Vārda dienu svin: Normunds, Stefans

Par to, kas varēja būt, bet nebija…

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Te nu viņa stāvēja – Rīgas lidostā, ar vidēja lieluma pleca somu, it kā būtu ar starppilsētu autobusu atbraukusi no rajona centra uz galvaspilsētu. Viņa bija atlidojusi uz Latviju, pati nesaprotot, kāpēc to darīja, jo nekādu lielo prieku atrašanās te neradīja. Sirdsbalss? Arī ne. Pārāk smagas ir atmiņas par dzīvi pirms aizbraukšanas.

Elita sev godīgi atzinās – ja mirkļa emociju uzplūdā par zvanu no Latvijas nebūtu pastāstījusi Milleriem, viņa pat nedomātu braukt. Milleru viedoklis viņai bija noteicošais, tie bija svarīgie cilvēki, kuros viņa ieklausījās. Arī kolēģei viņa bija pateikusi par mātes zvanu un tāpēc pati bija spiesta pieklājības dēļ atbildēt uz dažiem personīgiem jautājumiem. Vienkārši kolektīvā Elitu cienīja un viņa nepavisam negribēja, lai tiek uzskatīta par bezjūtīgu. Savu skarbo dzīvesstāstu Minhenē viņa īpaši nepopularizēja, neskatoties uz to, ka Vāciju par savām mājām sauca jau vairāk kā desmit gadus.

Diena bija drēgna, vilkās draudīgi lietus mākoņi. “Tā te mani sagaida,”– Elita nosmīnēja. “Pat daba negrib skaisti satikt.” Neskatoties uz ilgstošo sadarbību ar psihologiem un psihoterapeitu, bērnības traumu atstātās rētas Elitas dvēselē sāpēja. Laiku pa laikam kā tādas dzeloņcūkas adatas no mīkstas gultas izlīda atmiņas un tām līdzi – pārciestās sāpes. Elita cīnījās ar to, taču psihe pārdzīvoto pavisam neatlaida. Atlika tikai sadzīvot un tajos skarbo atmiņu brīžos, kā ieteica terapijā, iedomāties par kaut ko skaistu, domās pārcelties uz vietu, kur bija labi un droši.

– Elita?– kāds viņu uzrunāja.

– Jā,– griežoties balss virzienā, viņa atsaucās. Pagriezusies, Elita ieraudzīja jaunu, blondu vīrieti, mazliet nevīžīgi ģērbušos, ar pāris dienu neskūtas bārdas rugājiem. Vīrietis pasmaidīja platu smaidu, bet – ak, Dievs, labāk nebūtu rādījis savus zobus, kas bija tik reti, kā kaimiņu sētas sen salauztais žogs. Tas bija mātes sarunātais šoferis, ātrākai nokļūšanai līdz… Nē, ne uz mājām. Tā vietu, kur dzīvoja māte, Elita nespēja nosaukt, jo Latvijā tādu īstu māju viņai nemaz nebija.

– Esmu Igors. Tava mamma mani sarunāja. Es tevi vedīšu mājās,– vīrietis steidzīgi, it kā atvainojoties, paskaidroja. – Ejam ātrāk,– viņš nevilcinoties, diezgan familiāri komandēja Elitu, lai gan iepriekš viņi nebija tikušies.

Klusējot Elita sekoja Igoram. Stāvlaukumā nekļūdīgi viņa saprata, ka pati netīrākā ir mašīna, kas būs taksometrs nokļūšanai pie mātes. It kā sadzirdējis ceļabiedrenes domas, Igors atvainojās:

– Sorry, ka vāģis tik netīrs, bet mums tie ceļi tādi, un es par vēlu uzzināju, ka man jābrauc uz Rīgu.

– Nekas,– Elita smaidot sameloja. – Iztikšu, nav jau jābrauc apkārt zemeslodei!

Vīrietis iesmējās:

– Jā, simts kilometri tāds nieks vien ir! Tu gribi ieiet kādā veikalā, vai pa taisno barucam uz mājām?– Igors pieklājīgi painteresējās.

– Nē, man nekur citur nevajag. Nu, ja tev pašam nevajag, protams,– Elita atbildēja.

– Man arī neko nevajag, tikai benzīntankā jāiebrauc, bāka tukša,– Igors paskaidroja, un Elita nepārprotami saprata mājienu. – Protams, es samaksāšu par degvielu,– viņa noteica. Esi sveicināta Latvijā!

 

Tuvākajā benzīntankā iepildījuši degvielu, viņi turpināja ceļu. Igors ik pa laikam paskatījās spogulī, mēģināja ar Elitu uzsākt sarunu, taču viņai nebija nekāda noskaņojuma runāties. Prātā jau šaudījās domas par to, ko runās ar māti. Jo tuvāk viņi brauca, jo vairāk viņa šaubījās, vai vispār vajadzēja braukt šurp. Elita dusmojās uz tām jūtu stīgām, kuras aizķēra mātes vārdi. Viņa bez sirdsapziņas pārmetumiem varēja atteikties, nebraukt, taču kaut kas lika pirkt biļeti un doties ceļā.

Pa šiem gadiem, kamēr Elita bija prom, te nekas būtiski nebija mainījies, tikai iebraucamais ceļš pie mājas palicis vēl sliktāks. Šķūnīši pagalmā nojaukti, bet mājai ielikti pāris jauni logi. Zāliens nebija nopļauts, bet puķu dobes gan izravētas, priecēja acis.

– Nu, klāt esam!– Igors noteica, noslāpējot mašīnu mājas pagalmā. – Esi mājās, pie mammas.

Tas nu bija par traku! Elita sadusmojās:

– Paldies, ka atvedi. Bet es te esmu ciemos, jo manas mājas ir Vācijā.

