Vārda dienu svin: Normunds, Stefans

Nerakstītā vienošanās

Pinterest LinkedIn Tumblr +

oskanēja zvans, un viņā uzmodās ierastās tirpas. Franču valodas skolotājas Leldes Bērzas sirds sāka sisties straujāk. Kājas pašas nesās pa garajiem, tumšajiem gaiteņiem. Tās zināja virzienu: 10. B klase trešajā stāvā pašā gaiteņa galā. Vēl ātri uz tualeti. Viņa sev teica. Pēdējo reizi nopētīt sevi no galvas līdz kājām un pārliecināties, ka izskatās labi. Astē saņemtie gaišie mati, ar viegli rozā lūpu krāsu pārklātās lūpas, melnais pieguļošais tops, kas rūpīgi sabāzts zaļajos kuplajos svārkos, kuri nemaz nestiepās viņai līdz celim, melnie legingi un puszābaciņi. Meitenīgi. Tā viņa izskatījās no malas, tāpēc ne velti pārējās skolotājas tīkmsinājās, ka jauno kolēģi varētu pat sajaukt ar vidusskolnieci. Un Leldei tā patika. Viņa nemaz necentās būt pieaugusi. Jo sevišķi dienās, kad bija paredzēta stunda ar 10.B.

Jau pirms zvana viņa divreiz bija pie sevis atkārtojusi vielu, ko stundā paredzēts mācīt: par dažādu valstu svētkiem. Gaiteņi nemaz nelikās pagarinām attālumu. Viena minūte, un viņa stāvēja pie klases durvīm vēl pat pirms otrā – tā saucamā skolotāju zvana. Mitrā plauksta spieda rokturi uz leju un piesardzīgi vēra durvis vaļā.

„Bonjour,” viņa nedaudz bailīgā balsī sveicinājās ar klasi, censdamās izklausīties pieaugusi un pārliecināta. Nobriedusi. Varbūt pat neinteresanta skolēniem. Kā jebkura cita skolotāja. It kā tā būtu parasta klase. Kārtējā klase. Kārtējie mežoņi un mīlulīši, kas te krīt uz nerviem, te liek viņai smaidīt un strādāt virsstundas un priecāties par viņu sasniegumiem, naktīm labot darbus un veidot ieskaišu lapas, darba lapas. Nē! Tā nebija parasta klase. Divpadsmit skolēni, kas kā savu otro svešvalodu bija izvēlējušies franču, iespējams, nemaz neapzinājās, ka viņu skolotājai šie nebija kārtējie virsstundu produkti. Tieši otrādi – viņa sēdēja naktīm, lai padarītu viņu stundas īpašas, lai parādītu sevi gudru un inteliģentu. Un, ja būtu jaunās dāmas varā – viņa palielinātu stundu skaitu no četrām uz vismaz sešām franču valodas nodarbībām nedēļā, lai tikai tiktu pie iespējas doties uz 10. B biežāk.

Diez vai viņš bija tādās pašās domās. Vai varbūt bija? Tieši viņa dēļ Lelde bija gatava strādāt papildu slodzi. Bruno, kas Francijā bija nodzīvojis dzīves pirmos divpadsmit gadus, patiesībā zināja svešvalodu labāk nekā viņa skolotāja – jaunā 24 gadus vecā dāma. Tikko no franču filologiem iznākusi, viņa nevarēja sacensties ar savu apdāvināto skolēnu. Vienmēr, kad viņa meklēja īsto vārdu, viņš pasteidzās pirmais, saprata viņas domu un pateica priekšā. Kad viņa nezināja kādu no vārdiņiem, ko skolēni prasīja, viņš drīzāk pataisīja klasesbiedrus par idiotiem, aizstāvot skolotāju ar „he, kas tad to nezina”. Bruno bija tas, kas lika visiem pārējiem apklust, kad skolotāja ienāca klasē. Savukārt, ja kāds uzdrošinājās stundas laikā skolotāju traucēt, lieki bļaustīties vai spēlēties ar papīra lidmašīnām, viņš bija gatavs savu klasesbiedru izdzīt ārā. Šķiet, viņš vienīgais bija pamanījis, ka skolotāja ir maiga un draudzīga. Viņa nespēja būt strikta, valdonīga un diktatoriska. Bruno to lieliski saprata. Tāpēc kā tāda nerakstīta un vārdos nepārrunāta vienošanās bija viņu sadarbība, no kuras lēnām, iespējams, izauga kas vairāk.

