Vārda dienu svin: Grieta, Strauta, Rebeka

‘Mīļais, es būšu mājās vēlāk!’

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Ir vēls rudens. Es raiti klumburēju pa Vecrīgas bruģi, lai ātrāk nonāktu savā galamērķī – mazā, mājīgā kafejnīcā, kurā esmu sarunājusi satikties ar savu draudzeni. Durvis atveras, telpā ir silti, fonā skan Bossa nova. Ar acīm pārskrienot pāri galdiņiem, ieraugu pret mani pavērstu  smaidu. Es apsēžos pie galdiņa un vārdu birumam vairs nekas nestāv ceļā. Pēc mirkļa jau nāk arī kafija, caffe latte, kakao, tēja – zāļu vai melna, ar medu vai bez. Un ap siltā dzēriena krūzi apliktās, rudenī nosalušās rokas, tiek sildītas tāpat kā sirds, kas  šovakar ir satikusi savu draugu.  
Ir pagājuši pāris gadi – mums abām ir ģimenes, mēs dzīvojam katra savā Rīgas galā, katrai savs dienas ritms un pasēdēšanas kafejnīcā pēc darba vairs nenotiek tik bieži. Ņemot vērā mūsu ikdienu, katru brīvo mirkli gribās pavadīt ar savām otrām pusēm, ar bērniem. Tas ir tik saprotami, tomēr dažreiz es atceros par tām īpašajām dienām, kad satikšanās bija kā svētki.

Ik pa laikam es sociālajos portālos redzu albumus, kuros ir iemūžināti meiteņu vakari. Es skatos šīs bildes ar prieku un apbrīnu, jo draudzība pati par sevi ir dāvana. Bet tas, kas mani patiesi aizkustina, ir sievietes radošā dzirksts, kas rada svētkus, dod godu laikam, kas ir atrasts, lai satiktos. Lai nosvinētu. Ko? Kopābūšanu.

Un tāpēc šoreiz aprunājos ar sievietēm, kurām dzīvē laiks ir dāvana, ko otram dot un pašām saņemt.

Aiva, ceļojumu organizatore: Satiekamies uz vīna vakaru reizi sezonā
„Vismaz reizi sezonā sanākam kopā trīs draudzenes, kuras esam satikušās infotūres laikā. Ikdienā katra no mums strādā vadošajās tūrisma firmās, kuras patiesībā ir lielākās konkurentes Latvijas tirgū, bet mūsu kopā būšanas brīžos netiek risinātas darba lietas – tērzējam pie vīna glāzes, gatavojam dažādām tautām raksturīgus ēdienus un attopamies tikai tad, kad stipri pēc pusnakts atskan zvans no mīļotajiem vīriešiem ar jautājumu: “Vai vīna vakars nav mazliet ieildzis?”

Zanda, projektu vadītāja: Ceļoju turp, kur ir manas meitenes
“Manas meitenes ir mana ģimene. Kopābūšanas brīžos es apzinos, cik unikālas un satriecošas esam. Ceļojumi kādreiz bija kopīgi un galamērķis tika noteikts ņemot vērā izdevumus, lai tur būtu silti un mēs vēl nebūtu tur bijušas. Nu jau trīs gadus ceļojumā dodos tur, kur ir kāda no manām meitenēm. Arī savus komandējumus pagarinu, lai viņas apciemotu. Piemēram, rudenī biju komandējumā Vācijā – darba nedēļa bija gara un nogurdinošana, bet neskatoties uz to man bija pilnīgi skaidrs, ka uzkavēšos ilgāk nekā kolēģi, lai brauktu uz blakus pilsētu pie draudzenes.”

Citāts: “Reiz runājām par to, cik dzīve piesātināta, cik maz ir laika, ko atlicināt pašām sev un toreiz nolēmām, ka turpmāk lielākais ieguldījums, ko katra liksim draudzības kopšanā, būs laiks, ko viena otrai veltīsim. Lai satiekoties, nav tā, ka kāda jau nemierīgi trinās, ka jāskrien atkal jau kārtējās ikdienas gaitās. Tāpēc nolēmām, ka jābrauc labi tālu, lai ikdiena paliek kaut kur tuuurrr…”

