Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

Klaiņojošo kaķu glābēja Arta

Pinterest LinkedIn Tumblr +

ielākais šoks ir cilvēku vienaldzība,- atzīst Arta (26), kura ir iniciatore vienai no  bezpeļņas organizācijām, kas nodarbojas ar klaiņojošo, uz ielas pamesto kaķu glābšanu – ārstējot pat bezcerīgi slimos un meklējot saimniekus tiem, kuriem tādu nekad nav bijis, vai iepriekšējie vienkārši atstājuši likteņa varā.

Pa telefonu Arta izklausās nopietna un vairākus gadus vecāka par to trauslo, jauno meiteni, kas sēž man pretī un intervijas gaitā, stāstot par savu brīvprātīgo darbu kaķu glābšanā un skarbo pieredzi tajā, iemet gan līdzjūtības, gan vainas apziņas kamolu kaklā.

Jutos vainīga kādas kaķu kolonijas priekšā

– Kā īsti izpaužas kaķu glābšana?
Mēs palīdzam nelaimīgajiem, pamestajiem, slimajiem un nodotajiem kaķiem, kuri nonākuši uz ielas un kuriem nav neviena, kas par tiem parūpētos. Mēs meklējam šiem nelaimīgajiem minčiem pagaidmājas, iespēju robežās ņemam pie sevis uz pagaidmājām, nepieciešamības gadījumā ārstējam, atveseļojam, socializējam un meklējam jaunus saimniekus. Nelaimīgo kaķu ir ārkārtīgi daudz. Tādos mikrorajonos kā Ķengaragā, Purvciemā, Bolderājā, Imantā, Juglā,  problēmas ir tik milzīgos apmēros, ka tur aizbraucot, nevar saprast, no kura gala sākt. Pilni pagrabi ar mirušiem kaķiem. Daudzi cilvēki varbūt nezina, kas patiesībā notiek, bet daudzi, arī zinot vai redzot slimu kaķi, paiet tam garām. Vienā vasarā mums piezvanīja bērni no Ķengaraga, kas bija redzējuši kaķi ar lauztu priekšķepu un norautu asti, un jautāja, ko darīt. Braucām turp, sameklējām kaķi, bet rezultātā atbraucām ne tikai ar to, bet vairākiem citiem, kam bija nepieciešama palīdzība.

– Kas ir jūsu organizācija?
Sākumā darbojos viena pati, vēlāk caur sociālajiem tīkliem iepazinos ar vairākiem cilvēkiem, kas darīja kaut ko līdzīgu un nolēmām apvienoties. Kaķu apjoms palielinājās, sapratām, ka ar privātajiem līdzekļiem nepietiek un sākām vākt ziedojumus. 2012.gadā nodibinājām biedrību, bezpeļņas organizāciju. Strādājam ar līdzekļiem, ko cilvēki saziedo. Vedam kaķus uz klīnikām, sterilizēt vai ārstēt, aprakstām konkrētos gadījumus, liekam bildes sociālajos tīklos, meklējam pagaidu vai pastāvīgas mājas tiem. Esam trīs cilvēki un ir vēl iesaistīti tie, kas palīdz ar transportu vai ar pagaidu pajumti kaķiem. Šobrīd darba apjoms ir milzīgs, tāpēc daudz konsultējam arī pašus zvanītājus, iesakām, kā pareizi rīkoties, ko cilvēki paši saviem spēkiem var izdarīt.


Kaķenīte Mušiņa nāk no Ķengaraga. Viņa ir vājredzīga. 
Viņu adoptēja mūsu fotogrāfs, arī liels kaķu mīļotājs.
Tagad izaugusi par lielu skaistuli, dzīvo Āgenskalnā.