„Skolotāja Lelde, vai vēlaties šokolādi?” Lelde bija iegājusi klasē un gaidīja, kad skolēni nosēdīsies savās vietās. Jau atkal Bruno viņu pārsteidza nesagatavotu. Viņš piedāvā šokolādi. Man? Turklāt viņš nosauca mani vārdā. Parasti skolēniem nerūpēja – matemātikas vai latviešu valodas učene, viņi to vienmēr sauca bezpersoniski par „skolotāju”, bet nē, viņš vēlējās būt personisks pret katru pasniedzēju. Leldi tas apbūra. Jauns 15 gadīgs čalis. Čalis? Bērns, bērns! Viņa aši strīpoja savus vārdus, likdama prātam valdīt pār jūtām. Jūtām? Ko tu runā? Kādas tev var būt jūtas? Viņa jau atkal neļāva nepareizajām domām lauzties viņas smadzenēs.

„Nē, nē, nē… paldies,” Lelde pieklājīgi atteica.

Taču jau atkal viņš parādīja, ka ir kas vairāk kā skolēns. Gara auguma staltais puisis ar tumšbrūnajiem matiem un dzirksteļojošajām zaļganajām acīm, kas spīdēja no melno rāmīšu brillēm, lieliski zināja, ka meitenēm garšo šokolāde, tāpēc aiz Leldes „nē” viņš saklausīja pavisam skaidru „jā”. Pārliecināts, ka netiks sodīts, staigājam pa klasi bez iemesla, viņš piecēlās no sola un gāja uz skolotājas pusi. Izņēmis no paciņas gabalu brūnā kvādrātainā kāruma, viņš to nolika uz skolotājas galdiņa.

„Lūdzu, skolotāja Lelde,” viņa tonis kā vienmēr bija pieklājīgs.

„Ak… paldies,” jaunā dāma samulsusi atbildēja.

Ņemt šokolādi no bērna – diez vai tā bija laba prakse. Bērna, bērna, bērna! Viņa sev teica. Skaldīja. Lika iegaumēt kā reizrēķinu, kaut gan patiesībā sajutās kā lutināta sieviete, nevis cienīta skolotāja.

Lelde apbrīnoja Bruno manieres un veiklību. Cik viegli viņš bija pienācis viņai klāt un pacienājis ar šokolādi. Pat būdama pieaugusi sieviete, viņa to nespēja. Kā toreiz ar tām konfektēm, ko viņai bija atvedusi draudzene no Francijas. Viņa bija cerējusi nejauši pacienāt visu klasi, tai skaitā Bruno. Varbūt pat tikai Bruno, tāpēc noskrandušā papīrītī konfektes glabājās skolotājas penālī cerībā satikt viņu gaitenī un tā teikt palielīties, ka arī viņai Francijā ir sakari. Turklāt viņš noteikti gribētu nogaršot kaut ko, kas saistījās ar dzimto pusi – Bruno tēvs bija francūzis, māte – latviete. Taču Lelde nespēja rast sevī drosmi tā vienkārši pieet savam mīļākajam skolēnam klāt bez iemesla. Bez akadēmiska rakstura iemesla. Viņa to varēja izdarīt ar jebkuru citu skolēnu. Tikai ne Bruno. Kautrīgs smīns, atbilde uz viņa sveicienu, viegls piesarkums un straujais riksis pa gaiteni – tāda parasti bija Leldes reakcija, kad viņa skolēnu nejauši satika gaitenī. Un pat tādas reizes neatgadījās bieži. Bruno bija reti apdāvināts zēns, tāpēc viņš kļuva par ļoti aizņemtu skolēnu. Bruno, Bruno. Kur ir Bruno? Viņa vārds izskanēja vai no katras pretimnākošās skolotājas. Visas viņu meklēja. Visas viņu gribēja ievilkt projektos, konkursos, konferencēs, papildu aktivitātēs. Visas bija pamanījušas viņa intelektuālo briedumu un nevarēja pretoties viņa džentlmeniskajai laipnībai. Visas gribēja kaut kā būt saistītas as skolas labāko skolēnu.  Kā bites drūzmējās viņam apkārt, un kā bišu tēviņš viņš uz visām atstāja iespaidu ar savām zināšanām, vienmēr izpildītu mājasdarbu, labajām manierēm, piesardzīgo, pieklājīgo, samtaino un džentlmenisko toni. Taču ne visas bija tik jaunas un tikko augstskolu pabeigušas kā Lelde…

