Vārda dienu svin: Osvalds, Arvils

Īres līgums. 2.daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

-3-

2.jūlijs sākās ar neparasti karstu rītu, saule spīdēja caur logu jau nepiedodami agri, krietni pirms būtu jāzvana modinātājam, arī putni jautri čivināja nesaprasdami, ka tik nepiedienīgi skaļi uzvesties pirms septiņiem, nav pieļaujams.
– Nē, tā nav iespējams pagulēt.
Diāna pie sevis norūca, paņēmusi telefonu ar vienu roku, ar otru berzējot acis.
– Eu, zvirbuļi, ar visu savu prožektoru – vārdā saule, apžēlojaties par cilvēci, ir tikai seši no rīta!
Būdama pēc sava dzīvesstila tipiska pūce, viņa parasti gāja gulēt vēlu un labprāt gulētu līdz pat vienpadsmitiem, ja vien būtu tāda iespēja. Spēcīgs sitiens no vēdera iekšpuses bija kā atgādinājums nekurnēt par tik skaistu rītu.
– Labrīt mazo dēliņu.
Viņa noglāstot savu vēderu, maigi noteica, un uzvilkusi halātiņu šļūcošiem soļiem devās uz virtuvi, pa ceļam uzmetot skatu viesistabai. Oļegs spēlēja kaut kādu spēli internetā, kārtējo nakti atkal negulējis.
“Kādā paskatā viņš domā iet uz darbu, ja pēc stundas atiet autobuss,” Diāna nesapratnē nodomāja. Viņa uzlika vārīties ūdeni tējkannā,un, pie sevis dungojot dziesmiņu, gatavoja brokastu maizītes sev un dzīvesbiedram.
– O, tu jau augšā? Ko tik agri, tik nesaki, ka uz darbu brauksi?
Žāvādamies virtuvē ienāca Oļegs.
– Kā man nāk miegs, labi, ka darbā nekā prātīga nebūs jādara, tik vien kā jāpārbauda jaunie uzstādījumi.
Viņš turpināja runāt, meklējot kafijas buņdžu un krūzīti.
– Ja meklē kafiju, es jau tev uztaisīju.
Diāna pastūma krūzīti uz Oļega pusi, kurš to pateicīgi pieņēma, kāri iemalkodams saldenrūgto dzērienu, ļaujot tam atmodināt organismu, kurš bija noguris no nemainīgās pozas pie datora veselas nakts garumā.
– Tu sevi šitā sabeigsi. Vajag tak gulēt ar. Vai tad nepietiek, ka darbā visu dienu nosēdi pie datora?
Diāna pārmeta dzīvesbiedram .
– Paklau, es nedzeru, nesmēķēju, apkārt nevazājos, man tak vajag kādu netikumu.
Smaidot un ēdot desmaizi ar sieru, sevi attaisnoja Oļegs.
– Kāpēc tu vispār esi tik agri augšā?
Lai mainītu nepatīkamo tēmu, iejautājās jaunais vīrietis.
– Nevaru pagulēt, rīta saule taisni logā spīd, putni ar dikti skaļi čivina, man ir aizdomas, ka blakus lodžijai ir perēklis ar jau mazajiem putnēniem.
– Forši, vai tās ir bezdelīgas?
-Nē, neesmu pārliecināta, bet domāju, ka zvirbuļu ģimene.
-Tur nu neko līdzēt nevaram, būs vien jāsamierinās ar skaļajiem kaimiņiem.
Oļegs pasmējās un pabeidza dzert kafiju.
– Vismaz nakts aizkari jānopērk, lai saule nespīd logā tik agri.
– Domā, ka ir vērts, mēs tāpat drīz vien pārvāksimies?
– Pareizi, šodien tak tikšanās ar Ogres dzīvokļa saimnieku. Būs tad pie viena jāaizbrauc uz darbu, kad pamodīsies Sandis, un vakarā pēc darba kopā varēsim iet uz tikšanos.
– Nesaprotu, kādēļ tev būtu jāiet uz darbu, ja esi dekrētā – atpūties tak, es nopelnu pietiekoši, lai tu varetu mierīgi baudīt pēdējos grūtniecības mēnešus.
– Pamēģini pats visu dienu nosēdēt mājās.
– Labprāt arī pamēģinātu, un to arī darīšu kad man būs atvaļinājums.
Oļegs paskatījās sienas pulkstenī un steigšus sāka aut kājās kurpes.
