-8-
Tirgus jau no paša agra rīta bija pārpildīts, visi steidzās pirkt ziedus, ļaužu sejās atspoguļojās priecīgs satraukums. Bija pēdējā skolas diena, tūlīt skolniekiem sāksies vasaras brīvlaiks. Diāna lēni gāja gar ziedu pārdevējām, te apstājoties pie vienas, te pie otras tirgotājas, viņa nespēja izlemt. Gribēja saviem skolniekiem pasniegt visskaistākos ziedus. Pēc jaunākā dēla piedzimšanas, drīz vien bija atgriezusies darbā un lai būtu tuvāk Sandim, papildus reizi nedēļā viņa grupiņai pasniedza angļu valodu, pusotrs gads, kopš pirmo reizi iesāka nodarbības, bija aizritējis, šie 9 bērni, kas apmeklēja angļu valodu, bija kļuvuši sirdij tuvi, sirds sāpīgi iesmeldzās, jo saprata, ka nu būs jāšķiras. Viņa atminējās pirmo dienu, kad bērni ziņkārīgi raudzījās, nekustīgi sēžot pie galda, toreiz viņa, lai mazie justos brīvāk, lika visiem apsēsties uz spēļu paklāja aplī un draudzīgi vienkārši 30 minūtes runājās un pavisam nemanot, bērniem bija iemācījusi angliski sasveicināties un nosaukt savu vārdu.
– Man, lūdzu, 9 gerberas, pašas skaistākās!
Tirgotāja, uzmanīgi no vāzes izņēma ziedus, katru parādot pircējai, kura ar galvas mājienu atzina tos par labiem esam.
Samaksājusi par ziediem viņa devās atpakaļ uz mājām. Sandis jau bija dārziņā, gatavojās koncertam. Roberts vēl gulēja, Oļegs spēlēja no iepriekšējās dienas iesākto spēli, viņam piektdienas bija brīvas, kopš krīzes sākuma viņa darba vieta bija viena no pirmajām, kas samazināja darba dienu skaitu darbiniekiem, lai izvairītos no to atlaišanas, diemžēl no algu samazināšanas tas neglāba. Diānai gan darbadienas bija kā parasti, toties alga tika samazināta līdz pat 45%, toties viņa daudz piestrādāja privāti fotografējot, līdz ar to galus savilkt kopā varēja un Sanda izlaidumu bērnudārzā varēja atļauties nosvinēt godam, bija pat atlikta nauda, lai visi kopīgi nākamajā dienā varētu aizbraukt uz Zoodārzu un pastaigāties pa Mežaparku.
Vēl pēdējo reizi pirms izlaiduma Diāna saviem skolniekiem lika izmēģināt teātra uzvedumu, kas bija paredzēts kā pārsteigums vecākiem. Ikviens lieliski noskaitīja savu tekstu angliski, beigās jautri smejoties par to, kā liks vecākiem dziesmas pavadījumā vingrot. Grupas audzinātāja sauca visus kopā, viņai bija laiks iet prom uz zāli, kur jau pulcējās vecāki un ciemiņi.
– Viss būs labi, galvenais runājiet droši un skaļi!
Viņa vēl tik uzsauca, bet liekas, ka šie vārdi bija vairāk domāti pašai kā bērniem.
Dziesmas, dejas, dzejoļi, uzvedums angļu valodā, apsveikumi. Diānas acīs bija asaras, balss aizlūza, kad bija jāuzrunā bērni un vecāki, bet, kad visbeidzot tika sniegti ziedi mazajiem bērnudārza beidzējiem, viņa ļāva vaļu asarām stingri apskaujot savu puiku ausī iečukstot, „Tu, mans lielais dēliņ, pa kuru laiku paspēji izaugt, man pat atļauju neprasīji”. Zēns smējās, atraisījās no apskāviena.
– Mammu, nenospied mani!
Visi tika aicināti fotografēties un pēc tam uz grupām pie svētku mielasta.
– Mammu, kāpēc tētis neatnāca?
Sandis mazliet sarūgtināts jautāja, kad roku rokā viņi gāja uz grupiņu. Pa šiem gadiem, ko viņi dzīvoja kopā ar Oļegu, puika bija audžutēvu iesaucis par tēti, neviens pat tā īsti nebija to mācījis vai licis darīt.
– Viņš pieskata Robertu.
– Bet Robertu tak varēja paņemt līdzi.
– Viņš būtu raudājis, vai darījis blēņas, tu tak zini cik palaidnīgs var būt tavs brālis.
