„Labdien! Vai vēlies šo sestdien un svētdien piedalīties pārgājienā ar bērniem, darbs sabiedrības labā, mums, tas ir 4 pieaugušajiem būs iespēja mazajiem ( 9 – 10 gadus veciem bērniem) dot iespēju iepazīt dabu, izjust piedzīvojuma garu, sadraudzēties vienam ar otru un iemācīties sniegt pirmo palīdzību. Atlīdzību par šo nesaņemsim naudā, toties pateicīgi bērnu smaidi un labi pavadīts laiks garantēts. Ja piekrīti, dod ziņu man piezvanot, tad sniegšu sīkāku informāciju vai arī raksti uz skype, mans niks ir lauvens4“
– Kas to tev raksta?
Sergejs jautāja, kad Aleksandrs pabeidza lasīt, negaidīto vēstuli savā e-pastā.
– Mana dzīvokļa īrniece. Mani glaimo šāda vēstule, bet viņa ir nošāvusi galīgi greizi, es galīgi neprotu apieties ar bērniem, pat Nataša uzskata, ka esmu draņķīgs tēvs.
– Tas tāpēc, ka pie viņas tu aizbrauc labi, ja reizi 2 nedēļās. Piekrīti šim pārgājienam! Svētdien vakarā jau būsi atpakaļ un uzspēsi ar pie manis atbraukt.
– Nezinu gan, ja viņai nebūs no manis nekādas jēgas, beigās tik traucēšu.
– Tad pati būs bijusi vainīga, ka tev piedāvāja.
Sergejs sāka smieties un, pabīdījis draugu nost no viņa darba datora, atvēra skype, meklētājā ievadīja – lauvens4.
– Kāpēc skype ir tik mazas bildes? Neko saprast nevar, bet izskatās dikti jauna un smuka. Pag, man ir ideja, ieiesim draugos caur Elīnas profilu, pašam sava man tur nav.
– Kam tev tas vajadzīgs?
– Gribu paskatīties, kāda viņa izskatās.
– Liecies mierā! Esmu nolēmis, ka piekritīšu piedāvājumam, tas varētu būt interesanti.
– Piekrīti gan. Vārds viņai ir Diāna, bet uzvārds?
Sergejs, kamēr Aleksandrs rakstīja īsziņu Diānai, jau bija atvēris savas draudzenes draugiem.lv profilu.
– Diāna Alksne.
Aleksandrs pārlasīja īsziņas tekstu: „Paldies par piedāvājumu, es piekrītu. Vakarā caur skype izrunāsim detaļas par šo pārgājienu.”
– Šī ir viņa?
Sergejs atgāja no datora ekrāna, tur bija redzama jauna sieviete uz velosipēda, rokas bija paceltas gaisā, smaidīja fotogrāfam, acis paslēptas aiz saulesbrillēm.
– Jā, viņa, galīgi traka, šitā jau pie lauztiem kauliem var tikt.
– Smuka, jauna, aktīva. Tā, palasīsim, kas profila informācijā rakstīts, oho, vecīt, tā jau varētu būt tava sapņu sieviete.
– Varētu, bet viņa jau ir cita vīrieša sapņu sieviete ar 2 bērniem.
– Bērni jau nav šķērslis attiecībām un vīrs nav siena, ko nevarētu pabīdīt malā.
Aleksandrs aizvēra draugiem.lv portālu, nosūtīja uzaicinājumu Diānai uz skype un atgriezās pie sava iesāktā darba projekta.
– Man ģimene ir svēta lieta, un es nebūšu tas, kas ies un jauks kāda cilvēka laimi. Pie tam, viņa kā sieviete mani neinteresē, un vispār esmu jau atradis savu sievieti – Lindu.
Sergejs smaidīja, piegāja pie loga, strauji pagriezās pret draugu.
– Tev viņa patīk!
– Linda, jā patīk.
– Nē, šī Diāna. Neliedzies!
Sergejs gribēja vēl ko teikt, bet Aleksandra kabinetā iegāja firmas direktors, personīgā saruna bija jāpārtrauc un jāpievēršas darba jautājumiem.
***
Diāna, saņemot ziņu no Aleksandra, bija gatava kliegt no laimes, ka beidzot ir atradusi vajadzīgo personu, kad jau bija atmetusi visas cerības. Tagad tikai atlika izpētīt pārgājiena maršrutu, sarakstīt līdzi ņemamo lietu sarakstu, lai neko neaizmirstu, noteikti ar visiem vadītājiem jāsatiekas, lai iepazītos un pārrunātu interesējošos jautājumus.
