„Kas tad tā par piezīmi! Esmu vīrietis labākajos gados, un man nekas cietiem nav jāpierāda.”
„Tad kāpēc tu tagad paaugstini balsi? Par ko tu esi uztraucies?” Es pagriezos pret tēvu. „Liene tevi mīl kā cilvēku un nevis tavu ķermeni. Protams, nevar noliegt, ka par savu ķermeni tu rūpējies vairāk nekā man zināmie vīrieši.”
„Es pats nezinu, kāpēc esmu tā sastresojies. Brauc kaut kāda sieviete no Anglijas un es uzvedos kā skolnieks. Tā…mēģināšu šeit atrast vietu.” Tēvs sāka skatīties apkārt Vecrīgas stāvvietā.
„Liecies mierā. Galvenais, lai tu patīc Lienei. Es kā sieviete tev teikšu, galvenais, lai sieviete ir apmierināta, pārējais ir pupu mizas.”
„Nu, par apmierinātību vari būt droša. Nav lielāka speciālista par mani,” tēvs nosmējās, izslēdzot motoru. „Un tagad ved tēvu dzīvē. Esmu gatavs iztērēt nepiedienīgu summu par piedienīgu apģērbu.”
Galerija Centrs bija pilna ar cilvēkiem. Tiešām nesaprotu, kur cilvēki, sestdienas rītā, atrod sevī spēkus, lai dotos iepirkties.
„Uz kuru veikalu?” tēvs, kā Nezinītis Brīnumzemē stāvēja veikala vidū un nezināja un kuru pusi, lai dodas.
„Ejam uz GAP, tur varētu būt kaut kas interesants,” es norādīju uz trepēm.
„Man nevajag kaut ko interesantu. Man vajag tikai labāko.”
Tā nu mēs sākām savu ceļojumu pa lielveikalu. Jāsaka, ka ar tēvu šāda veida avantūrā ielaidos pirmo reizi. Man nebija ne mazākā sajēga, kas varētu pārliecināt Lienes māti, ka mans tēvs ir kolosāls. Bijām izstaigājuši neskaitāmus veikalus. Ar katru veikalu tēvs kļuva arvien nīgrāks. Vienā drēbes bija vispār nekādas, otrā kvalitāte kā no tirgus, trešajā veikalā pārdevēja bija tik stulba, ka tēvs bija gatavs viņai samaksāt, lai tikai viņa pazustu no šī veikala.
„Kā jūs vispār pieņēma par pārdevēju!” tēvs iesaucās skatoties spogulī uz drēbēm, ko pārdevēja bija viņam ieteikusi kā labāko. „Šādās drēbēs es varētu parādīties talkā, bet ne svarīgā pieņemšanā.”
„Kungs, es neesmu vainīga, ka jums šodien ir slikts garastāvoklis. Šī ir jaunākā kolekcija. Ja jums nepatīk, tad neņemiet,” viņa bez jebkāda entuziasma izteica un devās uz zāles otru pusi.
„Nē, tu vispār vari iedomāties! Kas par neapmierinātu kazu? Gribētu redzēt vīrieti, kas viņai pa nakti guļas blakus,” tēvs nokliedza.
„Liecies mierā, tēt. Atradīsim tev citas drēbes. Iesim uz Hilfigeru. Tur varētu būt tieši tas, kas tev vajadzīgs,” es apķēru viņu mierinot.
„Sveiks, Ģirt!” pēkšņi blakus atskanēja pazīstama balss.
Mēs abi ar tēvu apcirtāmies otrādi.
„Modri! Eleonora! Kāds pārsteigums!” es sastingu. Abi ar tēvu skatījāmies viens uz otru kā pieķerti skolnieki.
„Sveiki, balodīši!” Modris pienāca klāt apkrāvies ar maisiņiem. „Tērējat naudiņu?”
„Sveiks, Modri! Mēs…jā, tērējam naudiņu. Kā jums iet?” centos uzsākt sarunu ar pretjautājumu.
„Mēs arī tērējamies, jo, redziet, mīļai sieviņai nav ko vilkt mugurā. Skapis pilns līdz malām, bet nav ko vilkt mugurā,” Modris demonstratīvi nokratīja galvu skatoties uz Eleonoru.
