Vārda dienu svin: Kārlis, Spodris

Iziet no sava iezīmētā rāmja robežām

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Zane Peneze – Strādājusi Latvijas Radio, Latvijas Televīzijā, Radio101. Pabijusi karstajos punktos – Irākā, Afganistānā, Sīrijā…Piedalījusies daudzos interesantos projektos un veidojusi spilgtus sižetus. Sieviete, kas bieži iziet ārpus savas komforta zonas. Un nu jau pavisam drīz priekšā atkal jauns piedzīvojums – Ar Fulbraita stipendiju viņa dosies uz Ņujorku, mācīties uzņemt dokumentālās filmas.

Vai tu vienmēr esi bijusi tāda? Azartiska, drosmīga, interesējusies par aktuālo?
Man liekas, ka vienmēr, bet tādas lietas jau vienmēr mainās…
Nu jā, droši vien, ka kādā 10.tajā klasē es nedomāju, ka ko tādu darīšu… Bet tā, ka es pati būtu ļoti mainījusies man šķiet, ka nav.
Ir interesantāk dzīvot, izmēģinot ko jaunu un pārbaudot savus spēkus, nevis iedzīvoties rutīnā.

Kāds ir tavs ceļš žurnālistikā?
Pirmajā kursā sāku strādāt Latvijas Radio. Strādāju jauniešu raidījumā, līdz mani pieņēma ziņās. Vakarā, kad krita Repšes valdība, darbā biju palikusi viena pati. Sāku ziņot par politiskajiem notikumiem. Kad man bija apmēram 21 gads, pirmo reizi, no Latvijas Radio aizbraucu uz Irāku. Tas bija pirmais brauciens, kad viss vēl nezināms. Bet redzēju, ka tas ir izdarāms.
Tad radās iespēja nokļūt Maskavā kā korespondentei, un aizbraucu. Kad atbraucu, strādāju televīzijā. Tad arī pirmo reizi aizbraucu uz Afganistānu, otro reizi aizbraucu jau strādājot Radio101.
Pēc tam jau sekoja Sīrijas brauciens. Neticēju, ka tur nokļūšu, jo lielāka daļa žurnālistu teica, ka tas nav iespējams. Faktiski, kamēr dabūju līdzekļus, pienāca īstais laiks un nokļuvu tur pamiera procesa sākumā. Nezinu, vai tas palīdzēja, bet tajā laikā es tiku iekšā.

Kāds bija Radio101 posms?
Esmu apmierināta ar lēmumu strādāt radio un nenožēloju nevienu ētera minūti. Tā bija cita pieredze – runāt jautri, izklaidējoši, līdz tam nebiju tā darījusi un man iepatikās. Skaidrs, ka es nekad nebūšu komiķe un izklaidētāja, bet es izgāju no sava iezīmētā rāmja robežām, un līdz ar to arī pārvērtēju žurnālistikas principus.
Sapratu, ka vairs negribu ātras ziņas, gribu apsēsties un padomāt. Kādreiz es sapņoju par strādāšanu ziņās, tiešais ēters vispār šķita vislabākais. Tagad vairs negribu tā. Saprotu, ka, lai ziņa būtu tiešām profesionāla, jābūt daudz lielākam fonam. Ir vajadzīga izglītība, pieredze, arī ārējie apstākļi ir svarīgi. Vienmēr jau ir kļūdas. Un tas ir tas, par ko domāju – vai ir vērts ziņot, ja tas pēc tam vairs nav taisnība? Varbūt ir vērts nedaudz pagaidīt…

Kas ir laba ziņa, sižets?
Ziņas ir notikums, ko tu nevari ietekmēt. Laba ziņa ir tā, kas ir ātra, paskaidrojoša, jo katru notikumu var pasniegt dažādos veidos. Tāda, kur tu pārbaudi faktus un ieliec ziņu kontekstā. Man ļoti patīk rakstīt žurnālam „Ir”, jo viņi vienmēr visu ļoti rūpīgi pārbauda, izķer kļūdas.
Runājot par to pašu Sīriju, es mēģināju izprast, manuprāt, vissvarīgāko – ko domā tie cilvēki. Visur viņi ir vienādi, ar vienādām vēlmēm un sapņiem. Arī Sīrijas gadījumā – ir šie dažādie cilvēku slāņi un tas, kā šī vara ir veidojusies gadu desmitiem. Tas viss ir svarīgi, lai saprastu kopējo bildi. Tāpat kā ir svarīgi zināt Latvijas vēsturi, lai saprastu mūsējo bildi.

