Vārda dienu svin: Gaits, Karīna, Gaitis

Īres līgums. 7.daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Aleksandrs, zvanot Oļegam, pārsteigts secināja, ka īrnieka telefons atrodas ārpus uztveršanas zonas. „Nav jau tik vēls, tikai deviņi vakarā, kaut gan rīt pirmdiena, varbūt agrāk aizgājuši gulēt. Piezvanīt Diānai? Nē, negribu, labāk, tad pa dienu Oļegam, nav jau tik steidzami, tāpat ātrāk par sestdienu diez vai sanāks aizbraukt uz Ogri.” Nometis telefonu uz gultas, viņš pirms gulētiešanas kavēja sev laiku pie datora, pētot ko jaunu varētu paņemt no torrentiem. Nopīkstēja skype, ekrānā parādījās logs „Serij”. „Ko, ta, šis grib?”

[2009.06.08. 21:15:22] Serij: Čau! Gribu tev pirmajam paziņot. Es braucu pēc 2 nedēļām uz Norvēģiju. Viens čoms man tur piedāvā darbu celtniecībā, darīšu to pašu ko pie mums – vadīšu būvdarbus, bet vismaz par pieklājīgu samaksu.

Aleksandrs pārlasīja tekstu vairākas reizes, nespēja noticēt drauga lēmumam, jo pavisam nesen, tak abi bija runājuši, ka prom no Latvijas nebrauks.

[2009.06.08. 21:17:04] Саша: Tu tak teici, ka nekur nebrauksi, ka paliksi uz vietas. Darbs jau ar vēl pagaidām tev ir. Kāpēc tāds lēmums?

[2009.06.08. 21:18:16] Serij: Atceries to meiteni, ar kuru pēdējo reizi biju kopā, kad tikāmies? Viņa gaida mazo. Firmā situācija ir šaubīga, ja nebūtu papūlējies kļūt par tēti, paliktu tepat, bet tagad riskēt nevaru, man ir jāparūpējas, lai Elīnai un mazajam nekā netrūktu.

[2009.06.08. 21:19:56] Саша: Tie tik ir jaunumi! Apsveicu! Brauksiet visi kopā?

[2009.06.08. 21:20:49] Serij: Protams, te jau nav nekādas iespējas jaunajām ģimenēm strādāt un audzināt bērnus vienlaicīgi. Ir 2 iespējas – audzini bērnus un grauz sausiņus vai ēd kaviāru, bet esi viens. Esmu pieradis dzīvot labi, gribu būt kopā ar Elīnu un mazo, kā arī spēt sniegt viņiem normālu pārtikušu dzīvi. Latvijā tas nav iespējams un tuvākos desmit gadus arī nebūs.

[2009.06.08. 21:18:16] Саша: Saprotu. Uz kuru pilsētu brauksiet?

[2009.06.08. 21:20:49] Serij: Tensbergu. Rīt ieiešu pie tevis kabinetā pusdienlaikā, parunāsim sīkāk. Neko neieplāno uz nākamo svētdienu, pie manis būs atvadu tusiņš. Tev ir kādi jaunumi?

[2009.06.08. 21:22:19] Саша: Žēl, ka brauc prom, noteikti, ka izbrīvēšu svētdienu brīvu. Jā, man ir jaunumi, šodien satiku tavu bijušo strādnieci Lindu, romantiskā gaisotnē vakaru pavadījām. Izlēmu, ka jāsāk ar viņu bīdīt attiecības nopietnākā gultnē.

[2009.06.08. 21:23:50] Serij: Viņa nav tev domāta nopietnām attiecībām, tici man, tev viņa ātri apniks.

[2009.06.08. 21:24:16] Саша: ?

[2009.06.08. 21:26:07 Serij: Tavam raksturam viņa nav piemērota, sievišķis jau foršs, bet nav tev domāta, tāpēc labāk nedod viņai veltas cerības.

[2009.06.08. 21:28:12] Саша: Esmu pelnījis otru iespēju uz normālu laimīgu dzīvi, kāpēc lai tā nebūt Linda, kas man to nodrošinās?

