Vārda dienu svin: Ignats, Virgīnija

Īres līgums. 6.daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

-9-

Lija lietus. Šķita debesis raudāja līdz ar Diānu, viss sajaucās kopā vienā pelēkā masā, pazuda krāsas, skaņas, bija tikai mērķis nokļūt līdz Vienības gatvei, kur neiroķirurģijas nodaļā gulēja Roberts. Tramvajs kustējās tik lēni, ka Diāna vēlējās kaut būtu labāk ņēmusi taksi vai kājām skrējusi, beidzot pienāca vajadzīgā pietura, ignorējot lietu, peļķes un jebkādus ceļa satiksmes noteikumus, viņa skrēja uz slimnīcu. Pajautājusi uzņemšanā pareizo ceļu uz 5. nodaļu, Diāna jau grasījās nekavējoties doties turp, kad viņu atpakaļ atsauca viena no darbiniecēm.

– Jums jānopērk bahilas, bez tām iekšā nodaļā netiksiet.

Viņa ar roku norādīja uz automātu, kur mazās bumbiņās bija iekšā kaut kas zils. Diāna apjukusi raudzījās uz aparātu.

– Ēm,  kā to lietot?

– Jāiemet, te 20 santīmi un iekšā bumbiņā ir viens bahilu pāris, darba laikā tās var nopirkt arī pie garderobistes, tad sanāk lētāk.

Diāna steidzīgi meklēja pa kabatām santīmus, rokas uztraukumā trīcēja, monētas izkrita uz grīdas, pie sevis klusām nolamājoties par neveiklību, viņa visbeidzot dabūja rokā bahilas un skriešus devās uz liftu. „Kurš stāvs bija? Ā, pareizi, septītais.”

Atverot 2.palātas durvis sirds sažņaudzās. Gultiņa, kā ierasts bērnu slimnīcās un nodaļās, bija ar restēm, nolaižamu un paceļamu malu – izskatījās pēc metāla krātiņa, kurā pie sistēmas gulēja Roberts, ap kaklu bija šina, pats zēns bāls nekustīgs gulēja, bija dzirdama tikai regulāra smaga elpošana.

– Ko saka ārsti?

Diāna klusām jautāja Oļegam, kurš sēdēja krēslā līdzās dēla gultiņai.

– Neko nesaka, Diān, man bail, ka ar mazo nebūs labi, es sev nekad to nepiedošu, ja viņš neatveseļosies. Tā bija mana vaina, ka viņš nokrita no tā slidkalniņa, es viņu nepieturēju, novērsos uz mirkli.

Oļega balss aizlūza, bija jūtams, ka viņš centās noturēties lai neraudātu. Diāna cieši apķēra dzīvesbiedru.

–  Nerunā tā, Robertiņš atlabs, būs vesels un šo visu atcerēsimies kā ļaunu murgu, kas palicis pagātnē. Nevaino sevi, tas bija nelaimes gadījums, tu neesi vainīgs.

Viņa centās uzmundrināt vīrieti, lai gan pati neticēja saviem vārdiem, klusībā dusmojoties, ka viņš ir vainīgs pie notikušā, bet tai pat laikā centās saņemties un pieņemt, ka tas tomēr bija nelaimes gadījums. Redzot, cik ļoti Oļegs pārdzīvo, viņa saņēma visus spēkus, lai atbalstītu dzīvesbiedru, kaut arī pašai tas bija vajadzīgs tik pat daudz.

– Brauc mājās, izgulies, atpūties, nomierinies. Viss būs kārtībā, mums tam jātic, savādāk nemaz būt nedrīkst!

Oļegs pateicīgi uzlūkoja savu sievieti, viņš patiešām no visa bija pārguris, bet vainas apziņa mocīja.

– Lai tev vienai nevajadzētu visu laiku pavadīt slimnīcā, mēs šoreiz mainīsimies, vienu diennakti tu dežūrēsi otru es, tā varēsim gan Sandi pieskatīt, gan Robertu pienācīgi apkopt un paši atpūtīsimies no slimnīcas.

Diāna jutās pārsteigta, nekad viņas dzīvesbiedrs nebija izrādījis vēlmi ar bērnu pavadīt slimnīcā, līdz šim puika angīnas un Rota vīrusa dēļ jau bija gulējis Ogres slimnīcā, tās reizes Oļegs ar nepatiku nāca pat ciemos, jo necieta slimnīcas, bet te, pats piedāvāja.

