Ja kāds cilvēks citus uzskata par muļķiem, šādu rīcību parasti vērtē kā nenobriedušu pozīciju. Turpretī, ja tā domā jaunās filmas Lielie galvenās lomas atveidotājs Ādams Sendlers, tad tas jau ir kārtējais ienesīgais kino produkts. Velkot paralēles ar uzrakstiem, kas ir lasāmi veikalu plauktos – īsts krējums un visādas neveselīgas sintētikas pārbāztais krējuma izstrādājums – arī šo darbu gribētos dēvēt tieši par kino produktu.
Filma turpina Sendlera labi piekopto tradīciju reizi gadā režisora Denisa Dagana vadībā nofilmēties vienā varenā vasaras komēdijā. Jāatzīmē, ka arī 2008.gada stāsts par frizieri Zohanu debitēja tukšāko kinozāļu sezonā.
Pagāja divi gadi, un gandrīz nekas nav mainījies. Lielie sākas ar atskatu 1978.gadā, kad 11 gadīgais Sendlera varonis Lennijs kopā ar 4 skolas biedriem uzvar basketbola čempionātā. 30 gadus vēlāk Lennijs, trīs bērnu tēvs, no savas bērnības lādes izvelk galda spēli Cirks. Taču izrādās, lai piedabūtu bērnus pie normālas laika pavadīšanas bez asiņainām datorspēlēm un īsziņām auklītei par beigušos kakao, ar to ir par maz. Ir jābrauc uz trenera bērēm, jāparāda šiem sīčiem pārbriedušās 20-gadnieces ja nu vienīgi svingeru tusiņam piestāvošos mini, jānodauza pret koku resnāko draugu un jāpaklausās vecmammas bezdēšana. Jā, lūk šādos apstākļos bērniem nekas cits neatliek kā atplaukt un sākt gluži kā Lenijs bērnībā mētāt akmentiņus. Kaut kur jau visa no redzētā iemantotā agresija tajā mežā ir jāliek.
Taču bērnu audzināšanas elegance nav vienīgais, kas varētu vilināt skatīties šo filmu. Joprojām paliek neatbildēts jautājums – vai kādreiz Ādams Sendlers, kas ir Lielo scenārija līdzautors, nomainīs toreiz, tālajā 1978.gadā nopirkto anekdošu krājumu, no kura viņš smeļ idejas visām savām ikgadējām filmām. Vai arī jau uzfilmētā, nākamā gada Valentīndienai pietaupītā, joprojām tā paša Dagana šedevrs Just Go With It ar Sendleru galvenajā lomā un arī galvenajā vietā pie scenārija rakstītāju galda pamatos bāzēsies uz līdz šim perfekti strādājošo retro anekdošu bārstīšanas pieeju. Prieks, ka atšķirībā no Lielajiem, nākamā gada avantūrā nav izdevies ievilkt apburošo Salmu Haijeku. Viņas vietā pamuļķes loma paredzēta Nikolai Kidmenai.
Taisnības labad gan jāpiebilst, ka Sendleram bērnībā bija gana liels gribasspēks – savā krājcūciņā viņš iekrāja tik daudz centu, ka nopirka gana biezu krājumu, lai anekdotes birtu kā no pārpilnības raga. Savukārt skatītājiem atkal izklaide – mērīt šo joku bārdas garumu.
Manāms, ka Lielo veidotāji ir pazīstami ar Sašas Barona Koena daiļradi, pat vairāk – ka viņa diždarbu popularitāte nelika tiem mieru. Vienīgi ar šo varētu skaidrot nepārspējamo netoleranto, nekorekto, pat vulgāro joku daudzumu. Lūrēšana pamīšus te uz koku, te uz auto remontējošās garkājainās meičas fasādes pretējo pusi, lai neraisās aizdomas, ka viņi ir lūriķi, pat nav kronis.
Visas šīs nianses gan netraucē Sendleram cilvēku muļķošanu padarīt par ienesīgu biznesu. Kinokritiķu vidū filma izpelnījās neiedomājami zemu 3,2 no 10 vērtējumu, taču pie 80 miljonu dolāru budžeta spēja mēneša laikā ASV vien nopelnīt 135 miljonus. Arī Latvijā pirmajā nedēļā tā ir otrā skatītākā filma pēc Aptumsuma.
Ja vilkači un rotaļlietu bēgļu gaitas nesaista – Lielie ir labs veids, kā noīsināt vasarīgo svelmi kinozāles patīkamajā vēsumā.
Filmas treileris:
http://www.youtube.com/watch?v=t80–iojYDQ
6 komentāru
Par joku baardu garumu – ne ko pielikt, ne ko atnjemt.<br><br>..bet popkorns gan izdailoja filmas noskatiishanos. 🙂
Neesmu redzējusi filmu, bet pēc lasītā šķiet, ka copy/paste no citām. Tā teikt, viss tas pats, tikai citā mērcē.
