Vārda dienu svin: Māris, Mārica, Maigurs

Man laimējās ieraudzīt savu Sargeņģeli

Pinterest LinkedIn Tumblr +

an laimējās ieraudzīt savu Sargeņģeli. Sapnī…Nedomāju, ka šāda iespēja tiek dota katram.

Bija gaiša, saulaina vasaras pēcpusdiena. Es sēdēju pludmalē – gaišās, gandrīz baltās smiltīs, ar skatu pret jūru. Tā nebija vietēja pludmale – likās, ka atrodos citā kontinentā. Līdz jūrai bija vairāki simti metru, un es dzirdēju, kā aiz manis lēnā vējā šalc gara zāle.

To mieru, ko izjutu, to gaišumu, ko redzēju…nevar aprakstīt. Debesis nebija zilas, nē – tās bija dūmakaini baltas bez ne viena mākoņa, ar spožu apli augstu virs horizonta – tieši manā acu priekšā – sauli. Ūdens mirdzēja un vizuļoja, varēja tikai mazliet ieraudzīt no saules gaismas apspīdēto celiņu ūdenī…Es skatījos tajā mazliet piežmiegusi acis – tik gaišs viss bija.

Es sēdēju baltā lina kleitā un lēnām zīmēju smiltīs līnijas un apļus. Man nekur nebija jāsteidzas, tajā brīdi neparko nedomāju. Apkārt nebija ne viena cilvēka, bet es nejutos vientuļa, man nebija bail – es biju pilnīgi mierīga un absolūti brīva no visa.

Brīdi, kad sāku laist smiltis caur pirkstiem, pamanīju, ka man kāds tuvojas. Es pacēlu acis un ieraudzīju, ka tieši man pretī, it kā no jūras, vai nolaidies no debesīm, nāk vīrietis baltā lina apģērbā. Viņš tuvojās mierīgiem, nesteidzīgiem soļiem, skatījās man tieši acīs…No saules spožuma un baltuma visapkārt es pieliku roku pie acīm, lai varētu viņu labāk saredzēt – viņa sejā bija saredzams smaids. Likās, ka  gaisma nāk tieši no viņa, nevis no saules viņam aiz muguras.

Viņš pienāca man klāt, apsēdās uz ceļiem man pretī – smiltīs, uzlika rokas sev uz ceļiem un gandrīz nemanāmi smaidot, skatījās uz manis atstāto zīmējumu smiltīs.

Viņam bija baltas lina bikses un balts lina krekls. Basām kājām. Pusgariem, gaišiem matiem. Ap kaklu viņam bija brūna auduma kaklarota ar baltu, izliektu perlamutra gabaliņu. Es domās pajautāju viņam – kas tas ir. Un es sajutu, ka viņš man atbild. Es nedzirdēju viņu, mēs sarunājāmies bez vārdiem, bez žestiem, vienkārši sēžot viens otram pretī un skatoties smiltīs – bet es jutu un dzirdēju – dvēselē, mūsu sarunu.

Es biju izbrīnīta, bet uzreiz sapratu, kas viņš ir un kāpēc. Izlaidu no plaukstas tur palikušās smiltis, turpināju skatīties viņā un neticēt savai laimei! To sajūtu nevar aprakstīt – absolūta laime, hedonija un miers…Tad arī viņš lēnām paņēma plaukstā smiltis un izlaida tās caur pirkstiem…

To nevar aprakstīt.

Tā mēs sēdējām…Mierā un klusumā…Bez vārdiem sarunājoties…un laižot smiltis caur pirkstiem…Likās, ka laiks būtu apstājies…

Es nemāku skaisti zīmēt, lai iemūžinātu šo sapni. Arī atmiņa man nav ideāla, bet aizmirst šo sapni negribējās..Tāpēc es to izklāstīju šeit, lai neaizmirstu…Jo atceroties to mani pārņem nebijusi pārliecība – VISS BŪS LABI! VIŅŠ IR MAN BLAKUS!

 

PS. Kādreiz, ļoti sen, lasīju grāmatu par Sargeņģeļiem – cik grūti viņiem mūsdienās likt saprast Cilvēkam, ka viņš ir blakus un pieskata katru soli. Cilvēks ir pārāk aizņemts ar visu, un nepamana zīmes, ko Sargeņģelis atstāj. Mūžīga skriešana, darīšanas, stress un nespēja vienkārši apstāties un pamanīt…Tāpēc, viens no veidiem, ka likt saprast Cilvēkam, ka Sargeņģelis ir blakus – ir caur Cilvēka sapņiem…Galvenais ir – šos sapņus atcerēties…

Sapņojiet labus un gaišus sapņus!:)

Dalīties.

Atstāt Ziņu