Kā lai bērnam paskaidro, ka cilvēks, kuru viņš uzskata par tēti, nemaz negribēja nākt, uzskatot šo notikumu par nenozīmīgu. Kļuva skumīgi, viņa apzinājās, ka Sandi, Oļegs tā pa īstam nemaz nav pieņēmis vēl aizvien, tas sāpēja. Zvanīja telefons, ekrānā mirgoja vārds „Leo”.
– Čau!
– Sveika lielā dēla mamma, dod man iespēju parunāt ar to puisi, kurš ir bez piecām minūtēm jau skolnieks!
Viņa padeva smiedamies klausuli dēlam. Viņš ar Leo bija vairākas reizes runājis caur skype, tādēļ zināja, ka tas ir mammas labākais draugs.
– Čau, Leo!
Diāna smaidīja raugoties, kā puika priecājas par apsveikumiem, kurus izteica Leo. Brauciens uz Latgali pirms turpat 2 gadiem bija devis viņai šo lielisko cilvēku, lai arī tikties sanāca ļoti reti, viņi varēja līdz pat vēlai naktij runāt caur skype par visdažādākajām lietām, uzticot viņam vislielākās šaubas, sāpes, priekus, sajūsmu – visu.
– Mammu, Leo prasa, kad mēs brauksim ciemos pie viņa?
– Pasaki, ka parīt.
– Mamma, teica, ka parīt brauksim. Jā, es gribu. Labi, es viņai pateikšu. Robertu varēsim ņemt līdzi? Super! Tev ar jauku dienu!
Diāna, aizdomīgi paskatījās uz puiku.
– Kas tev man ir jāpasaka un uz kurieni ir jāņem Roberts?
– Leo teica, lai mēs svētdien noteikti aizejam uz baznīcu un viņš mūs pēc Dievkalpojuma satikšot, tad kopā padzersim tēju ar gardām kūkām un padauzīsimies, un Robertu obligāti jāņem līdzi.
– Kā ta bez Roberta!
Mājās puiku gaidīja torte un dāvana – liela mašīna vadāma ar pulti.
– Te man ir vēl viena dāvana, ņem lasi!
Diāna dēlam pasniedza papīra lapu uz kuras bija drukātiem burtiem uzrakstīts teksts. Sandis to paņēma un sāka lasīt:
– Rīt vi-si ko-pā bra-u-ksim uz zo-o-dār-zu. Mēs brauksim uz Zoodārzu!
Zēns beidzis lasīt, skaļi iekliedzās.
– Jā!
– Visi kopā?
– Protams.
– Paklau, varbūt es palikšu mājās, pieskatīšu Robertu, bet tu tad ar Sandi brauc.
– Oļeg, nē, mēs nekur nekad kopā nebraucam, neejam, nedarām, šī ir iespēja atpūsties visai ģimenei kopā.
– Kas tā par atpūtu, kad jāpieskata šitie divi.
Viņš ar roku norādīja uz Robertu, kurš torti bija izsmērējis pa visu savu galdiņu, muti, pat matos bija redzamas tortes sastāvdaļas un tai brīdī uzmanīgi lēja sulu no krūzītes uz šķīvīša, tad norādīja uz Sandi, kurš skrēja cauri istabām, vadot ar pulti jauno mašīnu.
– Toties, šie divi ir mūsu dēliņi, un mēs viņus tādus audzinām.
– Es audzinu savādāk, tik viņi dara visu pa savam.
– Beidz, viņi ir tikai bērni un abi uzvedas atbilstoši vecumam.
Diāna paņēma savu šķīvīti un nogrieza sev tortes gabaliņu.
– Paklau, tev labāk atteikties no tās tortes.
– Kāpēc?
– Tu man apsolīji, ka nometīsi lieko svaru pēc dzemdībam, kolīdz beigsi barot Robertu ar krūti, nu jau ir pagājis pusgads no tā laika, bet tu aizvien esi resna un jāsaka kā ir – neglīta.
Diāna raudzījās sava vīrieša acīs, kā meklēdama, ka tas ir vienkārši ļauns joks.
– Tas ir arī iemesls, kādēļ mūsu attiecības ir kļuvušas vēsākas. Man vienkārši ir nepatīkami tev pieskarties.
Oļegs paņēma savu tortes gabalu kafiju un devās pie datora, vēl piebilstot;
– Padomā par to, ja negribi, ka mēs izšķiramies.
Visas skaistās emocijas saistībā ar dēla un viņas skolnieku izlaidumu pagaisa, iestājās smags rūgtums. Paņēmusi jaunāko dēlu, lai to nomazgātu no tortes, Diāna devās uz vannas istabu, mazais jautri spēlējās ar ūdeni, pat nenojaušot, ka viņa matos bez ūdens lāsēm iepil arī asaras.
– Mamm, tu raudi?