–  Tas nav obligāti, Sandi kamēr būsi darbā pieskatīs Agnese, viņai šonedēļ brīvs, pēc  tam skatīsimies kā tālāk. Es zinu, ka tev nepatīk slimnīcas.

–  Nē, pirmkārt, es nespēšu strādāt zinot, ka mans dēls ir tādā stāvoklī slimnīcā, otrkārt, ja nebūtu manis, viņš te neatrastos. Tāpēc es negribu, ka tikai tu te mokies.

–  Kādas te mokas?

–   Viņš nedrīkst celties, obligāti jāatrodas tikai guļus stāvoklī. Tādēļ mums būs ko pamocīties.

–  Nemaz nedrīkst celties, uz rokām ar nevar ņemt?

–  Nē, viņam esot tikai jāguļ.

– Ak, Dievs, kā to paveikt, zēns tak nesapratīs un gribēs celties!

Diāna ar rokām satvēra galvu un apsēdās blakus esošajā gultā, kura bija paredzēta tam, kurš pieskata bērnu. Palātā ienāca ārsts.

– Mamma atbraukusi? Kurš no jums kops bērnu slimnīcā?

– Mēs abi, mainīsimies.

–  Labi, bet dokumentos būs jāieraksta viens no jums, to tad ar medmāsu sarunāsiet pēc tam.

– Kas ir ar puiku?

Diāna nepacietīgi jautāja.

– Stāvoklis ir smags, bet ja kārtīgi visu izpildīsiet un bērniņš pats gribēs atveseļoties, varētu būt, ka paliekošas sekas nebūs. Redziet, viņam ir atvērts galvaskausa pamatnes lūzums, smadzeņu satricinājums, un savainotas bungādiņas abām ausīm, cik nopietni tas ir, to jums rīt pēc apskates noteiks lors. Dosim, zāles smadzeņu darbības normalizēšanai, un antibiotikas, jo tā kā lūzums ir atvērts, tur viegli var iekļūt infekcija un tad sekas var būt pat letālas, tādēļ tās izrakstām tādos gadījumos uzreiz, bērniņam vajadzīgs miers un 10 dienas jāatrodas tikai guļus stāvoklī.

– Dakter, bet viņš tak atveseļosies pilnībā?

– Lai arī stāvoklis ir smags, cerības ir lielas, ka viss būs labi, tik maziem bērniem atveseļošanās parasti norit ātrāk un vieglāk kā pieaugušajiem un lielākiem bērniem.

– Bet ar austiņām, kas ar dzirdi?

– To pateiks rīt lors. Cerēsim uz labāko.

Ārsts pārbaudīja puikas sirdsdarbību, noglāstīja viņam matus un devās prom, tai brīdī ienāca medmāsa ar līgumu, kamēr Diāna to aizpildīja, viņa bērnam ielaida vēnā zāles, pārbaudīja šinu un uzlika jaunu pudeli sistēmai.

Oļegs aizbrauca mājās, bet Diāna palika. Sēdēja uz krēsla, raudzījās kā pil sistēma, klausījās zēna elpā. Sadzirdējusi knosīšanos sev aiz muguras, viņa tikai tagad ievēroja, ka palātā bija vēl viens bērniņš, viņa galviņa bija apsaitēta un arī viņš gulēja tādā pat gultiņā kā Roberts, pie gultiņas stāvēja zīmīte „Ivars Rieksts, 3 gadi, galvaskausa lūzums”. „Nabaga puika,” pie sevis nodomāja Diāna, ar acīm meklēdama, vai arī pie Roberta gultiņas stāv šāda zīmīte ar bērna diagnozi un datiem. Jā, bija. „Cik tas biedējoši skan – galvaskausa pamatnes atvērts lūzums, smadzeņu satricinājums”. Ārā jau bija krietna tumsa, vēl aizvien lija, lietus lāses atsitās pret palātas logu, viņa sēdēja uz krēsla līdzās dēlam un klusi skaitīja lūgšanu. Telefonā iedegās gaisma, viņa pievērsa tam skatu.

