Vārda dienu svin: Leonīds, Leonīda

Kurpes nost, skrienam pa baso!

Pinterest LinkedIn Tumblr +

kriešana ir kļuvusi par ļoti populāru sporta veidu. Ar to nodarbojas lieli un mazi. Bet, vai zināji, ka ir tādi cilvēki, kuru skriešana nedaudz atšķiras no citiem? Viņi skrien… ar basām kājām. Kas tas ir un kāpēc viņi tā dara, jautājām Edgaram Rencim un Alīnai Rencei, Latvijas Baskāju skriešanas biedrības dibinātājiem.

Kāds ir tavs stāsts? Kā nonāci līdz skriešanai „pa baso”?
Edgars:
Sākumā skrēju kā visi – apavos. Sāku ar mazākiem gabaliem un ar laiku kāpināju kilometru daudzumu. Tad arī parādījās dažādas problēmas, mazākas un lielākas traumas, un man likās, ka tas nav normāli. Apkārt gan daudzi runāja, ka tā ir dabiska skriešanas sastāvdaļa, ka skriešana ir traumatisks sporta veids, bet man tomēr tā nelikās.
Tā es sāku par to vairāk interesēties, meklēt informāciju par traumām, par to, kā skriet bez traumām. Tad arī pirmo reizi uzzināju, ka ir atšķirība vai skrien apavos vai bez tiem.
Ar savām problēmām biju arī gājis pie ārstiem, bet neviens ārsts man neieteica neko tādu darīt. Mazliet mēģināju arī ko darīt pēc ārstu ieteikumiem, bet nekas no tā īsti nepalīdzēja un tad nu nācās visu noskaidrot pašam. Tā arī nonācu līdz skriešanai ar basām kājām.

Alīna: Es sākumā pret to biju skeptiska, jo tas, kā mēs parasti uztveram skriešanu – tā ir skriešana apavos un tas ir gandrīz svarīgākais. Tas arī vienmēr tā tiek pasniegts, ka tieši tā ir jādara, un, skrienot, tev pat nerodas doma, ka varbūt vajadzētu kaut ko citu. Arī es tā domāju, sāku skriet, man tas patika, līdz nonācu līdz noteiktām traumām. Man šīs traumas bija saistītas ar pēdu saišu iekaisumu, kas ir grūti izārstējamas un man iestājās neliels izmisums. Sāku domāt par dažādām alternatīvām. Mazināju skepsi, skatoties uz to, ko dara Edgars. Domāju, ja viņam tas palīdzēja, varbūt tiešām ir labi. Un, tiklīdz pamēģināju un kādu laiku skrēju basām kājām, sapratu , ka sāpes pāriet un skrienot nesāp.

Trīs mīti un patiesības. Kā tad ir?

Tas ir sāpīgi
Edgars:
Sāpīgums atkarīgs no virsmas, pa kuru skrien. Ja ir ass, grumbuļains asfalts, protams, būs jūtamāk un varbūt kādam arī sāpīgāk. Vislabākā ir pēc iespējas gludāka un ne pārāk mīksta virsma. Ļoti labs ir jauns, gluds asfalts, kas nesen uzliets. Var skriet pa stingrām meža takām, ja nav pārāk daudz sakņu vai čiekuru, vai var izvairīties. Var skriet arī pa pludmali, ja ir cietākas smiltis.
Alīna: Tas sāpīgums ir atkarīgs no tā, kādas mums ir pēdas, cik ļoti mēs vispār esam pieraduši pie staigāšanas ar basām kājām. Es domāju, ka tas ir pierašanas jautājums. Dabā jau tā ir iekārtots, ja mēs kaut ko lietojam, darām, tad pielāgojamies. Protams, sākumā pēda ir jūtīgāka, bet tas arī nav nekas traks. Vienmēr ir jāieklausās sevī, ja dara par daudz, tad ir jāpiebremzē un tas noteikti var būt arī nesāpīgi.

Tas ir nedroši, bīstami
Edgars:
Tas atkal atkarīgs no tā, pa kurieni skrien. Jā, protams, var būt vietas, kur kaut kas ir izmētāts. Tādos gadījumos, ja nav drošības par vietu, kur skrien, var izmantot speciālus apavus. Arī ar tādiem skrienam. Apavi ir kā neliela gumijas zolīte un principā viss. Tie tiek saukti par minimālajiem apaviem un visas tās sliktākās lietas no parastajiem apaviem tur nav.

Skriešanu ierobežo vieta un laikapstākļi
Edgars:
Ja, sākuma periodā, kamēr pēdas pierod, vajadzētu izvēlēties drošākas vietas. Ar laiku var sākt meklēt jaunas vietas. Man pašam patīk skriet pa mežu, kas ir netālu no manām mājām. Lai tur tiktu, sanāk skriet arī pa asfaltu, trotuāriem. Pa mežu skriet ir grūtāk, bet reizē arī interesantāk. Visu laiku mainās segums zem kājām
Alīna: Kamēr vēl vēsāks, es skrienu minimālajos apavos, līdz ar to, mani vietas izvēle neierobežo. Ja ar basām, tad meklēju laba asfalta celiņus, trotuārus.

