Vārda dienu svin: Osvalds, Arvils

Nekad nav par vēlu justies labi!

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Pirms četriem gadiem juriste Daiga Strazdiņa (49) no dzīves saņēma „spērienu” – viņa zaudēja darbu. Pāris mēnešus viss rādījās drūmās krāsās. Taču tagad viņa ir priecīga un pateicīga par to, jo tikai pēc tam, kad ierastā dzīve tika izjaukta, viņa uzdrošinājās īstenot savu sapni – mācīties interjera dizainu un radīt skaistas lietas. Šobrīd Daigai ir pašai sava darbnīca un viņa apglezno sienas. Taču, iespējams, daudzi bez darba palikušie viņu pazīst arī kā iedvesmojošu lektori un konsultanti – Daiga Nodarbinātības Valsts aģentūrā bezdarbniekus iepazīstina ar darba tiesībām.

Esmu ieradusies ciemos pie Daigas viņas darbnīcā. Viņa smejas un atvainojas par radošo bardaku. Mēs iededzinām svecīti, ieslēdzam fonā klusu mūziku, dzeram tēju un runājamies.

Cik sen atpakaļ tu vēl nemaz nespētu iedomāties, ka tev būs pašai sava darbnīca un tu apgleznosi sienas?
Zini, vēl četrus gadus atpakaļ nekas par to neliecināja. Toreiz strādāju kā juriste, biju juridiskā dienesta vadītāja lielā valsts uzņēmumā. Strādāju tur astoņus gadus, vairs nebija gandarījuma sajūtas par padarīto, bija iestājusies rutīna.

Pusdienas laika pārtraukumos, kamēr citi skrēja rosoļus un zupas ēst, es gāju uz veikalušķirstīt interjera dizaina žurnālus. Tādā veidā sevi pozitīvi uzlādēju. Īsi pirms Ziemassvētkiem šefs iesauca kabinetā un pateica, ka jāpanāk ar mani vienošanās par aiziešanu no darba. Tas bija kā ezim spēriens. Ezis slikts putns – neiespersi, nelidos.

Pēc tam pāris mēnešus bija depresīvais periods – negribējās nevienu satikt, visi stūri mājās bija pieraudāti.

Un tikai pēc tam šajā situācijā sāku saskatīt arī ieguvumus. Īpaši, kad ieraudzīju, ka NVA bezdarbniekiem piedāvā profesionālos interjera noformētāju kursus! Toreiz gan attieksme bija tāda, ka esmu par vecu… milzīgas rindas… konkursu neizturēšu… viss bija ar tādu attieksmi „Nē!”. Bet es rindu sagaidīju, konkursu izturēju un uz kursiem tiku. Tā bija lieliska sajūta, un arī šie kursi bija īsta rehabilitācija manai dvēselei.

Kad strādāju ar krāsām, aizeju citā dimensijā. Tas ir kaut kas līdzīgs ar slēpošanu uz kalna. Kad pirmās bailes pāriet, un tu vairs nedomā par to, kā par katru cenu noturēties kājās, vari procesu izbaudīt ar labsajūtu.

Un kad nāca atklāsme, ka tas spēriens bija vajadzīgs? Vai tikai tagad vai jau pēc kursiem?
Jau tad, kad strādāju un uz darbu negāju vairs ar prieku, un bija iestājies panīkums… pašai bija domas, ka kaut kas ir jāmaina, ka tā ilgstoši nevar turpināt. Acīmredzot viss bija nobriedis tām pārmaiņām, kurām bija jānāk. Tas spēriens tiešām bija vajadzīgs. Un šobrīd uz to visu, kas notika, skatos ar pateicību. Notiek tā, kā jānotiek. Lai gan sākotnēji tā it nemaz neliekas. Sākumā  to neizprotu un jautāju – Kāpēc? Kā tālāk?

Un vēlāk sāki saredzēt tajā arī labās lietas…
Jā. Mēs nesen ar draugiem tieši runājām par tēmu „Nejaušības un likumsakarības”. Man pēdējā laikā ir sajūta, ka nejaušību kļūst arvien mazāk, pavisam maz. Šķiet, ka viss, kas notiek ir likumsakarīgi – es satieku tos cilvēkus, kurus man ir jāsatiek, lai kaut kas notiktu. Izklausās fatāli. Es patiešām sajūtu, ka Dievs mani vada. Atliek vien paļauties. Citreiz mēs par katru cenu cīnamies, ņemamies, mums vajag tieši šajās durvīs tikt iekšā, nu, kaut vai ar pieri sienā! Tā aizraujamies, ka neredzam – turpat blakus ir atvērtas durvis, un tur ir kaut kas daudz labāks priekš mums paredzēts.