„Neklausieties viņā. Ko tie vīrieši maz saprot no modes? Jums iedodiet vienu kreklu un ar to varētu staigāt, kamēr caurumi uzrodas,” Eleonora noteica novērtējot tēva apģērbu. „Ja ļausiet izteikt savu viedokli, šis zilais džemperis jums galīgi nepiestāv. Pamēģiniet labāk šo zaļo,” viņa norādīja uz kreklu, kas karājās netālu.
„Jūs domājiet?” tēvs pēc ilgāka klusuma brīža noteica, kritiski pētot kreklu. „Šajā veikalā jau neviens neko sakarīgu nevar ieteikt,” skaļi noteicis viņš paskatījās uz pārdevēju, kura vēsā mierā turpināja lūkoties datorā.
„Bet, protams, Ģirt. Jūsu zaļajām acīm tas piestāvēs patiesi izcili,” Eleonora viltīgi ieskatījās tēvam acīs. Vai tiešām Modra sieva centās atklāti flirtēt ar manu tēvu?
„Iesim nu tālāk,” Modris aplicis roku ap Eleonoru pastūma viņu malā. „Netraucēsim jaunajiem izvēlēties apģērbus. Iesim.”
„Labi, labi, ejam. Man tik un tā nepieciešams nopirkt jaunu lakatu.” Eleonora uzmeta ciešu skatienu tēvam un devās projām.
Es nespēju izturēt un iespurdzos. Tēvs pagriezās un iebakstīja man sānos:
„Izbeidz. Mēs tikko gandrīz izgāzāmies kā veca sēta. Atgādini man vēlreiz, kāpēc es piekritu tēlot tavu brūtgānu?” tēvs paņēma zaļo kreklu un iegāju kabīnē.
Kamēr tēvs pārģērbās es apsēdos netālu esošajā klubkrēslā un sāku šķirstīt žurnālus.
„Tu piekriti, jo mīli mani. Tu esi mans tēvs, atceries?”
„To es atceros, bet, kas būs, kad Eleonora uzskries man un Lienei virsū? Varētu padomāt, ka es mainu sievietes pa nedēļām?”
„Jāsmejas. Varētu padomāt, ka nē.” Es noliku žurnālu un sāku garlaikoties. „Kāpēc vīrietim tiek piedots, ja viņam ir vairākas sievietes, bet sievietei tiek pārmests, ja mēs tikai uzsmaidām kādam citam?”
„Nu kā?” tēvs pavēra durvis un iznāca no kabīnes.
Zaļais krekls tiešām izcēla viņa zaļās acis un jaunās džinsu bikses ar rupju ādas jostu tiešām padarīja viņu jauneklīgu. Viņš nenoliedzami bija skaists vīrietis, kurš diemžēl apzinājās savu vērtību. Paldies dievam, ka Lienes mamma brauc, es nodomāju. Tas liks viņam drusku atgriezties uz zemes un nedomāt, ka ir dāvana pats par sevi.
„Man jāatzīst, ka Eleonorai bija taisnība. Šis krekls tev piestāv un vispār, šis komplekts ir jāņem. Lienes māte būs beigta, tevi ieraugot lidostā.” Es piecēlos, kritiski vērojot viņu. „Cik tas maksā?”
„Ah, kāda starpība, ja, kā tu saki, man šis viss piestāv. Jāņem.” Tēvs paklapēja sev pa stingro vēderu.
„Nu, protams, tēt, tu kā vīrietis es vērtība pats par sevi,” es paskatījos smaidot uz viņu.
Pēc pāris stundām mēs iznācām no veikala, apkrāvušies ar iepirkumu maisiņiem. Tēvs bija iegādājies sev kreklu, bikses un jostu, tāpat arī jaunu baltu žaketi un baltas mokasīna kurpes, jaunas saulesbrilles un jaunas smaržas. Tā kā, nopērkot visu šo, tēvam bija stipri uzlabojies garastāvoklis, es tiku apžēlota ar jauniem Diesel džinsiem, zaļām laiviņām un tādas pašas krāsas ādas jostu. Man pat domāt negribējās cik naudas bijām atdevuši, bet brīžiem, izdodot nepiedienīgu summu, mēs sev iegūstam pozitīvas emocijas, kas ir tik nepieciešamas, lai izbalansētu starp dzīves līkločiem.