Visi parasti jautā, vai nav bail, ka kāds uzmīs uz pēdas. Nav gadījies, ka kāds uzkāptu, bet baidīties gan par to ir sanācis. Arī citi saka, ka viņiem bail, ka neuzkāpj. Bet tās jau laikam tādas nepamatotas bailes. Arī apavos stāvot neviens nekad nav uzminis, neviens speciāli nemin. Vienkārši, esot basām kājām, sākumā jūties psiholoģiski neaizsargātāk.

Kāpēc cilvēkam ir vērtīgi skriet ar basām kājām?
Edgars:
Skrienot ir jājūt segums, pa ko skrien. Ar katru soli jājūt, kādā veidā pēda piezemējas pie zemes – vai tā ir mīksta, cieta, vai traumatiska piezemēšanās. Un, ja pēda to jūt, viņa var dot atgriezenisko saiti uz smadzenēm un smadzenes tad automātiski piekoriģē šo soli. Ja tas ir traumatisks solis, kas rada triecienu visam ķermenim, tad tas automātiski tiek koriģēts un nav pašam īpaši jādomā līdzi. Bet, ja iztrūkst šis posms, un starp pēdu un zemi ir apavs, tad jūtība ir krietni mazāka un netiek saņemta informācija par to, kāds ir segums. Turpinām skriet, saņemt triecienus un traumēt savu ķermeni .
Apavs savā ziņā uzspiež arī savu skriešanas veidu, iedrošina nepareizi piezemēties. Apavos parasti papēža daļā ir paaugstinājums, kur atrodas materiāls, kas it kā mīkstina triecienu un iedrošina piezemēšanos uz papēža. Tas ir ātrāk, tuvāk zemei, bet piezemēšanās uz papēža ir traumatiskākais skriešanas veids. Skrienot basām kājām, piezemēšanās notiek vairāk uz pēdas vidusdaļas vai purngalu.

Alīna: Kāpēc par to netiek runāts? Tā vienkārši ir pasaules vēsture. Ja paskatāmies reklāmas vēsturi, arī Coca Cola un kafija kādreiz tika lietotas citādākos nolūkos. Tas tomēr ir bizness. Kādam varbūt arī tiešām ir ērtāk – nopirkt apavus un domāt, ka viņš ir nodrošinājies pret traumām. Tas noteikti psiholoģiskāk ir vieglāk nekā pētīt, mēģināt ar basām, censties to darīt tā, kā daba paredzējusi.

Kā notiek pats process – vai jāsāk pamazām?
Edgars:
Es domāju, ka vajag vienkārši novilkt apavus un mēģināt mazliet paskriet. Galvenais sākt to darīt palēnām. Sākt ar nepilnu kilometru pa pietiekami cietu un gludu virsmu. Pirmajās reizes noteikti tiks sajusti citi muskuļi un tas ir normāli.

Alīna: Pārejot no tradicionālajiem apaviem uz skriešanu basām kājām, mainās noslogojums. Jo skrienot basām kājām vai minimālajos apavos, tiek vairāk nodarbināti ikru muskuļi, līdz ar to tiem ir jāpierod pie jaunās slodzes. Principā jāsāk mācīties skriet no jauna. Sākumā jāskrien mazāki attālumi, lēnām tos palielinot. Tas jau principā ir tāpat kā tradicionālajā skriešanā.

Kādi ir cilvēku biežāk uzdotie jautājumi? Ko cilvēki jautā vai nezina par skriešanu, it īpaši, skriešanu ar basām kājām?
Edgars:
Tagad gan ir jau diezgan daudz informācijas un cilvēki arī kaut ko ir dzirdējuši par skriešanu basām, bet pārsvarā ir kādi mīti, kas gadu gaitā ir iestrādājušies, ar kuriem saskaramies. Cilvēki domā, ka tas ir traumatiskāk − nav apava, kas paglābj no triecieniem, kas gan ir gluži pretēji.

Alīna: Tā kā mana skriešanas trauma saistīta tieši ar piezemēšanos uz papēža, tad tagad uz šādu piezemēšanās veidu skatoties, tas atsauc atmiņā savu negatīvo pieredzi. Bet no otras puses, mēs jau nevaram neko nevienam mācīt vai uzspiest. Cilvēks līdz basajai skriešanai nonāk caur kaut kādu savu pieredzi, jo skriešana apavos tiek uzskatīta par tik neapstrīdamu un, ja cilvēkam nerodas jautājums, ka kaut kas jāmaina, laikam nav nemaz pareizi ko uzspiest. Mēs paši sevi tomēr pazīstam vislabāk un jūtam, kas mums ir jādara, līdz ar to mēs ceram, ka cilvēki paši nonāks līdz domai, ka ir jāskrien basām kājām.