Bija situācija, kad bijušais draugs radīja tādus apstākļus, ka es pie savas mammas uz laukiem nevarēju braukt. Bet es savu dzīvi bez laukiem nespēju iedomāties. Toreiz es vienkārši paņēmu atvēru sludinājumus „Māja laukos” un atsaucos pirmajam uzrunājošajam piedāvājumam. Tumšā, lietainā rudens vakarā aizbraucu, apskatījos un pateicu – jā. Rezultātā tiku pie vecas guļbūves dziļi mežā, nost no civilizācijas. Tur ir fantastisks miers, klusums, pasaules mala! Svētki, ko esam tur svinējuši, ir vislabākie. Kaut pirmajā brīdī tas vairāk bija kā izmisuma solis, tas nesa sev līdzi tik daudz pozitīvu emociju. Tā kā nav nekur tikai melns vai balts. Kur ir kāds zaudējums, noteikti ir arī kādi ieguvumi. Katras beigas ir kā cita sākums.

Pašas pieredze noteikti palīdz, vadot kursus bezdarbniekiem.
Jā, es ar savu piemēru mēģinu iedrošināt visus, kas nāk uz manām lekcijām. Stāstu, ka tikai sākumā izskatās tik drūmi. Pirmkārt, iesaku nomierināties, un kad skats noskaidrojas, katrs var sākt saskatīt citus ceļus, pa kuriem iet un kurus līdz šim vispār nemanīja. Ierastajā ritmā dzīvojot, no rīta uz darbu un vakarā mājās, mēs neredzam, ka ir daudz un dažādu ceļu, pa kuriem var iet. Manā gadījumā tas nostrādāja – ieraudzīju. Kāds gudrinieks ir teicis – „Nekad nav par vēlu sākt darīt to, ko kādreiz esi gribējis.”

Uz kursiem atnāk sievietes manā vecumā un saka- „Vai es jau veca!”, „Ko nu es vairs!”, tad es atjokoju – „Jūs gribat pateikt, ka esmu veca?” Nu kāds vecums! Kaut vai paskatos uz savu mammu un viņas draudzenēm, viņām ir pāri septiņdesmit. Viņas cep maizi, strādā rokdarbus, kopj dārzus, audzē lopus, visu ko dara, bet paspēj vēl dziedāt korī, iet ciemos, braukt uz teātriem, es jau tur netieku līdzi! Kāds tur sakars ar gadiem! Domāju jebkurā vecumā var atrast sev patīkamas nodarbes, kuras mums liek justies jaunākām. Nekad nav par vēlu sākt justies labi! Tad, kad mēs darām kaut ko tādu, kas mūs pašas iepriecina, arī rezultāts ir cits. Ja man pašai patīk tas, ko daru, tad tas noteikti iepatiksies vēl kādam.

Tu droši vien vari labi sataustīt noskaņojumu, kas valda bezdarbniekos. Kādas ir sajūtas? 
Pārsvarā tas ir ļoti depresīvs. Sevišķi smagi darba zaudēšanu izjūt vīrieši. Kursos tieši vīrieši ir grūti iekustināmi, sēž tādi sažņaugušies un domā par to, cik nelaba tā viņu situācija. Citreiz vispār pat neko negrib runāt, viņiem nekas nav vajadzīgs, tikai dodiet viņam darbu, jebkādu! Jā, tieši ar tādu motivāciju – jebkādu darbu! Pat ne tādu, kas patīk vai ko gribētu darīt, bet – jebkādu! Daudzi, kuriem vēl ir darbs, tā arī šobrīd strādā – maksimālo stundu skaitu par minimālo algu.

Mēs esam satikušās Vecgada priekšvakarā, Jaunā gada gaidās. Tev arī ir sajūta, ka ar Jauno gadu kaut kas jāapņemas, jāsāk dzīvot citādāk? Vai arī tu esi atradusi harmoniju un dzīvo tieši tā, kā vēlies?
Man liekas, ka mēs ar šo „nevis šodien sākšu, bet rīt” dodam sev kaut kādas atlaides. Gaidām vajadzīgos apstākļus, lai varētu sākt mainīt kaut ko vai uzsākt. Mēs izdomājam visādus attaisnojumus, lai nesāktu šodien un tagad. Es esmu pārliecināta, ka ir jāsāk tieši šodien un tagad, pamazām, bet šodien! Un tad tas viss sāks lēnām kustēties uz priekšu.

Jo pateikt, ka kādā brīdī būs 100% visi apstākļi, lai jauno dzīvi varētu sākt, nē, tā nebūs. Vienkārši kādā brīdī ir jāsāk, un to nevajag atlikt.

Par harmoniju gan nezinu…esmu ļoti emocionāla…dažreiz man liekas, ka man ir viens ļoti liels talants- raudāšana. Es varētu raudāt par visiem, par visu pasauli, tāda liela līdzjūtība. Bet ar to nevienam nav līdzēts.

Citreiz es domāju, ja to laiku, ko mēs pavadām citus kritizējot vai šaustot valdību, kaut piektdaļu no tā, mēs izmantotu, lai palūgtos, daudz kas mainītos.