– Kā tas sākās?
2010.gada rudenī sāku strādāt netālu no „Bērnu pasaules”, ejot uz darbu, ik dienas sanāca sastapties ar kādu kaķu koloniju, kura sastāvēja vismaz no 7 kaķiem. Kaķi man ļoti patikuši jau no bērnības, tāpēc nespēju vienaldzīgi paiet šai kolonijai garām, sāku šos kaķus katru dienu barot. Kad sākās ziema, liels aukstums, mani arvien vairāk un vairāk nomocīja viena doma – kā palīdzēt šiem kaķiem… Katru rītu, ejot uz darbu un redzot viņus sēžam aukstumā uz ielas un cilājot nosalušās ķepas, pārņēma vainas sajūta. Domāju par to, kā es aiziedama uz darbu, ieiešu siltās telpās, dzeršu karstu tēju, bet viņi paliks tur ārā, turpinās sēdēt zem automašīnām, cilādami ķepas, un, iespējams, vissiltākā vieta, kur būt iespējams kaut mazliet sasildīties, būs tikai mašīnu motoru pārsegi. Biju izmisumā un nevarēju šādā situācijā noskatīties, sāku kaķus fotografēt un ievietot bildes sociālajos tīklos. Atradu vienu domubiedru grupu par kaķiem un pastāstīju par šo situāciju un to, ka nevēlos vairs katru rītu uz to noskatīties, ka gribu to mainīt. Cilvēki sāka dot padomus, par to, ka ir iespējams taisīt kaķu mājiņas un novietot tās ārā. Var taisīt arī pavisam primitīvas, kartona kastes, apvilktas ar plēvi. Pieredzējušie kaķu draugi pat sūtīja skices un informāciju par to, kur dabūt lētākos materiālus. Pēc pāris mēnešiem caur kaķu draugiem atradu puisi, kurš nodarbojās ar galdniecību un viņš uztaisīja fantastisku kaķu mājiņu. Pamazām iepazinos ar cilvēkiem, kuri ikdienā palīdz ielas kaķiem un ne tikai ar mājiņu uzstādīšanu, bet arī ar slimo kaķu ārstēšanu, sterilizāciju un jaunu saimnieku meklēšanu.

– Nezinu kā starp kaķiem izplatās ziņas, bet vai uz tādu nodrošinātu komfortu drīz vien nesaradās arvien vairāk kaķu?
Bieži mēdz notikt tā, ka sakoptām kolonijām bezatbildīgi cilvēki atļaujas piemest klāt jaunus kaķus vai pat pavisam mazus kaķēnus, jo redz, ka kolonija tiek labi barota, apkopta un par to kāds rūpējas. Šāda kaķu piemešana kolonijai, protams, ir kā spļāviens sejā un tā var rīkotis tikai bezatbildīgs cilvēks!


Kaķenīti Džeinu ļoti slimu atradām Brīvības ielā, aiz veikala
“Somdaris”. Mēs viņu neatlaidīgi un rūpīgi ārstējām un
jau pēc mēneša bija redzamas ekstrēmās pārvērtības.
Džeina atveseļojās un atrada burvīgus saimniekus.

– Kas ir populārākie mikrorajoni Rīgā pēc pamesto kaķu skaita?
Aptuveni 80% no informācijas saņemam tieši no Ķengaraga, no Maskavas ielas. Arī Bolderājā, Purvciemā, Juglā un Imantā ir skumja situācija. Nesen no Ķengaraga paņēmām trīs kaķēnus ļoti bēdīgā stāvoklī – vīrusa nomocīti, ar strutojošām acīm, iesnām, gandrīz nespējīgi elpot. Lielākais šoks ir cilvēku vienaldzība, jo ne jau vienā dienā kaķi nonāk šādā stāvoklī un ne jau pa pazemi viņi klaiņo, ka neviens nepamanītu. Ja cilvēki negribēs palīdzēt, atradīs iemeslu nepalīdzēt, ja gribēs – atradīs iespēju palīdzēt!

– Kāda ir tava motivācija to darīt, vai tas nav tāds nebeidzamais stāsts? Vai tā ir sava veida misija, ko apzinies?
Jā, tas ir nebeidzamais stāsts. Bet, ja es uzņemos kaut ko darīt, tad man vajag to izdarīt līdz galam, es nevaru apstāties, kamēr nav sasniegts rezultāts.

