Kādu laiku atpakaļ pēc ilgiem laikiem saņēmos noziedot pāris stundas „nekā nedarīšanai”. Gluži jau nekā nedarīšana nesanāca, jo tā es nodēvēju 107 minūšu garo filmas skatīšanos. Tiesa gan tas rīts man iesākās ar tādām mazliet skumjām emocijām un tāpēc nebija vēlme un enerģija nodoties sarunām vai klaču sišanai ar citiem cilvēkiem.Tā kā iepriekšējā nedēļā biju „novilkusi” pāris filmas un dažas pat no tām atradās flešatmiņā, tad nolēmu, ka uztaisīšu sev kafiju, ieritināšos sedziņā un paskatīšos nejauši izvēlētu komēdiju.Mana izvēlē krita pa labu 2011 gada filmai „One day”, tiesa gan jau filmas sākumā radās aizdomas par to vai tā tik tiešām ir komēdija? Jo priekš komēdijas pārāk emocionāla, varētu pat teikt mazliet nostalģiska un ar skumju piegaršu bija izvēlētā dziesma filmas sākumā. Kā izrādījās mana intuīcija kārtējo reizi nebija kļūdījusies, filma tik tiešām nebija komēdij` veidīgā, bet gan romantiska drāma, kuras rezultātā es ~ 20 minūtes pavadīju asarās un pārdomās par to, kāpēc tā jānotiek? Skatoties filmu, visu laiku mēģināju saprast, kāpēc filma nodēvēta tieši „One day”, jo filmā bija atspoguļota divu cilvēku, it kā labāko draugu, dzīve vairāku gadu laikā, nevarēju saprast, kura ir tā viena diena?! Kā izrādās filmai bija apgrieztais princips, ja tā varētu teikt, netika parādīts sākums un pēc tam beigas, bet otrādi, režisors bija vēlējies noslēpt iepazīšanos, sajūtas un šo abu cilvēku PIRMO DIENU, lai pēcāk, kad filmas gaitā tiek parādīts kā izvērtusies viņu dzīve – individuāli un kopīgi, skatītājs, kurš izraudājis acis [kā es], spētu pasmaidīt, jo tieši tad tiek parādīta viņu iepazīšanās, draudzību jebšu attiecību sākums, kurš nepārprotami ir ļoti pozitīvs un romantisks! Iespējams, ka dažiem varētu nepaķert šī filma, taču mani kaut kā ļoti aizskāra. Šķiet noskatījos viņu tieši īstajā laikā un vietā, lai pati sapratu un pieņemtu pareizo lēmumu.
* * * * *
Divdesmit gadus ejam roku rokā, plecu pie pleca un sirdi pie sirds. Uzticamies, pieņemam, atbalstam, motivējam un sirds dziļumos mīlam viens otru vairāk kā draugi. Tomēr klusējam.. Dzīves līkločos sapinamies, sastrīdamies, izšķiramies, bet par spīti tam, liktenis mūs atkal saved kopā. Šoreiz – atklāti, patiesi bez draudzības, toties ar mīlestību. Šķiet visa pasaule ir pie mūsu kājām, beidzot esam kopā – pa īstam! Mēs esam viena otram, neapzinoties,ka šoreiz ne uz ilgu laiku, jo liktenim ir citi plāni.. Skumjas. Nesapratne. Asaras. Un tomēr mācība – nekad neatliec uz rītu to, ko vari izdarīt šodien – neklusē, atzīsties, pasaki, ka mīli viņu, vairāk kā sevi un savu dzīvi…
