Vārda dienu svin: Albīns, Albīna

Par māti nepiedzimstam vienā dienā. Saruna ar vecmāti Dinu Cepli

Pinterest LinkedIn Tumblr +

imenes veselības centrā „Stārķa ligzda” gaisā vēdī dažādu zālīšu smarža. Mierīgā mūzika, dabīgā materiāla mēbeles tā vien rosina iekārtoties ērtāk, aizvērt acis un ielūkoties sevī un savā sievišķajā būtībā, kas ir tik dažāda un daudzslāņaina. Sievietei ir tik daudz dažādu lomu: meita, māsa, sieva, māte, draudzene un vēl daudz citu vairāk vai mazāk svarīgu lomu un uzdevumu. Reizēm esi nesaprašanā – kā lai ar to visu tiek galā? Kā lai zina – daru visu pareizi? Šoreiz par vienu no sarežģītākajām un atbildīgākajām lomām sievietes dzīvē, par mātes lomu.

Ar ārsti un mājdzemdību vecmāti Dinu Cepli tiekos 5. maijā – Starptautiskajā vecmāšu dienā. Dina uz tikšanos ierodas mazliet steidzīga, bet pozitīvu emociju pilna – pirms brīža ar viņas gādību pasaulē nākusi mazā Luīze Marta. Taču šoreiz, sagaidot Mātes dienu, vairāk runājam par to, kurā brīdī sieviete pārtop par māti šī vārda dziļākajā būtībā.

Jūs esat cilvēks, kurš diendienā ir liecinieks brīnumainam mirklim – bērniņa piedzimšanai.Jūs šo procesu vērojat tuvplānā. Vai dzemdības ir arī tas īpašais mirklis, kad sieviete pārtop par mammu?
Es drīzāk teiktu, ka mammas piedzimšana sākas ar bērniņa ieņemšanas brīdi. Pašām dzemdībām ir dažādi periodi. Piemēram, prelimenārais jeb priekšsāpju periods. Tā ir organisma gatavošanās dzemdībām, tāda kā iešūpošanās. Dzemde pārbauda, vai viņa varēs strādāt, vai kontrakcijas var kļūt pietiekami spēcīgas. Tāda kā neliela iesildīšanās pirms skrējiena. Tikai tad, kad šī iesildīšanās fāze ir veikta, tā pāriet aktīvā dzemdēšanā. Manuprāt, grūtniecība ir mammas piedzimšanas prelimenārā fāze. Pēc bērniņa ieņemšanas, sākas sievietes ceļš pie sevis kā mammas. Lēnām mainās auguma aprises, sajūtas, tiek apjausta doma par bērna ienākšanu viņas dzīvē, komunikācija ar bērnu un pašai ar sevi. Dzemdību sākums mazulim ir piedzimšanas sākums, bet mammai tā jau ir piedzimšanas par māti kulminācija.

Sievietes piedzimšana kā mātei ilgst
trīs gadus un deviņus mēnešus:
grūtniecība un pirmie trīs mazuļa gadi,
kad viņš kļūst patstāvīgāks un sāk
atdalīties gan no krūts, gan no mātes.
Tas viss kopā ir milzīgs periods,
kurā pārtop sievietes personība.

Mammas piedzimšana ir ilgāka par pašu dzemdību procesu. Tā nebeidzas ar bērna piedzimšanu. Paiet vismaz trīs gadi pēc pašām dzemdībām, kad sieviete ir piedzimusi kā mamma. Tas nav tā: Klik, esmu piedzemdējusi, tātad esmu piedzimusi par mammu!

Mums ir vieglāk mammas piedzimšanu saistīt ar šo brīdi. Bērniņš ir piedzimis, līdz ar to arī mammai ir jābūt piedzimušai, bet mammas vēl turpina dzimt līdz bērna trīs gadu vecumam. Ļoti daudzas sievietes atklāj, ka viņas savu kontaktu ar bērnu, savas mātes jūtas un sajūtas ir atklājušas un piedzīvojušas pamazām. Nebūt ne mirklī, kad saņēmušas tikko piedzimušo bērniņu, bet gan šo trīs gadu laikā, viņas ir tapušas par māti-sievieti, kurai ir piedzimis bērns. Sievietes piedzimšana kā mātei ilgst četrus gadus – 3 gadus un deviņus mēnešus: grūtniecība un pirmie trīs mazuļa gadi, kad viņš kļūst patstāvīgāks un sāk atdalīties gan no krūts, gan no mātes. Tas viss kopā ir milzīgs periods, kurā pārtop sievietes personība. Viņa piedzīvo intensīvo sievietes sajūtu gammu, piedzīvo sāpju ieleju – dzemdības, fantastisko uzlidojuma sajūtu – bērna piedzimšanu. Pēc tam kā pa kalniem un pa lejām – zīdīšana, pēcdzemdību dzemdes savilkšanās, bērna vēlmju izprašana, sevis saprašana, kā dzīvot pašām kā mātēm, pēcdzemdību skumjas, nomāktības, prieks par pirmo smaidu, par zobiņiem, par mazuļa pirmajiem solīšiem. Tas ir ilgs un likumsakarīgs ceļš, sievietei topot par mammu.