– Bet vai tu redzi, kā tas varētu vainagoties panākumiem?
Es domāju, ka nē, es to nepiedzīvošu. Visticamāk, arī nākamā paaudze nepiedzīvos to, ka situācija valstī šai ziņā tiks atrisināta. Bet palikt vienaldzīga es arī nevaru.

– Vai Latvijā ir aktīva jums līdzīgu organizāciju darbība?
Ir vairākas organizācijas, kas darbojas pamesto dzīvnieku labā, bet mēs esam tik maz, salīdzinot ar problēmas apmēriem, tas ir tāds spļāviens jūrā. Lielākā daļa organizāciju sastāv vidēji no 1-5 cilvēkiem, kas pašu spēkiem dara pārcilvēcisku darbu. Lielākai daļai nav nekādu atbalsta fondu, nav valsts finansējuma, ir tikai pašu finansējums un labu cilvēku atsaucība. Paralēli visiem ir arī pamatdarbs, ar kuru tiek pelnīta maize un ar dzīvnieku glābšanu cilvēks nodarbojas brīvajā laikā. Tāpēc ārkārtīgi svarīga ir KATRA CILVĒKA IESAISTĪŠANĀS UN PALĪDZĪBA! Tā saujiņa, kas mēs esam, ir par maz un diemžēl daudzi dzīvnieki paliek bez palīdzības.

Jāmaina domāšana par dzīvnieka nozīmi un vērtību ģimenē

– Kāda īsti ir situācija Latvijā, jo lielai daļai no mums, kas neseko līdzi šādām lietām, nav ne jausmas?
Es teiktu, ka tā ir dramatiska, īpaši, pavasaros, kad dzimst kaķēni, un rudeņos, kad cilvēki atgriežas pilsētā, bet mājdzīvniekus pamet vasarnīcās.
Uzskatu, ka katra saimnieka pienākums ir sterilizēt vismaz savu kaķi, kurš dzīvo mājās. Ārkārtīgi daudziem cilvēkiem joprojām ir tāda domāšana – ņemšu runci, nekastrēšu, tam nedzims kaķēni, bet, ja tas apbērnos ielas kaķenes, tā vairs nav mana problēma. Tas ir aplams uzskats!
Mēs cīnāmies par to, lai visi bezšķirnes kaķi tiktu sterilizēti. Ja cilvēks paņem kaķeni, tai atliek tikai uz brīdi tikt ārā, kur viņa satiek kaķi, sapārojas un vēlāk dzimst mazie, nelaimīgie un nevienam nevajadzīgie kaķēni.

– Un kā parasti šie kaķu saimnieki tālāk rīkojas?
Ja cilvēkam nav prāta, bet ir vismaz sirds krūtīs, tad kaķēniem tiek meklētas mājas caur paziņām vai sludinājumu portāliem. Citā gadījumā tie tiek vienkārši noslīcināti, izmesti pie miskastēm, uz ielas.

– Kā īsti šie kaķi nonāk uz ielas, kādi ir iemesli? Vai cilvēki vienkārši pārdomā un atsakās?
Cilvēks izdomā, ka viņam vajag kaķēnu, mazu, pūkainu, skaistu… Bieži vien lēmums par kaķēnu tiek pieņemts dēļ bērna, bērnam gribās kaķīti (jaunu rotaļlietu). Kad kaķēns izaug, bērnam viņš jau ir apnicis, kļuvis neinteresants un tā kaķītis ģimenē kļūst lieks.
Tāpat ļoti, ļoti daudzi mājas kaķi netiek sterilizēti, meklēšanās laikā tie prasās ārā, cilvēks izlaiž, un kaķis var doties tālu prom, lai atrastu pretējo dzimumu. Bieži apmaldās, pievienojas kādai kaķu kolonijai un kļūst par ielas kaķi. Pēdējā laikā arī ļoti bieži kaķi izkrīt pa logiem, jo saimnieks nav padomājis par mīluļa drošību, diemžēl ne vienmēr kaķi izdodas atrast, kaķis aiz pārbīļa var ilgstoši slēpties un aizmukt tālu prom.
Iemesli, kādēļ kaķi nonāk uz ielas tiešām ir ļoti daudz, tagad rudenī īpaši populāri ir kļuvis pamest kaķus vasarnīcās. Pavasarī tiek paņemts mazais, jaukais kaķēns, bet rudenī cilvēki pārslēdzas uz citu dzīves ritmu, no vasarnīcām atgriežas pilsētā – darbā un skolā, ļoti daudz kaķu tiek pamesti tieši vasarnīcu rajonos. Cilvēki vienkārši atstāj! Līdzīgi notiek, kad cilvēki dodas prom uz ārzemēm.