„Un tagad ved mani mājās, esmu piekususi kā zirgs pēc smaga darba,” mēs abi atkritām mašīnā.
„Es arī esmu pilnīgi izpumpējies. Kā jūs, sievietes, varat caurām dienām iepirkties? Nesaprotu,” tēvs pukojās, izgriežot mašīnu no stāvvietas.
„Es šajā jautājumā arī sievietes neizprotu. Varu iepirkties kādu stundu, maksimums, pēc tam man sākas stress. Šobrīd gan vēlos tikai lielu tasi tējas un apgulties. Tāds nogurums kā vecam cilvēkam,” es atgāzos sēdeklī.
“Braucot cauri pilsētai, varēja vērot, kā cilvēki iet pa ielām, katrs uz savu galamērķi. Katrs mēs tanī nonākam, kad ir pienācis īstais laiks. Bet kā zināt, kad pienāk īstais laiks? Varbūt ceļš līdz mērķim izrādās pārāk garš, pārāk daudz krustojumu un sarkano luksoforu gaismas. Kā lai nepazaudē pacietību, stāvot krustojumā un gaidot savu zaļo gaismu, kad tu redzi, kā pretējā krustojumā cilvēki jau tiek pāri ielai”?”
„Kā tev vispār iet?” tēvs pajautāja, uzliekot saulesbrilles.
„Kā man iet?” es noraustīju plecus. „Es pat tā īsti nezinu. Jūtos labi, bet kaut kā pietrūkst. Man likās, ka mēs ar Robertu Grieķijā satuvinājāmies, bet pašlaik viņa mamma ir saslimusi un priekš manis vairs laika neatliek, bet es taču esmu sieviete, kurai nepieciešama elementāra uzmanība. Es nezinu, vai esam kopā, vai esam šķirti. Lūk, tā es jūtos. Kaut kur starp debesīm un zemi.” Es skatījos pa logu. Braucot cauri pilsētai, varēja vērot, kā cilvēki iet pa ielām, katrs uz savu galamērķi. Katrs mēs tanī nonākam, kad ir pienācis īstais laiks. Bet kā zināt, kad pienāk īstais laiks? Varbūt ceļš līdz mērķim izrādās pārāk garš, pārāk daudz krustojumu un sarkano luksoforu gaismas. Kā lai nepazaudē pacietību, stāvot krustojumā un gaidot savu zaļo gaismu, kad tu redzi, kā pretējā krustojumā cilvēki jau tiek pāri ielai? Kā lai sevī atrod to pārliecības dzirksti, kad zini, ka tu esi uz pareizā ceļa? Man nebija atbildes ne uz vienu jautājumu, tikai iekšēja sajūta, ka ceļš ir pareizs, tikai pārāk garš.
„Zini, mums vīriešiem brīžiem nepieciešams laiks, lai pārliecinātos, ka esam izdarījuši pareizo izvēli. Mums nepieciešams izdarīt savas lietas, lai atrastu laiku jums.”
„Kāpēc tu man neko nepārmet? Kāpēc nesaki, lai es Robertu pametu?”
„Ar kādām tiesībām es tev varu ko pārmest? Tā taču ir tava dzīve. Un vispār, man ir tāda sajūta, ka jums abiem viss būs labi. Izskatās, ka tev tas džeks tiešām ir sirdī iekritis.” Tēvs uzlika roku man uz ceļa. „Tu zini, ka Dievs nav mazais bērns. Visu saliek pa plauktiem. Un galu galā, ja nekas nesanāks, tad vismaz būs kāds, pie kura aizbrauktu, lai nodotos seksam. Katram ir vajadzīgs sekss, kā tad bez tā?”
Tiešām, kā tad bez tā! Tēvs to pateica kā faktu, ka divi reiz divi ir četri.
„Jums vīriešiem viss ir tik vienkārši. Ja nav tā, tad būs kaut kas cits. Es kaut kā nevaru to visu salikt zem šāda apzīmējuma.” Aizklāju seju ar plaukstām, cenšoties sakopot domas. “Zini, viss ir kļuvis tik sarežģīts. Laikam ir vieglāk dzīvot, ja netiek iesaistītas emocijas, bet kā to reāli iespējams izdarīt? To es vēl neesmu sapratusi. Ai, nav ko tagad par to runāt, tik un tā nevaru neko izmainīt. Ved mani mājās.”