Ar katru nākamo bērniņu sieviete piedzimst kā māte vēlreiz. Viņa līdz šim ir bijusi māte tikai vienam, nevis diviem bērniem. Tāpēc katra bērniņa gaidības un piedzimšana ir jauna sievietes pārtapšanā mātē. Katru reiz tas ir cits stāsts. Ar katru bērniņu piedzimst citāda sieviete un citāda mamma.

Kā ir ar šo piedzimšanu kā mammai, ja sievietei ir bijušas emocionāli traumējošas un smagas dzemdības, vai bērniņš piedzimis ar ķeizargrieziena palīdzību? Vai tas nebremzē procesu, kļūt par māti?
Kļūšana par mammu un kļūšana par sievieti ir ļoti cieši saistīti procesi. Ir būtiski, cik harmoniski esam augušas kā mazas meitenes, pusaudzes, jaunavas un kāda ir bijusi mūsu pirmā pieredze kā jaunām sievietēm. Protams, ka no nekā nekas nerodas. Bieži vien veiksmīga vai neveiksmīga dzemdību pieredze ir likumsakarīgas sekas notikumiem pirms tam. Piemēram, ja sieviete ir piedzīvojusi fizisku vai emocionālu vardarbību, viņai ir grūti atvērties, lai piedzimtu par mammu. Viņai rodas dzemdību sarežģījumi un nepieciešams ķeizargrieziens. Mūsu šībrīža topošās mātes – reproduktīvā paaudze, ir dzimusi padomju laikā augušām un dzemdējušām mammām.

Traumatiskā dzemdību pieredze,
iespējams, ir viens no iemesliem,
kāpēc šī aizgājušā laikmeta
sievietēm ir bijis grūti izveidot
ciešāku saikni ar savām meitām.

Padomju laikā netika dota iespēja būt mājās kopā ar saviem bērniem, nebija ļauts sajust, kā kļūt par mammām, jo agrīni pēc dzemdībām bija jāsteidzas uz darbu un jāizpilda piecgades plāni. Mūsu mammas ir piedzīvojušas traumatiskas dzemdības stacionāros, kur nevis tika veicināta sievietes spēja dzemdēt, bet medicīniski kontrolētā vidē viņas piedzīvoja savu nespēju sekot ķermeņa vajadzībām dzemdībās. Turklāt viņām nebija citas izvēles iespējas.

Traumatiskā dzemdību pieredze, iespējams, ir viens no iemesliem, kāpēc šī aizgājušā laikmeta sievietēm ir bijis grūti izveidot ciešāku saikni ar savām meitām. Savukārt, meitām, dzemdējot tagad, nav kur smelties pozitīvo pieredzi. Viņām ir mammu pieredze, kas tiek noglabāta zem frāzes – “bija jau labi, re, kāda jauka Tu piedzimi ” vai arī stāsti par to, kas nebija labi. Ir ļoti maz pozitīvu dzemdību stāstu no padomju laikiem. Nebija blakus vīra, nebija atbalsta personāla, pārmērīgas sterilitātes prasības, bērns tika nošķirts no mātes tūlīt pēc piedzimšanas… Tās esam mēs, sievietes, ko aiznesa prom. Līdz ar to ir grūti saprast – kā kļūt par mammu? Kā mēs varam paņemt šo bērnu sev? Tādēļ mēs arī piedzīvojam dažādus sarežģījumus savā tapšanā par mammu. Jo nav skaidrības par to, kā sieviete top par mammu. Mūsu mātes mums nevar palīdzēt, jo dzemdējot savus bērnus, bieži vien ir piedzīvojušas fizisku un emocionālu pazemojumu, kaut vai kaunuma apmatojuma skūšanas laikā vai obligātās klizmošanas brīdī, un noslēgušās no šīs pieredzes vai to racionalizē, sakot, ka tā toreiz bija un tas bija vispareizāk. Sieviete, kas ir piedzīvojusi vardarbību savās dzemdībās, ar lielu varbūtību ir tendēta to pašu nodarīt citai sievietei, sakot, ka citādi nav iespējams vai nav pareizi.