Sandis, ieskrējis vannas istabā un redzot mammas acīs asaras, jautāja.
– Nē, kaut kāds gruzis acīs trāpījās, tāpēc tās sāka asarot.
Viņa izmocīja smaidu, negribēja, ka dēlam tiktu sabojāts svētku prieks, tikai tādēļ, ka pašai ir tik smagi.
– Ejam pārbaudīt, uz ko tava jaunā mašīna spējīga!
Jau daudz priecīgākā balsī mamma aicināja un palaida vaļā nu jau tīro Robertu.
– Tik uzgaidi mirklīti, es ātri sakopšu to, ko te tavs brāļuks sacūkoja.
Diena aizritēja rotaļās ar bērniem, bija spiegšana un kliegšana no puikām, jo Robertam arī patika lielā brāļa mašīna un viņš cītīgi centās to noķert, savukārt Sandim tas nepatika, viņš baidījās, ka mazais to salauzīs. Oļegs pāris reizes aizrādīja par skaļo uzvedību, visbeidzot uzlika austiņas, lai nedzirdētu mājās notiekošo troksni.
Kad visi jau gulēja, Diāna nostājās spoguļa priekšā uz svariem. „65 kilogrami, manam augumam, kurš ir metru sešdesmit, tas ir par daudz. Es nometīšu svaru līdz 55 kilogramiem, lai ko tas man prasītu, bet ne Oļega dēļ – sevis!”.
– Sandi, celies! Braucam uz Zoodārzu!
Nākamajā rītā viņa modināja dēlu. Diena aiz loga bija saulaina un silta, kā reiz piemērota, lai dotos paredzētajā braucienā.
Zēns sajūsmā kliedza vienā lēcienā bija no gultas ārā un sāka vilk drēbes, ko mamma bija nolikusi viņam.
– Diān, varbūt tiešām es palieku mājās?
– Kā gribi. Robertu gan ņemšu līdzi.
– Tu dusmojies uz mani par vakardienu? Piedod, vajadzēja izteikties savādāk, bet tev tak pašai nepatīk savs izskats, zinu, ka saņemsies un tiksi ar to galā.
– Es nedusmojos.
– Tikai nevajag. Labi, brauksim visi kopā.
– Nopietni, tas nav vajadzīgs, ja nevēlies, paliec mājās.
– Es gribu braukt, sen neesmu redzējis ziloni.
– Tur nemaz nav ziloņa, jau sen.
– Ja? Nu tad uz pērtiķiem jāapskatās, varbūt ko radniecīgu saskatīšu.
Diāna pasmējās.
– Tā jau ir labāk. Piedod, par vakardienu.
Oļegs viņu apķēra un noskūpstīja.
– Labi.
To pateikusi, tomēr vieglāk nekļuva, bet bojāt dienu negribējās, ne sev, ne bērniem.
Zoodārzā mazie ar sajūsmu raudzījās uz katru dzīvnieku, Roberts īpašu sajūsmu izrādīja par lielajiem zvēriem, savukārt Sandi ar grūtībām varēja dabūt prom no surikātu aploka.
– Nu, ko, zvērus esam apskatījuši tagad dodamies kaut kur apēst maizītes ar tēju un tad ejam uz spēļu laukumu, tepat Mežaparkā.
Diāna kārtojot fotoaparātu somā, klāstīja turpmākos plānus. Ziņa par iespēju paēst iepriecināja Oļegu un Sandi, atraduši tīkamu vietiņu uz viena no daudzajiem soliņiem, turpat netālu no bērnu laukuma visi paēda, atskaitot Diānu.
– Kāpēc tu neēd?
– Es brokastis kārtīgi paēdu, tagad galīgi negribas.
– Nu, labi, mums ar Sandi un Robertu būs vairāk.
Oļegs pasmējās, pat nenojaušot, ka Diāna viņam sameloja.
Sandis aizskrēja pa priekšu vecākiem uz rotaļlaukumu, kolīdz tas tika atļauts.
– Es te nekad nebiju bijis, jāsaka, ka nekas īpašs.
Novērtēdams bērnu laukuma lielumu un atrakciju daudzumu, teica Oļegs.
– Tā kā esmu redzējusi Ventspils abas bērnu pilsētiņas, tad patiešām te nekā īpaša nav, bet bērniem patīk un tas ir galvenais.
– Paturi somu, iešu Robertu pa slidkalniņu nolaist lejā.
– Labi, es pafotografēšu pa to laiku Sandi un tad arī jūs.