Atguvusi dzīvesprieku līdz ar jaunākā dēla izrakstīšanu no slimnīcas, viņa ar pilnu atdevi nodarbojās ar pārgājiena organizēšanu, satika pārējos dalībniekus, Aleksandrs gan neieradās uz tikšanos, attaisnodamies ar darbu, bet paziņoja, ka piekrīt it visam, ko Diāna ieteiks, sazinājās ar bērnu vecākiem, sagādāja nepieciešamo, visās nodarbēs līdzi ņēma Sandi, mācot kas un kā jādara, lai zēns zinātu un spētu būt mammai noderīgs palīgs.
Sestdienas rīts pienāca satraukuma pilns, celties vajadzēja agri, viņa bija sarunājusi, ka tiksies ar Aivaru, kurš bija viens no šī pārgājiena vadītājiem – topošais sporta skolotājs, viņi bija domājuši braukt līdz Siguldai ar vilcienu, kur stacijā tiktos ar Daigu – bērnu psiholoģi un Aleksandru, pēc tam visi kopā dotos līdz Gūtmaņa alai, kur bija norunāta tikšanās ar bērniem, viņus uz šo vietu vajadzēja atvest pašvaldības mikroautobusam – viss bija sarunāts, līdz ar to pārliecība, ka visam vajadzētu noritēt gludi.
– Mammu! Ūdens kafijai uzvārījās!
Sandis, velkot kājās sandales uzsauca, Diāna samiegojusies, uztaisīja kafiju, izlaida caur matiem pirkstus, atglaužot garos matus aiz ausīm, viņa gulēt bija aizgājusi tad, kad pulkstenis rādīja gandrīz trīs naktī, gatavojot ēdienu 2 dienām, lai Oļegam nebūtu jāgatavo Robertiņam un pašam sev. Viņa bija izprintējusi pārgājiena kartes, pārlasīja Bībeles stāstus, tos izanalizējot, lai zinātu ko bērniem stāstīt vakarā pie ugunskura pirms gulētiešanas. Ieelpojusi kafijas aromātu, Diāna sajutās mazliet možāk, ar kafijas krūzi rokās viņa izgāja uz balkona, saule tik tikko sāka aust, pār debesīm stiepās varavīksne, lidoja četri gulbji, izskatījās, ka viņi caur varavīksnes loku izlidoja, lai sasveicinātos ar pirmajiem rīta saules stariem.
– Cik skaisti! Sandi, nāc, paskaties! Redz, varavīksne, un tur aizlido gulbji.
– Superīgi!
– Diena būs skaista un karsta, nosauļosimies brūni un smuki.
Neatraujot skatu no dabas ainavas Diāna caur smaidu runāja ar dēlu.
„Kāpēc nepamet sajūta, ka šis pārgājiens izmainīs visu manu dzīvi?” Malkojot kafiju viņa pie sevis domāja. „Jāapskata vēlreiz kartes”. Viņa atgriezās virtuvē, no somas izņēma mapi ar kartēm, izklāja tās uz galda, krūzi nolika sev blakus, negaidot pieskrēja Sandis, viņš stiepās pēc maizītes, netīšām aizķēra ar roku kafijas tasi – tā apgāzās.
– Sandi! Prātīgāk! Sasodīts, kartes pagalam!
– Piedod.
Zēns nobijies klusām lūdza piedošanu, mamma uz viņu bargi paskatījās, paņēma lupatiņu, lai noslaucītu galdu.
– Jāizprintē jaunas, bez tām varam apmaldīties.
To pateikusi viņa devās pie datora, izprintēja jaunas kartes jau grasījās tās likt mapītē, kad telefonā zvanīja modinātājs, viņa to bija uzlikusi, lai nenokavētu laiku, kad jāiziet uz vilcienu.
– Sandi mums jāiet!
Diāna steigā paķēra somas, fotoaparātu un ar dēlu devās uz staciju, kartes tā arī palika uz galda pie printera blakus mapītei.
Ceļš uz Siguldu pagāja ātri, Aivars, izklaidēdams Diānu un Sandi, stāstīja dažādus jautrus notikumus no savas studentu dzīves.