Tomēr par mammām topam gan gadījumos, kad dzemdības bijušas traumatiskas, gan tad ja bērniņš pasaulē nācis ar ķeizargriezienu. Ne velti ķeizargrieziens ir piedzimšanas operācijā. Tā ir piedzimšana. Tās arī ir dzemdības. Medicīniski tām ir nosaukums operatīvās dzemdības. Tajās piedzimst bērns. Jā, šādā situācijā mātei ir grūtāk veidot emocionālo piesaisti ar mazuli.. Tomēr tas ir iespējams un tas notiek. Šie trīs gadi pēc dzemdībām ir laiks, kad daudzas brūces sadzīst, daudzas negatīvas pieredzes sieviete sevī ir spējusi pārstrādāt. Mazuļa eksistence un būšana kopā ar māmiņu spēj dziedēt viņas dvēseli. Viņi var izveidot ļoti ciešas attiecības. Grūtības netraucē kļūt par māti. Tās ir klātesošas visā mātes piedzimšanas procesā. Dažādas neveiksmes, traumas un grūtības var šo procesu sarežģīt, bet tas nenozīmē, ka sieviete tādēļ nepiedzimst kā māte, viņa par tādu piedzimst jebkurā gadījumā.

Ļoti daudzas mammas satraucas, ka viņas nav labas mātes. Atrunājas, ka viņas nav spējīgas būt labas mammas, ka viņām nepiemīt mātes gēns. Vai ir iespējams, ka kādai sievietei nepiemīt spēja izlolot bērnu?
Protams, katrai sievietei ir ielikts mammas pirmsākums. Mazais cilvēks nāk no Dieva. Viņš nāk ar neremdināmu mīlestības dāvanu savai mammai un savam tēvam. Mēs mīlam savus vecākus, lai kādi tie būtu. Narkomānu bērni mīl savus vecākus, bērnunamu bērni, neskatoties ne uz ko, grib tik atpakaļ pie saviem vecākiem. Lai ko vecāki nodara saviem bērniem, bērni mīl savus vecākus. Tā ir kā dievišķā mīlestība. Bērni mīl savu vecākus tādus, kādi tie ir.

Svarīgāk ir piedot pašai sev kā mātei, mēs esam tikai cilvēki, bieži kļūdāmies, kaut ko nezinām. Svarīgi saskatīt, cik ļoti bērns pieņem mūs tādas, kādas esam. Viņam pietiek spēka pieņemt mūsu nezināšanu, neprasmi, mūsu neveiklās rokas, pat mūsu dusmas. Bargākie soģi sev esam mēs pašas. Mēs pašas sevi tirdām, vai esam labas mammas, vai darām visu kā nākas?

Svarīgāk ir piedot pašai sev kā mātei, mēs esam tikai cilvēki, bieži kļūdāmies, kaut ko nezinām. Svarīgi saskatīt, cik ļoti bērns pieņem mūs tādas, kādas esam.

Mums atliek tikai palūkoties mūsu bērnu acīs un tajās ieraudzīt, ka esam vienīgās un pašas labākās mammas saviem bērniem. Tieši tādas, kādas viņi mīl no visas sirds. Es aicinu neaizliegt sev šo bērna mīlestību, piedot sev visus niķus, dusmas, pārdarījumus un atvērt dvēseli, ļaujot mazuļa mīlestībai ieplūst mūsos. Viņš katru rītu mūs mīl no jauna un katru vakaru viņš ir piedevis mums visus mūsu grēkus.