„Labi, kā teiksi,” tēvs uzlika roku manu uz ceļgala un mēs klusējot turpinājām ceļu.
Pie mājas bija sabraukušas daudzas mašīnas un tas, protams, saniknoja tēvu.
„Kas tā jums par māju? Nav iespējams, kur novietot mašīnu. Kā tu vispār te vari dzīvot?” viņa izmisums bija līdz smieklīgumam bērnišķīgs.
„Tā nu es dzīvoju, iedomājies? Un pat nesūdzos. Beidz ņemties par sīkumiem. Brauc labāk mājās un izrādi Lienei savas jaunās drēbes. Atā,” nobučoju viņu uz vaiga un izkāpu no mašīnas. Tai jābūt īstai mīlestībai, celties agri no rīta, lai varētu triekties uz veikalu un nopirktu drēbes, kas tevi darīs jaunāku, pievilcīgāku un attiecīgi – pašpārliecinātāku. Kur paliek inteliģence, uzskats, ka vīrieša pievilcīgums vairojas proporcionāli gadiem? Pakratīju galvu un smaidot devos augšā. Pie durvīm, es savā lielajā somā nevarēju atrast atslēgas. Nu, kurš izdomā tik skaistas, bet pārāk ietilpīgas somas? Piedevām, somā sāka zvanīt mobilais telefons, kuru es arī nevarēju atrast. Finālā, es sēdēju uz grīdas pie savām durvīm, starp iepirkuma maisiņiem, ar telefonu rokās, bet joprojām nevarēju atrast atslēgas.
„Jā, lūdzu,” es nervozi ieteicos.
„Mēs precamies, mēs precamies, dzirdi?! Viņš mani bildināja, un es laikam pateicu jā. Kaut kas neiedomājams. Tu dzirdi, dūdi? Hallo!” māte spiedza telefonā un es apstulbumā apsēdos uz kāpnēm.
„Ko jūs darīsiet? Kas tevi bildināja?” es vēlreiz paskatījos uz telefonu, lai pārliecinātos, ka tā tiešām ir mamma.
„Nu, kā kas bildināja? Varētu padomāt, ka es vīriešu mainu kā matu krāsu,” mamma, tīri aizvainota piebilda. „Kāpēc tu mani neapsveic? Vai tad mani bildina katru dienu?”
„Mans Dievs, mammu, kā es priecājos par tevi! Kad, kur, kāpēc? Vai.., jautājums, kāpēc, gan nav īsti vietā. Esmu tik pārsteigta, ka nespēju loģiski domāt.”
„Esmu tik laimīga! Laimīīīga! Varbūt atbrauc pie mums rīt, mums vajag visu izrunāt. Mums taču ir jāplāno kāzas,” māte ar nopietnu balsi noteica. Varēja padomāt, ka par precībām ir izsludinājis valsts pirmais pāris.
„Protams, ka es būšu klāt. Tādi jaunumi, tādi jaunumi…” es murmināju. „Labi, mammu, līdz rītam tad. Ceru, ka jūs abi šovakar to pienācīgi nosvinēsiet?”
„Uģis jau aizgāja pēc šampanieša, tā kā jūtu, briest neliela iedzeršana sveču gaismā..”
„Vai! Tu taču neesi pateikusi pašu galveno. Kāds ir gredzens??” jautājumu burtiski izkliedzu un tikai tad aptvēru, ka joprojām sēžu trepju telpā un manus saucienus dzird vai puses mājas.
„Nevaru tev pateikt, cik karātu, bet viens ir skaidrs, tas ir pats skaistākais gredzens, kādu jebkad esmu saņēmusi. Debešķīgs! Rīt redzēsi. Labi, man jāskrien. Atā.”
Ieliku telefonu somā un kādu mirkli sēdēju kā sastingusi, cenšoties sagremot jaunumus. Mana mamma precas. Tas bija tik negaidīti, bet tajā pašā laikā tik lieliski. Pēkšņi atvērās lifts un no tā iznāca kaimiņš ar suni. Nopētījis mani ar aizdomīgu skatienu viņš pienāca tuvāk.
„Jums viss kārtībā?”