Kad viņu atradām netālu no Elizabetes ielas,
viņu jau bija zaudējusi abas acis. Tā kā viņa neko neredzēja,
viņa pārvietojās taustoties, 
kā kukainītis,
tāpēc nosaucu par Mārīti. 
Nu viņai ir jau vairāk kā gads.
Viņa ir vienreizēji draudzīga un mīļa,

skrien un dauzās kopā ar maniem lielajiem runčiem.

– Vai Latvijā pastāv iespēja šos dzīvniekus atstāt patversmē, ja cilvēki kādu personīgu iemeslu dēļ pārdomā par mājdzīvnieka uzturēšanu, vai dodas prom uz ārvalstīm?
Patversmes ir pārpildītas! Ir jāmaina domāšana par dzīvnieka nozīmi un vērtību ģimenē. Kā tu vispār vari vēlēties viņu aizvest uz patversmi vai kur citur, ja viņš ir tavs ģimenes loceklis?!

– Bet tomēr situācijā, kad ir jāatrod humānākais risinājums?
Dodoties prom no valsts, savas lietas cilvēki kārto un gatavojas ilgstoši, bet par kaķi iedomājas pēdējā brīdī. Kāpēc tā? Par dzīvnieku ir jāuzņemas atbildība!

– Es pieļauju, ka tā tomēr ir niecīga daļa, ne visi aizbraucēji uzreiz ir kaķu pametēji.
Protams, tas nav stāsts par visiem, tomēr tā ir paliela daļa. Viens variants, kad saimnieki meklē risinājumu un jaunas mājas, otra daļa kaķus vienkārši pamet vai aiznes uz klīniku iemidzināt. Arī tādus esam glābuši. Man tas vienkārši nav saprotami!

– Kā jūs varat izglābt, ja saimnieks izvēlas iemidzināt šo kaķi?
Daudziem dakteriem taču ir sirds krūtīs un viņi neiemidzinās veselu dzīvnieku, bet meklēs kādu risinājumu. Tā kā daudzās klīnikās mūs jau pazīst, šādos gadījumos klīnika sazinās ar mums vai kādiem citiem kaķu draugiem un tad kopīgiem spēkiem meklējam kaķim jaunas mājas.

– Kādai valsts institūcijai par to vispār ir kāda atbildība?
Rīgas Dome katru gadu piešķir naudu kaķu sterilizācijai. Iedzīvotāji var uzrakstīt pieteikumu Rīgas Domei, norādīt kaķu atrašanās vietas adresi, no Domes puses tiek norīkots kaķu ķērājs, kaķi tiek vesti uz klīniku sterilizēt un pēc tam nogādāti atpakaļ adresē. Tas ir vishumānākais veids kā kontrolēt ielas kaķu populāciju. Ja katrs aizvestu sterilizēt vismaz vienu kaķi, tas jau būtu ļoti daudz.
Uzskatu, ka katra saimnieka pienākums ir sterilizēt vismaz savu kaķi, kurš dzīvo mājās. Ārkārtīgi daudziem cilvēkiem joprojām ir tāda domāšana – ņemšu runci, nekastrēšu, tam nedzims kaķēni, bet, ja tas apbērnos ielas kaķenes, tā vairs nav mana problēma. Tas ir aplams uzskats!

