Vārda dienu svin: Daina, Dainis, Dainida

Krista Alksne. Jauniete, kas atklāja caurumus bērnudārzu drošībā

Pinterest LinkedIn Tumblr +

ī diena – 1.septembris, ļoti daudzām no mums ir kā otrais Jaunais gads, jo laiskā vasara paskrējusi un mūsu dārgumi un acuraugi – mūsu bērni, (at)sāk bērnudārza vai skolas gaitas. Prieks, satraukums, ziedi, laba vēlējumi, viss kā jau svētkiem piederas, tomēr ir arī zināma spriedze un satraukums par to, kā bērnam klāsies emocionāli, kā tas sadzīvos ar citiem, vai spēs koncentrēties mācībām.

Kristas Alksnes pieredzētais liek teikt, ka nevajag zaudēt modrību arī par bērnu drošību. Viņa, kopā ar citiem Latvijas Universitātes žurnālistikas studentiem pavasarī veica pētījumu par valsts un pašvaldību iestāžu drošības sistēmām, atklājot, ka svešinieki diezgan brīvi var iekļūt, piemēram, pirmsskolas izglītības iestādēs. Kristas pieredze, šķiet, bija viskolorītākā – viņai, neviena netraucētai, izdevās ieiet kāda bērnudārza teritorijā, izlīkumojot pa taciņām un paejot garām vairākām darbiniecēm, iekļūt šī bērnudārza telpās, tālāk grupiņā, kurā, apsēdusies pie viņas augumam nesamērīgi mazā galdiņa, viņa, neviena netraucēta, pat papusdienoja. „Putra, šķiet, garšoja gluži tāpat kā bērnībā,” ironiju neslēpj Krista, taču uzsver, ka „šis traģikomiskais stāsts kļūst drīzāk traģisks nekā komisks, ņemot vērā to, ka šajā bērnudārzā pabiju vairākkārt un tur pieredzētais diemžēl nebija tikai sagadīšanās”.  

Gribējām iepazīties ar šo jauno sievieti un, līdzīgi kā studenti, publicējot pētījuma rezultātus žurnālā Sestdiena, arī mēs ar šo rakstu negribam jūs tracināt vai kā nepamatoti satraukt, drīzāk gribam aicinām būt vērīgām un izrādīt interesi par apstākļiem, kādos bērni pavada dienas lielāko daļu.

Mērķis parādīt robu sistēmā, nevis palīdzēt noziedzniekiem
„Tas bija otrais semestris, visi tādi saguruši un atslābuši, cerējām, ka būs kārtējais darbs, ko izdarīsim, dabūsim ķeksīti un varēsim par to aizmirst,” atceras Krista. Taču šī žurnālistu novērošanas prasmju treniņa iznākumu nebija paredzējusi pat pasniedzēja, kura mudināja papētīt dziļāk, jo šķita pārāk aizdomīgi, ka „viens var aiziet uz bērnudārzu paēst pusdienas, otrs var brīvi iepazīties ar mazo Pēterīti, kurš pastāsta, kā viņam ir gājis mājās, kā viņam mamma jūtas, kur viņa strādā un dzīvo”. Studenti atkārtoti devās uz bērnudārziem, lai pārliecinātos, vai tā nav bijusi tikai sagadīšanās, runāja ar iesaistīto iestāžu vadītājiem un atbildīgo institūciju pārstāvjiem, atceras Krista.

” Mums galvenais bija parādīt, 

ka vienā nelielā sistēmas daļā ir robs, 
ko vajag salabot, 
nevis kādu personīgi aizskart.

Rezultātā tapa raksts, ko aktualizēja arī citi mediji, taču „skumji, ka daudzi no pētījumā apsekotajiem bērnudārziem vispār nereaģēja, vai arī noraidīja pārmetumus”, nosaka jaunā žurnāliste. Studentu virzienā pat vērsti pārmetumi, ka viņi nevis problēmu risina, bet gan pasliktina, jo „pastāsta potenciālajiem noziedzniekiem, kur un kā ir jāiet, un kas ir jādara”. „Šķita, ka neviens nesaprot, ka mums galvenais bija parādīt, ka vienā nelielā sistēmas daļā ir robs, ko vajag salabot, nevis kādu personīgi aizskart,” saka Krista.