„Protams!” es atmetu strauji ar roku un piecēlos. „Mana mamma precas! Un te drusku pārdomāju šos jaunumus.” Saņēmusi visus maisiņu rokās, es centos izvairīties no ziņkārīgā pūdeļa, kas gribēja ielīst visos maisiņos un atslēdzu durvis. „Lai jums jauka diena!” noteicu un aizvēru durvis ciet. Domāju, ka no šī brīža viņš mani uzskatīja par garīgi nelīdzsvarotu.
Noliku iepirkumus koridorā un ieslēdzu kafijas automātu. Joprojām jutos kā apstulbusi. Atvēru ledusskapi un, atspiedusies pret tā durvīm, centos saprast, ko man gribas ēst. Izvēle krita par labu krevetēm un olīvām, kuras es varēju ēst jebkādā veidā un jebkurā nakts stundā. Saliku visu uz šķīvja un, gaidot kafiju, iegrimu domās.
Pēc balss likās, ka mamma beidzot ir pilnībā laimīga, jo to pacilātību balsī varēja salīdzināt tikai ar bērna aizgrābtību, ar kādu viņš skatās un pirmo riteni vai pirmo lelli Bārbiju. Vai mums galvenais bija dabūt gredzenu pirkstā, ar kuru lielīties visai pasaulei, ka es arī esmu viena no jums, viena no normālajām un vīrietis grib ar mani precēties? Atceros, kad Ilvija precējās, arī viņa ar milzīgu lepnumu visiem rādīja savu gredzenu. Vai tad, kad esam dabūjušas vīrieti pie sāniem, mēs beidzot varam nomierināties? Lai cik absurdi tas neskanētu, es būtu atdevusi jebko, lai tikai izdzirdētu bildinājuma vārdus no Roberta.
Cik ilgi mamma bija gaidījusi šo mirkli! Es jau vairs nespēju atcerēties, cik ilgi viņi abi bija kopā. Mamma ik pa laikam bija devusi Uģim mājienus, taču viņš tajos brīžos izlikās kurls, mēms un pilnīgi stulbs. Ja tā padomā, bija nepieciešami pāris gadi, lai viņš sadūšotos un spertu šo nozīmīgo soli. Vai tas nozīmē, ka arī man uz Roberta soli ir jāgaida vairāki gadi? Kur bija garantija, ka viņš vispār to spers? Nekur. Garantiju varēja iedot kurpju veikals, bet ne dzīve.
Kafijas automāts nosignalizēja, ka mana kafija ir gatava, un, izbaudot dzērienu, es, protams, nespēju atturēties nekavējoties piezvanīt Ilvijai.
„Čau, Ilvija! Man ir tādi jaunumi, ka tev ir nepieciešams apsēsties,” es ātri norunāju, pirms Ilvija bija paspējusi telefonā pateikt kaut zilbi.
„Man ir tādas vēdera sāpes, ka es piecelties nespēju, tā kā esmu jau sēdus,” aizsmakusi balss fonā noskandināja.
„Vai..” es aprāvos. „Kas tad tev uznācis?”
„Vakar Māris atnesa no tirgus vistu un es nolēmu taisīt stroganovu, bet krējums izrādījās tomēr vecs. Vārdu sakot, man ir pavisam štruntīgi, bet, lūdzu, uzlabo manu garastāvokli, stāsti, kas ir noticis.”
„Mamma precas!” es lepni izteicu katru burtu.
„Kā lūdzu?”
„es teicu mamm…”
„Es sapratu, sapratu, neesmu taču stulba. Piedod, mani tas vēders nomocīs. Tas taču ir kolosāli! Fantastiski! Ārprāts, kad viņi precas? Tu kleitu jau nopirki? Ko mamma vilks?” un tad atgriezās vecā Ilvija.
„Par apģērbu es vēl neko nezinu, es tikai pašu faktu uzzināju pāris minūtes atpakaļ.” Es atlaidos krēslā baudot kafijas smaržu.
„Kā?? Par to visu jau ir jāsāk domāt. Ārprāts, tas ir fantastiski, es ceru, ka arī tikšu ielūgta. Iedomājies, tās jau ir otrās kāzas.”
„Jā, katrs savu laimi atrod savādāk. Varbūt arī man būs lemts atrast savu laimi piecdesmit gados?”
„Ai, kādas muļķības. Tava laime staigā tepat apkārt, tikai nevar saņemties tevi uzrunāt. Starp citu, kā iet Robertam?
