LAURA IEDVESMO: Piesakos sacensībām, lai motivētu sevi skriet

„kriešana man ir patikusi jau kopš bērnības. Skolas laikā vienmēr ar nepacietību gaidīju rudens un pavasara krosus, kuros sasniedzu arī labus rezultātus. Jau tad aizrāva iespēja sevi izaicināt un sasniegt pēc iespējas labāku rezultātu. Tomēr nekad ar skriešanu neesmu nodarbojusies profesionālā līmenī, bet nekad ar to neesmu aizrāvusies arī tik ļoti, kā šobrīd, laikā, kad aktīvs dzīves veids šķiet kļuvis par modes lietu un ir tik dažādas un intersantas iespējas, kur skriet,” saka Laura Caune. Līdzīgi kā daudzām no mums, arī viņai pietrūkst motivācijas regulāri trenēties un skriet tikai sava prieka pēc, tāpēc viņa rada iemeslu trenēties – viņa piesakās sacensībām. Lūk, viņas pieredze par dalību dažos no Latvijā notiekošajiem skriešanas pasākumiem.

Stirpo Skrējiens
Par šo skrējienu netīšām uzzināju internetā, kad 2010.gadā varēja pieteikties pirmajam skrējienam. Ierosināju darbā izveidot komandu un piereģistrējāmies. Tobrīd skriešanu biju uz kādu laiku aizmirsusi, tāpēc bija iemesls atsākt trenēties. Pirmais skrējiens bija ļoti grūts, jo nebiju pietiekami daudz iepriekš skrējusi, kā arī šķēršļu izturībai nebiju labā fiziskā formā. Toties gandarījums par paveikto bija neizmērojams! Droši varu teikt, ka “saslimu” ar šo skrējienu! Šogad ar nepacietību gaidu savu piekto dalību Stipro Skrējienā!

Trīs reizes pēc kārtas esmu skrējusi komandā, tādēļ ceturtajā reizē vēlējos pamēģināt kā būtu skriet, paļaujoties tikai uz saviem spēkiem, tādēļ pieteicos individuālajā skrējienā. Noskrēju, izturēju un, pašai par pāsteigumu, pat diezgan labi.  Skrienot vienai, lielākais mīnuss ir tas, ka nav tik interesanti kā kopā ar komandu. Pietrūka uzmundrinājumu un atbalsta, džentelmeņu rokas, kas palīdz pārvarēt grūtākos šķēršļus. Tāpēc turpmāk esmu nolēmusi piedalīties tikai, skrienot komandā.

Šis ir skrējiens, kur, manuprāt, nepietiek tikai ar skriešanas prasmi. Tā, protams, ir svarīga, bet nepieciešams arī rūdījums un izturība, kā arī laba vispārējā fiziskā sagatavotība. Šis viss gan vajadzīgs vien tad, ja gribas noskriet neapstājoties un mērķēt uz vietu pirmajā simtniekā. Sava prieka pēc var nostaigāt trasi arī vispār netrenējoties. Rūdījums nepieciešams, lai dubļi, visu laiku būšana slapjai un nedaudz arī salšana, neizsistu no līdzsvara un varētu maksimāli labi noskriet.

Šķiet katru gadu, noskrienot pirmo kilometru, esot jau līdz mielēm slapjai un dubļos, vienmēr uzdodu sev jautājumu – “Priekš kam es atkal te skrienu?!” Bet sasniedzot finišu, atgūstot elpu un ietinoties siltā dvielī – jau zinu, ka nākamajā gadā skriešu atkal! To gandarījumu, ko iegūstu pārvarot visu trasi  gribu izjust atkal un atkal! Pēc tam vairākus mēnešus vēl ir sajūta – “Ja varēju noskriet Stipro Skrējienu – man pa spēkam ir arī viss pārējais!”