– Es toreiz biju negulējis, vairākas dienas gatavojos eksāmenam, nolēmu, ka pirms lekcijas jāiet nomazgāties, vēl pie sevis nodomāju, cik labi, ka tik agri no rīta nebūs rindu, droši eju iekšā dušās, atveru vaļā duškabīni un no turienes tāds brēciens, pamatīgs sitiens ar dūri man pa seju. Izrādījās tur mazgājās viena meitene, kura mācījās kursu zemāk. Pēc tam ar konfekšu kasti un pārsistu lūpu gāju atvainoties un attaisnoties, ka ne jau speciāli es tā darīju.
Par šo atgadījumu smējās visi, kas sēdēja līdzās trijotnei, jo Aivars katru stāstu papildināja ar īpašām kustībām, grimasēm un mainīja balss intonācijas.
– Nu, re, esam jau Siguldā!
Viņš, kad smiekli bija pierimuši, paraugoties pa logu, skaļi iesaucās.
Uz perona gaidīja tikai Daiga, Diāna, uzliekot smago ceļa somu uz pleciem, raižpilni ar skatienu meklēja pēc Aleksandra.
– Mammu, palīdzi man uzlikt somu.
– Jā, tūlīt.
Aivars, piegāja klāt Sandim, palīdzēja tikt galā ar mugursomu, kamēr Diāna telefonā meklēja Aleksandra numuru.
– Diān, vēl jau 5 minūtes laiks, gan jau parādīsies.
Daiga, atgājusi pāris soļus no Sanda, aizsmēķēja cigareti.
– Daiguc, tu esi lietas kursā, ka smēķēšana ir kaitīga veselībai?
Ironiski jautāja Aivars.
– Jā, smēķēt ir slikti.
Jauniegūto draugu papildināja Sandis.
– Gudrinieki, ja jums būtu tāds darbs kā man, arī smēķētu.
– Gribētu zināt, ko tu iesaki cilvēkiem, kas atnāk pie tevis un saka, ka viņiem ir problēma ar atkarību no smēķēšanas.
– Aivariņ, tev ir kāda problēma, varbūt vēlies parunāt par to, jo tava slimīgā vēlme piekasīties citiem ir ārstējama.
– Varat beigt kasīties?
Daigas un Aivara strīdu pārtrauca Diāna, ik pa mirkli ieskatoties pulkstenī.
– Ir tak jāizkasās, lai pēc tam ar bērniem varam godīgi pavadīt laiku. Kur tad ir tavs Aleksandrs?
– Lūk, tur jau viņš nāk!
Diāna atviegloti uzelpoja, kad ieraudzīja pa peronu nākam pēdējo šī pārgājiena vadītāju.
– Sveiki, sen mani gaidāt?
– Nē, kādas 5 minūtes. Aivars.
Atbildējis uz vīrieša jautājumu, puisis stādījās priekšā un paspieda roku Aleksandram.
– Šī ir Daiga un Sandi, laikam jau zini.
Daiga pamāja ar roku un nodzēsa cigareti.
– Sveiki!
„Cik viņš smuks šai zilajā kreklā, acu krāsa uzreiz izceļas un kas par smaidu, tāds noslēpumains un mīļš,” Diāna, paņemot dēlu aiz rokas, novērtēja Aleksandru.
– Tad dodamies uz Gūtmaņu alu, uh, es tai somā laikam esmu akmeņus sakrāmējis.
Aivars nerimās runāt, radot smaidus pārējos.
-13-
Tikko tikuši līdz Gūtmaņu alai, piebrauca busiņš, viņus pavadīja katoļu draudzes svētdienas skolas skolotāja, pensijas vecuma labsirdīga skata sieviete.
– Čau, jaunieši!
Diāna, uzsauca bērniem, kuri izkāpuši bariņā ziņkāri raudzījās savos pārgājiena vadītājos.
– Jūs esat Diāna?
Pie viņas pienāca sirmā kundze.
– Jā. Un jūs būsiet Astrīda?
– Te, būs bērnu saraksts. Tad mēs viņiem pakaļ braucam rīt pulksten 16:00 pie Murjāņiem? No Leonīda īsti nesapratu, tad jūsu maršruts ir no šejienes līdz Murjāņiem gar Gauju?
– Jā, tāds ir plānotais maršruts ar nakšņošanu pa vidam kaut kur, skatīsimies pēc situācijas.
– Tas jau nav liels ceļa gabals!