Katra bērna piedzimšana ir ļoti īpašs mirklis, kuru jūs un arī daudzas citas vecmātes piedzīvo diendienā. Vai pie tā ir iespējams pierast? Vai šis bērna dzimšanas brīdis vienmēr ir atšķirīgs, vai tomēr ļoti līdzīgs?
Vecmāte ir Dieva svētīta profesija. Ne velti tā ir viena no nedaudzajām profesijām, kas minēta Bībelē. Tur rakstīts, ka “Dievs deva vecmātēm mājas”. Tas, vai mēs nonivelējam savas sajūtas, sagaidot mazuļus pasaulē, ir atkarīgs no vecmātes personības brieduma, no spējas attīrīties pēc dzemdību traumām. Arī vecmātēm ir traumatiska dzemdību pieredze. Vecmātes piedzīvo sāpīgus notikumus ar bērniem, mammām dzemdībās. Šī pieredze uzkrājas un brīžiem gribas sevi pasargāt, neiet pie dzemdētājām ar atvērtu sirdi, rodas nedrošības sajūta- ja nu kaut kas notiek šajās dzemdībās ar māmiņu vai mazo, ja nu mani vainos, ja nu pēc tam atkal ļoti sāpēs sirds? Tas, vai vecmāte ļaujas pilnīgi savam darbam ar sirdi un dvēseli vai darbojas tīri mehāniski, ir atkarīgs no personības brieduma un spējām atbrīvoties no savas pieredzes atstātajām sekām.

Vai sieviete tomēr pati instinktīvi nezina, kā, kur un kad dzemdēt? Varbūt, ka pašai vienkārši jāļaujas savām sajūtām? Vai sieviete pati var apjaust, kas ar viņu notiek? Vai tomēr labāk izvēlēties vecmāti, kas šajā procesā kļūst par tādu kā pavadoni vai sargeņģeli?
Visām lietām, kam mēs ejam cauri pirmo reizi, nepieciešams pavadonis. Senatnē sievietes nedzemdēja vienas. Bija ciema vecmāte, vīramāte, pašas māte, kas parāda šo ceļu, pastāsta un paskaidro. Mūsdienās dažkārt sievietes tiešām mēdz diezgan vieglprātīgi izturēties pret piedzimšanu, nepadomājot, ka šī pieredze būs ar viņu kopā un ietekmēs visu turpmāko dzīvi. Mums liekas, es to varēšu kontrolēt, pati apzināties, ko un kā darīt. Tomēr dzemdībās ir daudz vieglāk, ja šajā ceļā ir kāds pavadonis. Sevišķi, ja dzemdē pirmo reizi, ir vērts meklēt cilvēku, kuram jūs uzticaties un kurš ir pieredzes bagāts. Vienalga, vai tā ir vecmāte, vai ārsts, dūla, vai vienkārši draudzene, kāds, ar kuru jūs varat padalīties savās sajūtās, aprunāties, atšķetināt tās, mēģināt saprast, ko darīt un kā rīkoties tālāk. Dzemdībās tomēr ir nepieciešams sabiedrotais, ar kuru aprunāties, kuram uzticēties, lai brīdī, kad jādzemdē, mēs varam ļauties, nevis plānot un kontrolēt procesu. Ierosinātu vai stimulētu dzemdību gadījumā, ir grūti izprast notiekošo – kur īsti ir dabīgā dzemdību procesa sākums, jo viņa patiesībā nav. Dzemdības ierosinot, dabiskais dzemdību sākums netiek sagaidīts, process tiek pasteidzināts ar svecīšu, tablešu vai injekciju palīdzību. Ja blakus ir uzticams un zinošs cilvēks, no ierosinātu vai stimulētu  dzemdību pieredzes ir lielāka iespēja izvairīties. Atbalsta persona palīdz saprast un izdomāt, kā rīkoties brīžos, kad pašai trūkst padoma. Sievietei, kas gatavojas dzemdēt, ir jābūt savam cilvēkam, kam viņa var piezvanīt pat naktī, lai aprunātos par savām sajūtām un saprastu, kas notiek.

Jums pašai ir četri bērni. Kāda ir jūsu pašas dzemdību pieredze?
Es esmu no tām laimīgajām sievietēm, kurai visi bērni pasaulē nākuši dabiskā ceļā. Manā dzemdību kontā ir tieši viens C vitamīns vēnā pirmajās dzemdībās, jo toreiz tā bija taktika, ja bērns dzima pēc 40. nedēļas, un viena oksicitīna tablete pie otrā bērna izstumšanas, jo bērna svars bija gandrīz pieci kilogrami. Visās dzemdībās man bija līgumi ar vecmātēm. Arī man bija šaubas un domas, vai tagad ir tas brīdis. Es vienmēr varēju piezvanīt savai vecmātei un pat nakts vidū un pajautāt, ko varētu nozīmēt manas šādas sajūtas.