[2009.06.08. 21:30:24] Serij: Nebūsi ar viņu laimīgs, tev jāmeklē meitene, kas ir spēcīgu raksturu, jautra, mīl piedzīvojumus, mākslu, un tevi neierobežotu. Linda šim raksturojumam neatbilst. Labi, mani Elīna sauc, līdz rītam!

[2009.06.08. 21:32:13] Саша: Davai, tad tiekamies rīt.

„Var jau būt, ka Linda ir viegli paredzama, ar latviešiem piemītošo pelēcību, bet tas tak nav slikti, šai vienkāršībā ir īpaša burvība, kas ir tik tīkama. Nē, Serijam nav taisnība, viņa ir man piemērota.” Viņa priekšā aizvien stāvēja sarakste ar Sergeju un acīs dūrās teksts „nebūsi ar viņu laimīgs”, kādēļ viņa draugs bija par to tik pārliecināts, Aleksandrs nesaprata. Zvanīja telefons.

– Sveiks! Vēl neguli?

– Čau, Linda! Nē neguļu, tikko grasījos sev uztaisīt tēju, pameklēt jaunu filmu, ko paskatīties.

– Gribēju novēlēt tev „Ar labu nakti”

– Paldies, tev ar saldus sapnīšus. Starp citu, nākamo svētdien negribi ar mani kopā aizbraukt pie Sergeja? Viņš brauc prom no Latvijas un rīko atvadu ballīti.

– Ar lielāko prieku!

–          Sarunāts, tad atā, rīt tev piezvanīšu pa dienu.

Linda gribēja vēl ko teikt, bet Aleksandrs bija nolicis jau klausuli. „Cik savāds ir šis vīrietis, te viņš ir atklāts, sirsnīgs, pieklājīgs, te atkal kļūst vēss un lietišķs”. Viņa piegāja pie spoguļa, pretī raudzījās sievietes atspulgs, uz vaiga bija neliels nobrāzums pēc kritiena, tumši melnie mati seju padarīja bālāku un vecāku. „Jāizbalina mati savādāk izskatās, ka man ir nevis 34 gadi, bet piecdesmit, derētu ar kaut ko no apģērba jaunu nopirkt, kā arī tikt vaļā no pāris kilogramiem”. Viņa ar kritisku aci sevi novērtēja spoguļa priekšā. „Es tak viņam patīku, jo kāpēc gan aicināt ciemos kopā iet pie labākā drauga, ja es būtu tikai izklaide? Bet, ja tomēr viņš tikai izmanto mani, lai ātrāk aizmirstu bijušo sievu? Nē, tā nevar būt, ir tak pagājis gana ilgs laiks. Un ja tomēr, es esmu tikai, lai kliedētu vientulību?” Linda šaubījās par Aleksandra nolūkiem. Cik savāds ir cilvēks – skumst, pārdzīvo, ka nevar būt blakus mīļotajam, bet, kad ir tāda iespēja, šaubās – netic savai laimei, tā vietā, lai par to priecātos, izbaudītu un turētu ciet, pat neapjaušot, ka tieši šīs šaubas ir visu jūtu nesaudzīgas slepkavas.”

***

Atkal lija, ielas tika noskalotas no putekļiem, pa radio ziņoja, ka īslaicīgi nokrišņi gaidāmi visā Latvijas teritorijā, Aleksandrs, aizvilka ciet žalūzijas, lai logā nespīdētu laternas gaisma, atgūlās gultā, rokas aizlika aiz galvas, raugoties griestos, klausījās lietus un koku lapu radītajā melodijā.

Citā Rīgas daļā Linda mocījās šaubās par sava mīļotā vīrieša nolūkiem attiecībā uz sevi, raudzījās caur logu, kā lietus lāses sitās pret pagalmā novietotajām automašīnām un centās visam notikušajam nepiešķirt pārāk lielu nozīmi, lai pēc tam nebūtu vilšanās.

Vienības Gatvē viss bija kluss, Diāna aizvēra logu, lai palātā esošos bērnus nesapūstu dzestrais vasaras nakts vējš. Apsēdās gultā, pievilka ceļgalus pie zoda raudzījās dēlā, kurš jau stundu rāmi kā gulēja, šina bija noņemta, teica, ka nu varot iztikt bez tās.

