo man tik mīļo ģimeni.Lai turās veselībiņa Andas tant un Edvīn onkoli
Veselīgs stāsts jauniešiem! Šos jauniešus es cienu no sirds!
Skaisti,ka var tā pat vecumdienās viens otru čubināt un mīļot.Diemžēl paskatoties uz saviem vecvecākiem, ir pilnigi cita aina, kopš sevi atceros kā mazu meiten, vienmēr kašķējušies un uz otru lamājušies, katrs savā gultā gulējuši, žēl…:( Dažreiz domāju,kāda jēga vispaŗ tad kopā viņiem dzīvot,laikam jau uzskati,ka nevar tā šķirties un kaut kāds ieradums un kur tad citur ies,ja kopīga saimniecība..
Ak, kaut mēs visi varētu tā nodzīvot!Tik apskaužami un mīļi!Prieks par šiem cilvēkiem.
Ja uzrodas lielā mīlestība,kāda tur novērošana.Tad sirds lido prātam pa priekšu.Cik saprotu mūsu varoņiem ir bijusi tāda rāma mīla.Arī tā notiek.Vēlu vēl daudzus laimīgus gadus.
Jā, tas ir ko vērts…Skaisti!