Vārda dienu svin: Venta, Salvis, Selva

Īres līgums. 14.daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

– Tu esi idiote, pati pēc tam to nožēlosi!

Inese uzkliedza Diānai, kura nometa velosipēdu ceļa malā un, nesakot ne vārda, no mugursomas izņēma ūdens pudeli un ļāva sasilušajam ūdenim  remdēt slāpes. Pārējie pa to laiku jau paguva piebraukt klāt.

– Inese, es zinu, ka rīkojos pareizi, kaut gan nojaušu, ka nožēlošu savu rīcību.

Diāna mierīgā balsī mēģināja paskaidrot.

– Kas Diānai būs jānožēlo?

Aivars, dzirdot meiteņu pēdējos sarunas teikumus, ziņkāri ievaicājās.

–  Mēs te par darbu runājam.

– Nē!

Inese iesaucās un stingrā ar jūtamām dusmām balsī turpināja;

– Zini kāpēc viņas riepa ir caura? Tāpēc, ka …

– Tāpēc, ka neskatos uz ceļa un uzbraucu stikla gabalam!

Diāna pārtrauca Inesi pusvārdā, abas jaunās sievietes saskatījās, skatienos bija jaušamas dusmas un pārmetumi. Neteikušas ne vārda, viņa katra aizgāja pie savām mantām. Vīrieši ķērās pie pārdurtās riepas labošanas. Linda izmantoja brīdi atpūtai. Saule karsēja, garāmbraucošās mašīnas sacēla pamatīgu putekļu mākoni, tādēļ Aivars visu laiku šķendējās, ka vajadzējis tomēr braukt pa otru ceļu, jo tur vismaz neviens nebraukājot. Pēc 30 minūtēm visi varēja atkal turpināt ceļu, Diāna norādīja, ka jābrauc lēnām bez steigas, Inese tikai nicīgi iesmējās, turpmākais ceļš līdz pat Tērvetes ūdenskrātuvei pagāja visiem klausoties kā Aivars stāsta anekdotes un piedzīvojumus no agrākajiem braucieniem.

Vieta, pie kuras viņi piebrauca bija labi iekopta, redzams, ka atpūtnieki ir iemīļojuši šo vietu. Par to liecināja ugunskura vieta un nesavāktie atkritumi. Apkārt ziedēja pļavas ziedi, tālumā bija dzirdama grieze, mežā skanēja putnu vakara dziesmas, sienāži skaļi čīgāja turpat pie teltīm. Saule pamazām slīdēja aiz meža koku galotnēm, virs ūdens pacēlās migla. Aivars ar Diānu no meža pārnesa pamatīgus klēpjus ar dažāda izmēra koku zariem, pa to laiku pārējie bija uzslējuši teltis un novākuši lielāko daļu atkritumu maisos, lai pašiem būtu tīkamāka atpūta.

– Fū! Atliek tikai iekurt uguni, tad beidzot varēsim normāli paēst!

Aivars ar spēku nometis atnestos zarus ar atvieglojumu noteica un izņēma no Ineses rokām šķiltavas, kura tai brīdī grasījās aizsmēķēt.

– Eu, ko tu dari?

– Nečīksti, tūlīt atdošu. Kādam nav kāds papīrs?

Linda no savas somas izņēma reklāmas avīzi „Kaleidoskops”.

– Šorīt pa ceļam uz staciju izņēmu no pastkastītes.

Kā attaisnodamās viņa skaidroja, sniedzot Aivaram avīzi.

-Lieliski!

Nemaz neklausoties viņas vārdos puisis ķērās pie ugunskura iekuršanas. Pārējie sāka turpat līdzās zālītē izlikt līdzi paņemto ēdamo. Inese no somas izņēma arī 2 pudeles saldā sarkanvīna.

– Mūsu mīļākais vīns, Diāna!

– Aha, redzu.

Diāna smaidot no savas mugursomas arī izņēma 2 tieši tādas pašas pudeles vīna. Abas sāka smieties.

– Paklau, lai paliek notikušais, tā ir tava dzīve, tev labāk zināt, ko ar to iesākt! Dzīvosim labāk draudzīgi?

– Tieši tā! Paldies par sapratni un atbalstu!

Abas saskandināja pudeles un devās pie pārējiem. Ugunskurs bija veiksmīgi iekurts. Linda sāka uz iesmiem durt desiņas, bet Aleksandrs glāzītēs lēja kvasu.

– Aleksandr, neaizraujies ar to kvasu, mums ir kas labāks!

Inese smejoties rādīja uz vīna pudelēm.

– O, meitenes, jūs ko, nebūs tā kā par daudz!

Aleksandrs ieraugot četras vīna pudeles, kuras abas sievietes demonstratīvi nolika visam izkārtotajam ēdienam pa vidu.

– Es domāju, ka par maz, bet ar šo būs pašā laikā.

Līdzās vīnam Aivars nolika 1 litra vermuta pudeli.

– Tā, mēs esam pieci un piecas alkohola pudeles, ja tās visas izdzersim, tad no rīta nepiecelsimies, tas ir skaidrs.

Linda jokoja, pārējie smējās.

– Man tak’ prātā neienāca, ka kāds bez manis arī paņems ko stiprāku par ūdeni.

Diāna mēģināja sevi attaisnot.

– Godīgi sakot, man arī.

Inese piebalsoja.

– Meitenes, izbeigsim attaisnoties un izbaudīsim šo burvīgo vakaru, pieveikto ceļu un lielisko kompāniju!