Arī Ogrē lija, lai arī tuvojās pusnakts, Sandis negulēja, piespiedis pieri pie loga, viņš raudzījās tālumā, pār vaidziņiem ritēja asaras, uz galda līdzās viņam stāvēja papīra lapa, kur bija uzzīmēts liels cilvēciņš, kurš pie rokas turēja divus mazākus, virs viņiem bija sirsniņas un uzraksts „es mīlu mammu un brālīti”. No otras istabas atskanēja tēta balss – viņš runāja caur mikrofonu ar spēles dalībniekiem.

Leonīds piecēlās kājās, nopūta sveci, tikko bija pabeidzis vakara lūgšanu, pogājot vaļā kreklu piegāja pie sienas iztaisnoja nedaudz sašķiebušos fotogrāfiju, kur bija viņš un Diāna, viņa tur smējās. Cik sen viņš nebija redzējis, viņu tā no sirds smaidot.

 

-11-

Beidzot pienāca otrdiena, Diāna nekur sev nerada mieru, bija pamodusies krietni pirms sešiem, izdzērusi vairākas tases kafijas, jau nez kuru reizi sūtīja īsziņu Oļegam, kurš bija darbā, no viņa tik saņemot atbildi „neķer kreņķi pirms laika, viss būs labi”. „Kā var neuztraukties, ja šodien tiks paziņots kas būs ar puikas dzirdi, kā saaudzis lūzums” viņa pie sevis domāja, kaut gan, ja tā padomāja, ko gan citu Oļegs, lai būtu teicis. Pulkstenis jau tuvojās vienpadsmitiem, kad palātā ienāca ārsts.

–          Kā bērns jūtas?

–          Ir mierīgs, ēd labi, temperatūra normāla.

–          Labi, tūlīt ieradīsies medmāsa, aizvedīs Robertu pārbaudīt ausis.

Ārsts ar roku iztaustīja puikas galvas pamatni, apskatīja acis, veica pierakstus medicīnas kartē.

–          Pagaidīsim LORa atzinumu, iespējams, ka varēsim šodien jūs rakstīt ārā no slimnīcas.

Pēc pāris minūtēm ieradās medmāsa un aicināja līdzi.

–          Es puiku drīkstu ņemt uz rokām?

Diāna apjukusi jautāja.

–          Ārsts vai tad nepateica? Jā, drīkst, arī var ļaut pamazām staigāt, tik jāuzmana, lai nekrīt nekur, sākumā gan viņam ies grūti, kā nekā 10 dienas tikai gulējis ir, bet ātri vien skries tāpat kā agrāk.

Tikko bija tikuši līdz liftam, kad pretī nāca Leonīds.

–          Sveika! Jūs uz kurieni?

–          Sveiks! Robertiņam austiņas uz aparatūru pārbaudīs.

–          Drīkst ar jums? Māsiņ, nekas nav iebilstams, ja arī es atradīšos tur?

–          Protams, ka drīkstiet.

Medmāsiņa laipni atbildēja. Piebrauca lifts.

–          Dod man puiku, tev būs tā vieglāk.

Nemaz negaidot Diānas atbildi, Leo izņēma no viņas rokām puiku. Gaiteņi, pa kuriem viņi gāja, šķita bezgalīgi gari. Līdz beidzot viņi tika ievesti telpā kur jau viņus gaidīja ārsts, kurš visas šīs dienas bija pārbaudījis puikas austiņu stāvokli. Tika vispirms sarakstīti visi papīri un sākās pārbaude. Leonīds apķēra Diānu ap pleciem un iečukstēja ausī

–          Ja būs slikti rezultāti mēs ar to tiksim galā un panāksim, ka Robertiņš atkal dzirdēs savas māmiņas balsi.

Diāna tik tikko manāmi pasmaidīja, jūtot atbalstu arī pašai kļuva vieglāk, līdz ar to auga apņēmība, ka darīs jebko, lai dēlu izārstētu.

–          Tā!

Ārsts skatoties pārbaužu rezultātus skaļā balsī ierunājās, pat pārspīlēti skaļā, un raudzījās uz zēnu, kurš tai brīdī satrūkās – to piefiksēja arī Diāna.