Pat tik skeptiska recenzija nevarēja sabojāt manu labo iespaidu par šo filmu. Tā kā neesmu kritiska, "piekasīga" un cītīgi visu analizējoša kino skatītāja, bet balstos uz vienkāršu savu personīgo patīk/nepatīk, šai filmai noteikti piešķiru – patīk. Lai arī jociņi ir veci un ierasti, tie tomēr ir smieklīgi un daudzi no tiem atšķīrās izpildījumā. Manuprāt šī filma ir lieliska atpūta. Liek atcerēties katram pašam savus skolas gadus un aizdomāties, kad tu pēdējo reizi satiki savus skolas biedrus. Kā arī cik ļoti tu esi mainījies kopš skolas gadiem.<br>Man vienmēr ir patikušas šādas vieglas filmas, jo tās ir viens no labākajiem veidiem, kā mierīgi, ar nelielu devu humora atslēgties no ikdienas darba rutīnas un uztraukumiem.
Prieks, ka karamelei šī filma patika. Varbūt nepamanīji, taču rezencijas beigās ieteicu šo filmu kā skatāmu izklaidi, taču ar piebildi, ka šis ir darbs no sērijas "acis skatās, prāts atpūšas".<br>Vienā gan atļaušos nepiekrist – visas uzskaitītās nostaļģijas izpausmes par skolu man spēj uzjundīt arī iedzeltējusi klases kopbilde. Tas ir viens pats kadrs. Tādēļ no pilnmetrāžas filmas ar ļoti daudziem kadriem sagaidu ko vairāk par gremdēšanos bezrūpīgajā bērnībā. No filmas veidotāju puses, manuprāt, ir neliels nesmukums likt skatītājam sajaukt labās atmiņas par skolas gadiem ar labo sajūtu no filmas, kas šīs atmiņas izvilka no zemapziņas.<br>Tā pat nav skepse, arī vilšanās ne – drīzāk neizpratne, kur tad palika filmas jēga, ko ar to vēlējās pateikt tas pats Dagans un Sendlers? It kā pavīd dziļi filozofiska doma par to, ka arī zaudējot var būt uzvarētājs. Taču tā ir tik ļoti sekli atklāta, ka skatītājam pašam nākas prātot tālāk, ka vispār jau dzīvē viss ir vienkārši, un ir tikai divi tēli – zirgs un uzvarētājs. Te tu esi uzvarētājs zirgā, te atkal pats esi zirgs, kurš ved uzvarētāju. Neizpratni rada šī dīvainā sajūta, ka Holivudas filma, kurām it kā visām ir raksturīgas simpātijas pret gariem, lai arī brīžam tukšiem monologiem, visas šīs lietas neatklāj, bet tikai apgrābsta garāmejot.<br>Un vēl viena lieta, kas filmas laikā traucēja, ir tas, ka uz katra pat ne soļa, drīzāk pussoļa zuda jebkāds mājiens uz ticamību. Sevišķi jau patika Salmas Haijekas atveidotās modes dizaineres pēkšņā atklāsme, ka vispār jau darba braucienu uz Milānu var atlikt – kur nu svarīgāk ir palikt vēl vienu dienu līksmajā tusiņā, par kādu izvērtās trenera bēres. Nav jau tā, ka no komēdijas sagaidu tiešus citātus no sadzīves, taču neliela adekvātuma deva netraucētu nevienam tēlam jebkura žanra filmā.
Taisnība jau tev ir.<br>Bet tā kā šo filmu gribēju skatīties tieši tās stulbo jociņu dēļ, kurus biju redzējusi reklāmā, neizvirzīju nekādas lielākas prasības pret šo filmu.<br>Negribu sevi uzkatīt par trulu, jēgu nesaskatošu personību, bet patiešām – man patīk skatīties lētās Holivudas komēdijas ar truliem jociņiem. Lai beidzot var nedomāt, bet, jā – man nāk smiekli, no sirds izsmieties.<br>Varbūt man nav nepieciešams kāds ieguvums no filmas, jo šādas filmas nekad neskatos kinoteātros – jau pirms skatīšanaš ir skaidrs, ka par ko tādu man būtu žēl maksāt naudu. Tādēļ, ka iegūt ko pretī, par samaksāto naudu, visticamāk, ka nevarēs.
mājās vīlējot nagus vai tamborējot bolero rudenim, filma ir ok, bet iet uz kino un maksāt par to naudu- nē! Ne kas nenotiks, ja arī nenoskatīsies, pasaule no tā nepārstās griezties. Es gribēju starp tiem jociņiem ieraudzīt arī kaut ko dižāku gan no Sandlera, gan Selmas. citādi paliek dīvaina pēcgarša- kā viņi izvēlas savas lomas? Un tās garkājainās skaistules visas ir pārgulējušas ar autoriem, lai tiktu filmā, viņas tur varēja vispār nebūt!