Bērnu smiekli, vecāku runas, mašīnu trokšņi tālumā, koku šalkoņa, putni, visas šīs skaņās sajaucās kopā, viņa ļāvās šai atmosfērai, fotografēja Sandi, bet tad kliedziens no aizmugures, lika uz brīdi atrauties no nodarbes. Visi fona trokšņi pagaisa un viņa dzirdēja tikai Roberta kliegšanu, cauri tai izskanēja Oļega sauciens;
– Diān, Roberts nokrita!
Izlauzusies caur cilvēku pūlim, kas raudzījās uz jauno tēvu, kurš bāls rokās turēja raudošo bērnu.
– Kas noti… ?
Viņa palika pusvārdā, ieraudzīja, ka pa zēna ausi aumaļām plūst asinis, instinktīvi rāva telefonu no kabatas un zvanīja ātrajai palīdzībai. Viņa paņēma zēnu savās rokās, centās mierināt, tai pat laikā nekustinot, jo baidījās, ka kaut ko var nodarīt vēl ļaunāk. Kāds kaut ko jautāja, kāds sniedza ūdeni, kabatas lakatiņus, bērni ziņkāri prasīja, kas mazajam noticis, viņa neko no tā nejuta, nedzirdēja, kā vien sava mazā dēla raudas. Pēc 10 minūtēm bija klāt jau katastrofu medicīnas centra ātrā palīdzība. Roberts tika uzlikts uz nestuvēm, ar siksnām piesprādzēts pie tām, uzlikta skābekļa maska.
– Paliec ar Sandi, es braukšu uz slimnīcu.
– Nē, brauksim visi kopā. Sandi!
Sandis visā notiekošā raudzījās nesakot ne vārda, zēns bija bāls, rokas trīcēja.
– Vai brālītis nomirs?
– Nē, nerunā muļķības, protams, ka nē.
Tikko valdīdama asaras runāja Diāna.
– Labāk, mammīt tiešām vediet lielāko bērniņu mājās, iedodiet ko nomierinošu, slimnīcā viņam būs tikai sliktāk. Vakarā, kad jau būs zināms, kas īsti ir noticis ar mazo, varēsiet atbraukt, atvest visu nepieciešamo – drēbes, higiēnas piederumus, kādu rotaļlietu.
Sirsnīgi runāja feldšere, tad aizvēra ciet mašīnas durvis un tā aizbrauca skaļajām sirēnām atbalsojoties visā Mežaparkā, tās vēl ilgi atbalsojās Diānas prātā.
„Kur atstāt Sandi, mammai nevaru zvanīt, viņa jau tā smagi slima, lieki uztraukumi visu tik padarīs ļaunāk. Agnesei! Viņa neatteiks.”
– Agnes, tu šodien mājās?
Diāna drebošu balsi uzsāka sarunu pa telefonu stingri pie rokas turot Sandi.
– Mīļā sirds, kas ar tavu balsi? Kas atgadījies?
– Roberts, smagi cieta krītot no bērnu slīdkalniņa ar galvu pa priekšu, vēl nezinu kas un kā, bet man bail, ka tas ir nopietni, viņu aizveda uz slimnīcu, Oļegs ir pie mazā.
– Ak mans, Dievs.
Draudzenes balss klausulē klusu noelsās.
– Gribēju tev jautāt vai varēsi pieskatīt šonakt Sandi, es gribu braukt pie Roberta uz slimnīcu.
– Protams, cikos būsi pie manis.
– Apmēram pēc stundas.
Visu ceļu braucot uz Ogri pie Agneses, Diāna mēģināja sazvanīt Oļegu, viņa telefons bija izslēgts.
Diāna stāstīja Sandim, ka ar brālīti viss būs labi, lai neuztraucoties, ka dakteri tagad viņam palīdzēs.
Agnese atbraucējus saņēma ar smaidu, draudzīgi aicinot Sandi pie datora, esot jaunu multeni dabūjusi. Iedeva puikam pie viena arī lielu paku čipsu un nosēdināja ērtajā datorkrēslā.
– Tas viņam, cerams, palīdzēs domas nobīdīt no notikušā. Viņš redzēja kā tas notika?
– Nē, bet redzēja gana daudz, lai saprastu, ka viss ir ļoti nopietni. Es tagad ieskriešu mājās pēc mantām un braukšu uz slimnīcu.
Diānas telefons sāka zvanīt, tas bija Oļegs
– Oļeg, kā ar mazo?
– Slikti, ceļā uz slimnīcu viņš zaudēja samaņu, aizveda uz reanimāciju, tagad atkal ir pie samaņas, bet stāvoklis kritisks. Vairāk neko nezinu, ārsti vēl neko nesaka. Gaidu tevi šeit, esam Vienības gatvē.
No Diānas rokām izkrita klausule, viņa stāvēja nekustīgi, pār vaigiem aumaļām ritēja asaras.
