Vārda dienu svin: Cecīlija, Cilda

Īres līgums. 4.daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Atceļā uz mājām Leonīds ar Diānu  daudz runāja par reliģiju, politiku, cilvēkiem. Iebraucot  Ogrē, viņi bija viens otru iepazinuši tik ļoti, ka droši varēja saukties par  draugiem.   

  – Man liels prieks, ka iepazināmies.

 –  Es ar priecājos, ka nenobijos doties šai tālajā ceļā, jo tad būtu zaudējusi ko ļoti vērtīgu – tevi kā draugu.

 – Mums ir sanākusi tāda sava veida iepazīšanās caur internetu.

Iesmējās Leo un turpināja runāt  tālāk.

 – Svētdien atnāc uz baznīcu Rīgā – Āgenskalnā.

– Nezinu, tu runā par katoļu baznīcu? Tu to apmeklē, ka man piedāvā turp doties?

– Kā lai saka? Jā, apmeklēju. Nopietni atnāc, varēsim tad arī parunāt pie kafijas tases, pie viena bildes atdosi, ja pagūsi ar tām tikt galā.

– Redzēs, kā sanāks, neko nesolu, bet svētdien varam tikties tāpat un bildes noteikti būs gatavas, trīs dienas man ir vairāk kā gana, lai ar darbiņu tiktu galā. Okey, man jāskrien mājās. Lai tev jauks atlikušais vakars!

– Tev ar lai svētīgs šis vakars.

Diāna lēnā solī devā uz dzīvokli, kur gaidīja Agnese ar Sandi, Oļegs bija brīdinājis, ka pārradīšoties vēlu, jo darbā daudz darāmā. Pie kāpnēm viņa sarāvās no negaidītām sāpēm vēdera lejas daļā. „Tā, nu nav labi, jo šī jau ir ceturtā reize pēdējās stundas laikā”.

– Agnese, Sandi! Esmu mājās!

– Mammu!

Priecīgs atskrēja puika un cieši viņu apķēra.

– Stāsti! Kā gāja?

Agnese, liekot vārīties virtuvē tējkannu, ziņkāri jautāja.

– Feini, Leonīds ir interesants cilvēks, ļoti gudrs, izcils psihologs, brīnišķīga humorizjūta, filozofs, laipns, iejūtīgs, reliģiozs.

– Par ko viņš strādā?

– Es jautāju, bet viņš tik pajokojās, ka par mācītāju un es neuzstāju uz atbildi, jo tai brīdī bija vienalga, tagad gan būtu interesanti uzzināt. Mmm, atkal.

Diāna dziļi ievilka elpu un lēnām izelpoja.

– Kas ? Tik nesaki, ka tu dzemdē!

Agneses sejā bija redzams pamatīgs satraukums.

– Brālītis grib dzimt?

Priecīgi iesaucās Sandis, kurš cītīgi bija klausījies pieaugušo sarunā un ēda mammas atvestās bulciņas.

– Šķiet, jā.

Ar izmocītu smaidu uz lūpām un sakostiem zobiem, atbildēja dēlam. Diāna paņēma telefonu, lai piezvanītu Oļegam.

– Čau! Oļeg, zini, šķiet es drīz dzemdēšu.

– Tu to nopietni un kā saprast „šķiet”?

– Mmm, bļin, brauc tak mājās!

Diāna nometa klausuli, pāris reizes dziļi ieelpoja. Paraudzījās Agnesē, bet draudzene jau bija aptvērusi notiekošo, jau stāvēja ar pulksteni rokā.

– Tā uzņemam laiku starp kontrakcijām. Kad bija jābrauc uz slimnīcu? Tad kad vairs tik 10 minūtes starp tām?

– Laikam, paklau, kamēr vēl ir iespēja, gribu kaut ko apēst un padzert tēju, jāieiet vēl dušā.

– Tu neesi normāla, tici man.

– Ir jau vakars, man slimnīcā neviens ēst nedos, bet spēki tak vajadzīgi.

