Vārda dienu svin: Cecīlija, Cilda

Pašai savs modes salons

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Sava salona nosaukumu viņa nosapņoja, bet pārējo gan jelgavniece Evita Bosa (22) panāca ar mērķtiecīgu darbu un entuziasmu. Viņa nebaidījās no izaicinājuma un pēc vidusskolas beigšanas nodibināja savu uzņēmumu. Evitai jau trīs gadus ir savs modes salons «Shermi» un, par spīti krīzei, darbi iet no rokas, tomēr pagaidām darbu novērtējumā jaunā censone ir pieticīga, jo pašreiz sasniegtais esot tikai pieci procenti no iecerētā.

Brauc pēc tērpiem no Rīgas
Lai gan ekonomiskā situācija valstī ir ļoti smaga un salona attīstībai ņemts kredīts, uzņēmīgā jelgavniece par dzīvi nesūrojas. «Man iet labi, ir patstāvīgie klienti, tostarp arī prominences, kuras krīze nav skārusi,» stāsta Evita. Lai gan uzņēmums atrodas Jelgavā, pie viņas tērpus šūdināt lielākoties brauc rīdzinieki. Par salona atvēršanu galvaspilsētā viņa pagaidām nedomājot, ja reiz klienti ir gatavi braukt vairāk kā četrdesmit kilometrus. Līdz ar to, šāda uzticība esot arī pati labākā reklāma: «Cilvēki redz manu darbu un viņiem tas patīk, līdz ar to viņi vēlas noskaidrot, kurš šos skaistos tērpus ir darinājis.»

Citāts: “Krāsas gan šobrīd, tāpat kā dzīvē ir depresīvas. Vairāk nav tendences šūt ļoti košus kostīmus. Galvenais noteikums – lai pēc iespējas labāk varētu kombinēt ar citām drēbēm. Taču Evita tic, ka ekonomika un cilvēku dzīves stils ir viļņveida, un pēc pelēkā perioda atkal nāks krāsas.”

Tāpat būtisks faktors esot cenas, jo salīdzinoši ar galvaspilsētu, viņas salonā tās ir demokrātiskas – gan rotām, gan apģērbiem. Piemēram, svārku šūšana maksā 12 latus, bet žaketes – sākot no 30 latiem. Slinkākajiem vai aizņemtākajiem kungiem un dāmām tiek piedāvāta iespēja salonā izvēlēties arī audumu. Smejoties Evita piebilst, ka cena par dizaina konsultācijām gan esot palikusi nemainīga, gan tā sauktajos «treknajos gados», gan tagad – par velti.

Modes skates – lieka greznība
Uzņēmīgā dizainere stāsta, ka drēbes gan lielākoties tiekot ražotas tikai pēc individuāliem pasūtījumiem. «Šobrīd nav izdevīgi šūt apģērbus masveidā, jo nav tādas pirktspējas.» Un pēc sliktās pieredzes ar apģērbu nomu, Evita nolēmusi tos vairāk neizīrēt. Arī līgumā noteiktā soda nauda nedodot garantiju, ka apģērbs netiks atgriezts tik sliktā stāvoklī, ka to nākamā pieturvieta tam var būt tikai miskaste.

Tāpat viņa savus darinājumus neizrāda modes skatēs, jo tā esot lieka greznība. Tādēļ jelgavniece pati nolēmusi ķerties klāt pie foto sesiju organizēšanas un bildēšanas. Sarunas laikā viņa rāda pašas fotografētos attēlus un skaidro, kas jāņem vērā, lai bilde sanāktu izcila. No tā, kā viņa pievērš uzmanību katrai detaļai un niansei, var secināt, ka ikvienā darbā Evita mīl precizitāti. Arī viņas darinātajās rotās – katrai pērlītei un citām detaļām ir sava vieta.

Jaunā uzņēmēja stāsta, ka pēc pašdarinātām rotām šobrīd esot liels pieprasījums, tādēļ arī ikviens varot atrast savai gaumei un ģērbšanās stilam pieskaņotu aksesuāru. Starp greznām un spožām piespraudēm, no zemākā plaukta uz atnācējiem, ar televizora ekrānā tik ierasti ņirdzīgo smaidiņu, lūkojas populārais multeņu varonis «Sūklis Bobs». Tas, tāpat kā divkrāsainām karamelēm līdzīgie auskari un piespraudes, patīkot skolēniem, kuri pa ceļam uz mājām no vietējās skolas bieži ienākot «Shermi». Rotas gan veidojot ne tikai pati salona īpašniece, bet arī vēl vairāk kā desmit mākslinieki. Tā kā interese par rotu gatavošanu ir liela, Evitai ir iecere organizēt rotu darināšanas kursus. Lai to realizētu, esot jāizlaužas cauri birokrātijas labirintiem, taču uzņēmīgā jelgavniece cer, ka tuvākajā laikā viss būs nokārtots un viņa varēs aicināt uz salonu interesentus.

Lai gan E.Bosa savos 22 gados ir sasniegusi tik daudz, viņa gan pieticīgi norāda, ka pagaidām par ko vēl lepoties neesot, jo no lielās ieceres esot sasniegti vien pieci procenti. Uzņēmumam esot kur vēl attīstīties. «Esmu vēl tikai sava ceļa sākumā», viņa saka.

Krīze saīsinājusi kāzu kleitas
Par krīzes tendencēm dizainerei ir savi novērojumi. Balles kleitas dāmas vairāk gribot pāršūt, kuras pēc tam i ne pazīt nevarot. «Krāsas gan, tāpat kā dzīvē ir depresīvas. Lielākoties tie ir pelēkie un melnie toņi. Būtisks faktors ir apģērba funkcionalitāte. Vairāk nav tā tendence, ka šuva ļoti košus kostīmus. Galvenais noteikums – lai pēc iespējas labāk varētu kombinēt ar citām drēbēm.» Šajā ziņā apdomība gan esot jūtama. Evita arī spriež, ka pēc krīzes iespējams cilvēki neko no tās nebūs mācījušies. «Šaubos, vai visi būs piesardzīgāki, jo mums tomēr ir ļoti īsa atmiņa.»

Rādot kāzu spilventiņus, Evita neslēpj, ka ekonomiskā krīze savus asos zobus ir iecirtusi arī ar kāzām saistītajā lauciņā. Salīdzinoši ar pērno gadu, ievērojami sarucis to cilvēku skaits, kuri gribot šūt kāzu kleitas vai uzvalkus. Proporcionāli maku biezumam, esot sarucis arī kāzu kleitu garums. Apjomīgo un grezno vietā nākušas īsas un praktiskas. Plīvuru aizstājušās pieticīgākas galvas rotas. Taču viņa tic, ka ekonomika un cilvēku dzīves stilsir viļņveida, un pēc pelēkā perioda atkal nāks krāsas. Galvenais, lai darbs tiktu veikts ar prieku, jo Evita neslēpj, ka ir dienas, kad darbā tiek pavadītas 16 stundas, taču kopš pusaudzes gadiem viņas dzīves ritms vienmēr ir bijis noslogots, jo vienlaicīgi pabeigtas trīs skolas – profesionālo drēbnieku- konstruktoru kursi, vidusskolu vajadzēja pabeigt vakarskolā, jo arodskolā tā līdzi specialitātei nenāca, kā arī mākslas skola.

Dalīties.

Atstāt Ziņu