Vārda dienu svin: Amanda, Kaiva, Amanta

Kas jāzina, ja vēlies dzemdēt mājās

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Ārpusstacionāra dzemdības jeb mājdzemdības kļūst populārākas, tomēr joprojām par šo tēmu sabiedrībā valda vairāk stereotipu un mītu, nekā patiesības. Kas jāzina, ja gribi dzemdēt mājās? Un vai visas to vispār var darīt?

Valsts šādas dzemdības neapmaksā
Lai gan pirmais publiskais paziņojums par plānotām mājas dzemdībām bija jau 1995.gadā, oficiāla šādi dzimušu bērnu uzskaite ieviesta vien no 2004.gada. Kopš tā brīža līdz 2007.gada beigām mājā laist pasaulē mazuli plānojušas 162 sievietes. No tām 149 arī veiksmīgi dzemdējušas – pārējām novēroti vēlīni grūtniecības sarežģījumi, vecmāte nav varējusi ierasties vai arī pati sieviete pārdomāja un bija jādodas uz slimnīcu. Pērn notikušas vēl ap simts mājas dzemdību.

No visām dzemdībām mājdzemdības sastāda ļoti niecīgu daļu – vien 0,3%. Pagaidām atpaliekam arī no citām valstīm, kur tās sastāda ap 2% no kopējā dzemdību skaita. „Tomēr mēs pamazām tam tuvojamies. Taču mājdzemdību pretinieki var nesatraukties – slimnīcas netiks izkonkurētas,” saka ģimenes veselības centra „Stārķa ligzda” vadītāja un mājas dzemdību vecmāte Dina Ceple.

Kā zināms šķērslis mājdzemdību attīstībai ir arī valsts attieksme. Proti, lai gan ir noteikts, ka dzemdības Latvijā apmaksā valsts, uz mājas dzemdībām tas netiek attiecināts. Tādēļ, pieņemot lēmumu laist pasaulē mazuli mājās, jārēķinās arī ar lielākiem izdevumiem. Piemēram, „Stārķa ligzdā” mājdzemdības izmaksā 600 latus, kas sevī ietver pirmsdzemdību sagatavošanās vizīti mājās, dzemdības, trīs pēcdzemdību vizītes, analīzes no placentas, kā arī antirēzus imunoglobulīna ievadi, ja tas nepieciešams.

Tikpat droši, cik slimnīcā
D.Ceple veikusi pētījumu par ārpusstacionāra dzemdību praksi un drošību Latvijā, kur galvenais secinājums ir, ka mājdzemdības ir vismaz tikpat drošas kā stacionāros notikušās. To var pamatot ar mātes un perinatālās (bērna) mirstības salīdzinājumu. „Līdz šim mājdzemdībās neviena mamma nav mirusi, ir miris bērniņš. Pret valsti kopumā tas ir 6,4% pret 10%,” saka D.Ceple.

Šis pētījums apgāž arī daudzus sabiedrībā valdošus stereotipus:

  • Mājās dzemdē neizglītotas sievietes
    „Pārliecinoši tās ir izglītotas sievietes,” saka D.Ceple, jo 86% no viņām ir bijusi augstākā vai nepabeigta augstākā izglītība. Visas sievietes turklāt ir ieguvušas maksimāli daudz papildu informācijas – apmeklējušas vecāku skolu, vingrojušas, lasījušas grāmatas, lasījušas internetā, runājušas ar vecmāti, mammām, kas to jau ir darījušas. „Izvēlēties mājdzemdības viņas mudina dabiskais pasaules skatījums un vēlme piedzīvot dzemdības bez liekas iejaukšanās,” saka D.Ceple.  
  • Mājās dzemdē sievietes no dziļiem laukiem
    Nē, – šīs sievietes lielākoties dzīvo Rīgā vai tās apkārtnē. To nosaka vecmāšu reģionālais pārklājums. Patlaban Latvijā mājas dzemdības pieņem piecas vecmātes – D.Ceple, Astrīda Millere un Rudīte Brūvere strādā Rīgā „Stārķa ligzdā”,Iveta Bērziņa Dobelē, bet Aija Mikava Valmierā.
  • Līdz kam tādam aizdomājas mājsaimnieces vai biezie
    Lielais vairākums (67%) sieviešu strādā algotu darbu un pati vai kopā ar vīru nopelna virs sabiedrības vidējā ienākumu līmeņa – Ls 300 līdz 500 uz ģimenes locekli mēnesī.
  • Mājās dzemdē otro vai trešo bērnu
    Lielākoties mājās tiek dzemdēti tieši pirmie bērniņi (43%) un otrie (39%).  
  • Mājdzemdības vienmēr norit ārkārtīgi smagi
    D.Ceple novērojusi, ka mājdzemdētājas nav nemaz tādas kliedzējas. „No savas pieredzes varu teikt, ka dzemdējot pirmos divus bērnus slimnīcā es biju skaļa, bet, kad trešo bērniņu dzemdēju mājās, visi pamodās vien no bērna, nevis maniem kliedzieniem,” viņa saka.
    „Bieži, īpaši, vīrieši iespaidojas no mākslas filmām, kurās, lai skats būtu efektīgāks, parāda, ka sievietes dzemdē diezgan traki – kliedz, ģībst, noasiņo,” saka A.Millere, piebilstot, ka tik traki nav. Dažkārt lielās slodzes dēļ bez kārtīgas izvaidēšanās gan nevarot iztikt. Ir aprēķināts, ka dzemdību slodze līdzinās 200 kg pacelšanai septiņu metru augstumā vai arī 60 kilometru garam maratonam. „Kā es saku nodarbībās sievietēm, iedomājaties, ka te (Lāčplēša ielā) sākat zemo startu, jūs aizskrienat līdz Siguldai, tur ir pilns dzemdes atvērums un Līgatnē bērns ir jau piedzimis,” saka A.Millere.