– Ne jau par ēšanu es te runāju! Kāda duša, pēc tam, kad būsi dzemdējusi ieiesi dušā.

– Paklau, es visu dienu biju ceļā, putekļos, esmu sasvīdusi un netīra, negrasos tāda dzemdēt mazuli.

– Nu, labi, labi, tik prātīgi.

– Tu izklausies vēl kaitinošāk par manu mammu un Oļegu, tie ar tik visu laiku skandina „prātīgi, uzmanīgi”

Diāna pasmējās, devās uz dušu, norīkojot dēlu un draudzeni sataisīt pārīti desmaižu viņai.

– Pārtrauc laika skaitīšanu, sauc ātros, man nogāja ūdeņi!

No dušas atskanēja sievietes satrauktā balss. „Man ir bail, bail, ka viss nenoritēs kā nākas”, viņa ģērbjoties tīrās, ērtās drēbēs domāja, „Kur kavējas Oļegs, kāpēc viņa nav klāt tad, kad man to visvairāk vajag?”

– Diāna, es Sandi paņemšu šodien pie sevis, par to neuztraucies!

Caur durvīm sauca Agnese.

– Labi, paldies. Ātrie jau ceļā?

Iznākusi no vannasistabas jautāja Diāna un nesagaidījusi atbildi pasauca Sandi.

– Dēliņ, man tagad sākas dzemdības. Atminies kas tas ir? Mēs ar tevi runājām.

– Jā, tas nozīmē, ka brālītis ir gana izaudzis, lai spētu dzīvot ārpus tava vēdera starp mums.

– Jā, pareizi, man tagad jābrauc prom uz slimnīcu, kur dakteri palīdzēs viņam piedzimt, bet tu dosies pie Agneses. Labi?

– Es varu doties tev līdzi?

– Nē, tur nelaidīs tik mazu bērnu,  tādi ir slimnīcas noteikumi, bet kad brālītis būs piedzimis, noteikti varēsi atnākt pie mums ciemos uz slimnīcu.

– Es par tevi domāšu un ļoti uztraukšos.

– Nevajag, viss būs labi, dakteri visu izdarīs kā nākas.

Atskanēja durvju zvans, Agnese tās atvēra, ienāca ātrās palīdzības feldšere – smaidīga kundzīte vidējos  gados. Tulīt aiz viņas, smagi elsodams ieskrēja Oļegs.

– Mīļā, es ar tevi!  Kopā taisījam, kopā arī dzemdēsim!

 

-7-

Divi mēneši aizritējuši, bet vēl aizvien Aleksandrs jutās nepatīkami braucot uz Ogri pēc īres naudas, atmiņas vienmēr par pagājušo laiku no jauna atrāva vāļā sirdī iecirsto rētu. Sergejs jau bija ieteicis, lai tak īrnieki naudu pārskaita viņam uz kontu, bet viņs bija atteicies,  pats lāga nesaprot – kāpēc. Tāda kā apmātība dzīties uz vietu kur reiz bija tik laimīgs un turpat arī piedzīvojis vislielāko nodevību.

Brīdi stāvējis pie durvīm, dziļi ieelpoja un piespieda zvana pogu. Aiz durvīm izdzirda soļus, sievietas balss sauca, kur esot atslēgas. Aleksandrs pie sevis pasmējās, mūžīgā viņa problēma, jo bija ieradums aizslēdzot durvis, atslēgas kaut kur nomest.

– Labdien! Atvaino, ka tik ilgi, atslēgas nevarēju atrast.

No pārdomām iztraucēja, tīkama balss, viņš nebija Diānu redzējis, kopš tika noslēgts līgums un te nu viņa stāvēja – smaidīga, bet izskats liecināja par lielu nogurumu, viņš ievēroja, ka ir pazudis lielais vēders. „Tātad mazais ir piedzimis”, viņš  secināja.

– Labdien, vai Oļegs mājās?