Nepaskatoties uz šoferi, viņa sparīgi izcēla somas un devās pie durvīm. Sirds daudzījas kā pēc pusmaratona, mazliet trūka gaisa. “Saņemies!”– Elita sevi uzmundrināja.

Kamēr Elita apsvēra domu – klauvēt, vai iet mājā iekšā tāpat, durvis atvērās. Tur viņa bija – nodriskātā ratiņkrēslā, sakņupusi, izspūrušiem matiem, bet sapucējusies puķainā kleitā un legingos, košām gumijas iešļūcenēm kājās. Zili zilās acis gan nebija zaudējušas savu vilinošo spozmi. Arī Elitai bija tas rudzupuķu zilais mantojums no mātes – acis. Nekādu citu dižu līdzību ar sievieti, kura viņai dāvājusi dzīvību, Elita nesaskatīja. Un patiesībā bija arī vienalga, jo neko citu, izņemot dzīvības došanu, māte Elitas dzīvē nebija devusi. Protams, viņa ļāva negribētajam bērnam piedzimt, bet tas arī viss. Vairākkārt Elita būtu gribējusi, lai tas nebūtu noticis, jo viņai neklājās viegli.

– Meitiņ!– ar asarām acīs sieviete izstiepa rokas pretī apmulsušajai Elitai. –Atbrauci!– viņa neticīgi izdvesa. Elita palūkojās pār plecu – Igors, protams, skatījās un ar interesi vēroja abu sieviešu satikšanos. Nu būs par ko pagastā parunāt. Viņa pamaja ar galvu, lai Igors brauc prom, taču vīrietis tikai muļķīgi smaidīja. Jā, cilvēku no laukiem var izdzīt, bet laukus no cilvēka – nē, Elita atcerējās soctīklā lasītu domu.

– Labdien,– viņa bez liekām emocijām atbildēja mātei. – Es taču solīju, ka braukšu.

– Nāc mājās, es tev pagatavoju pusdienas,– izrādot rūpes, māte aicināja Elitu pieticīgajā mājoklī. – Gan jau esi piekususi. Vai labi atlidoji?– māte nemitīgi runāja, neļaujot Elitai atbildēt, kā baidoties, ka nepiesēdusi, viņa uzreiz dosies prom.

Elita aplaida acis apkārt. Šoreiz mājoklis bija sakopts, lai arī ļoti pieticīgi iekārtots. Pie sliekšņiem pielikti dēlīši, lai māte ar ratiņkrēslu var nokļūt no vienas telpas citā. Virtuvē tā pati dūmojošā krāsns un mūžīgais melnais stūris pie tās. “Joprojām nevar nobalsināt…”– Elita skumji secināja. Uz galda, kas apklāts ar nolietotu, sagraizītu vaskadrānu, kūpēja kartupeļi un bļodiņa ar kotletēm. “Latvijas smarža,”– Elitai iešāvās prātā un viņa pasmaidīja.

– Ej, meitiņ, noģērbies, nomazgā rokas un nāc pie galda,– māte centās.

– Jā, paldies!– joprojām pētot telpas, Elita, uz māti nepaskatoties, atteica.

Apsēdusies uz ļodzīgā krēsla, Elita beidzot paskatījās uz māti. Abu sieviešu acis pēc ilgiem gadiem satikās. Vajadzēja būt kādām sajūtām, saviļņojumam, taču laikam ejot kaut kas jau bija izsāpējis un Elita sev bija iegalvojusi, ka viņai nav ne mātes, ne tēva, viņa ir piedzimusi kādai sievietei no kāda vīrieša (loģiski, ne jau stārķa nomesta vai kāpostos atrasta), un tas arī viss. Nekādu emociju, jūtu, mīlestības. It kā būtu notikusi kļūda mākslīgajā apaugļošanā, un liekais embrijs no mēģenes būtu iemests dzemdē pirmajai pretimnācējai. Nē, Elita nebrauca, lai emocionāli savienotos ar šo sievieti, tāpēc lūkošanās zilajās acīs nekādas pēkšņu pozitīvo emociju slūžas neatvēra.

Māte, uzlikusi Elitai porciju, uzsāka sarunu:

– Es neticēju, ka tu atbrauksi. Paldies, ka uzklausīji un esi te… meitiņ!– sieviete nodūra acis.

– Tikai neraudi. Es negribu tādus pārdzīvojumus. Es pati brīnos, kāpēc atbraucu,– Elita noskaldīja. Nē, viņai šīs sievietes nemaz nebija žēl, jo viņa nebija žēlojusi Elitu tad, kad mazajai meitenei tas bija vajadzīgs. Elita saprata, ka māte ir sagatavojusi grēksūdzi. Nesaprotamu iemeslu dēļ Elita nolēma to uzklausīt. Un tikai. Lai jau būtu, lai mātei tiek.

Māte ņurcīja rokās kleitas malu, kā tāda pirmklasniece pie tāfeles, un, lūkodamās ārā pa logu, teica Elitai:

– Man vajadzēja tevi satikt. Nebaidies, es neprasīšu, lai tu ņem mani pie sevis, vai dod naudu, jo to neesmu pelnījusi. Tikai…– mātes balss aizlūza. – Man ir aknu ciroze, tu to zini un nekas daudz vairs nav atlicis,– sieviete ar nolemtību balsī pateica vienā elpas vilcienā. Viņa nopūtās, lai saņemtos tālākai sarunai.

– Cik ilgi tu plāno palikt Latvijā?– viņa jautāja Elitai.

– Nu, principā, man te īpaši nav, ko darīt,– Elita paskarbi atteica. – Parīt es lidošu mājās.