Kāpēc tu to visu dari? Vairāk laba sižeta dēļ, vai arī sevis?
Kad es braucu, tas drīzāk ir sevis dēļ, jo es to gribu. Tad, kad es aizbraucu un redzu, kas tur ir, es gribu par to pastāstīt. Pirms braukšanas bija, kas teica: „Nu kāda tur mūsu darīšana, viņi tā visu laiku dara. Tie ir Tuvie austrumi, tur karo…”. Man ir svarīgi, tas, ka saņemu vēstules no cilvēkiem un saprotu, ka man ir izdevies pastāstīt. Visam, kas tur notiek, pa vidu ir cilvēks, kas paņem plakātu un iet ielās, prasot elementārāko, kas mums var šķist ikdiena, bet tur gadu desmitiem, tas nav bijis – uz ielas runāt to, ko tu gribi, vai, strādājot ministrijā, pateikt, ka tev liekas, ka kāds lēmums nav pareizs. Tas tik ļoti atgādina Padomju Savienības represijas laikus, ka mums tam visam vajadzētu būt saprotamam…

Kas ir tas, ko tu gribētu izskaidrot un pastāstīt, runājot par Latviju?
Piemēram, par Afganistānu, es gribēju pastāstīt, jo tie ir Latvijas karavīri, kas ir tur. Protams, ir ļoti daudz lietu, ko pētīt. Man ir viena ideja, bet negribu to izpaust. Tā ir ideja, kas man patīk, jautājums tikai, vai man izdosies viņu īstenot. Nē, vispār ir tā, ja es gribu, tad man ir jāīsteno. Man vienkārši jāatrod veids kā to darīt!

Pastāsti par piedzīvojumu – nakšņošanu salā?
Tā bija Gustava Terzena ideja un mums nebija ilgi jādomā. Nāca tās aukstās naktis… Es zināju, ka ir cilvēki, kas to dara, tātad, tas ir iespējams. Pa dienu jau vieglāk, tad slēpo, ir saulīte. Naktī, tiklīdz paej nostāk no sakurtā ugunskura, tā uzreiz ir auksti. Likās, ka visu nakti kurināsim ugunskuru un gulēsim tur. Bet, sapratām, ka nē, ir jādara pa īstam. Ejot gulēt, trakākais ir tieši ielīšana guļammaisā, tas moments, kad ātri jānovelk virsjaka un jāielien iekšā. Un izrādās, ka arī tas ir iespējams. Tā ir tā labā sajūta, kad saproti, ka tu izdari ko tādu, ko neesi agrāk darījusi, pat neesi domājusi, ka darīsi. Vispār šī gada 1. janvārī, man daudz kas nenāca prātā, kas notiks. Redzēs, kas vēl būs otrā pusgadā.

Kā tevi pašu maina un ko dod šīs avantūras?
Lielāku pārliecību par sevi. Vismaz uz brīdi. Pārliecību par to, ka ir ļoti maz neiespējamu lietu. Ka nevajag apstāties pie pirmā nē. Vienmēr jau pirms visiem šiem trakajiem projektiem, kāds ir teicis „Nebrauc, priekš kam. Tu taču nekādu naudu nenopelnīsi”. Jā, es to visu laidu gar ausīm, bet tas tomēr iedragā pārliecību. Iezogas domas – varbūt tiešām nav vērts? Bet katru reizi, ir pierādījies, ka ir vērts. Vairojas uzticība savai domai, intuīcijai.

Vai šī profesija, tev ko atņem, tās dēļ, ko upurē?
Man tā nešķiet. Vienīgi, strādājot ziņās, zaudēju laiku un brīvdienas. Tas ir ļoti daudziem žurnālistiem, ka viņi nav laicīgi mājās, kas arī ir viens no iemesliem, kāpēc gribu pati plānot savu dzīvi un laiku. Bet citādi neko nezaudēju. Tur var tikai iegūt.

Vai ir kas tāds, par ko tu nemaz negribētu veidot sižetus, vai visu var izveidot tā, ka tas ir interesanti tev un citiem?
Ziņās jau patiesībā ir visa dzīve. Nu labi, es piemēram, nekad nevarētu aprakstīt vīnus vai ēdienus. Politika? Tur arī ir tā, ka to var pasniegt dažādi – var interesantāk un ne tik interesanti. Izaicinājumi iemāca, ka nenotiek tā, kā plānots. Katru dienu jāizdara maksimāli daudz, jo tu nezini, kas būs rīt. Nezini, cik ilgi tu tur varēsi uzturēties, jāgrābj, ko vari.

Vai esi palaidusi garām kādu labu sižetu?
Vienmēr ir lietas, ko var izdarīt citādi. Tas ko es mācos, un kas kādam varbūt ir dabiska lieta, ir sajust, ka būs notikums. Tā ir vislabākā sajūta žurnālistikā. Bieži vien svarīgāk ir nevis ziņot par to, kas konkrēti notiek, bet nodot sajūtas.

Vai tev blakus ir cilvēki, kam nav jāskaidro tas, ko un kāpēc tu dari?
Lielākoties ir jāskaidro, bet ir daži cilvēki, kas saprot. Un tas ir svarīgi. Varbūt nesatieku viņus tik bieži, bet es zinu, ka viņi man ir. Viņi var klausīties manī un es viņos. Mums nav vienam otram jāstāsta tie daudzi palīgteikumi – kāpēc darām to vai to, tikai pašu esenci. Visiem viss ir skaidrs.

 

Dalīties.

Atstāt Ziņu