Senos laikos dzimta bija iesaistīta jaunās māmiņas piedzimšanas procesā, gan ar padomu, gan atbalstu, palīdzību. Tagad jaunas sievietes šajā procesā izvēlas savu mammu tomēr neiesaistīt. Cik nozīmīga ir šī dzimtas sieviešu līdzdalība?
Mūsdienās tā var būt gan noderīga, gan gluži pretēji biedējoša, jo mamma atceras savu traumējošo pieredzi, kas, kā jau minēju, bija neizbēgama padomju laikā dzemdējušām sievietēm, un rada lieku stresu. Palīdz tad, ja šī sieviete, kas ir blakus topošajai mātei, ir dzīvesgudra, pieredzējusi un spēj atbalstīt topošo māmiņu. Ja šī sieviete tāda nav, efekts ir gluži pretējs, jaunā māmiņa tiek biedēta.

Jūsu vecākajai meitai ir 18 gadi. Kā Jūs kā māte palīdzat viņai kļūt par sievieti, dodot tādu kā ceļamaizi, no meitenes topot par sievieti un potenciālo jauno māmiņu?
Es esmu sākusi novērtēt manas meitas vēlmi kopā ar mums, vecākiem, apciemot mūsu  draugus un paziņas. Ciemos parasti notiek dalīšanās frakcijās, vīri savā bariņā apspriež vīru lietas, bet sievietes – sieviešu. Sieviešu parastais sarunu temats ir vīri, bērni, dzemdības, mājas un dārzs. Es redzu, cik daudz mana meita gūst, vienkārši dzirdot, kā par dažādām lietām spriež dzimtas vecākās sievietes. Kā es sarunājos ar savu māsu, draudzenēm, ko es domāju un ko domā manas draudzenes, kādas ir dažādu sieviešu atšķirīgās pasaules un skatījums uz dzīvi.

Tas ir dziļi seksuāls notikums.
Tāpat kā bērniņš tiek ieņemts
caur maksti, viņš arī
tiek dzemdēts caur maksti.
Tie ir procesi, kas ir slēpti no
svešām acīm. Lieki skatītāji
nav nepieciešami.

Divu tuvu sieviešu saruna parasti ir ļoti intīma, tiek izrunāta katra smalkākā detaļa. Tā ir savdabīga pasaules aplūkošana tuvplānā. Kaut vai par dzemdībām. Kādas tad tev bija tās sāpes? Kur tieši tev sāpēja? Un kas notika pēc tam? Mēs savstarpējās sarunās dalāmies ar ļoti intīmām lietām, ko jauna sieviete fantastiski uzsūc sevī un izdara savus secinājumus. Viņa no mūsu pieredzes veido savu skatījumu uz “sieviešu lietām”. Mana meita ir bijusi klāt savas jaunākās māsas dzemdībās. Priekšstatu par to, kas ir dzemdības, es viņai uzdāvināju 15 gadu vecumā. Viņai ir nojausma, ka mūsu dzimtas sievietes spēj radīt un dzemdēt bērnus, viņas māte to varēja un arī viņas vecmāmiņa varēja. Tātad arī viņa to var. Tomēr, runājot par ņemšanu līdzi uz dzemdībām, ir jāsaprot, ka tā nav izklaide. Tas ir ļoti personīgs process. Tas ir dziļi seksuāls notikums. Tāpat kā bērniņš tiek ieņemts caur maksti, viņš arī tiek dzemdēts caur maksti. Tie ir procesi, kas ir slēpti no svešām acīm. Lieki skatītāji nav nepieciešami. Dzemdībās ir vieta vīram, mediķim, varbūt sievietes vecākajiem bērniem vai tām personām, kuras pati sieviete izjūt kā atbalstu.