– Mīļā, man jāskrien uz autobusu. Tiekamies vakarā pie centra pulksteņa?
Diāna piekrītoši pamāja ar galvu, pasniedza steidzīgajam vīrietim maku, abi saskūpstījās uz atvadām, un Oļegs steigā izskrēja no dzīvokļa, jo līdz autobusa attiešanai bija palicis pavisam nedaudz.
Diāna caur logu tik paguva pamāt ar roku savam vīrietim, tad devās uz dēla istabu. Apsēdusies uz zēna gultas malas, viņa noglāstīja viņa matus, kuri saulē krietni bija pabalējuši. Neviļus viņa aizdomājās, vai spēs būt laba māte diviem bērniem vienlaicīgi, vai atradīs laiku, lai abus samīļotu, uzklausītu, vai būs pa spēkam novērst greizsirdību starp brāļiem. Diāna noskūpstīja saldi guļošo bērnu uz pieres un atstāja klusām istabu un raizes, cerot, ka ar laiku radīsies padoms kā ar visu tikt galā. Kafiju viņa turpināja malkot pie datora. E-pastā pirmā ziņa bija no Ogres dzīvokļa saimnieka. Mazliet nervozi viņa vēra vaļā šo vēstuli, likās, ka tas būs atteikums, jo esot atrasti citi īrnieki, tā jau bija bijis iepriekš, nevienam jau negribās, ka dzīvoklī dzīvotu ģimene ar bērnu, jo mazie mēdzot visu lauzt un apzīmēt. Tomēr nē, tas bija tik atgādinājums par tikšanos vakarā.
Atviegloti uzelpojusi viņa pētija pārējās vēstules.
– Spams, spams, spams.
Dzēsdama ārā reklāmas pie sevis runāja Diāna. “Kolīdz izej no aprites sabiedrībā, tevi vairs atceras tik naskie spamotāji, cerot uz mājsaimnieču naivumu un nezināšanu,” domādama par šo dzīves netaisnību, viņa aizvēra savu e-pastu un atvēra draugiem.lv . apollo.lv un fotoblog.lv, ātri pārskrēja ziņu jaunumiem, izskatīja jaunākās bildes fotoblogā pie dažām atstājot savu komentāru vai vērtējumu un ar vilšanos secināja, ka arī draugos neviens nav rakstījis,” agrāk mani teju katru dienu aicināja uz ballītēm, izbraucieniem, pasākumiem, tagad nekā. Kolīdz vēders sāka kļūt redzams, reti vairs kāds ko tādu piedāvā,” sievietei uz brīdi sevis kļuva žēl, tad pielikusi roku vēderam, kurā bija jūtama rāma knosīšanas, sāka sarunu ar savu puņča bēbi, kā viņa pati to dēvēja.
– Piedod par manām kaprīzēm, gribu, lai tu zini, ka esi mana nākotne, tāpat kā es tavējā, kopā paveiksim daudz lielu lietu un tad, kad būsi pieaudzis, ar sāpošu sirdi laidīšu tevi lielajā pasaulē būvēt pašam savu dzīves ceļu un es tik noskatīšos no malas un varbūt pavisam nemanāmi to tavu dzīves ceļu pielabošu, bet lai tu pat nenojaustu, kas ir tas, kas tevi sargā jau lielam esot, jo bērns man būsi, pat tad, kad pats sāksi sirmot.
—————————————————————————————————————————————————————————
– Čau, Liene! Kas interesants notiekas salonā?
Jaunā gaišmatainā meitene bija tikko no vidusskolas sola, un  grasījās tālāk mācīties fotomākslu. Tādēļ, lai gūtu kādu priekšstatu par šo profesiju, bija sākusi darbu fotosalonā kā praktikante un palīdze Diānas kolēģei Inesei.
– Čau! Nekā īpaši jauna nav, Inese dikti stresaina, daudz darba, bet man neko neuztic.
-Tas, ka Inese stresaina tik tiešām nekas jauns nav.
Diāna pasmējās, paņēma Sandi aiz rokas un devās uz kolēģes studiju.
-Liene, es tak teicu, lai mani netraucē, kad es strādāju!
Skarbā balsī kliedza Inese, ar muguru stāvēdama pret durvīm.
-Beidz tak to meiteni tā tramdīt, beigās paliksi bez palīdzes. Sveika!