Tāpēc konfektes no Francijas – krāsainus šokolādes glazūras oļus ar mandeli iekšā – Lelde apēda pati. Vienu pēc otra viņa notiesāja 12 krāsainos oļus, izjūtot kraukšķīgo glazūru, tad šokolādi un visbeidzot kā vāvere sagrauza brūno mandeli. Viņa aplaizīja lūpas un iedomājās, kā to būtu darījis Bruno. Kaut tās būtu bijušas viņa mitrās lūpas, kas izjutušas krāsainās šokolādes un kraukšķīgo mandeļu garšu. Viņa mitrās lūpas, kuras viņš bija tik izsmalcināti aprakstījis stāstiņā par savu pirmo saksofona koncertu. Apbrīnas vērtas bija ne tikai Bruno lingvistiskās dotības, bet viņa rakstītprasme: cik personiski viņš atklāja savas bailes, jūtas, sviedrus un emocijas stāstiņos, ko franču valodas skolotāja lika mājās rakstīt. Cik brīvi un drosmīgi viņš ar tiem dalījās, spīdot ar savu burvīgo un melodisko franču valodu, sinonīniem, īpašības vārdiem, apstākļa vārdiem, kurus viņš pārvaldīja tik virtuozi kā saksofona spēli. Viņa darbi runāja par viņu kā emocionālu puisi ar juteklisku dvēseli un cieņu pret valodu. Ar tiem viņš aizvien pārsteidza savu skolotāju. Lutināja un šokēja Leldi, kura parasti viņa darbus lasīja ar vārdnīcu rokās, pārbaudīdama skolotājai nezināmo vārdu nozīmes. Jā, tādu viņa darbos bija diezgan, un Lelde izmantoja izdevību no sava skolēna mācīties.

Bruno bija īsts izaicinājums jaunajai dāmai, ko viņa uzņēma ar lielu apņēmību izglītot un pilnveidot sevi pašu, nepārstāt mācīties. Bruno dēļ viņa rada entuziasmu sēdēt naktīm un trenēt savu franču valodu, lai par spīti skolēna franciskajai izcelsmei viņa spētu jaunietim iemācīt ko jaunu, lai būtu viņa līmenī un lai aizvien retāk būtu situācijas, kad viņai jāsaka „es nezinu, noskaidrošu to līdz rītdienai”.

Tomēr Bruno klātbūtnē viegli nebija. Īpaši, kad skolotāja komentēja skolēnu darbus un skaidroja katra personisko sniegumu. Aši viņas svelmainie pirksti šķīra Bruno burtnīcas lapas, jaunietim stāvot blakus skolotājai un uzmanīgi klausoties. Viņš nepavisam nebija iedomīgs. Arī perfekts ne. Tieši otrādi – vērīgi uzņēma skolotājas komentārus un, iespējams, pamanīja viņas parasti bālos vaigus, kas kā pirmās vasaras zemenes bija piesūkušies ar vieglu sārtumu.

„Te tu varētu būt bijis radošāks, taču šī daļa bija ļoti laba… ļoti laba,” viņa komentēja franciski. Vai tad tiešām nevari izdomāt sinonīmu vārdam „laba”?  Skolotāja sevi rāja, taču pēkšņi viņas franču valoda bija kā sasalis ūdens, kamēr Bruno vārdu krājumā mājoja „lielisks”, „graciozs”, „valdzinošs”, „majestātisks”, „juteklisks” un vēl un vēl, un vēl…

***

Noskanēja zvans, un skolotāja aši uzrakstīja uz tāfeles mājasdarbu. Četrdesmit minūšu nodarbība ar 10. B beigusies.

„Paldies par stundu,” Bruno teica, Leldei ejot ārā no klases. Kā vienmēr. Vienmēr viņš rūpējās, lai skolotāja aiziet gandarīta, laimīga un apmierināta. Tāpat kā vienmēr viņš pienesa viņai krēslu, ja tas bija aizstumts uz klases dibenu, sveicināja kaut vai desmit reižu dienā, kad satika. Saudzīgs un dvēselisks. Kā gribējās viņa dvēselei vienkārši ļauties. Pieglausties. Taču aizliegts, aizliegts, aizliegts! Lelde sev teica. Atkārtoja vairākkārt, bet domas neredzēja sarkano gaismu. Tās kā no ķēdes norāvies suns triecās pretī braucošajām mašīnām. Pretī neiespējamajam un nezināmajam. Neparastajai mīlestībai, kas vilināja, bet reizē brīdināja. 3, 5… 10 gadi… viņa galvā rēķināja. Cik ilgi jāgaida, lai tas būtu iespējams? Vai viņam tad būs draudzene? Vai es izskatīšos resna un apaļa ar miesu kā uzrūgušu mīklu? Vai viņš maz atcerēsies mani? Vai atcerēsies franču valodas skolotāju, kura franciski runāja sliktāk par viņu, bet kuru viņš skolas laikā saudzēja un cienīja? Varbūt arī viņš juta ko vairāk nekā tikai akadēmiskas attiecības? Varbūt arī viņš tai visā saskatīja brīnumu? Nerakstītu nākotnes vienošanos?

Dalīties.

Atstāt Ziņu