– Mājās… Nu, jā, te tev māju nebija…– māte ar nožēlu teica un sāka raudāt. Elita piecēlās no galda. Viņai nebija apetītes ēst un gribēšanas runāt. Klausoties mātes šņukstos, viņa nožēloja, ka ir atbraukusi, jo no šāda sarunas sākuma saprata, ka kaut kāda vajadzība mātei ir.

– Nevajag, beidz raudāt,– Elita mudināja māti. – Tas neko nemainīs, saproti taču. Es te nepalikšu, man te viss sāp. Manas mājas ir tur – Vācijā. Man te neviena nav, tikai sāpju pilnas atmiņas. Tevis dēļ, starp citu,– nežēlīgi skaitīja Elita. Raudošās slimās sievietes viņai nebija žēl. Vismaz ne tik ļoti, lai viņa nepateiktu savas izjūtas, atrodoties viņai blakus.

Māte, kleitas malā noslaucījusi asaras, turpināja:

– Es tev daudzreiz esmu lūgusi piedošanu. Es zinu, ka nodarīju tev neizsakāmas sāpes un manai vienaldzībai pret tevi nebija pamatojuma. Es vienkārši biju pavisam slikta māte, nekam nederīgs cilvēks, bet gribu, lai zini, ka to nožēloju,– māte monotoni runāja. Elita šos vārdus bija dzirdējusi jau agrāk un, laikam ritot, pret tiem bija izstrādājusi imunitāti. Šīs žēlabas uz jūtām vairs nestrādāja, tāpēc Elita vienkārši klusēja.

– Paldies, ka tu vispār ar mani kontaktējies, meitiņ…– māte turpināja. – Es nezinu, kā tas ir sanācis, bet neviens cits arī tev neko neteica. Es nevaru nomirt, neatklājot patiesību.

Elita sarosījās. Kas gan ir tāds, ko viņai vajadzētu zināt? Pagriezusies pret māti, Elita jautājoši viņu uzlūkoja, it kā skenējot, lai saprastu, ko šī sieviete no viņas ir slēpusi.

Māte arī klusēja. Un Elita nogaidoši aizgriezās. Jā, viņa apzinājās, ka ir nežēlīga, jo neizrāda interesi par mātes teikto un neuztur sarunu. Bet viņa negribēja, lai ir citādi.

– Es gribu, lai zini, ka…– sieviete atkala apklusa. – Tev ir brālis, Elit!

– Ko?!– šāda atklāsme gan lika Elitai pamosties. – Man ir brālis? Ko tu murgo…– viņa neticīgi skatījās uz māti. – Visi vienmēr skaitīja: labi, ka esmu viena, tāpēc nebija nekādu problēmu mani mētāt pa audžuģimenēm. Man nevienā iestādē nekad nepieminēja brāli,– Elita aizstāvēja savu viedokli. – Tu melo! Tu gribi izlikties laba, bet ar muļķīgu metodi!– viņa kliedza. Viņa bija dusmīga. “Kaut ko tādu izdomāt, lai atvilktu mani uz Latviju! Fuj, stulbā vecene!”– domās Elita nolamāja māti. Viņa piegāja pie otra loga. Pāri pļavai krāsmatu kaudzē bija redzams skurstenis – viss, kas palicis pāri no kaimiņu mājas. Elitai kaklā kāpa kamols. No tās drausmīgās mājas, kurā bija tik daudz mātes draugu, nodzērušos vīriešu, kuri… Elita noskurinājās… Nē, viņa neko negribēja atcerēties. Itin neko…

– Labi, pieņemsim, ka tu nemelo,– Elita pārtrauca klusumu. – Cik vecs viņš ir? Kur dzīvo, kā viņu sauc? Un kāpēc nekad iepriekš man to neteica?– tagad bija Elitas kārta uzdot jautājumus.

Māte atspiedās ratiņkrēslā, it kā gribētu atvirzīties no uzbrūkošās Elitas.

– Tev ir…– sieviete iesāka. – Tev ir dvīņu brālis. Bet viņš slims un dzīvo sociālās aprūpes centrā. Viņu arī gribēja ņemt uz ārzemēm, bet tad tie cilvēki pārdomāja. Arī viņam klājās grūti, meitiņ…– māte atzinās.

Elita stāvēja kā pienaglota pie nodilušās, gadiem nekrāsotās dēļu grīdas. Viņa savilka dūres… Šausmas, ko šī pasaule ar mums ir izdarījusi!

– Kāpēc tu nekad to neteici?!– viņa kliedza uz māti. – Kā tu zini, cik viņš ir slims, varbūt viņu vajadzēja labi aprūpēt un viņš dzīvotu normālu dzīvi?!– Elita apklusa. Viņas sirds sitās tā, ka šķita, ka pat logu rūtis nodreb. – Nolādēts! Tu esi tik briesmīga, sieviete!– Elita kliedza. – Un tie klerki? Visi to zināja, vai ne?! Tas ir drausmīgi… Jūs visi esat tik drausmīgi…– Elita murmināja.

Pēc neskaitāmos bērnu namos un audžuģimenēs piedzīvotā viņai bija visas tiesības to teikt. Un kas zina, kā būtu iegriezusies Elitas dzīve, ja vien nebūtu bijuši mecenāti Vācijā, kas ņēma bērnus viesoties pie sevis. Esot tālu prom no Latvijas, Elita jutās labi. Viņai patika, ka viesģimenē bija savas tradīcijas, vecāki bija aktīvi, ar humoru, saprotoši. Elita no sirds centās mācīties valodu un uzturēja kontaktu ar Milleru pāri. Kaut kas viņai teica, ka tā ir iespēja izrauties, un tā arī bija. Tur gan klerku kantoris nostrādāja pareizi, un skolas brīvlaikos Elita vienmēr lidoja uz Vāciju. Milleri viņu ļoti atbalstīja, neko neprasot pretī. Elita ik pa laikam satika savu bioloģisko māti un, pēc tā, ko bija piedzīvojusi, par nožēlu, Milleres kundzi tomēr nesauca par mammu. Bet gudrā vāciete nemaz neuzstāja, un viņas saglabāja draudzeņu attiecības. Milleri ļoti daudz darīja Elitas labā, viņa to novērtē un joprojām neaizmirst pāris reizes nedēļā sazināties. Protams, pēc Milleru lūguma, Ziemassvētkus Elita svin viņu ģimenē. Un tieši Milleri iedrošināja Elitu atsaukties mātes aicinājumam un atbraukt uz Latviju.