Pret ienācējiem pagriezās slaida, gara auguma jauna sieviete ar īsiem melniem matiem un puiciskiem sejas vaibstiem, viņas brūnajās acīs parādijās mirdzums.
-Čau! Kā es tevi priecājos redzēt! Bet par to skuķeni es tiešām neko labu nevaru pateikt, visu dara lēni, pavirši, rezultātā man viss jādara vienai. Kāda vella pēc, šefs pieņēma darbā pilnīgi nezinošu praktikanti, kad darba ir tik daudz, un tu te arī parādies tik uz puslodzi un drīz nebūsi kādu laiku vispār.
Teju vai kliedzot runāja Inese.
-Mieru tikai mieru, teica Karlsons, mēs tak ar kādreiz bijām nezinošas šai jomā, esi iecietīgāka, tad arī viņai būs vieglāk visu ātrāk apgūt. Rādi šurp, kas par darbiem mums ir.
-Divas steidzamās fotogrāmatas, vienu tagad taisu pati, tu varētu paņemt otru.
-Okey, dod šurp materiālus un informāciju. Līdz cikiem jābūt gatavai?
-Līdz četriem.
Diāna paņēma no Ineses disku ar bildēm un mapīti ar norādījumiem, un kopā ar dēlu devās uz otru studiju, kas bija viņas darba vieta, kur fotografēt un apstrādāt jau gatavās bildes.
Iedevusi Sandim zīmuļus, krāsojamo grāmatu, rotaļlietas un papīru, viņa nodevās savam darbam.
Kārtojot datorā fotogrāfijas, pirms izdrukāšanas, fotogrāmatas maketā un pievienojot klienta informāciju pie tām, viņa jau nez kuro reizi caur attēliem iepazina svešu cilvēku dzīvi, kuru gan parasti aizmirsa, tūlīt pēc darba paveikšanas. Diānas uzmanību piesaistīja kāda fotogrāfija, kurā bija redzami divi vīrieši ar velosipēdiem uz meža takas, vienam no viņiem bija rokās karte, otrs bija atbalstījies pret stūri. Apskatījusi tekstu, kas jāraksta pie fotobildes “Sergejs un Aleksandrs – apmaldījušies Lietuvas mežos”, viņa nodomāja- “Interesanti, kurš no viņiem ir Sergejs un kurš Aleksandrs, tas bez kartes ir dikti smuks, tādas labestīgas acis un neparasti gaiši zilas, bieži tādas nesanāk redzēt.” Diāna pēkšņi iesmējās, pati sevi sarājot par tik nepiedienīgām domām, kādas neklājas domāt grūtniecei, kurai tak ir pie sāniem mīlošs vīrietis.
-Mammuc, par ko smejies?
Diānu uz mirkli no darba atrāva Sanda jautājums, viņš jau kādu brīdi bija vērojis mammu strādājam.
-Smieklīga bilde bija.
– Kāda? Parādīsi?
Mierā nelikās puisēns.
-Nē, bet kad izdrukāšu, tad varēsi apskatīt.
-Apsoli?
– Jā, apsolu, un tagad paspēlējies man tikai nedaudz ir palicis, un tad varēsim iet ko paēst. Sarunāts?
-Cik ilgi tas būs?
Diāna juta, ka sāk zust pacietība, taču saņēmusies viņa ieskatījās pulkstenī, tas rādīja 14:40.
– Skaties, tad, kad mazais rādītājs būs uz trīs un lielais uz divi, tad varēsim iet, tikai ar tādu noteikumu, ka tagad mierīgi ko pazīmesi vai paspēlēsies.
Zēns, brīdi stāvēdams pie pulksteņa, pētīja rādītāju gaitu, tad paskatījās uz mammu, kura nopietni turpināja darbu, nolēma paklausīt un sāka krāsot kuģi savā krāsojamā grāmatiņā.
Darbu izdevās paveikt tieši trijos desmit, Diāna izdrukāja lapas un pasauca puiku, uzreiz parādot fotogrāfiju, ko bija solījusi.
– Nekā smieklīga te neredzu.
Sandis vīlies raudzījās attēlā.
-Tā mēdz būt, kas vienam ir smieklīgs, otram tā nemaz neliksies, cilvēki ir dažādi un katrs citādāk uztver pasauli.
Diāna pamācīja dēlu un tad abi devās pie Lienes.
-Lienīt, iesien šo te visu, un vākiem jābūt cietajiem melnā krāsā. Kamēr tu to darīsi, es pasēdēšu tavā vietā salonā.