 „Kas tik vēlu man sūta īsziņas?”. Viņa pārsteigti lasīja: “Nevaru aizmigt un domāju par Tevi, jūtu, ka kaut kas ir noticis. Dod ziņu! Leonīds”. „Leo, mīļais draugs, tava nojauta kā vienmēr ir pareiza”, Diāna skumji domāja, kad rakstīja draugam atbildi, par to kas atgadījies. Tūlīt jau bija atbilde:

“Kura nodaļa? Palāta? Rīt būšu ciemos.”

„5. Nodaļa 2. Palāta. Gaidīšu.”

„Viss būs labi, tici man, Dievs mazajam palīdzēs atlabt. Paļaujies uz debesīm, tās Tevi nepametīs, jā, un klausi ārstus. Esi stipra. Atceries, Tu neesi viena šais sāpēs!”

Pulkstenis rādīja pāri pusnaktij, pēc pēdējās Leonīda īsziņas bija palicis tik viegli ap sirdi, pārņēma sajūta, ka kāds būtu viņu mierinoši apskāvis.

Rīts slimnīcā iesākās pirms septiņiem, medmāsiņas ik pa pusstundai ienāca apraudzīt abus bērnus, kas atradās palātā. Diāna jutās nogurusi, bet pacietīgi pildīja ārsta norādījumus un neļāva Robertam celties, izlikās nedzirdam puikas žēlo „opā”. Viņai nežēlīgi sāpēja, kad puika stiepa pretī rociņas un raudādams lūdzās klēpī, glāstot puiku, rādot grāmatiņas, rotaļlietas, izdevās noturēt viņu guļus.

– Labdien, kurš ir Roberts Krumovics?

Diāna pavērās uz durvju pusi, tur stāvēja gados jauns vīrietis baltā halātā un melnu kvadrātveida somu vienā rokā, Roberta medicīnas karti otrā.

– Šis zēns.

Diāna norādīja ar roku uz savu dēlu.

– Esmu lors. Pastāstiet, kā atgadījās nelaime!

Diāna ar mokām izstāstīja visu kā notika. Ārsts apskatīja bērna kaklu, degunu un tad pievērsās ausīm.

– Viss būtu normāli ar kaklu, deguna gļotāda pietūkusi, bet tā var būt pie tādām traumām. Ausu ejas ir pilnas ar asinīm, kad tās attīrīsies, apmēram 7 dienu laikā, tad skatīsimies.

– Zēna ārsts teica, ka var būt problēmas ar dzirdi.

–  Par agru ko spriest, tagad viņa dzirde ir ļoti vāja, kā būs tālāk nevaru teikt, viss atkarīgs no tā cik ļoti cietušas bungplēvītes un to noteikt varēs, kad attīrīsies ausu ejas, ar varu tīrīt nedrīkst, tas tik visu padarīs sliktāk. Tagad galvenais ir panākt, lai bez komplikācijām sadzīst lūzums.

– Labdien!

Pa durvīm ienāca Leo, Diāna izbrīnīti raudzījās draugā. Tumšās auduma bikses, melnās kurpes un melnais krekls bija ierasts šī vīrieša apģērbs, bet baltā apkaklīte, kādas parasti bija katoļu mācītājiem radīja šoku.

– Labdien! Esmu apskati beidzis, ārstējaties, pēc 3 dienām atnākšu Robertu apraudzīt atkal.

Ārsts atvadījās un atstāja palātu. Leo, piegāja pie gultiņas noglāstīja puiku un pasniedza viņam rociņās spēļu mikrofonu, kuram nospiežot pogas atskanēja skaņa un mirgoja gaismiņas.

– Sveiks! Kas tev tas ap kaklu? Tu ko, esi mācītājs?

–  Čau! Jā, bet es tak to tev biju teicis, tik liekas, ka man nenoticēji.

Leo pasmējās, apskāva Diānu sasveicinoties.

– Es domāju, ka esi skolotājs, jo biji izteicies, ka māci cilvēkus.

– Tā jau ir, savā ziņā. Labāk stāsti, kā ar Robertiņu!

Viņa bija pateicīga debesīm par tik labu draugu, kurš spēja atrast īstos vārdus, lai viņu nomierinātu un uzmundrinātu.