Rīgas Maratons
Jāatzīst, ka pēc Stipro skrējiena maratoni vienmēr ir likušies dziegan garlaicīgi. Tāpēc pati nekad nepieteicos, lai skrietu. Bet, kad darbā piedāvāja iespēju skriet kopā ar kolēģiem, neatteicos. Tā nu esmu skrējusi Rīgas Maratonā divas reizes – 5 un 10 km distancēs. 5 km distancē droši var pieteikties jebkurš, kurš vēlas kaut nedaudz izbaudīt tās sajūtas, kas ir esot tur iekšā. Kopības sajūta ir liela un pat neskatoties uz to, ka skrien vai ej mazāko distanci, tāpat var justies kā īsts maratona dalībnieks. Vienīgais mīnuss šai distancei ir tad, ja vēlies patiešām skriet. Tad vai nu uzreiz ir jācenšas tikt priekšgalā, vai arī jāapbruņojas ar lielu pacietību, jo nav iespēja visu laiku skriet savā tempā un ir jāpiebremzē pie ejošajiem dalībniekiem. Tas tādēļ, ka šo distanci izvēlas daudzi uzņēmumi, lai prezentētu sevi ar dāžadām maskām, ģimenes ar bērniem, mammas ar ratiem, pat grūtnieces un gados vecāki cilvēki. Domāju, ka tieši tik lielai dažādībai arī ir piemēroti šie 5 km. Tādēļ nolēmu nākamajā gadā skriet 10 km. Šajā distancē gan lielākoties pulcējas tikai skriet gribētāji, tāpēc ir daudz vieglāk skriet savā tempā. Parasti, trenējoties skrienu vidēji 5-7 km, tāpēc nemaz nezināju vai varēšu noskriet visus 10 km. Teikšu godīgi, pie 8 km jau bija grūti un domāju apstāties ik pēc 200 m. Bet tā kā mamma jau bērnībā bija stingri iemācījusi, ka garās distancēs drīkst paskriet lēnāk, bet galvenais ir neapstāties un nesākt iet, jo tad ir grūtāk atsākt skriet, arī šoreiz ik pa 200 m atliku apstāšanos, līdz jau bija redzama finiša taisne. Šis skrējiens man lika saprast, ja gribu tupirnāt kaut cik nopietni skriet, noteikti ir jāiegādājas jauni, labi un man piemēroti skriešana apavi, jo pēc tiem pašiem 8 km sāku just smeldzi ceļgalos.
Arī pēc šī skrējiena gandarījums ir liels. Tas rada iedvesmu trenēties vēl vairāku un kas zina, varbūt kādreiz noskriet arī pusmaratona distanci!

Orientēšanās sacensības Magnēts
Šajā sporta veidā mani ievilka draudzene, kura ik pa laikam pati piedalījās. Tā kādā reizē braucu viņai līdzi, lai apgūtu orientēšanos. Šeit pavisam droši var aizmirst par vienkāršu skriešanu pa mežu. Pirms sākt orientēšanos, ir jāapgūst vismaz daži galvenie principi kā pareizi lasīt karti un kā pēc tās orientēties. Atzīšos, ka pirms Magnēta man nebija ne jausmas, kā darboties ar kompasu un kā ar to pēc kartes noteikt kur, kas atrodas. Tāpēc, ja tas ir galvenais arguments, kādēļ vēl neesi piedalījusies Magnētā – no tā noteikti nevajag baidīties! Pirmajā reizē skrēju (drīzāk gan gāju) trasi kopā ar draudzeni, un viņa man stāstīja, rādīja kā notiek viss process – trases uzzīmēšana kartē, reģistrēšanās, kontrolpunktu meklēšana.

Otrajā reizē jau skrēju pati. Liela bija mana vilšanās, kad sapratu, ka ar ātru skriešanu vien cauri nevar tikt. Skrēju ātri un ātri paskrēju garām vairākām mazām taciņām, celmiem un grāvjiem, kurus pamanīt ir ļoti svarīgi, lai varētu veiksmīgi orientēties. Turklāt doma par “taisnāk ir ātrāk” arī ne vienmēr atbilst patiesībai, ja vien neesi jau rūdīts orientierists. Kad reiz apmaldījos noskrienot liekus 5 km, sapratu, ka ar esošajām zināšanām nepietiek. Magnēta interneta vietnē ir plaši pieejama informācija, lai varētu labāk apgūt orientēšanās principus un apzīmējumus kartē. Izstudēju visu pieejamo informāciju un jau nākamajā skrējienā pirmo reizi vairs neapmaldījos! Tā ar katru reizi orientēties kļuva daudz interesantāk! Ja tev nav kāds zināms, kurš varētu pamacīt, kā viss notiek Magnētā, arī tas nav arguments, lai nepiedalītos, jo ir iespēja visu nepieciešamo apgūt pie instruktoriem.

Mani ļoti aizrāva iespēja skriet mežā, svaigā gaisā, turklāt vēl paralēli “darbināt smadzenes” un katru reizi izjust arī nelielu sacensības garu, jo vienmēr ir intersanti vakarā uzzināt, kura savā grupā esmu atskrējusi.

Stirnubuks
Tas ir kaut kas jauns un ļoti, ļoti labs! Lieliska skriešanas iespēja tādiem kā man, kam ļoti patīk skriet pa mežu. Līdz šim katru pavasari sāku trenēties, lai gatavotos Stipro Skrējienam, bet atlikušo vasaru vairs nopietni netrenējos. Šogad nolēmu, ka būtu interesanti piedalīties vēl kādās sacensībās, lai būtu lielāka motivācija trenēties visu vasaru.