– Šis tātad ir viens no iespējamiem risinājumiem?
Jā, tomēr līdzekļi ir nepietiekoši. Tos piešķir pavasarī un aptuveni pusotra mēneša laikā tie ir beigušies, bet tāpat jau vēl ir daudz nesterilizētu kaķu. Un daudzi iedzīvotāji nemaz nezina par šādu iespēju.

– Kāda ir tava attieksme pret kaķu iemidzināšanu?
Es to noteikti neatbalstu! Mums ir bijušas arī ļoti karstas diskusija sociālajos tīklos par šo jautājumu. Atceros, vienreiz, kad likām bildes, un vācām ziedojumus kārtējiem bēdu brāļiem, kāda sieviete aizstāvot viedokli par iemidzināšanu, ierakstīja, ka kaķēnu taču ir tik daudz un visur – pilni šķūnīši, pagalmi un ielas, ka nevajag tik slimus un kritiskā stāvoklī esošus kaķēnus ārstēt. Mani ārkārtīgi kaitina šāda domāšana! Jo tas slimais un kritiskā stāvoklī esošais kaķis jau nav vainīgs ne pie tā, ka ir saslimis, ne arī pie tā, ka šķūnīšos tādi ir vēl desmitiem. Visi grib dzīvot. Un katram ir jādod vismaz iespēja.

Viss ir pakārtots dzīvniekiem

– Kā Tev izdodas šo darbietilpīgo brīvprātīgo nodarbi apvienot ar pamatnodarbošanos?
Tas nav viegli! Bet es vienkārši zinu, ka man tas ir jādara! Ja esmu uzņēmusies atbildību, tad eju līdz galam! Protams, tas aizņem ļoti daudz laika, atņem ļoti daudz spēkus un enerģiju.

– Šī nodarbošanās nav saistīta ar tavu profesiju, bet kāda ir tavu līdzcilvēku attieksme pret to, kam velti tik daudz enerģijas un laika?
Visgrūtāk ir ģimenes locekļiem, jo viņi ir spiesti tajā visā noskatīties un līdzi pārdzīvot. Ja kaķis būs jāved pie ārsta, es celšos arī naktī, lai to darītu. Brīvā laika nav, viss ir pakārtots dzīvniekiem.

– Vai esi domājusi, kā šis tavs darbs, misija nākotnē iekļausies ģimenes dzīvē, bērnu audzināšanā?
Par to šobrīd nedomāju, es redzu pašreizējo situāciju un cenšos to risināt. Man pat nav laika filozofēt par to, kas būs nākotnē. To rādīs laiks…

– Vai tev atmiņā ir pirmais izglābtais kaķis?
Laikam varētu teikt, ka paši pirmie kaķi, par kuriem rūpējos, bija jau bērnībā. Dzīvojām privātmājā, pie mums kaķi pieklīda bieži. Katru pieklīdušo mēs, protams, pabarojām. Bieži gadījās, ka pieklīda grūsnas kaķenītes, kuras apbērnojās mūsu malkas šķūnītī. Mēs pēc tam meklējām kaķēniem mājas. Tā kā tas nāk no bērnības, tagad vienkārši pārvērties citos apjomos.

– Rodas jautājums, kāpēc negāji mācīties par veterinārārsti?
Daudziem rodas šāds jautājums, iespējams, tas būtu lietderīgi, bet nedomāju, ka es spētu to darīt ikdienā. Domāju esmu pārāk emocionāla tādam darbam. Es laikam „pārdegtu”, jo katru gadījumu uztvertu personiski.


Velniņš tika atrasts Ķengaragā. Viņš ir pilnīgi akls. Par to, ka
viņš izdzīvos ticēja tikai retais, pat es brīžiem tam neticēju,
zināju tikai, ka jācīnās līdz pēdējam…
Vairāk kā nedēļu viņš dzīvoja intensīvās aprūpes inkubatorā
uz dzīvības un nāves robežas. Pēc uz ielas pārslimotā vīrusa
viņam vēderā krājās šķidrums. Notika neticams brīnums –
viņš izdzīvoja, pie tam atrada arī ļoti labu saimnieku!
Tagad izaudzis par lielu un varen skaistu runci.