„Roberta mamma ir ielikta slimnīcā, un viņš ir paņēmis brīvu nedēļu, lai pilnībā nodotos ģimenei. Strazds darbā sper uguņus, jo uzskata, ka Roberts speciāli ir izvēlējies tik nepiemērotu laiku, kad mums plānojas audits. Un es? Roberts ik pa laikam zvana, lai informētu, kā sokas mātei, bet es esmu tik uzvilkta, ka nespēju adekvāti atbildēt. Varbūt man vajadzētu aizbraukt pie viņas uz slimnīcu?”
„Un ko tu pateiksi? Labdien, esmu tā sieviete, ar kuru jūsu dēls guļ kopā, ēd kopā, bet mostas atsevišķi? Un kāpēc tu esi uzvilkta?”
„Pati nezinu, bet pēdējā laikā esmu tādā neizskaidrojamā garastāvoklī. Darbā kašķējos ar visiem, mājās pārnāku un momentā aizmiegu. Vārdu sakot, nesaprotams stāvoklis.”
„Nu, tad tieši vienas īstas kāzas tev nāks par labu. Vai, man pat vēders pārgāja. Cik jauki, ka tu man piezvanīji!”
„Jā, tādi jaunumi, ka nespēju mierīgi nosēdēt. Rīt braukšu pie mammas, lai visu izrunātu. Domāju, ka laiks ir tieši piemērots, vasara tuvojas un kas var būt labāks par kāzām?”
„Labi, tu noteikti dod man ziņu, kad viss plānojas.”
„Jā, starp citu, kā tavai vīra mātei?” biju pilnīgi aizmirsusi pajautāt.
„To sievieti pat Dievs nevēlas, iedomājies? Rīt viņu izraksta no slimnīcas un, tagad klausies pašu labāko. Māris viņu ņem pie mums uz nedēļu. Rehabilitācija, tā teikt. Vai ir iespējams kaut kas trakāks?” Ilvija bija izmisusi. Doma vien, ka abām sievietēm nedēļu jādzīvo zem viena jumta, man lika šausmās nodrebēt.
„Nu, jā….. nekas jautrs tas nebūs, bet skaties uz to no otras puses- varbūt jūs abas iepazīsieties tuvāk, varbūt viņa nemaz nav tik ļauna?” es izmisīgi centos rast kādu prātam nedaudz pieņemamu domu.
„Beidz muļķoties! Tai sievietei otras puses nemaz nav, viss ir kā uz paplātes un es to visu ienīstu. Bet nu labi, tad jau redzēsim.” Likās, ka Ilvija bija samierinājusies ar ļaunāko.
„Labi, mīļā! Iedzer piparmētru tēju un atlaidies. Došu ziņu. Čau!”
Atlikušo dienas daļu pavadīju mājās. Bija sakrājušās tik daudz lietas, ko kārtot. Pēdējā laikā darbā bija tik daudz neatrisināmu jautājumu, ka nācās darbu nest mājās, un, lai gan sev vienmēr biju solījusies, ka nekad nestrādāšu mājās, bija brīži, kad citas alternatīvas nebija. Pret vakara pusi, kad smadzenes vairs neuztvēra nevienu loģisko impulsu un kad visas formulas datorā likās līdzināmies ķīmijas formulām, nolēmu mest mieru.
“Cik maz sievietei bija nepieciešams, lai justos laimīga – mīļotā vīrieša negaidīts zvans. Nebija pat svarīga sarunas tēma, galvenais, ka viņš bija piezvanījis tāpat vien, bez iemesla.”
No rīta mani pamodināja spalgs telefona zvans. Es biju piemirsusi nogriezt tam skaņu, un vienmēr tādos brīžos tas zvanīja.
„Jā?” vārgi izrunāju vārdu. Pēdējā laikā man no rītiem tā nāca miegs, ka likās, es varētu gulēt un gulēt un tik un tā neizgulēt visu.
„Čau, dārgumiņ! Vai guli?” Roberta balss mani pamodināja vienā sekundē. Lūk, ko nozīmē instinkti.
„Labrīt, Robert! Vairs jau neguļu, jo tu tikko mani pamodināji. Cik vispār ir pulkstenis?” es pavēros uz galdiņu blakus gultai. „Jēzus! Kāpēc tu nesaki, ka ir jau vienpadsmit?” es uzrāvos gultā sēdus.