Elitas māte jaunībā daudz dzēra, un tas bija brīnums, ka meitenes dzimšanas apliecībā vispār bija ierakstīts tēva vārds. Viņa gan nebija interesējusies, vai tas maz atbilst patiesībai un neatceras, ka kāds vīrietis būtu pieteicies par viņas tēvu. Dīvaini, taču Elita līdz šim nevēlējas meklēt savu radītāju, jo viņai nebija pārliecības, ka tikšanās neiedzīs viņu vēl dziļākā pašapziņas trūkumā.

Meiteni pieskatīja vecmāmiņa, bet, kad notika nelaime – vecmāmiņu nobadīja satrakojusies govs, Elita faktiski palika bez aprūpes. Mājas atradās tālu no pagasta centra, un neviens neuztraucās, kas un kādos apstākļos audzina meitēnu. Jau minētajā kaimiņu mājā dzīvoja daudzbērnu ģimene. Tur arī visi dzēra, un tie bija Elitas mātes labākie draugi. Elitas atmiņās reizēm uzausa skati, ka kāds piedzēris vīrietis velk viņu aiz rokas ārā no gultapakšas, kur bērns bija meklējis patvērumu. Vīrietis bija stiprāks un, izvilcis bērnu no gultasapakšas, mēģināja novilkt biksītes un bučoja viņu. Elita atcerējās, ka viņa pretojās, spēra, pakliegt nevarēja, jo vīrietis ar roku aizpieda viņai muti. Tad viņa paķēra savu rotaļu lāci un ar visu savu bērna spēku sita varmākam. Sitiens bija veiksmīgs – ar cieto lāča degunu meitene trāpīja uzbrucējam pa aci un viņš atlaida rokas. Elita bēga, cik varēja. Viņa bija bez apstājas skrējusi, līdz atjēdzās, ka nokļuvusi līdz šosejai. Lielceļa malā stāvošo mazo meitenīti pamanīja kāds garāmbraucējs. Elita varēja tikai nosaukt savu un mātes vārdu, bet, kad svešinieks gribēja vest viņu atpakaļ uz māju, bērns izleca no mašīnas un metās bēgt. Elita bija piekususi un nekur tālu paskriet nevarēja. Svešinieks pārliecināja, ka neko ļaunu nedarīs un nogādās viņu drošā vietā. Vīrietis aizveda Elitu uz slimnīcu un drīz pie viņas ieradās bāriņtiesas darbiniece. Tā sākās Elitas ceļš pa daudzām audžuģimenēm un bērnu namiem.

Slimnīcā konstatēja, ka Elita jau iepriekš ir cietusi no seksuālas vardarbības un par mātes audzināšanas metodēm liecināja rēta uz augšstilba, kas palika no bikšu siksnas smagās metāla sprādzes. To Elita nopelnīja, jo iegāja istabā, lai mātei paprasītu kaut ko ēdamu, taču māte tajā brīdī nodevās mīlas priekiem ar savu kārtējo pudeles brāli, un bērna vajadzības viņai neinteresēja. Acīmredzot, bērns mātei iztraucēja tik svarīgu nodarbošanos, ka tika sodīts ar nežēlīgu pērienu. Elita gaužām maz mācēja darīt no teju piecgadīgam bērnam atbilstošām lietām, tāpēc sākotnēji viņa tika uzskatīta par problēmbērnu un neviena audžuģimene ļoti netiecās meitenīti pieņemt. Gāja laiks un izrādījās, ka bērns ir vesels, tikai bija pamasts novārtā un pareiza darbošānās parādīja, ka Elita attīstās atbilstoši vecumam. Taču pagātnes traumas bija atstājušas pēdas – meitene bija apātiska, mazrunīga, neuzticējās cilvēkiem. Vēlāk bija asa pret tiem, kas vēlējās palīdzēt, iemācījās sevi aizstāvēt, arī dūru cīņās. Sekmes mācībās Elitai bija viduvējas, bet ne tik sliktas, lai domātu, ka nekas no viņas dzīvē nesanāks.

Brāļus un māsas nedrīkstēja šķirt, tālab tas bija diezgan grūti tādiem bērniem nokļūt ģimenē. Lai gan Elita atceras, ka kāds no puišiem stāstīja par brāli, kurš bija citā bērnu namā, bet pēc tam viņu adoptēja uz ārzemēm. Tātad – ne viss notika pēc priekšrakstiem… Tolaik Elitai ne prātā nebija nācis, ka viņai varētu būt brālis vai māsa. Tagad viņa zināja, ka pēc viņas (tas ir – viņas un dvīņu brāļa piedzimšanas) mātei ir bijis vēl kāds bērns, taču tas nomira zīdaiņa vecumā. Un reiz māte atklāja, ka viņai bijuši vairāki aborti. Labi, ka tā, Elita toreiz nodomāja. Nežēlīgi, bet šai sievietei bērni nedrīkstēja būt. Un vēl nežēlīgāk pret viņu pašu – Elita, redzot savu māti un viņas neeksistējošos mātes instinktus, paniski uzskatīja, ka viņa pati arī nemācētu būt laba māte. Elitai šķita, ka tādas lietas pārmantojas un viņai ģenētiski ir iepotēta nespēja rūpēties par cilvēku un elementārs mīlestības trūkums.   