Meitene devās izpildīt uzdevumu, bet Diāna tikmēr pievērsās tikko ienākušajam vīrietim, kurš vēlējās saņemt pasūtītās fotogrāfijas.
– Nu, kā?Labi?
Pēc pāris minūtēm atgriezusies, bailīgi sniedzot fotogrāmatu, jautāja Liene. Diāna apskatīja jau iesieto grāmatu.
-Lieliski, labi paveikts. Es nu došos jau prom, dēls izsalcis un es arī.
Viņa pasniedza meitenei atpakaļ grāmatu un devās ar puiku prom. Tajā brīdīd salonā ienāca stalts vīrietis, ap 35 gadus vecs, Diāna uz īsu mirkli ieskatījās vīrietim sejā, un viņai nez kāpēc likās kaut kur redzēta seja. Tad viņa pasmīnēja pie sevis – pareizi, tas tak ir velosipēdists ar karti Lietuvas mežā, droši vien viņš ir tas, kas pasūtīja šo fotorgrāmatu, kuru viņa burtiski pirms dažām minūtēm bija izveidojusi.

-4-

Oļegs jau gaidīja, viņa paskats bija nekāds, bārdas rugāji atauguši, acis sarkanas, pats
savārdzis.
– Tu izskaties drausmīgi.
Teica Diāna, kad bija visi trīs satikušies.
– Savukārt tu esi nepiedodami skaista. Ja nebūtu tik labi redzams vēders, es tevi nekur vienu nelaistu.
– Nepārspīlē. Cik mums ir laika?
Viņas balsī bija jūtams viegls uztraukums. Intuīcija iekšā teica, ka ar šo tikšanos tiks kaut kas būtisks izmainīts viņas dzīvē.
– Tikai 15 minūtes, kamēr aiziesim, būs jau seši.
Viņi gāja klusējot, pat Sandis, kas labprāt kaut kur ejot visu laiku runāja, šoreiz bija kluss, pie vainas, iespējams, bija nogurums, jo teju pusotru stundu viņš bija kārtīgi izdauzījies pa rotaļlaukumu.
– Pēc mums zināmajām koordinātēm šai jābūt īstajai mājai, tagad meklējam rokā dzīvokli.
Ierunājās Oļegs, kad trijotne bija nonākusi pie piecstāvu mājas Ogres centrā, kas atradās starp tirgu un bērnudārzu.
– Šeit mēs dzīvosim?
Ierunājās Sandis.
– Varbūt.
Nepārliecināti atbildēja Diāna un sekoja Oļegam, turot dēlu pie rokas, kurš jau vēra vienas durvis un gāja iekšā.
Dzīvoklis atradās otrajā stāvā. Kad tika nospiesta zvana poga, Diāna juta, ka uztraukums kļūst aizvien lielāks.
Durvis atvēra vīrietis, kuru viņa jau bija redzējusi fotobildē. “Kas par sakritību, dažas stundas atpakaļ es šo vīrieti bildē novērtēju par ļoti simpātisku un te viņš stāv mūsu priekša un izskatās daudz labāk kā fotogrāfijā. Sasodīts, par ko es domāju! Koncentrējies uz dzīvokli, jo tieši tādēļ tu esi šeit!” Diānas domas jaucās kopā, un to, ko stāstīja Aleksandrs par dzīvokli, viņa nemaz nedzirdēja.
-Diāna, tu mani dzirdi? Īrēsim šo dzīvokli?
Oļegs nepacietīgi jautāja, viņš vēlējās ātrāk ar visu tikt galā, lai varētu doties prom izgulēties.
– Jā, man šeit patīk. Sandi, un tev?
Zēns kautrīgi pamāja ar galvu, pieķērās mammai pie rokas ciešāk un cītīgi raudzījās apkārt.