Diāna apjuka, nesaprata, kādēļ Aleksandrs tik uzstājīgi vienmēr vēlējās runāt tikai ar Oļegu, tak atdot naudu un pateikt, ka viss ar dzīvokli ir kārtībā varēja arī viņa. Kaut gan iemesls varēja būt valodas barjera, lai arī viņa pārzināja krievu valodu, visai bieži tāpat runāja latviski, jo tā bija vieglāk izteikties un apkārtējie tāpat saprata teikto.

Viņa nepaguva atbildēt uz dzīvokļa saimnieka jautājumu, kad no istabas iznāca Oļegs uz rokām nesot savu dēlu.

– Sveiks! Skat, kas mums ir!

 Ar neviltotu lepnumu viņš rādīja mazuli Aleksandram, kura sejā atplauka smaids.

– Puika? Kā nosaucāt?

– Jā, dēls, vārds viņam ir Roberts.

Diāna raudzījās abos – neticami, ka divi pieauguši vīrieši ir spējīgi būt tik jūtīgi attiecībā pret mazu bērnu, ja viens sajūsmā rādīja savu atvasi otrs, atzinīgi novērtēja, neskopojoties ar komplimentiem un laba vēlējumiem, pie tam abi pilnībā piemirsa par bērna māti, kas laidusi pasaulē mazo brīnumu.

– Tu grasījies tā kā iet ārā.

Sniegdams mazuli dzīvesbiedrei,  teica Oļegs, un pievērsās Aleksandram. Kamēr vīrieši runāja savā starpā, Diāna sagatavoja mazuli pastaigai. Izgājusi kāpņu telpā jau sagatavojās ņemt ratus rokās, lai tos nonestu lejā, kad izdzirda Aleksandra balsi aiz muguras.

– Ļauj es, tev palīdzēšu!

– Labi, paldies.

Klusi, mazliet kautrīgi sieviete atbildēja. Viņš paņēmis ratus tos nonesa lejā, no malas raugoties, varētu padomāt, ka vīrietis ar to vien ikdienā nodarbojas kā nēsā bērnu ratus augšup un lejup pa kāpnēm.

– Nu, lūk, lejā esam. Dosieties pastaigā?  Vispār  jūs dzīvojat sliktā vietā, tā lāga nekur nevar aiziet , kur nebūtu mašīnu trokšņu.

Aleksandrs smejoties teica, paņēma savas mašīnas atslēgas un ar pulti atslēdza signalizāciju, auto nopīkstēja.

– Es ar mazo parasti eju uz Zilajiem kalniem pastaigāt, tur ir kluss un apkārtne tik skaista.

– Tas tak tālu no šejienes, savi 3 kilometri!

– Nav jau tik daudz.

– Drīkst es pavadīšu?

Vīrietis apjuka pats no sava jautājuma. „Ko es daru?” viņš uz sevi dusmojās un centās labot savu jautājumu, lai netiktu galīgi nepareizi saprasts

– Man turpat pie Zilajiem kalniem viens draugs dzīvo, bija doma iebraukt pie viņa, bet pastaiga jaukā kompānijā būtu tīkamāka.

„Tagad paskaidro, kāda vella pēc tu visu šito runā?” viņš domās pats sev jautāja.

Diāna palūkojās Aleksandrā, negaidītais piedāvājums viņai likās jauks.

– Man nekas nav pretī.

Pāvērsis auto pulti pret mašīnu, šoreiz lai aizslēgtu, tā nopīkstēja it kā nosodītu sava īpašnieka neizlēmību. 

Viņi abi devās prom uz Jaunogres pusi gar dzelzceļu. Starp gājējiem valdīja klusums, bija dzirdami tikai ikdienas pilsētas trokšņi, turpat netālu no viņiem kāds bezpajumtnieks ieturēja maltīti, atspiedies pret laternas stabu, ignorējot cilvēku skatienus, kas vēstīja par nosodījumu. Par spīti savam nožēlojamam dzīvesveidam viņš bija brīvs un cilvēkam jau vairāk nekā nevajag,  kā vien būt sava likteņa noteicējam.

– Kur ir tavs otrs puika, nemanījās, ka būtu mājās.