Ir tāda dokumentāla filma par ūdens formēšanu. Tur parāda, kāds izskatās ūdens, kad to sasaldē – ūdens, uz kuru veltītas lamas un ūdens, kuram noskaitīta Tēvreize. Noskaitot ūdenim Tēvreizi, tas sasalst ar skaistu sniegpārsliņu rakstu, otrā gadījumā paliek tādi melni pļekuči. Cilvēks arī sastāv no ūdens! Ja kādam katru dienu saka to slikto…Tāpēc vajag cilvēkiem uzsmaidīt, pateikt kaut ko labu. (Sīkāk par pētījumu, par kuru stāsta Daiga, lasi zem raksta)

Es arī pati gadās „atkrītu atpakaļ”. Nāku uz mājām ar domu, kā es dēlu apskaušu un pateikšu viņam ko labu, bet atverot durvis un ieraugot, nekārtību mājās, izlietnē atstātus traukus, pirmais, ko pasaku- vai tad nevar sakārtot….Visi labie nodomi izčib, sāku ar pārmetumiem.

Interesanti, ka pat tad, kad mums nekā nav, mēs esam otram spējīgi dot. Piemēram, pasakot labu vārdu vai uzsmaidot, tas atstarojās un to saņem pretī. Tur nav vajadzīgi ne miljoni, ne pieci lati. Bet cik mēs uz to šobrīd esam skopi.

Varbūt tev ir kādi pieturas punkti Jaunajam gadam, ar kuriem vēlies dalīties ar SievietesPasaule.lv lasītājām?
Galvenais novēlējums – sākt kaut ko darīt! Kamēr mēs čīkstam pīkstam, tā bumba veļas lielāka un beigās var mūs pašus nospiest. Bet vajag izraudāt to, kas sakrājies, tikt galā ar negācijām, rūgtumiem, aizvainojumiem. Kas nu kuram palīdz – vai nu psihologs, vai baznīca. Kad ar to ir tikts galā, tad ir jāsāk. Vispirms jāieskatās savā sirdī, jāatceras, kas patīk un padodas, vai ir nodarbes, kurām nekad nav bijis laika, kuras vienmēr ir atliktas. Un tad sākt darīt!

Vēl, manuprāt, ir svarīgi katru dienu spēt novērtēt to, kas mums ir, un pateikties par to. Kad stāstīju par darba tiesībām Latvijas Neredzīgo biedrībā, sapratu, ka priekš mums daudziem tādas pašsaprotamas lietas šiem cilvēkiem ir nenovērtējamas, bet mēs, kuriem tās ir, bieži tās nepamanām. Bet optimismu un vēlmi būt noderīgiem un palīdzēt citiem, no viņiem varam mācīties.

Novēlu atrast katru dienu par ko priecāties – par tuvajiem cilvēkiem, par dabu, par saullēktiem, par sniegu, par krāsām…! Un pateikties, ka mēs to varam piedzīvot, redzēt, dzirdēt un just!

 

 

* Ūdens formēšana: Ja domas spēj ko tādu paveikt ar ūdeni, iedomājies, ko mūsu domas spēj paveikt ar mums!

Japāņu profesors Masaru Emoto 1999.gadā publiskoja pētījumu par ūdens formēšanu. Viņš veica virkni eksperimentus, kuros ūdens vispirms tika pakļauts dažādai informatīvai ietekmei (mūzika, attēli, vārdi), bet pēc tam uz 2 stundām ievietots saldētavā. Sasaldētie ūdens kristāli tika pētīti zem mikroskopa un fotografēti, ar palielinājumu no 200 līdz 500 reizēm. Izrādījās, ka cilvēka vibrāciju enerģija, viņa domas, vārdi, idejas, arī mūzika, iedarbojas uz ūdens molekulāro struktūru un izveido dažādu formu. Ūdens, kas tika pakļauts pozitīviem vārdiem kā mīlestība, paldies, kā arī Bēthovena mūzikai, izveidoja skaistus kristālus. Savukārt ūdens, kas tika pakļauts lamuvārdiem, sasalis izveidoja tumšus un neglītus ledus gabalus.

Galvenā doma, ko attīsta M.Emoto pētījumu piekritēji ir: Ja domas spēj ko tādu paveikt ar ūdeni, iedomājies, ko mūsu domas spēj paveikt ar mums! Bērns, tad, kad viņš tikko uzsāk savu attīstību, sastāv apmēram no 90% ūdens, nobriedis cilvēks – 70%, solīdā vecumā, cilvēks sastāv apmēram virs 50%.

Vairāk par šo fenomenu vari uzzināt te:
http://www.e-mistika.lv/?kat=arh&txt=746

http://www.youtube.com/watch?v=lkbpXRSIUnE&NR=1

http://www.youtube.com/watch?v=nWn4QF6dCwM

http://www.masaru-emoto.net/

Dalīties.

Atstāt Ziņu