Piedzīvotais mīlestības un aprūpes trūkums Elitu bija padarījis par tādu dzelzs lēdiju. Viņas jūtas bija notrulinātas, viņai nebija ilgstošu partnerattiecību, viņai pat nebija mājdzīvnieku. Elita baidījās no visa, kas prasītu rūpes un uzmanību, lai arī saprata, ka pat dzīvnieks spētu sniegt mīlestību. Elita bija padevusies zemapziņas dēmoniem, kas…

– Kāpēc tu man tagad stāsti par brāli?– Pēc ieilguša klusuma brīža Elita jautāja mātei.

– Man likās, ka tev tas jāzina…– sieviete bikli atteica.

Elita pagriezās. Viņa it kā gribēja no mātes izturēšanās saprast, vai viņa nemelo.

– Bet kur tu biji agrāk?– Elita nerimās.

– Nezinu…– māte bilda. Un tā bija taisnība.

Pēdējā vizītē pie ārsta sieviete bija uzzinājusi, ka slimība progresē un viņai atlikušais laiks ir tikai Dieva rokās. Tāpēc Elitas mātei šķita svarīgi paspēt pastāstīt meitai ilgus gadus glabāto noslēpumu. Zemapziņā sieviete cerēja, ka Elita kaut kādā veidā palīdzēs brālim, taču neatļāvās meitai to atzīt. Elitas brāļa veselības stāvoklis tiešām bija nemainīgi slikts – viņš dzemdību traumas dēļ faktiski bija dārzenis. Elitas māte no dzemdību nama atveda mājās abus dvīņus, bet, kad drīz vien kļuva redzams, ka zēnam ir nopietnas veselības problēmas, pēc kārtējās ārstēšanas stacionārā, jaunā māmiņa nevilcinoties piekrita no bērna atteikties. Lai pagastā nebūtu jāklausās pārmetumi par šādu rīcību, viņa par klusēšanu samaksāja ārstam un ieinteresētajiem ļaudīm teica, ka puisēns ir nomiris.  Tobrīd tā likās pareizi.

Kad Elitas māti tiesāja par vardarbību pret meitu, procesā parādījās informācija par slimo zēnu, taču sievietes rīcība un izdomātais stāts par bērna nāvi bija vien viņu negatīvi raksturojošs elements. Sieviete saņēma sodu, protams, cietumā viņu nelika, bet Elitai tas nozīmēja ceļojumu pa bērnu namiem un audžuģimenēm. Laiku pa laikam Elitas māte painteresējās, kur ir meita, taču nedarīja neko, lai dzīvotu kopā ar meitu. Bērns viņai nebija vajadzīgs. Pāris reizes gadā Elitas māte meitu apciemoja, taču tikšanās reizes parasti bija īsas un neveiklas. Elita atceras, ka vienreiz māti audžuģimene aizraidīja ar policiju, jo sieviete bija atbraukusi, nepaziņojot par apciemojumu un manāmā reibumā uzvedās agresīvi. Elitai tas bija tāds kauns, viņa jutās vainīga, ka māte tā rīkojas. Citi bērni par Elitu smējās, un viņai tas bija neizsakāmi sāpīgi. Audžumāte Elitai pārmeta, ka par incidentu zināja bāriņtiesa, it kā meitene būtu atbildīga par degradējušās mātes uzvedību. Un Elita rīkojās – naktī viņa aizbēga no audžuģimenes un vairākas dienas klejoja pa valsti, līdz citā rajonā acīgs autobusa šoferis par viņu paziņoja policjai. Pēc bēgšanas Elita nokļuva bērnu namā, jo bāriņtiesa nesteidzās nebēdnei meklēt audžuģimeni. Speciālisti izlikās neredzam šādas bērna uzvedības patiesos iemeslus un bezsirdīgi risināja Elitas dzīvesvietas jautājumus, sekojot virspusējām likumu prasībām.

Pirmajā braucienā uz Vāciju Elita devās vasaras brīvlaikā pēc septītās klases. Lai arī Elitas uzvedība tajā vecumā atbilda vardarbības traumēta bērna, kas audzis bez mātes mīlestības, uzvedībai un viesģimene to zināja, Milleri tomēr riskēja un, kopā ar vairākiem citiem bērniem, arī Elitu uzņēma ciemoties savā ģimenē. Viņas dzīvē tas bija pagrieziena punkts. Pēc tam uz Vāciju viņa brauca visos vasaras brīvlaikos, bet, sasniegusi pilngadību, Elita pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi Vācijā, kur ieguva ainavu dizaineres izglītību. Viņas dzīvē, ja tā var teikt par cilvēku, kas baidās no attiecībām, viss ir kārtībā.

– Es tikai gribēju, lai zini, ka tev ir kāda radniecīga dvēsele Latvijā. Saprotu, meitiņ, ka tevi te nekas nesaista, bet par brāli man vajadzēja tev pateikt.– Elitas māte ierunājās pēc klusuma brīža.

– Tas neko nemaina,– Elita tikko dzirdami noteica. – Es te nepalikšu, es neesmu atbildīga par tevis pieļautajām kļūdām. Tas nav mans bērns, kurš nezina, kas ir mājas, mātes mīlestība un ģimene…– Elita ar sāpēm balsī turpināja. – Saproti, es dziļi sirdī tev esmu piedevusi, bet katru dienu pamostoties es redzu rētas un jūtu rētas. Tu saplosīji manu miesu un sadragāji manu dvēseli!– Elita, mēģinot ielūkoties mātei acīs, skarbi noteica. – Man nav bērnu, jo es baidos, ka nemācēšu viņus mīlēt, jo tu man to neiemācīji. Es nederu ģimenei, nederu mātes lomai, labi, ka Vācijā iemācījos kopt dārzus, jo augi arī ir dzīvi…– viņa aizgriezās un lūkojās tālumā. – Mums visiem varēja būt laimīgas ģimenes dzīve, bet – nekā nebija… Tu biji sieviete, māte it kā, un tā bija tava atbildība un tavs uzdevums. Tu visu salaidi grīstē, tu sadarīji briesmīgas lietas… Tu pat iedomāties nevari, kāda bija mana ikdiena bērnu namos!– Elita runāja kā šaujot no automāta.