Pastāstiet vairāk par jūsu biedrību.
Edgars:
Tā ir Latvijas Baskāju skriešanas biedrība, ko mēs nodibinājām pirms gada. Nepieciešamība radīt biedrību radās tādēļ, ka auga apkārtējo interese par baso skriešanu. Gribējās vairāk popularizēt šādu skriešanas veidu, informēt, ka arī tā var skriet. Pagaidām mūsu skaits nav liels, aptuveni 34 biedri. Mēs ik pa laikam rīkojam kādus kopīgos treniņus, piedalāmies sacensībās.

Alīna: Ja kādam ir kādi jautājumi, ieraugot kaut kur baskāju skrējējus, droši nāciet klāt un jautājiet. Arī mūsu mājas lapā www.pabaso.lv var atrast noderīgu informāciju, lai labāk izprastu, kas un kā tad tas ir. Noteikti ir baskāji, kas nav mūsu biedrībā, un līdz tam ir individuāli nonākuši un arī viņiem noteikti ir interesanta pieredze.

Jūsu devīze ir – Skrien pa baso, staigā pa baso, dzīvo pa baso! Vai šī skriešana ietekmē arī jūsu dzīvesveidu, maina domāšanu kopumā? Kā tad ir dzīvot „pa baso”?
Edgars:
Daudzas lietas ir pieņemtas par pašsaprotamām un neapstrīdamas, par to nav paredzēts vispār uzdot jautājumus, vai var darīt arī citādi un tas neattiecas tikai uz skriešanu, bet arī uz daudz kaut ko citu.

Alīna: Tas noteikti paplašina cilvēka redzesloku. Tas neaprobežojas tikai ar to, ka tu izej un paskrien basām kājām vai neparastākos apavos kā citi. Tas ietekmē arī to, kā tu skaties uz pasauli. Kad tu nākamreiz dzirdi kādu apgalvojumu, ka tā vienkārši vajag, jo tā tas ir, tad tu reizēm aizdomājies – vai tiešām? Varbūt ir vēl kāds variants vai alternatīva? Tas noteikti ir ieguvums.

Dalīties.

5 komentāru

  1. Nesen TVnet(ā) bija raksts "Pētījums: Skriešana kailām pēdām var būt kaitīga", ka tieši basām kājām skriešana ir kaitīga. Iesaku labi apdomāt, pirms uzsākt skrējienu bez apaviem. Tālā senatnē cilvēks staigāja kails, ēda termiski neapstrādātu barību, bet dzīvoja vien nieka 40 gadus. Cilvēks savā attīstībā ir gājis uz priekšu, kamdēļ atkal kāpt kokos?

  2. Šeit iemetīšu dažus linkus, kurus tomēr būtu vērts vismaz izlasīt, lai pieņemtu izsvērtu lēmumu par baso kāju skriešanu, kas nenoliedzami ir laba, bet kļūst slikta, ja lēmums ir spējš un nepārdomāts.<br><br>Vispirms Hārvardas pētījums iepretī TvNet "izsmeļošajam" rakstam http://www.barefootrunning.fas.harvard.edu/4BiomechanicsofFootStrike.html<br><br>Un te vēl mazliet pētījumi un zinātniski sakārtota argumentācija neticīgajiem vienkāršākā un īsākā formātā http://trainingclinic.vivobarefoot.com/running-the-skill/research/<br>http://trainingclinic.vivobarefoot.com/proprioception/stepbystep.php<br><br>Un tad kad šis ir izlasīts un jūs esat pilnīgi droši, ka kurpes nafig, tad mazliet sagatavojieties skriešanai basām kājām – veltiet šim kaut nedaudz laika. http://trainingclinic.vivobarefoot.com/proprioception/barefoot-training-videos.php<br>Un pievērsiet uzmanību pietupšanās sadaļai – 99,9% pieaugušu cilvēku, kas ikdienā staigā pat "izcilos" apavos nemaz nespēj pietupties uz pilnas pēdas, jo papēdis automātiski atraujas no zemes vai arī mēz krītam gar zemi. Tas ir piepacelto kurpju rezultāts, kas gadu gaitā ietekmējis mūsu anatomiju, mainījis saišu elastību un spēju pietiekami potītē saliekt kājas, lai pārnestu ķermeņa svaru pietiekami uz priekšu un saglabātu līdzsvaru. Pavisam mazi bērni šādi spēj tupēt un nodarboties ar savām lietiņām 10-15 minūtes vai cik ilgi vajag bez kāda treniņa 😉 Lūk, labās kurpes un tik nepieciešamais papēdītis 😉 Lai droša baskāju skriešana! Vasara tam ir īstais laiks!<br><br><br>

Atstāt Ziņu