Kā īsti ir ar vīra klātbūtni dzemdībās? Ir vīrieši, kas vēlas būt klāt šajā procesā, bet daudzi to nevēlas un piedalās tikai tādēļ, ka sieviete to pieprasa. Vai dalība dzemdībās var būt traumatiska topošajam tēvam?
Dabā vīrietim ir sava vieta. Mēs esam radījuši tādas dzemdību iestādes, kur vīrietim nav iespējams atrasties savā vietā un pildīt savu pienākumu. Ja mēs palūkojamies uz lauvām, tad, kad lauvu mamma dzemdē, bet lauvu tētis staigā apkārt un sargā teritoriju, lai neviens netraucētu lauvenei dzemdēt. Viņš nestāv viņai pie galvas, viņš nelaiza viņai ausi, viņš arī nedzemdē viņas vietā. Viņš viņai nodrošina nepieciešamos apstākļus un mieru. Viņš viņu apsargā. Arī mājdzemdībās notiek tāpat. Sieviete atrod savu noslēgto vietu: guļamistabu, vannasistabu, varbūt dzīvojamo istabu, kur viņa jūtas vislabāk. Mājā ir daudz citas istabas vai vismaz virtuve, kas ir ārpus dzemdību vietas. Vīrietim noteikti nav jāsēž vietā, kur viņam ir pārāk satraucoši būt un kur notiekošais viņam rada diskomfortu. Viņam ir jābūt iespējai pavērt durvis un aiziet no istabas, virtuves, vannasistabas, no mājas. Mājas dzemdībās vīrietim ir iespēja atrasta savu drošo vietu. Vai tas būtu pie televizora, datora, laukā ar vecākajiem bērniem, vai dodoties uz veikalu sievai pēc pārtikas. Viņš ir nodrošinājis sava topošā bērna mātei vidi, sagādājis vecmātes, kurām līdzi ir nepieciešamais aprīkojums. Viņš ir blakus, piepildījis sievai vannā ūdeni, sagatavojis ēdienu, rūpējas par vecākajiem bērniem, palīdz vecmātēm uznest un nonest somas. Viņam nav noteikti tieši jāpiedalās pašā dzemdību procesā, ja viņā tas izraisa kaunu vai nedrošību.
Runājot par to, kā vīrietis jūtas dzemdībās, nozīme ir tam, kā viņš pats ir dzimis, kā audzināts, kāda ir viņa attieksme pret seksualitāti, pret sievieti, pret māti. Tajā jaukties dzemdību brīdī un mēģināt ko mainīt ir bezjēdzīgi. Stacionāros, kur viss notiek vienā istabiņā, vīrietim īsti nav kur palikt, viņš var iziet vienīgi koridorā. Viņam brīvprātīgi piespiedu kārtā ir vai nu jābūt klāt vai jāiet ārā koridorī, kur visi redz, ka viņš ir vājš un nevar izturēt dzemdības.

Cik liela nozīme topot par māti ir sievietes intuīcijai?
Vislielākā. Būtiski ir, kā mēs ar to esam sadzīvojuši līdz grūtniecībai, līdz piedzimšanai par mammu. Vai mēs spējam to uztaustīt, sajust un izmantot savā dzīvē? Kā sadarbojas mūsu prāts un ķermenis? Kā mēs pieņemam intuitīvos un prāta lēmumus? Pats labākais variants ir sadarbība starp prātu, intuīciju un ķermeni, kad sievietes piedzimšanā par māti ir iesaistīta visa sievietes būtība, gan mentāli, astrāli, garīgi un fiziski. Visai sievietes būtībai jāpiekrīt notiekošajam.

Bieži vien prāts nomāc intuīciju. Ko sievietei darīt, lai intuīcija kļūtu spēcīgāka un neļautu sevi tik vienkārši nobīdīt maliņā?
Jāspēj uzklausīt, jāļauj sev justies. Lai uzklausītu intuīcijas balsi, ir jāspēj uzklausīt visu, ko tā saka. Arī to, kas rada sāpes un negatīvas emocijas. Ir jābūt patiesām pret sevi. Mēdz gadīties, ka sieviete nespēj ļauties dzemdību procesam tāpēc, ka viņai ļoti trūcis vīrieša uzmanības. Viņa intuitīvi grib sagaidīt, ka vīrietis dzemdībās viņai beidzot pievērsīsies, bet šīs gaidas netiek piepildītas. Šāda gaidīšana noved pie tā, ka dzemdības ieilgst, rodas komplikācijas un ir nepieciešama medicīniska iejaukšanās. Uzklausīt intuīciju šajā gadījumā nozīmē sajust sāpes, ka ikdienā savā dzīvē man izteikti trūkst sava mīļotā uzmanības. Ir jābūt drosmei uzklausīt, ko intuīcija mums saka. Ja mēs intuīciju uzklausām un saprotam, ka intuīcija saka – tu gribi sagaidīt vīrieša uzmanību un rūpes,  mums ir svarīgi šo ziņu spēt izcelt līdz apziņai, ļaujot prātam izanalizēt un pieņemt lēmumu, ka šis vīrietis, iespējams, man šobrīd nevar pievērsties, kaut kādu savu iemeslu dēļ.