Evija, grāmatvede: Kopā sportojam, slēpojam un dodamies pārgājienos
“Pirms pāris gadiem manai labākajai draudzenei atklāja ļoti nopietnu slimību, kas prasīja pilnībā mainīt viņas paradumus – nekādas cigaretes, alkohols mazos daudzumos, bija jāsāk vairāk kustēties. Līdz tam mēs bieži mēdzām vienkārši pasēdēt un papļāpāt, bet tad, kad sapratu, kādas viņas slimībai varētu būt sekas, es gribēju viņai palīdzēt darīt visu, lai uzlabotu veselību. Tā mēs kļuvām par draudzenēm, kas kopā regulāri dodas uz sporta klubu, ziemā slēpot, doties pārgājienos gar jūru. Tie ir mūsu prieka brīži – tos mēs svinam, jo varēja būt arī savādāk. Un arī mums pirms tam nekad tam visam neatlika laika…”

Inguna, lektore: Esam “Lieliskais četrinieks” – tā ir gadu desmitos pārbaudīta draudzība
“Kādu laiku atpakaļ, kad atkal biju pārbraukusi no kārtējā ilgstošā darba brauciena, samīļojusi bērnus, sačubinājusi mājiniekus, sapratu, ka kaut kā ļoti būtiska pietrūkst, lai pa īstam justos atgriezusies mājās. Tad atvainojos mīļajiem un devos tikties ar savu ‘otro ģimeni’, kā to toreiz nodēvēju. Un tā tas patiešām ir izvērties, ka ‘abas’ ģimenes ir kļuvušas par viena otru papildinošiem elementiem.
“Lieliskais četrinieks” radās, kad visas satikāmies deju kolektīvā, kur pamazām vien izkristalizējās vērtības un pārliecība, ka vislabāk jūtamies, kad esam kopā, lai arī esam tik dažādas un katra pārstāvam citu stihiju – Gaiss, Zeme, Ūdens un Uguns.
Protams, ka agrāk ballītes nedēļas nogalēs bija teju vai pati par sevi saprotama izklaide- izdejoties, iztrakoties. Un mūs vienoja deja. Kā jau zināms, tad piederība videi, ko sauc par dejotāju cilti, ir īpašs stāsts- tie ir mēģinājumi, koncerti, izbraucieni, baļļuki.
Bet nu jau kādu laiku šāds sprigans dzīves veids nav gluži aktuāls, bet vietā nācis kas krietni vien saturīgāks un organizētāks.
Atceros, reiz runājām par to, cik dzīve piesātināta, cik maz ir laika, ko atlicināt pašām sev un toreiz nolēmām, ka turpmāk lielākais ieguldījums, ko katra liksim draudzības kopšanā, būs laiks, ko viena otrai veltīsim. Lai satiekoties, nav tā, ka kāda jau nemierīgi trinās, ka jāskrien atkal jau kārtējās ikdienas gaitās. Tāpēc nolēmām, ka jābrauc labi tālu, lai ikdiena paliek kaut kur tuuurrr…
Un vēl sapratām, ka tāda mierīga standarta pārvietošanās ceļojot, nav gluži tas, kas mūs interesē, tāpēc izmēģinājām garākus izbraucienus ar riteņiem, bet tad jau pāris gadus vēlāk sasparojāmies četrām dienām zirga mugurā Transilvānijas Karpatos, nerunājot jau par šādiem tādiem pārgājieniem un nūjošanas pastaigām tepat Latvijā. Briestam ‘izdzīvošanas’ pasākumam vasarā Latvijā- mugursoma ar iztikas minimuma plecos, apvidus nezināms un tad dažu dienu laikā jānokļūst no punkta A uz punktu B… smieklīgi, pašas nezinām, kas no tā sanāks. Ir vakari, kad sēžam dārzā, mēļojam par visu- par bērniem, par salātiem, rokdarbiem, vīriešiem un seksu un tad…dziedam..piedziedam dārzu, kaimiņu sētu, gan jau, ka kāda kaimiņa miegu ar’ aizdziedam, bet..nu ko, lai dara, ja dvēsele alkst izdziedāties?!
Esam daudzkārt runājušas par to, cik daudz mums pašām mūsu draudzība nozīmē, jo, jāatzīst- vīriešu personāži mūsu dzīvēs  ir mainījušies, bet draudzība ir un paliek tā pati, nemainīga, gadu desmitos pārbaudīta. Tāpēc dažkārt ir tik dīvaini un nesaprotami lasīt tos apcerējumus par sieviešu draudzības teju vai neiespējamību vai par tās nepastāvīgumu. Jautājums ir vien par to, ko mēs saucam par saviem draugiem, vai ne?!”

Vai Tavā dzīvē ir kāda jauka kopābūšanas tradīcija? Droši padalies ar tām šī raksta komentāros!

Dalīties.

Atstāt Ziņu