Māte skatījās grīdā. Viņai nebija, ko teikt meitai, kuru nebija audzinājusi un kurai bija nodarījusi tik daudz ļauna. Viņa gan cerēja, ka Elita piekritīs apciemot slimo brāli un, vajadzības gadījumā, sniegs viņam kādu mantisku atbalstu. Laikam jau tā nenotiks, jo sievietei šķita, ka ceļš pie Elitas, kas ir tik svarīgs, viņai ir neizejams kā svešu purvu takas.

– Es neko neprasu sev,– māte drebošā balsī, ar cerību teica. – Viņš tomēr ir tavs brālis.

– Jā, mans brālis, kuru tu atļāvies man atņemt. Tāpat kā bērnību un dzīvi normālos apstākļos,– Elita bija uzvilkusies. – Es pat nezinu, vai gribu sevi sāpināt vēl vairāk un braukt pie viņa. Es jau tā par kāda grēkiem esmu maksājusi bargu naudu!– Elita piegāja mātei tuvāk, noliecās pie viņas un, mēģinot skatīties acīs, teica:

– Tev jau sen nav bērnu. Neizliecies, ka tagad tevī pamodušās mātes jūtas.

Māte aizgriezās, bet Elita turpināja:– Es nebraucu šurp tevis dēļ, mani pārliecināja Milleri. Nesaprotu, kāpēc vispār kādam teicu, ka esi zvanījusi…

Māte atkal sāka šņukstēt, taču Elitu tas tikai sadusmoja.

– Pārstāj, lūdzu,– viņa teica. – Tev nav attaisnojuma, un tu to zini. Tu drīksti man zvanīt, ja tev tas kaut ko nozīmē, bet neceri, ka saukšu tevi par māti vai glābšu no bezizejas. Mani neviens nežēloja, man bija kā vardei jākuļas, lai nenoslīktu. Katra diena bērnu namā bija kā Staļingradas kauja,– Elitas balss ietrīsējās. – Tā dzīve mani salauza un atņēma spēju mīlēt un just. Neizlikšos, bet man nesāp, ja tev tagad ir grūti un sāp,– ar sniega karalienes saltumu Elita atzina.

Iestājās klusums. Var jau būt, ka viņa bija pārāk skarba, bet citu jūtu pret šo sievieti viņai nebija. Viņa bija mēģinājusi lauzt savas sajūtas, atlaist notikušo, taču vēl nespēja. Elita ticēja, ka pareiza psihoterapija kaut kad līdzēs, jo zemapziņā viņa gribētu visu aizmirst un atlaist savu sāpīgo pieredzi un patiesi piedot pāridarītājiem. Līdz tam vēl ejams tāls rehabilitācijas ceļš, bet viņa centās, jo gribēja būt labāks cilvēks nekā bija viņas māte un tie citi, kas viņu bija salauzuši.

Ko darīt ar šo situāciju un negaidītajiem jaunumiem par brāli? Ja mātes teiktais bija patiesība, viņai, protams, bija žēl brāļa, taču Elita neredzēja sevi kā viņa glābēju un aprūpētāju. Elita, protams, negribēja likties ļauna, bet viņa nejuta ne mazāko vēlmi satikt slimo brāli. Viņa negribēja redzēt viņa ciešanas un sāpināt sevi. Viņas dzīves sāpju okeāns jau tā bija ūdeņiem bagāts.

– Es neuzņemšos atbildību par brāli,– Elita nepārprotami paziņoja. – Aizbraukšu tikai, lai noskaidrotu, vai tu nemelo.

– Paldies!– māte noteica. – Ja nu tomēr pārdomā, pajautā, vai nevari kaut kā viņu atbalstīt.

Elita neatbildēja. Viņa neredzēja jēgu tālākai sarunai par šo tematu, jo bija izlēmusi, kā rīkosies.

Kad nākošajā dienā Igors aizveda Elitu uz aprūpes centru, viņa cerēja, ka mātes teiktais ir meli un nekāda brāļa viņai nav.

Aprūpes centrā zināja par Elitas iespējamo ierašanos un sociālā darbiniece viņai visu izstāstīja. Jā, mātes teiktais bija patiesība, tur tik tiešām uzturējās viņas dvīņubrālis. Elita uzzināja, ka vīrieša veselības stāvoklis ir nemainīgi slikts, ka viņš ir rīcībnespējīgs, nepazīst cilvēkus, neapzinās savas darbības, nekad nav staigājis, runājis un ir uzraugāms un aprūpējams. Skarbi, bet patesi bija sociālās darbinieces vārdi par šādu cilvēku dzīves ilgumu. Dzirdot, ka brālis var ilgi nedzīvot (nu, ja šādu eksistenci vispār var saukt par dzīvi), Elita sajuta vēlmi viņu redzēt. Sociālā darbiniece brīdināja Elitu, ka tikšanās var viņu satraukt, taču Elitai tas bija svarīgi.

– Saprotiet, ka viņš jūs nepazīst, ka faktiski jūs neko viņa dzīvē nevarat mainīt,– speciāliste teica. – Ja jums atļauj līdzekļi, variet nopirkt speciālo gultu, jo mums, saprotiet pati, ne visiem tādas ir. Gluži vai tā, ka kāda nāve dod iespēju citam,– nodūrusi galvu, sociālā darbiniece stāstīja.