Pieredze rāda, ka grūtniecības kaprīzēm,
dažādām veselības problēmām gaidību
procesā, kad sievietes nonāk stacionārā,
pamatā bieži vien ir uzmanības
trūkums no vīra puses.

Līdz ar to, lai es nesarežģītu savu kā mātes dzīvi un neapdraudētu bērna veselību, nekas cits neatliek, kā sekojot savai ķermeņa vajadzībai, dzemdēt pašai. Tas būtu risinājums, kā izmantot intuīciju dzemdību procesā. Pirmkārt uzklausīt, ko tā saka, pat ja tas mums ir nepatīkami. Tad sacīto saprast, apzināti apstrādāt un pieņemt vislabāko lēmumu. Jā, es gribu, lai viņš mani atbalsta. Viņš to tomēr nedara. Es esmu pietiekami stipra. Dievs dod man bērnu. Es varu viņu dzemdēt. Es uzņemos atbildību un dzemdēju bērnu sev par prieku.

Pieredze rāda, ka grūtniecības kaprīzēm, dažādām veselības problēmām gaidību procesā, kad sievietes nonāk stacionārā, pamatā bieži vien ir uzmanības trūkums no vīra puses. Redzot, ka sievietei ir slikti, vīrietis vismaz ārēji izrāda kaut kādas rūpes, apciemo slimnīcā, lutina ar kārumiem. Tas ir veids, kā sieviete zemapziņas līmenī it kā panāk viņa rūpes un uzmanību. Tomēr pamatā tas lietas būtību nemaina, vīrietis tik un tā sniedz viņai druskas no nepieciešamā. Tiklīdz sarežģījumi būs atrisināti, iespējams,  vīrietis atkal pievērsīsies sev un savām lietām. Ja tas intuitīvi netiek apjausts un izcelts līdz apziņai, ja šīs lietas netiek ar prātu pārdomātas un mērķtiecīgi izrunātas, nav pamata sagaidīt, ka kopdzīvē kaut kas mainīsies..

Tapšana par mammu ir tas brīdis,
ko sauc par dzīvi. Brīdis, kad ir
laiks nolikt pagātni un
neprojektēt nākotni.
Tas ir laiks piedzīvot
dienu tādu, kāda tā ir.

Ko jūs novēlētu vai ieteiktu sievietēm, kas jau ir tapušas par mātēm, patlaban izdzīvo šo mammas piedzimšanas procesu, vai arī to tikai plāno?
Es novēlu dzīvesprieku un drosmi. Ja mūsu dzīvē notiek kas būtisks, tas ir jāpiedzīvo. Šeit un tagad. Dzīve ir tas, kas ar mums notiek, kamēr mēs plānojam nākotni vai pārstrādājam pagātni. Tapšana par mammu ir tas brīdis, ko sauc par dzīvi. Brīdis, kad ir laiks nolikt pagātni un neprojektēt nākotni. Tas ir laiks piedzīvot dienu tādu, kāda tā ir. Laiks piedzīvot savu pārtapšanu ar pilnu krūti un līdz galam. Lai atskatoties varētu teikt, es izdarīju pilnīgi visu, kas man šķita svarīgs un darāms konkrētajā brīdī. Sajust, ka mana grūtniecība, piedzimšana par mammu, mana dzemdību pieredze, maza bērna auklēšana ir notikusi ar sirdi un dvēseli. Pēc tam, kad šie 3 gadi un 9 mēneši ir pagājuši, es varu piecelties un paskatīties, kas no manis ir sanācis. Man ļoti patīk teiciens, ka pasteidzinot tauriņa iznākšanu no kūniņas, mēs varam savainot viņa spārnus, laupot viņam iespēju lidot. Nesteidziniet sevi, neļaujiet citiem sevi steidzināt! Dzīvojiet savā kūniņā, topiet par tauriņu un ļaujiet sev lēnām izkūņoties un izlidot. Jums būs ļoti skaisti sievišķīgi spārni.

                                             
LASI VĒL!

Mājdzemdības –
intīma bērniņa sagaidīšana >>>

Būt mammai – tas ir… TIK ĪPAŠI! >>>


Dalīties.

2 komentāru

Atstāt Ziņu