–          Viņš dzird!

–          Jā, slikti, bet dzird. Apmēram divu nedēļu laikā dzirde būs jau laba, pilnībā tā atjaunosies mēneša laikā. Būs austiņās jāpapilina zāles un jāatbrauc uz atkārtotu pārbaudi pie mums pēc divām nedēļām.

–          Paldies, dakter!

–          Nav par ko, varat doties atpakaļ uz nodaļu, sapratu, ka šodien jūs raksta ārā.

Diāna cieši apskāva dēlu, acīs mirdzēja asaras, tik šoreiz tās bija no prieka. Leo apskāva viņus abus un atvadījās no ārsta. Medmāsas pavadībā viņi visi devās atpakaļ uz nodaļu, lai saņemtu izrakstu no slimnīcas un dotos mājup.

Spīdēja saule, cilvēki steidzīgi devās pa ielām, gaisā virmoja ziedu smarža no līdzās esošās dobes, kokos čivināja putni, nekas nebija mainījies, viss ritēja savu dzīvi. Diāna ieelpoja gaisu, pasmaidīja pretimnācējiem, tiem, kam nebija ne jausmas, kādēļ šī diena bija tik skaista.

–          Leo, tas ir tik lieliski, Roberts būs vesels, pēc 2 stundām satikšu Sandi. Kā es pēc viņa esmu noilgojusies! Tikai tagad es saprotu, cik vērta ir dzīve un kas ir vissvarīgākais tajā. Paldies Dievam, ka izglāba manu dēliņu, paldies tev, ka lūdzi par mums un biji man līdzās visu šo laiku.

–          Tam tak ir domāti draugi.

Leonīds, nesot mazo puiku uz rokām, gāja līdzās Diānai, viņš bija nolēmis viņus aizvest ar mašīnu uz Ogri, lai viņiem nebūtu jāmokās sabiedriskajā transportā.

–          Man tev ir jaunumi, ko pastāstīt.

–          Interesanti, stāsti!

–          Diān, man piedāvā uzstāties debatēs seminārā, kurš notiks Polijā, pēc 4 dienām.

–          Super, par kādu tēmu debates?

–          „Kristietības popularizēšana jauniešu vidū”

–          Hmm, tēma nopietna. Jau ko teikt esi sagatavojis?

–          Jā, bet ir kāda problēma.

–          Kas pa lietu?

–          Šis piedāvājums braukt uz semināru ir ļoti svarīgs priekš manis, un necerēju, ka tikšu uzaicināts, tādēļ laist to garām nebūtu prātīgi.

–          Tomēr ir kas traucē?

–          Jā, man jāvada pārgājiens bērniem gar Gauju ar teltīm 2 dienu garumā, tas ir sestdien un svētdien, bet kā saproti, svētdien ir tas seminārs Polijā.

–          Atrodi kādu, kas varētu tevi aizstāt ar pārgājiena vadīšanu.

–          Tas nav tik vienkārši, es tā sapriecājos par semināru, ka aizmirsu šo pārgājienu, ir jāatrod kopā 4 pieaugušie, kas būtu ar mieru, neprasot samaksu, brīvprātīgi šo darbiņu padarīt. Atradu vienu meiteni un puisi, vajag vēl vienu pāri.

Leonīds uz brīdi pārtrauca stāstījumu, viņi bija nonākuši līdz mašīnai.

–           Turpini!

Diāna paņēmusi Robertu klēpī, iesēdās mašīnā ar interesi mudināja Leo turpināt stāstīt.

–          Nu tad, lūk.

Prātīgi izbraucis no stāvvietas viņš turpināja.

–          Redzi, neviens negrib divas dienas pavadīt ar bērniem, neko par to nesaņemot pretī. Es jau ar pēdējā brīdī tikai sāku meklēt vajadzīgos cilvēkus. Gribēju jautāt, varbūt tu varētu man palīdzēt. Sandi var ņemt līdzi, bērni tik būtu par viņu 2 gadus vecāki, Robertiņu, pieskatītu mana mamma, es ar viņu runāju par šo lietu, viņa ar lielāko prieku to darītu.