***

Dienas ritēja lēni un smagi, puika pēc pāris dienām sāka justies fiziski labāk, līdz ar to noturēt viņu guļus bija daudz grūtāk, bet ne Oļegs, ne Diāna nepadevās, stingri pieturējās pie ārsta norādījumiem. Sievietē bija daudz enerģijas, spēcīga ticība labajam, viņa atbalstīja savu dzīvesbiedru, kurš, jūtot, ka netiek vainots un ka mazais izķepurosies, jutās daudz labāk. Sestajā dienā, kad Diāna no rīta gaidīja ierodamies Oļegu, lai viņu nomainītu, viņš tā arī neatbrauca, pēcpusdienā viņa neizturēja un piezvanīja dzīvesbiedram.

– Sveiks! Kur esi pazudis?

– Piedod, es tagad spēlēju datoru, saproti, nevaru draugus pamest tagad, mums te reids.

– Kas? Kāds reids?

– Spēlē, nu tu tak zini.

– Ai, labi, dari kā gribi. Tad tu šodien nebūsi?

– Būšu rīt, Robertam tak ir jau labāk, nav jēgas tērēt naudu ceļam. Zinu, ka tiksi galā bez manis, mēs ar Sandi pa māju labāk kopā ko padarīsim.

– Tu gribēji teikt, ka spēlēsi datoru, bet Sandis skatīsies multenes.

– Nedusmojies, tiekamies rīt! Čau, man nav vairs laika runāt.

Diāna bija dusmīga, ne tik daudz par to, ka Oļegs izlēma nebraukt, bet, ka kārtējo reizi neturēja norunu, pie tam tik muļķīga iemesla dēļ, kā došanās pret ienaidnieku online spēlē kopā ar citiem spēlētājiem.

Palātā kārtējā vizītē ienāca lors, lai pārbaudītu puikas austiņas.

– Otrdien būs jau 10. diena, kopš būsiet šeit?

– Jā.

– Tad Robertam dzirdi pārbaudīsim ar aparatūru, bet šodien sarīkosim nelielu dzirdes pārbaudes testu.

To pateicis ārsts izvilka puikam neredzot no kabatas grabulīti un pakratīja to pie zēna labās auss, nebija nekādas reakcijas, to pašu atkārtoja pie kreisās, tas pats, puika tik skatījās uz ārstu un ar rociņu mēģināja satvert balto halātu.

– Viņš nedzird?

Diāna raugoties ārstā drūmi jautāja. Viņa jau pirms tam bija piefiksējusi, ka zēns uz skaņām nereaģē un bija pasācis daudz skaļāk runāt savā valodiņā.

– Otrdien pārbaudīsim uz aparatūras, tad varēšu precīzāk visu pateikt, iespējams, ka dzirdes zudums ir īslaicīgs savainoto bungādiņu dēļ.

– Tātad nedzird?

Diāna uzstājīgāk uzdeva jautājumu.

– Jā, nedzird gan, bet kā jau teicu, tas var būt pārejoši, uz to arī cerēsim.

Kad ārsts jau bija atstājis palātu, viņa gribēja kliegt no tā, ka nespēja neko darīt, lai dēlam palīdzētu. „Ko mans bērns ir nodarījis šai pasaulei, ka tā ir jācieš. Par kādiem grēkiem, Dievs, tu viņu sodi?”

-10-

Jūras viļņi rāmi sitās pret viņa kājām, lēniem soļiem gar pašu krastu Aleksandrs gāja pēc savām drēbēm. Viņam tā jau bija tradīcija, katru vakaru pēc darba braukt nopeldēties uz jūru, lai arī ūdens bija visai auksts, viņu tas neatturēja no peldes. Pretī viņam kāda sieviete gar krastu brauca ar velosipēdu. „Labs atpūtas veids, tā braukt gar jūru ar riteni, būs man ar tā jādara”. 

–  Ai!

Iekliedzās braucēja un pārkrita pāri velosipēda stūrei, spēcīgi ar seju un rokām piezemējoties pludmales smiltīs. Viņa nebija pamanījusi zemē slīpi iesprausto koka zaru, tā gals bija trāpījies velosipēda priekšējā riteņa spieķos.

Aleksandrs redzēdams neveiksmīgo kritienu piegāja klāt.

– Viss kārtībā? Varu kā palīdzēt?

Padevis roku, lai viņai palīdzētu piecelties, ielūkojās cietējas sejā, tā šķita kaut kur redzēta.