Viņa nedomā, ka tā ir lieki sacelta ažiotāža un ir pārliecināta, ka likteni nevajag izaicināt. „Pat ja pie mums bērnudārzos un skolās nav novērojama amerikāņiem tik ierastā šaudīšanās, lai gan arī Latvijā viens šāds gadījums ir bijis, tomēr arī pie mums vecāki, piemēram, šķiroties tieši izglītības iestādes izmanto kā vietu, kur neatļauti risināt bērnu „dalīšanas” jautājumus,” saka Krista. Galējībās gan arī nevajagot krist, vienkārši vecākiem un sabiedrībai kopumā vajadzētu būt sociāli atbildīgākiem un izrādīt interesi par to, cik drošā vidē uzturas bērni. „Varbūt arī pašiem dažkārt vajag būt gataviem upurēt ērtības, ka pie vārtiņiem nav jāgaida, lai tos atvērtu, ka durvis vienmēr ir vaļā un nav jānopūlas ar n-to kodu iegaumēšanu. Katrā ziņā, ja kaut kas šķiet ne tā, vienkārši vajag sākt par to runāt ar iestādes vadību, jo ir tomēr atšķirība, vai par to runā vecāki, vai cilvēki no malas, kā, piemēram, mēs, studenti,” saka Krista.

Gribas saprast, kā viss izskatās no otras puses
Pēc Kristas ierosinājuma tiekamies Vecrīgā, klusajai Palasta ielai neparasti košajā un radošajā pasēdētavā Ezītis miglā. Kad norādu uz vietas nosaukuma zīmīgumu, Krista atzīst, ka patiešām tajā, ko darīja bērnudārza pētījumā un dara joprojām (Krista strādā LTV raidījuma Aizliegtais paņēmiens komandā – red.piez.) ir saskatāma sava līdzība ar ezīti no padomju laiku multiplikācijas filmas, kurš riskē un dodas skaistajā un reizē tik biedējošajā miglā, lai uzzinātu, kā viss izskatās no otras puses.

Uz jautājumu, vai viņa ir drosmīga, jo, lai darbotos, kā viņa pati saka, „bakstošās žurnālistikas” lauciņā, bez tās taču neiztikt, Krista atbild, ka „vairāk pietrūkst drosmes fiziskām lietām, piemēram, izlekt ar izpletni, žurnālistikā, salīdzinot ar laiku, piemēram, pirms diviem gadiem, jūtos miljons reižu drosmīgāka. Es kādreiz domāju, nu kā es iešu klāt cilvēkiem uz ielas, lai intervētu, jo šķita, ka traucēšu, taču ar laiku tas mainās”. Vai tas nozīmē, ka drosmi var iemantot? „Varbūt ne gluži iemantot, bet pierast pie tā, ka vajadzēs būt drosmīgam gan,” pārliecināta Krista.

Lai arī ceļš uz žurnālistiku, kā viņa pati saka, ir bijis gaužām banāls – patika rakstīt domrakstus un komunicēt, šobrīd nekas nav mainījies un viņa nevar sevi iedomāties citā profesijā. Izmēģinājusi spēkus gan rakstošajā žurnālistikā, gan radio, nu nonākusi televīzijā, nodarbojos ar savu „bakstošo žurnālistiku” un to no sirds izbauda, jo tic, ka palīdz atrisināt dažādas nejēdzības. „Man vispār šķiet, ka žurnālisti cenšas sabiedrības labā, cenšas palīdzēt kaut ko mainīt vai uzlabot. Cilvēkiem gan šķiet, ka mēs viņiem pārmetam un traucējam darbu, taču man gan ir grūti iztēloties, ka ir kāds žurnālists, kurš dara savu darbu ar domu, lai izdarītu kādam kaut ko sliktu,” ideālismu neslēpj Krista un novēl katram atrast tādu darbu, kas vakaros ļauj ar mierīgu sirdi doties pie miera.  

 

! Kad tiek publicēts šis raksts, izskatās, ka studentu pētījums dzirdīgas ausis tomēr ir sasniedzis, jo atbildīgās iestādes sola, ka šajā mācību gadā izglītības iestādēs īpaša uzmanība tikšot pievērsta tieši skolēnu drošībai, sekojot, lai tiktu nodrošinātas izglītojamo tiesības uz drošu vidi.

To arī novēlam – drošu vidi mūsu bērniem!

Dalīties.

Atstāt Ziņu