Diāna izstaigāja vēlreiz visas telpas, lai pārliecinātos par saviem vārdiem. Dzīvoklī bija 2 istabas, kuras vienu no otras atdalīja neliels koridors, tā galā bija durvis uz virtuvi, ar saimniecisku skatu novērtējusi plīti, skapīšus, telpas izvietojumu, viņa virtuvi atzina par ērtu vietu, kur gatavot maltītes ģimenei. Izgājusi atpakaļ koridorī, Diāna palūkojās durvīs, kas bija pa kreisi, jau domās minot, ka tā ir vannasistaba, tā arī bija. Maza, šaura, bet tīkama, priecēja, ka tualete ir atsevišķā telpā, jo tā nebija pašreizējā dzīvoklī, un tas dažkārt radīja netīkamus brīžus, kad viens grib uz
labierīcībām, bet cits tai laikā atradās vannā. Viena no istabām bija plaša, gaiša, iekārtota jau ar dažām mēbelēm – gultu, skapi un plauktiņiem pie sienām, sienas klāja ceriņkrāsas tapetes, kas radīja nomierinošu efektu. Otrā istabā bija iespēja iziet uz balkona, toties tā bija mazāka, telpas atmosfēra dzīvepriecīgo tapešu dēļ bija kā radīta bērniem.
Vīrieši, virtuvē pie galda sēžot, pārrunāja īres līguma nosacījumus, Aleksandrs jautāja par jaunā pāra darbavietām un ieņemamo amatu, vienojās par datumu, līdz kuram jānomaksā ikmēneša maksājums.
– Vai šeit būs iespēja deklarēt dzīvesvietu bērnam, lai viņu pieteiktu dārziņā?
Sarunā iejaucās Diāna.
Aleksandrs apjuka, šādu jautājumu viņš negaidīja un nebija rēķinājies, kādam ļaut iespēju šeit deklarēties.
Taču, ieskatīdamies jaunās sievietes acīs, viņš samulsa vēl vairāk – “Kāds dziļš skatiens,” viņš pie sevis nodomāja.
– Jā, protams, ja jau tas vajadzīgs.
Oļegam sāka zvanīt telefons, viņš atvainojās un pacēla klausuli, tad aizklājis to ar roku, palūdza atļauju iziet un norādīja, lai Diāna tālāk par visu vienojas.
Pēc Oļega iziešanas iestājās neveikls klusums.
– Atlicis ir tikai parakstīties.
Iesāka Aleksandrs, pasniedzot sievietei pildspalvu.
– Jā, labi, es tikai ātri pārlasīšu.
– Protams.
Vīrietis raudzījās Diānā un domāja – “Cik neparasta sieviete un tik tīkams akcents, ka pat kļūdas, ko pielaiž runājot krieviski, škiet jaukas,” pasmaidījis pats par savu secinājumu, viņam radās vēlme iepazīt šo sievieti tuvāk, taču uzreiz atzina šo domu kā muļķīgu, aptverot, ka pretī sēž 2 bērnu māmiņa un cita vīrieša sieviete.
Diāna pabeigusi lasīt, ar vieglu rokas kustību parakstīja līgumu divos eksemplāros.
– Es tad par Oļegu ar parakstīšos?
– Viņš necels pretenzijas?
Smejoties pajautāja Aleksandrs.
– Protams, ka nē.
Veikli un pavisam atšķirīgi no sava paraksta, viņa parakstījas kā Oļegs, nezinātājam pat nerastos nojauta, ka to darījusi viena un tā pati persona.
– Tas arī ir viss no manas puses, te būs 2 atslēgu komplekti. Uz tikšanos pēc mēneša.
Vīrietis smaidot pasniedza atslēgas un līguma otru eksemplāru.
– Paldies! Uz redzēšanos!
– Uz redzēšanos!
Aleksandrs atstāja dzīvokli, Diāna vēl dzirdēja, kā gaitenī viņš atvadās no Oļega, bet pati vēlreiz lēni izstaigāja dzīvokli – “Šīs ir manas mājas, es to jūtu, tik patīkama sajūta nekad nav bijusi nevienā vietā, kur līdz šim dzīvoju, ceru, ka te varēsim palikt ilgāk par līgumā noteiktajiem 5 gadiem.”
– Mammu, man šeit patīk! Varēšu dzīvot tur, kur ir balkons?
Sandis, skrienot no vienas istabas otrā pa ceļam izkliedza jautājumu.
– Jā, es domāju, ka tā kā reiz ir piemērota tev.
– Urrā!
– Ko, tu, tā kliedz!
Ienākot dzīvoklī, puiku sarāja Oļegs.
– Man prieks, ka tev te patīk.
Apķēris Diānu, teica jaunais vīrietis, lai gan viņa balsī bija jaušama neapmierinātība.
– Tev nepatīk?
– Man galvenais, lai šeit internets būtu labs, gulta kur izgulēties un tu esi laimīga, visam pārējam nav nozīmes.

Dalīties.

Atstāt Ziņu