„Celies, ir jau vienpadsmit!”
„Ļoti asprātīgi.”
„Man ir labas ziņas, mammai ir palicis labāk, un pēc dienas viņu izraksta no slimnīcas. Nolēmu paņemt tēvam apkopēju, lai pagaidām palīdz saimniecībā, kamēr mamma atkopsies.”
„Cik lieliskas ziņas! Kā viņa pati jūtas?”
„Kas tad?”
„Nu, ne jau apkopēja. Tava mamma,” man sanāca smiekli.
„Ah, tā, mamma jūtas labi. Viņa ir pieradusi visu laiku darboties, tā kā vari iedomāties, ko viņai nozīmēja gulēt slimnīcā. Bet tagad viss ir labi un es rīt atgriežos Rīgā. Rīt vakarā aizejam vakariņās?”
„Jā, labi. Man ir liels prieks par tevi!” es piespiedu telefonu cieši pie auss, lai pēc iespējas būtu tuvāk viņam.
„Viss nokārtosies, tu redzēsi. Labi, es skrienu tālāk. Atā,” Roberta balss pazuda tālumā.
Es noliku telefonu un atgūlos gultā. Cik maz sievietei bija nepieciešams, lai justos laimīga – mīļotā vīrieša negaidīts zvans. Nebija pat svarīga sarunas tēma, galvenais, ka viņš bija piezvanījis tāpat vien, bez iemesla. Bet vēl lielākā laimes eiforijā es iekritu domājot par mammas un Uģa kāzām, tāpēc, nebija laika tik ilgi gulšņāt. Strauji izlecot no gultas, mans ķermenis noprotestēja, radot vieglus galvas reiboņus. Nu, kas tad nu? Vecums tuvojas? Tā ir, ka tik ilgi guļ, ķermenis pēc tam nevar atmosties un protestē pret jebkāda veida kustībām.
Mamma mani sagaidīja ar tādu smaidu sejā, kāds iespējams tikai aktieriem, kad tie saņem Oskara balvu.
„Meitiņ, nāc iekšā!”
„Čau, līgava,” es nobučoju mammu uz vaiga.
„Vai tu spēj tam noticēt? Beidzot Uģis saņēmās un to izdarīja,” viņa čalojot veda mani istabā.
„Kur tad pats varonis?” es apsēdos uz lielā dīvāna un paņēmu žurnālu.
„Varonis būs pēc kādas stundas. Rīta skrējiens. Dzersi kaut ko?”
„Jā, tēju labprāt.”
„Kā, tu atsakies no kafijas?” Mamma sauca no virtuves. „Kādu tēju? Man ir zaļā, derēs?”
„Tieši laikā. Nāc labāk stāsti, kā viss bija, kā viņš tevi bildināja. Nevaru iedomāties Uģi nometušos uz ceļa,” es iespurdzos no smiekliem.
„Nemaz nesmejies,” mamma nāca no virtuves ar lielu paplāti. „Bija gan celis, gan sveces, viss kā pienākas.” Salikusi krūzītes uz galda, mamma salēja tēju tasēs un apsēdās blakus.
„Mēs bijām aizgājuši vakariņās. Viss kā jau ierasts, tikai Uģis bija tāds nervozs, visu laiku kaut ko meklēja kabatās. Pat ēdot, sēdēja un knosījās. Es vienu brīdi neizturēju un sabļāvu, ka man ir aizdomas par blusu klātesamību viņa drēbēs. Tagad domāju, nu, kā es tā varēju! Nabaga vīrietis bija sanervozējies,” mammu pārtrauca savu stāstu iedzerot tēju. „Un tad, kad mēs bijām paēduši, kad oficiants atnesa kafiju un kūku, bet restorānā pēkšņi tika samazināts apgaismojums un ieslēgta maigāka mūzika, man palika tā jocīgi.”
„Tu gribi teikt, ka viņš to visu bija speciāli noorganizējis? Mūziku, restorānu, sveces, visu?” es neticīgi jautāju. Tādu Uģi es nekad iepriekš nebiju iepazinusi. Vai īsta mīlestība tomēr pārvērš vīrieti par cilvēku?