Ne visas var dzemdēt mājās
Ikvienai sievietei vai pārim, ja tas domā par iespēju dzemdības plānot mājās, D.Ceple iesaka vispirms vērsties pie kādas no vecmātēm pakonsultēties un uzdot neskaidros jautājumus. Arī vecmātei jāizzina sievietes slimības vēsture, jāapzina iespējamie riska faktori, lai saprastu, vai konkrētajā gadījumā mājas dzemdības vispār ir iespējamas.

„Atlase” tiešām esot pamatīga. „Es kā vecmāte mājdzemdībās atbildu par sievietes un bērna veselību ar visu savu dzīvi – savu sertifikātu un diplomu. Ja nu kas notiek, esmu viens pret viens ar šo cilvēku un no manis vienīgā prasa atbildību. Tāpēc, piekrītot doties uz mājas dzemdībām, vecmātei ar ārkārtīgi lielu atbildības sajūtu ir jāattiecas pret sevi – vai viņa to spēj vai nespēj,” saka D.Ceple. Ap 80% sieviešu gan tiekot pieņemtas.

Bērnus nav jādzen ārā no mājas
Gatavošanās mājdzemdībām nekā būtiski no gatavošanās dzemdībām stacionārā daudz neatšķiras. Vienīgais vēlams, lai sieviete (arī vīrietis un bērni) nāktu uz vizītēm pie vecmātes un jau savlaicīgi pēc iespējas labāk sapazītos, lai dzemdībās valdītu saskaņa starp ģimeni un vecmāti.

Te gan jāteic, ka, gaidot dzemdības, mājās palicējām atkrīt lieki sadzīviskie stresi – salikt somas, nokārtot bērnu pieskatīšanu, galu galā tikšanu līdz slimnīcai. Sieviete var līdz pēdējam dzīvot mājās, viņai nekur nav jāskrien – tā vietā pie viņas brauc vecmāte. Mājās stresu nerada arī slimnīcās dažkārt tik uzkrītošā steiga un neiecietība. „Neviens nemin uz papēžiem, gaidot rindā uz dzemdību zāli, neuzdod jautājumus, cikos beidzot dzims? Mājās to procesu var vairāk izbaudīt. Netraucē arī neērtais slimnīcas krēsls, jo mājās sieviete var gulēt savā gultā, vannā vai kaut kur,” saka A.Millere.

Vīrietim gan mājdzemdībās var būt vairāk pienākumu. „Viņam ir jāsalaiž vannā ūdens, jāsaklāj gulta ar ūdens necaurlaidīgajiem paladziņiem, jāsariktē spilveni, jāatnes sieviņai padzerties, jānoslauka pierīte, jāizslēdz visi telefoni un jāsadedzina sveces īstajās vietās,” uzskaita D.Ceple. Kā fantastisks papildinājums, viņasprāt, gan emocionālā, gan mammas komforta ziņā ir bērnu klātbūtne, jo viņai nav jādomā, vai bērns pie tantes jūtas labi, vai viņi ir paēduši. Arī bērnam nav stresa, jo visi ir mājās.

Pats galvenais – saproti, vai tu to gribi
Tomēr, kā saka A.Millere, dzemdību plānošana nav tas gadījums, kad vajadzētu iespaidoties vai pakļauties apkārtējo norādēm un padomiem. „Tas tomēr ir ļoti intīms notikums un tā ir cilvēka brīva izvēle, kā to darīt. Vienam drošības sajūtu rada neliela dzemdību nodaļa, kur neizjūt steigu, citam drošības sajūtu rada lielais Dzemdību nams, daudz ārstu, aparatūra. Bet vēl kādam gribas to darīt savā ierastajā vidē – savās mājās,” saka A.Millere, atkal un atkal uzsverot, ka cilvēkam ir jāvadās pēc savām izjūtām.

 

Autore: Līga Ozoliņa, pārpublicēts no portāla patti.lv

Dalīties.

Atstāt Ziņu