–          Tava mamma dzīvo dziļi Latgalē.

–          Viņu es atvestu uz Rīgu.

–          Tu man esi daudz palīdzējis, tagad ir mana kārta izpalīdzēt. Es piekrītu šai pasākumā piedalīties. Robertu, domāju, ka neatteiksies Oļegs pieskatīt, galu galā, viņš man solīja piešķirt 2 brīvdienas par to, ka lauza norunu sakarā ar slimnīcu. Tā ka nemocīsim tavu mammu. Pacentīšos atrast tad vēl vienu vīriešu kārtas pārstāvi, kas palīdzētu.

–          Diān, tu esi vienreizēja – paldies. Tad visus vadības grožus es uzticēšu tev, zinu, ka varu uz tevi paļauties.

–          Nu, nezinu, tu domā, ka es tikšu galā?

–          Es par to nešaubos.

–          Tagad izstāsti visos sīkumos, kas tas par pārgājienu, kas par bērniem, kāds maršruts, kas man viņiem jārāda, jāmāca, jāstāsta, kur ņemt inventāru – to paši gādājam, vai tiks kaut kur izsniegts? Un tas vēl viens cilvēks ir obligāti jābūt vīriešu kārtas pārstāvim? Jā un cik bērni?

–          Oi, cik daudz jautājumu uzreiz.

Leonīds sāka smieties.

–          Es vakarā nosūtīšu tev pārgājiena plānu, kartes, darāmo uzdevumu sarakstu. Īsumā atbildēšu uz taviem jautājumiem. Bērni ir no trūcīgām ģimenēm, visi apmeklē Siguldas draudzi, kopā 6 meitenes un 3 zēni, visi ir 9 un 10 gadus veci. Galvenais uzdevums ir rādīt, stāstīt un mācīt par dabu, par drošību pārgājienos, pirmās palīdzības sniegšanu, iemācīt uzcelt teltis, iekurt ugunskuru, īpaši mācot par drošību šai sakarā, vakarā Bībeles stāstu lasīšana un pārrunāšana. Tev palīdzēs meitene, kas ir psiholoģe, puisis, kurš ir topošais sporta skolotājs. Jā un vajag kādu vīrieša cilvēka vēl, lai vieglāk ar visu tikt galā, jo nest ar būs gana daudz ko.

–          Skaidrs, tad sanāk, ka man jāmeklē kāds ar psiholoģisko izglītību vai pedagogs?

–          Nav obligāti, pietiks ar jums trim, kam zināšanas par bērnu skološanu, būs labi, ja vēl nezināmā persona būs ar augstu atbildības sajūtu un kam patīk bērni.

–          Paldies, ka man tik ļoti uzticies! Apsolu visu paveikt pēc iespējas labāk. Tik gribētu gan iepazīties ar tiem, kas piedalīsies šai pārgājiena. Tas ir iespējams?

–          Tu domā pieaugušos? To varētu nokārtot uz ceturtdienu. Ko saki, ja tikšanās būtu Ogrē, kafejnīcā „Niko”?

–          Priekš manis pašā laikā! Šonedēļ es vēl darbā neatgriežos, tā, ka man der jebkurš laiks, puikas uz tikšanos paņemšu līdzi. Jau šodien pat ķeršos pie meklējumiem pēc ceturtās personas.

Izrādījās atrast cilvēku šim pārgājienam bija neiespējami, neviens pats nepiekrita bez maksas piedalīties šādā pasākumā. Diāna bezcerīgi skatījās savus kontaktus, te draugiem.lv, te fotoblog.lv, atvērusi inboxā savu e-pastu jau nez kuru reizi, pārskatīja visus kontaktus arī šeit. Peles kursors apstājās pie „Aleksandrs”.

„Viņam tā kā neērti piedāvāt. Bet, ja tieši viņš man neatteiks, tomēr tai pat laikā, kāpēc, lai piekristu? Ai, aizsūtīšu viņam piedāvājumu, ja atteiks, tad atteiks, sliktāk nevienam no tā nekļūs”.

 

Dalīties.

Atstāt Ziņu