– Es…– Elita saminstinājās,– es gribu redzēt viņu.

Nelielajā aprūpes centra istabiņā bija divas gultas, katra savam “dārzenim”. Vienā gultā gulēja gados jauns vīrietis bez kājām un deformētām rokām.

– Viņa tēvs bija Černobiļas seku likvidators,– sociālā darbiniece iečukstēja Elitai ausī. – Tas otrs ir jūsu brālis,– sieviete pamāja uz otras gultas pusi.

Elita bailīgi paspēra soli tuvāk. Gultā savādā pozā gulēja izstīdzējs, kalsns vīrietis. Viņa galvas forma Elitai šķita savāda, bet ķermenis tik neproporcionāls. Viņš rokas turēja saliektas, ar plaukstām lejup, kā zaķis tur priekškājas. Vīrietis iekunkstējās un ar savādu gārdzienu pagriezās, taču roku un kāju pozas praktiski neizmainījās.

– Ak, Dievs!– Elitai izspruka. – Piedodiet,– viņa atvainojās sociālajai darbiniecei.

– Nekas, es saprotu,– sieviete mierinoši teica.

Jā, tas bija Elitas brālis. Tās pašas skaistās rudzupuķu zilās acis. Tikai tādas dziļas, iekritušas, bez valguma, gluži kā ezeri sausā vasarā. Un savādais, slimības un sāpju izmocītais ķermenis… “Jā, man laikam ir paveicies vairāk…”– nodomāja Elita. Vīrietis sarosījās, kā Elitai šķita, atpazinis saociālo darbinieci, bet jau pēc brīža atkal izdvesa dīvainu skaņu un aizgriezās, it kā saraujoties sāpēs.

– Izgulējumi,– noteica sociālā darbiniece. – Darbinieki cenšas, bet ar to ir par maz.

– Kas maksā par viņa uzturēšanos centrā?– interesējās Elita. Pēkšņi viņa bija mainījusi savas domas, un tikko redzētais viņu satrauca.

– Viņam ir pensija un pārējo sedz valsts,– sociālā darbiniece paskaidroja.

– Ar to pietiek?– Elita nelikās mierā.

– Nu… tā. Lai gan – ko nu viņam daudz vajag… Vienīgi gulta būtu vajadzīga,– atkārtojās sociālā darbiniece.

– Varbūt ir kāds, kam tā gulta vajadzīga mazāk?

Sociālā darbiniece sarāvās un dusmīgi uzlūkoja Elitu.

– Ārsti, vadība, viņi lemj… Kādam jau ir arī radinieki, kas palīdz centram,– viņa negribīgi atzina.

Tik daudz Elita bija sapratusi pati. Ne jau visi te ir tikai valstij atmesti nelaimes putni. Skaidrs, ka ne katram ir iespējas mājās pilnvērtīgi aprūpēt tik slimus radiniekus, bet, lai šādā centrā viņus pieskatītu labāk, var parūpēties. Ja vien maka biezums atļauj, protams.

Pēc redzētā Elita sajuta tādu dīvainu atbildības sajūtu par nelaimīgo vīrieti. Un vairs pat nebija svarīgi, viņš bija vai nebija viņas brālis. Tīri cilvēcīgi Elitai jaunā vīrieša kļuva neizsakāmi žēl un viņa izteica vēlmi satikt aprūpes centra vadītāju.

Vadītāja apstiprināja, ka slimais vīrietis tiešām ir Elitas brālis un izteica jau dzirdēto lūgumu par aprūpes gultas iegādi. No sarunas Elita saprata, ka nekādas perspektīvas brāļa veselības būtiskam uzlabojumam nav un, visticamāk, arī nebūs. Elita, saprotot situāciju, tiešā tekstā piedāvāja vadītājai naudu par to, lai brālim pēc iespējas ātrāk tiktu nodrošināta aprūpes gulta. Viņa trāpīja desmitniekā, jo vadītāja bija tikai cilvēks, bet ar savām vajadzībām un prasībām. Sievietes vienojās, Elita apsolīja, ka pēc kāda laika ieradīsies apciemot brāli, lai redzētu, kā viņas nauda darbojas. Saprotams, uzreiz nopirkt nepieciešamo speciālo gultu viņas rocība neļāva, bet bija taču kāds, kam gulta bija mazāk vajadzīga…

Pēc brāļa apciemojuma Elita aizbrauca atpakaļ pie mātes. Redzot brāļa ciešanas, Elitai palika kauns par savu žēlošanos par neizdevušos dzīvi, taču dusmas uz māti bija pieaugušas.

Elita samaksāja Igoram par ceļu un lūdza, la viņš brīdi pagaida. Velmes palikt kopā ar māti viņai nebija, Elita plānoja nakšņot viesnīcā… ātrāk tikt prom no dzimtā ciema.

– Satiki viņu?– māte jautāja, tikko Elita bija iegājusi istabā.

– Jā, satiku,– Elita mierīgi atbildēja. Viņa bija sapratusi, ka nav nekādas jēgas emocijām un nosodīšanai, jo neko nevar labot un laiku pagriezt atpakaļ arī nav iespējams. – Viņš nekad nerunās, nestaigās, nepazīs cilvēkus,– Elita monotoni turpināja, skatoties grīdā. – Viņš varēja no tortes laizīt putukrējumu, bet viņš nekontrolēti grābsta savus izkārnījumus. Viņam ir izgulējumi un stīvi locekļi,– Elita turināja atzīt skarbo patiesību. – Viņš nemaz nav bijis tik bezcerīgs, tikai nebija mātes, kas būtu gribējusi viņam dot iespēju dzīvot. Viņa galvas trauma nebija tikai dzembību trauma vien, vai ne?– viņa bija nepielūdzama.