Mamma bez skaņas pamāja ar galvu un es noelsos pārsteigumā.
„Jā, viņš to visu bija izdomājis bez manas ziņas. Un tad viņš notupās uz viena ceļa manā priekšā, izvilka šo sasodīti skaisto gredzenu un …nu tālāk tu jau zini, kā tas mēdz notikt. Vārdu sakot, viss restorāns apklusa. Apkārt sēdošie cilvēki burtiski aizturēja elpu,” mamma smaidot pacēla roku, rādot man žilbinošāko briljanta gredzenu, kas saules staros mirdzēja, kā ledus gabaliņš.
„Kāds skaistums! Tā dēļ vien ir vērts teikt jā. Cik fantastiski!” es nespēju beigt jūsmot par to.
„Un datums arī ir jau noteikts – astoņpadsmitais jūlijs,” mamma triumfējoši noteica atlaižoties dīvānā.
„Tik ātri? Vai mēs uzspēsim visu noorganizēt? Kleitas, telpas, svinības?” es satrūkos. „Tas nozīmē, ka ir palikuši trīs mēneši. Vai tad ir iespējams sarīkot kāzas tik īsā laikā?”
„Ir. Mans Uģis ir jau visu nokārtojies. Baznīca ir rezervēta. Tagad galvenais jānolemj, kurā viesu namā svinēsim.”
„Kā tu vari būt tik mierīga, ja palicis tik īss laiks? Un ja nu neizdodas atrast telpas?” es sāku nervozēt.
„Kā neizdosies? Nu tad svinēsim manā ofisā pie mana galda,” māte iesmējās, ejot uz balkona pusi. „Es gribu uzpīpēt.”
Tanī mirklī noskanēja durvju atslēga, un Uģis ienāca dzīvoklī.
„Kas tad te ieradies?” viņš aizelsies pienāca man klāt un nobučoja. „Pēc tavas sejas izteiksmes es saprotu, ka pēdējos jaunumus tu jau zini?”
„Čau, Uģi, jā es visu zinu, tikai paej nost no manis, tu tā smirdi pēc sviedriem,” es saviebos cenšoties izvairīties no viņa.
„Tavai zināšanai, kad cilvēks skrien, viņš stipri svīst,” viņš piemiedza man ar aci un devās un dušu. „Ielej man arī tēju,” viņš vēl paspēja nokliegt pirms aizvēra aiz sevis durvis.
Kolosāli, es nodomāju, pieceļoties un ejot uz virtuvi, es tagad tēloju Uģim kalponi. Ienesu tasīti istabā un ielēju zaļo tēju. Mamma uz balkona ar kādu runāja pa telefonu, plātot roku pa gaisu. Pēc neilga brītiņa Uģis ienāca istabā un iekrita klubkrēslā.
„Tu nezini, ko tu zaudē, kad neskrien no rītiem. Tev tas tieši nāktu par labu, viegls krosiņš gar jūru,” viņš izbrauca ar pirkstiem caur slapjajiem matiem. Vējš bija maigi aprāvis viņa vaigus sārtus, un, dzerot tēju, viņš izskatījās pēc modeļa. Perfekts vīrietis manai mammai.
„Tu gribi teikt, ka esmu resna?” es aizdomīgi pavēros viņā.
„Ko jūs sievietes uzreiz visu uztverat tā? Protams, ka tu neesi resna, tikai krosiņš gar jūru būtu lieliska lieta,” viņš atgāzās krēslā. „Nu, kā tev mūsu jaunumi?” viņš smaidot jautāja, skatoties, kā māte uz balkona turpināja ar kādu sarunāties.
„Es jau domāju, ka tu nekad to neizdarīsi,” es godīgi atbildēju. „Man ir milzīgs prieks par jums abiem.”
„Visam ir savs laiks, saulīt, visam savs laiks,” viņš domīgi novilka. „Jums, sievietēm, gribas, lai viss iet pēc plāna, pēc konkrētiem punktiem, bet ir jāvadās pēc izjūtām. Mums, vīriešiem ir jābūt pārliecinātiem, un tāds es tagad esmu. Ļoti pārliecināts un laimīgs,” viņš lepni izteica pēdējos vārdus.
„Kurš te ir laimīgs,” mamma smaidot ienāca istabā un piegāja pie Uģa.