Lai pārtrauktu saspringto klusumu, kas valdīja starp viņiem, iesāka runāt Aleksandrs.

– Aizbrauca pie krustmātes, viņas vecākajam dēlam šodien dzimšanas diena, pamatīgs bērnu tusiņš tur tiek rīkots.

– Viņš darbadienās iet bērnudārza?

–  Jā.

– Viņam patīk?

– Pagaidām jā.

Atkal iestājās klusums, viņš sākā nožēlot, ka piedāvājās iet šai pastaigā, pats uz sevi dusmojās par tik spontānu ideju, kas nu likās pilnīgi bezjēdzīga, tak bija skaidrs, ka viņam ar Diānu nav nekā par ko runāt. Kāpēc viņš vispār gribēja iet kopā? Cenšoties atbildēt uz šo jautājumu, tā arī atbildi nerada, vienkārši bija kaut kas šai jaunajā sievietē, kas kā magnēts pievilka.

– Atvainojos par savu sievišķīgo ziņkārību. Bet vai drīkst zināt, kur tu strādā?

– Jā, protams. Esmu arhitekts būvniecības firmā.

– Interesanti, vari pastāstīt ko sīkāk.

– Tur nav ko daudz stāstīt, zīmēju projektus, pēc kuriem tiek celtas  ēkas.

Nekad neviens nebija jautājis par detaļām viņa darbā, tas mulsināja un nezināja ko īsti stāstīt, lai negarlaikotu sarunbiedri.

– Dikti izsmeļoša atbilde, izskaidroji kā mazam bērnam.

Diānas balss skanēja rotaļīgi, acis mirdzēja, draudzīgi aicinot turpināt iesākto sarunu.

– Piedod, bet mans darbs nudien ir ļoti garlaicīgs, tev nebūs interesanti klausīties sīkumos.

– Kā tu zini, kas mani interesē? Pastāsti!

Neticīgi palūkojoties sievietē viņš iesāka stāstīt par savu nodarbošanos, ik pa brīdim uzmetot skatu viņai, lai pārliecinātos, ka sarunbiedre negarlaikojās. Viņa klausījās,  pa laikam uzdeva jautājumus, lai labāk saprastu par ko iet runa. Laiks pagāja nemanot, un nu viņi atradās Zilo kalnu pakājē.

– Paldies par kompāniju!

– Nē, paldies tev.

Smaidot viens no otra atvadījās. Diāna devās augšup kalnā, bet Aleksandrs devās atpakaļ pēc savas mašīnas, jo draugu patiesībā viņam šai apkārtnē nebija.

„Kādēļ viss šis teātris? Kas viņā ir tāds, ka uzvedos vienkārši muļķīgi un tas vēl būtu maigi teikts.”

– Esmu pilnīgs idiots!

Viņš šos vārdus izteica skaļi, kāds garām gājējs atskatījās, nogrozīja galvu un devās talāk savās gaitās, to arī dzirdēja bezpajumtnieks, kurš nu jau bija beidzis savu maltīti.

– Jaunais cilvēk, vai neatrastos kāds smēķis?

–  Nē es nepīpēju. Še ņem nopērc sev tos pats.

–  Ūūū, cik jūs labs.

Rokās viņš turēja 2 latu monētu.

– Laikam tiko iemīlējies, jo tikai tad cilveks ir spējīgs uz labdarību.

– Iemīlējies – muļķības, ne tuvu tam.

– Jā, jā … .

Aleksandrs vairs neklausījās ubagotāja runās un ātrā solī devās pēc sava braucamā. „Iemīlējies – es nekad vairs nespēšu mīlēt! Jābrauc mājās, uz galda stāv nepabeigts Brīmenu mājas projekts un rīt jāaizbrauc agri līdz Saulkrastiem pārbaudīt kā norit celtniecība vasarnīcai.” Visas domas viņš novirzīja uz darbu, lai pēc iespējas aizmirstu šīs pēcpusdienas pastaigu.

Dalīties.

Atstāt Ziņu