– Savi 35 kilometri sanāk un viņu vecumam pilnīgi pietiks, jo jāņem vērā, ka katram ir arī mugursoma, tik ātri uz priekšu netiksim, pa ceļam paredzētas izglītojošas spēles un atpūtas brīži.
– Skaidrs. Tad ar Dievpalīgu, lai jums veicas! Klausiet savus pārgājiena vadītājus! Līdz rītam!
– Atā, skolotāj!
Bērni korī atvadoties uzsauca, Diāna pamāja ar roku, pagaidīja, kad autobuss aizbrauca, tad atvēra mapīti, kurā bija bērnu saraksts.
– Tā, jaunieši, tagad iepazīsimies, es saukšu jūs pēc saraksta un tas, kura vārdu izlasīšu, iznāks solīti uz priekšu.
– Un nokliegsies „Esi sveiks!”
Diānu papildināja Aivars. Daiga, Sandis un Aleksandrs notiekošajā raudzījās no malas.
– Evelīna! Rudīte! Estere! Laura! Jānis! Daniels! Matīss! Railijs! Ričards!
Bērni viens pēc otra izgāja priekšā un, kā jau Aivars bija teicis, nokliedza „Esi sveiks!”, viss tas sagādāja jautrību un smieklus.
– Un, visbeidzot, iepazīstināšu ar mums pieciem.
Diāna pie katra piegāja klāt, kā pirmo stādot priekšā Sandi;
– Sandis, Daiga, Aleksandrs, Aivars un es – Diāna. Mēs būsim tie, kas vadīs šo pārgājienu un pie kuriem varat griezties ar jebkuru jautājumu.
– Tad dodamies ceļā?
– Vispirms es gribu uzmest skatu kartēm. Diān, rādi šurp!
Aivars piegāja pie viņas lai palīdzētu nocelt smago somu no pleciem. Diāna, atvēra somas nodalījumu, kur viņasprāt ieliktas kartes un tad apmulsa.
– Es tās aizmirsu mājās, mums gadījās negadījums ar kartēm no rīta, es izprintēju jaunas un aizmirsu ielikt somā.
– Zini kas tu esi? Zoss!
Apkārtstāvošie bērni ieķiķinājās.
– Atzīstu, esmu zoss, bet atmiņa man vēl strādā, atceros maršrutu. Ejam!
Viņa smaidot droši teica.
– Man ir Siguldas novada karte. Tā derēs?
Aleksandrs uzsmaidīja Diānai, kura pateicīgi pieņēma pasniegto karti, viņš būtībā bija izglābis no daudzām neveiklām situācijām, kuras būtu bijušas, jo viņas atmiņa pilnīgi noteikti nebija tā labākā.
– Nu, aizmāršīgā meitene, rādi, ko tur biji ieplānojusi!
Diāna saaicināja visus bērnus apkārt kartei un sāka stāstīt kurp dosies, kur atpūtīsies, kur nakšņos, lēnām velkot ar pirkstu pa karti gar Gauju, līdz Murjāņiem. Visi viņā uzmanīgi klausījās, tik Aleksandrs ar grūtībām uztvēra teikto.
„Ja viņa būtu brīva sieviete, tūlīt pat uzaicinātu uz randiņu, satvertu aiz rokas un nekad neatlaistu vaļā, tādā veidā – roku rokā mēs izietu cauri visai dzīvē, mīlot vienam otru no visas sirds. Varbūt paklausīt Sergeju un neņemt vērā faktu, ka mājās viņu gaida vīrs? Nē, tā nedrīkst, man nav tiesību jaukt ārā viņas ģimeni.” Aleksandrs ar plaukstām pārlaida pāri sejai, tādejādi piespiežot sevi klausīties, ko stāsta Diāna un nedomāt par to, kā būtu, ja būtu. „Galu galā, pat ja viņa būtu brīva, man nebūtu nekādu cerību, starp mums ir diezgan liela gadu starpība”.
– Aleksandr, par ko aizdomājies?
Daiga smejoties jautāja.
– Ko?
– Es jautāju, cik ir pulkstenis? Tik ļoti varam arī neklausīties maršrutu, galvenie par to ir Diāna ar Aivaru, mums atliek tik uzmanīt bērnus un piedalīties atrakcijās.
2 komentāru
Mm, kā gribas uzzināt, kas notiks tālāk!
Jo tālāk, jo interesantāk!