Māte klusēja. Viņa nedomāja, ka Elita būs tik tieša un skarba, jo cerēja, ka laiks meitenes dvēselei būs bijis dziedējošs. Viņai nebija, ko iebilst. Elita tagad zināja visu, un sieviete bija pārliecināta, ka meita tomēr neatteiks palīdzību miesīgajam brālim.

– Tu esi nežēlīga, meitiņ! Es cenšos glābt…

– Ko tu centies glābt!?– Elita pārtrauca māti. – Tev bail, ka būsi rindā uz elli pirmā, ko?! Par vēlu tu esi modusies, daudz par vēlu…

Māte sāka skaļi, histēriski raudāt, taču Elitai nebija pret viņu nekādas līdzjutības. Viņa nevēlējās vairāk uzkavēties mātes tuvumā, jo neredzēja tam jēgu.

– Es sekošu tam, kā aprūpē brāli, bet tu, lūdzu, man vairs nezvani. Tagad manis tavā dzīve tik tiešām vairs nav.

Māte mazliet pieklusa, palūkojās uz Elitu.

– Piedod, lūdzu, lūdzu, piedod man, bērns!– sieviete izmisusi lūdzās.

– Tur,– Elita pacēla augšup rādītājpirkstu,– debesīs Viņš mūs tiesās. Visus, kad pienāks laiks…

Elita, paskatījusies uz māti, galvu nodūrusi, devās ārā no mājas. Māte viņu neatturēja, neatsauca. Nevienai no viņām tālākas sarunas un kopā būšana nebija vajadzīga. Viena bija panākusi savu – māsa bija uzzinājusi par brāli, otra – atvērusi vēl vienu sāpīgu savas dzīves lappusi. Elitai ar to jādzīvo tālāk. Viņa vēl nesaprata, vai tas, ka viņa tomēr nav viena, ir dāvana vai sods, bet tikšanās ar brāli viņas uztverē daudz ko mainīja un lika uz lietām lūkoties citādi. Taču apziņa, ka mātes dēļ “varēja būt, bet nebija”, joprojām durstīja dvēseli, tikai tagad Elita vairāk žēloja brāli, ne sevi. Gluži kā pusaudze viņa dažreiz iedomājās, kā būtu izvērtusies dzīve, ja māte nedzertu, brālis būtu vesels un viņiem būtu tētis.

Pēc pusgada Elitai piezvanīja pašvaldības darbiniece, lai paziņotu, ka māte ir mirusi. Vienkāršas bēres noorganizējusi pašvaldība. Darbiniece pastāstīja Elitai, ka māte esot atstājusi testamentu un māja tagad piederot Elitai. Tas gan bija negaidīts dāsnums! Darbiniece mātišķi ieteica Elitai vispirms apdomāt, kā rīkosies ar jauniegūto īpašumu, nepieņemt sasteigtu, emocionālu lēmumu. Tādu pašu viedu padomu viņa saņēma no Milleriem.

Citi Ingas stāsti:


DZĪVOT TĀLĀK >>


#METOO >>

Kāda no bijušajām cīņu biedrenēm, ar kuru Elita bija kopā bērnu namā un neilgu brīdi arī audžuģimenē, tagad strādāja juridiskajā birojā. Elita pilnvaroja Ditu sakārtot nepieciešamās formalitātes, jo viņai pašai nebija vēlmes lieku reizi doties uz Latviju. Uzklausījusi padomus, viņa neatteicās no īpašuma, kā to bija plānojusi, tikko uzzinot par notikušo. Milleru viedoklis, ka – lai kāda nauda, bet tā tomēr var noderēt, Elitu pārliecināja. Viņa gan stingri apņēmās par īpašumu saņemto naudu ieskaitīt kontā brāļa rehabilitācijai un labākai dzīvei aprūpes iestādē. Elita saprata, ka māja ir sliktā stāvoklī un arī atrašanās vieta nav tāda, kuras dēļ varētu īpašumu ļoti labi pārdot, taču tam nebija nozīmes, jo šī bija negaidīta iespēja iegūt nedaudz naudas. Un izmantot to labos nolūkos.

Laikam jau kāds sadzirdēja Elitas labos nodomus un īpašumu pārdot viņai izdevās pusgada laikā. Naudu, kā plānots, viņa ieskaitīja brāļa kontā. Vēl – viņa uzstādīja nelielu, bet gaumīgu piemiņas zīmi mātes un vecmāmiņas kapu lauciņā, apzaļumoja to.

Sēžot lidmašīnā, Elita raudzījās uz savu dzimteni ar tādu savādu vieglumu. Acīmredzot, viņa bija izdarījusi vairākus labus un pareizus darbus. Laiks rādīs, vai viņa kādreiz vēl atgriezīsies.

         

Par autori:
“Mani sauc Inga Kerliņa, esmu dzimusi 1975.gadā, dzīvoju Cēsīs, bet manas saknes ir no kultūras bagātā Vecpiebalgas novada. Skolas gados un jaunībā rakstīju. Esmu no tās paaudzes, kas lasīja žurnālu “Draugs”. Pēc tam – studijas šur un tur, man ir trīs paši labākie bērni (divi jau pilngadīgi, pastarītim – 10 gadi). Esmu precējusies, vīrs Artis ir talantīgs akmeņkalis. Man ir juridiskā izglītība un (cik neinteresanti!) viena darba vieta nu jau vairāk kā 23 gadu garumā – strādāju Valsts policijā. Brīvajā laikā labprāt ceļoju un lasu. Laikam ritot, atkal ir bijusi vēlme rakstīt. Tad nu ķēros pie lietas.” 

Dalīties.

Atstāt Ziņu