Sāku meklēt un atradu, ka ir skriešanas sacensības mežā! Es tiešām biju sajūsmā! Uzreiz piereģistrējos jau pirmajam skrējienam, kurš notika šā gada 12.aprīlī. Un pats labākais ir tas, ka šis nav tikai vienreizējs pasākums – ir vesela skrējienu sērija, kopā 5 skrējieni pavasara un vasaras garumā. Pieaugušie var piedalīties trīs garuma distancēs, atbilstoši savām spējām. Pieteicos, protams, mazākajā distancē “Zaķis” un šoreiz skrēju 8 km. Bet toties kādus! Šos 8 km ne tuvu nevar salīdzināt ar 8 km skrienot pa asfaltu. Skrienot “Zaķi” likās, ka esmu noskrējusi kādus 15 km, jo visa trase bija bagāta ar maziem kalniņiem, pauguriem un mīkstām smiltīm, kas jūtami apgrūtina skriešanu. Toties ir nesalīdzināmi labākas sajūtas skrienot mežā, nekā pilsētas centrā! Gandarījums pēc skrējiena bija ļoti liels, lai arī vieta līdz pjedestālam divu desmitu attālumā. Pēc šī skrējiena sapratu, ka nākamajai reizei būs jāgatavojas daudz nopietnāk un daudz vairāk jātrenē prasme skriet ne tikai pa līdzenām vietām.

Ikdienas treniņi
Protams, sacensībās nebūtu īsti prātīgi piedalīties bez ikdienas treniņiem. Tā kā skriešana man ir tikai kā hobijs un sacensībās nepretendēju uz iekļūšanu pirmajā desmitniekā, tad arī treņiem neveltu gluži visu savu brīvo laiku. Šobrīd cenšos skriet 2-3 reizes nedēļā, vidēji ap 5 km. Arī iepriekš tā esmu trenējusies un ir pieticis spēka noskriet distances līdz 10 km. Tāpēc, ja vien patīk ik pa laikam paskriet sava prieka pēc, pamēģini piedalīties arī kādās sacensībās. Tev tas noteikti būs pa spēkam! Un, iespējams, iepatiksies tik ļoti, ka radīsies iedvesma trenēties ar dubultu jaudu!

Tā kā neesmu sporta klubu piekritēja, jo nekad nevaru saņemties uz tiem regulāri iet, fizisko sagatavotību trenēju mājās ar Youtube kanālā pieejamiem vingrošanas video (to ir patiešām daudz) un dažādiem izaicinājumiem (challenge). Līdz ar to ja vien veselība atļauj, sportošanai nav vajadzīgs nekas cits, kā vien pašas gribasspēks!

MommyFit
Ko darīt, ja esi jaunā māmiņa? Arī tas nav arguments, lai neko nedarītu. Par MommyFit kustību rakstīju jau iepriekš. Prieks, ka trenere Vero joprojām aktīvi vada nodarbības māmiņām un tajās varu piedalīties, jo šie treniņi ir nozīmiga daļa no ikdienas treniņiem. Vispār tikai pateicoties šīm nodarbībām, es atklāju iespēju skriet kopā ar mazuli ratos. Iepriekš likās, ka to var darīt tikai ar skriešanai speciāli paredzētiem ratiem, kuriem ir ļoti lieli riteņi. Nekā! Aizejot uz pirmo treniņu un bijīgi uzsākot pirmo mazo skrējienu, sapratu, ka mani rati, “parastie”, arī ir piemēroti skriešanai. Pēc skriešanas ļoti noderīgi ir vingrojumi, kurus uzdod Vero. Tie pamatīgi izkustina, norūda un trenē visas muskuļu grupas.

Reizēs, kad nevaru aizbraukt uz treniņu, pati dodos skriet uz Daugavas promenādi (kas ir tuvu manām mājām), kur ir ļoti piemērots pastaigu/velo celiņš skriešanai. Ir ļoti patīkami, ka garāmgājēji ar smaidu sejā atskatās uz mums ar mazo, kad traucamies viņiem garām. Līdz ar to, ja arī nav iespēja tikt uz MomyFit treniņiem, noteikti vari atrast savā apkārtnē vietu, kur vari gan paskriet ar ratiem, gan pēc tam pavingrot. Turklāt skriešanu ar mazuli un ratiem var uzskatīt par dubulttreniņu, jo sanāk skriet ar pretestību. Lai arī man ir ļoti viegli rati, tāpat stumju sev priekšā ap 20 kg, un skrienot to var ļoti labi just.
MomyFit treniņi lieliski parāda, ka mazulis nekādā veidā netraucē mammai uzturēt sevi labā fiziskā formā. Šie treniņi man ir ļoti palīdzējuši sagatavoties skrējieniem.

Zinu, ka neesmu izmēģinājusi vēl visas skriešanas iespējas Latvijā, bet tas nav mans pašmērķis. Man svarīgākais bija atrast to, kas uzrunā tik ļoti, ka ir vēlme gadu no gada atsākt trenēties un uzturēt sevi labā fiziskā formā. Un pat apzinoties, ka uz goda pjedestāla varu uzkāpt, lai tikai nofotogrāfētos par piemiņu, tik un tā katru reizi ir liels adrenalīns pirms starta par to, kā ies skrējienā, cik grūti būs un kura beigu beigās atskriešu. Ja jāsaka godīgi, tad domāju tieši tas man liek atkal un atkal kaut kur pamēģināt piedalīties.

Ja vēlies izmantot Lauras pieeju sevis motivēšanai, tuvākais skrējiens jau šajā nedēļas nogalē Mežaparkā!

______________                                                           
LASI VĒL!