–  Saša? Cik neveikla sanākusi mūsu atkalredzēšanās!

Sieviete tīrot seju no smiltīm, kura bija nedaudz kritiena dēļ saskrāpēta, tumši sarkani pietvīka, radot ne visai glītu skatu.

Viņš pārsteigts mēģināja atcerēties, no kurienes pazīst šo sievieti un galvenais, kas viņa ir .

– Tu laikam mani neatceries. Esmu Linda, mēs reiz tikāmies, kad vedi no Ogres mājās mani un Sergeju, es pie viņa strādāju toreiz.

–  Ak, jā, pareizi, atceros gan.

Aleksandrs kaut ko miglaini sāka atminēties. Šķiet, toreiz viņa bija devusi savu numuru viņam, tik zvanījis gan nebija.

–  Parādi, kas noticis tavam braucamajam!

Viņš cītīgi nopētīja vai nav bojājumu, kritiens ar sekām kā izrādījās bija ne tikai pašai braucējai, bet arī velosipēdam, tā priekšējam ritenim saliektie spieķi, turpinot braukšanu ātri vien izveidotu neglābjamu astotnieku. Tad paskatījies Lindai acīs, viņš iesmējās.

– Ar tādu bojājumu, labāk tālāk nebraukt! Zini, man ir ideja, tepat netālu – autostāvietā ir mana mašīna, tajā tavs braucamais ietilps iekšā un mēs varētu aizbraukt kaut kur iedzert kafiju, pēc tam tevi nogādātu mājās.

Sievietes acis iemirdzējās, tieši to viņa bija klusībā vēlējusies no dienas, kad pirmo reizi ieraudzīja šo vīrieti savas darbavietas ofisā un šī negaidītā tikšanās  pēc 2 gadiem beidzot piepildīja vēlēšanos.

– Esmu ar mieru! Tik man kaut kur derētu notīrīt seju no smiltīm ar tīru ūdeni.

– Tev blakus ir jūra! Ar to nepietiks, lai noskalotos?

Aleksandrs paņēma riteni, smejoties atbildēja. Linda sajutās neveikli, klusējot noskaloja seju un abi kopā devās uz mašīnu, pārrunājot jaunākos notikumus darbā. „Es zinu, ka viņai patīku, kāpēc, lai nevarētu veidot attiecības ar Lindu, ir laiks, beidzot domāt par nākotni un mēģināt, veidot jaunu ģimeni”.

– Es tevi garlaikoju?

Linda ievaicājās, kad pamanīja, ka sarunas biedrs nemaz viņā neklausās, bet domās ir kur citur.

– Nē, protams, ka ne. Redz kur mana mašīna!

Atvēris durvis Lindai, viņš ielaida viņu mašīnā un aizgāja velosipēdu ievietot automašīnā.

– Uzgaidi pāris minūtes, es tūlīt atgriezīšos!

Viņš aizverot bagāžnieku uzsauca.

– Lūdzu!

Linda samulsa, kautrīgi paskatījās vīrieša acīs, kurš sirsnīgi smaidīdams, laipni sniedza viņai saldējumu. Neviens nekad viņas dzīvē nebija izturējies tik mīļi, viss likās kā sapnī, no kura negribās pamosties.

Viss vakars Aleksandram bija aizritējis Lindas sabiedrībā, viņa bija parasta sieviete, bez īpašām rakstura iezīmēm vai talantiem, kura alka pēc rāmas un sirsnīgas ģimenes dzīves, to arī viņš pats vēlējās, kā noskaidrojās no sarunām viņiem bija līdzīgas gaumes gan attiecībā uz mūziku, gan brīvā laika pavadīšanu.

 „Mums ir daudz kas kopīgs, man ir jāuzsāk attiecības ar šo sievieti, kas zin, varbūt sanāks kas nopietns, es tak nevaru mūžīgi būt viens, beidzot jāsaņemas un jādzīvo tālāk. Rīt ir pirmdiena, jāpiezvana Lindai un jāsarunā tikšanās pēc darba,” jau esot mājās, viņš sēžot pie sava darba galda, nolēma, „Bet vispirms jāpiezvana īrniekam, jāsarunā, kad varu iebraukt pēc naudas”.

 

Dalīties.

Atstāt Ziņu