– Mēs diezgan daudz runājam par skumjām lietām, tomēr gribētos dzirdēt pozitīvu piemēru, pieredzi, kas spēj iedvesmot gan tevi, gan arī pārējos?
Viens spilgts gadījums, kas palicis atmiņā, ir par kaķēnu no Ķengaraga, kurš tika atrasts uz ielas. Viņš bija akls, zaudējis abas acis, viņam bija arī rahīts – līkas kājiņas. Ārsti jau iesākumā izteica versiju, ka, iespējams, viņam vēderā krājas šķidrums, jo laiku pa laikam viņš ļoti smagi elpoja, taču kopējais stāvoklis bija stabils un es viņu paņēmu pie sevis uz pagaidmājām. Vienā naktī pamodos un ieraudzīju viņu sēžam uz mana spilvena un elpojam ar grūtībām. Nebiju ar ko tādu iepriekš saskārusies, bet sapratu, ka tāda elpošana nav laba. Zvanīju uz diennakts klīnikām, pastāstīju par situāciju. Visi, kā viens, teica, ka tik mazam kaķēnam atsūkt šķidrumu ir liels risks, caurdurot vēderu var tikt traumēti iekšējie orgāni. Prognozes bija bēdīgas. Tā nu es ar mazo kaķēnu uz rokām sēdēju un gaidīju rītu. Ar pirmo transportu devāmies veikt sonogrāfiju, lai saprastu, cik nopietna ir situācija. Kaķēns jau elpoja caur muti, gandrīz smaka. Sonogrāfija uzrādīja ļoti daudz šķidruma vēderā, un dakteris pateica, ka kaķēnu vairs nevar glābt un vislabāk būtu viņu iemidzināt! Es tam nepiekritu, izsaucu taksi un devos uz citu klīniku, kur izlūdzos, lai dakteri dara visu iespējamo, lai izglābtu šo kaķēnu. Mazais tika ievietots intensīvās aprūpes inkubatorā, viņam tika iedotas zāles, kas atvieglo elpošanu un vēl vesels lērums citu medikamentu. Cīņa par mazo dzīvībiņu ilga apmēram divas nedēļas, jutos kā uz adatām, gaidīju ziņas no klīnikas, teicu, ka jādara viss iespējamais, ko vien var izdarīt! Viņš izdzīvoja! (Artas balss aizlūzt, un cīņas entuziasms ir apbrīnojams). Lielais paldies te jāsaka dakterei Tatjanai par sapratni un iejūtību, jo laikam bez viņas šī kaķēna vairs nemaz nebūtu. Kaķēnam atradu saimnieku – viņu pieņēma jauks puisis. Tagad aklais kaķēns ir izaudzis par lielu, skaistu runci.

– Kāda motivācija šim jaunajam puisim bija paņemt aklu, smagu slimību pārcietušu kaķēnu?
Cik atceros, viņam jau ilgstoši bija vēlme dot mājas kādam kaķim no patversmes. Ja pareizi atceros, kāds viņa paziņa, kas nodarbojas ar šķirnes kaķu pavairošanu, uzaicināja pie sevis ciemos, un viens ruds kaķēns iekrita viņam sirdī. Viņš to paņēma, bet joprojām nebija pametusi doma, ka jādod iespēja kādam, kuram nav tik ļoti dzīvē paveicies. Kad viņš ieraudzīja mūsu sludinājumu sociālajā tīklā, esot sapratis, ka mazais, aklais kaķēns ir īstais! Viņš izvēlējās viņu vēl pirms smagās cīņas klīnikā. Arī puisis tur brauca, sēdēja klāt un atsūtīja emocionālu īsziņu, ka esot kaķēnam iedevis vārdu un vienojās, ka viņam ir jādzīvo (Artas balss aizlūzt). Ik pa laikam sazināmies. Tas ir ļoti pozitīvs stāsts un ar to lepojos! 

Dalīties.

Atstāt Ziņu