Vīna un dabas reibināti visi atbrīvojās, sarunas mijās ar smiekliem, ugunskurs pamazām sāka izdzist, ogles sārti kvēloja, apkārtne pamazām sāka satumst.

– Es došos gulēt, diena priekš manis bija grūta, miegs nāk, lai arī labprāt ar jums uzkavētos.

Linda atvadījās no visiem un devās uz telti.

– Saša, tu nāksi?

Viņa, jau esot teltī, uzsauca.

– Jā, drīz!

– Ej, ej, neliec savai sievietei gaidīt!

Aivars iesmējās, piemiedza ar aci un izvilka no somas sāna kabatiņas nelielu kartona kārbiņu.

– Saška, ķer!

Pameties vīrietim kastīti, Aleksandrs to veikli ar vienu roku satvēra, paraudzījās, kas tas ir, iesmējās un pasvieda atpakaļ.

– Paldies, bet nebūs vajadzības!

Inese pārliecās pār Aivara plecu, lai paraudzītos, ko puiši viens otram padeva.

– Fui, beidz tak’ cilvēkus uz neķītrībām pavedināt!

– Daudz te runāsi, nāksies tevi pavest.

– Kamēr jūs te vienosieties, kurš kuru pavedīs, es mazliet pastaigāšos, gribu nobildēt dīķi uz nakts ainavas fona.

Diāna piecēlusies paņēma savu fotoaparātu un devās pa taku nelielā pastaigā, viņas mērķis nebija fotografēt, bet vienkārši pabūt vienai un zem skaidrajām naksnīgajām debesīm sakārtot domas, kas vīna iespaidā bija kļuvušas pavisam nomācošas.

Rasa bija tik liela, ka Diānai nācās novilkt apavus un uzrotīt bikšu galus. Basām kājām turpinot pastaigu, atmiņā atausa aizvadītā bērnība un pusaudzes gadi laukos pie vecākiem, kad tāpat kā tagad – basām kājām līdz pat vēlai naktij viņa skraidīja pa pļavām vai mežu. Draugu balsis pamazām attālinājās, vēl varēja sadzirdēt, ka runātāji ir Inese ar Aivaru.

„Aleksandrs laikam jau guļ. Kopā ar Lindu,” viņa smagi nopūtās. „Tas vīrietis mani ir pamatīgi apbūris, ja vēl varētu saprast kas ir tas, kas man viņā tik ļoti patīk, varbūt tad būtu vieglāk viņu izraut no sirds un prāta, pirms viņš tur paspējis nopietni iesakņoties. Nekad nespētu iedomāties, ka esmu spējīga greizsirdības dēļ kādu tā nomocīt, kā es šodien Lindu un pēc tam to nožēlot, sabojāt sava velosipēda riepas, eh. Ha, tas džeks veloveikalā teica, ka ne ar ko es šitās riepas nespēšu pārdurt, nebija nemaz tik liels spēks jāpieliek, lai to izdarītu.” Diāna pati sevi centās uzjautrināt, atceroties aizvadīto dienu. Viņa jau bija nokļuvusi pie dīķa vietā, kur arī bija iespējams piekļūt ūdenim, bet tas bija krietni tālāk no iekārtotās nometnes vietas, varēja saskatīt dziestošo ugunskuru un, ja ieklausījās, sadzirdēt arī Aivara balsi. Tieši virs ūdenskrātuves Mēness atspīdēja ūdenī, veidojot ko līdzīgu zelta tiltam, pa kuru tā vien gribējās doties pastaigā, lai nokļūtu kādā nezināmā pasaku valstībā.

– Skaisti.

Viņai aiz muguras klusām ierunājās Aleksandrs. Diāna, negaidīdama te kādu sastapt, satrūkās.

– Ko tu te dari?

– Izlēmu arī mazliet pastaigāties un galvu izvēdināt. Pilsētā tādu skaistumu neieraudzīt, nekad Rīgā neesmu ievērojis, ka debesis klātu tik daudz spožu zvaigžņu.

– Jā, tas tiesa, pilsētas apgaismojama dēļ tas nemaz nav iespējams.

Diāna centās uzturēt sarunu, lai gan labprātāk vienkārši klusētu viņam līdzās. Viņa sajuta, kā Aleksandrs satver viņas roku, tā bija tik patīkami silta, pretēji viņas plaukstām, kas regulāri bija aukstas neatkarīgi no gadalaika.

– Tu tak’ esi nosalusi. Ņem!

Novilcis savu jaku, viņš to uzsedza sievietes pleciem, tad no jauna satvēra viņas roku. Diāna apmulsusi neko neteica. Pa galvu jaucās domas, ka nedrīkst to pieļaut,bet prātu, kas regulāri lika izrauties no Aleksandra un doties atpakaļ pie pārējiem, nomainīja sirds balss, kas mudināja ļauties notiekošajam. Turpat līdzās no niedrēm, skaļi pēkšķēdama no miega iztramdīta, izspurdza meža pīle, sienāži ar pilnu spēku uzsāka pēdējo nakts serenādi, pūta viegls rietumu vējiņš, nesot līdzi priežu sveķa aromātu. Dabas reibināti vai nesen izdzertā vīna, viņu abu rokas bija stingri sakļautas, Aleksandrs cieši apskāva jauno sievieti, ieelpoja viņas matu smaržu, piespieda savu pieri viņas un cieši raudzījās Diānas acīs un … .

Diānas telefons sāka zvanīt, melodijai atbalsojoties labi tālu.

– Es jau domāju, ka esi apmaldījusies, bet, ja jau no šejienes dzirdēju tavu drausmīgo telefona zvanu, tad jau tepat netālu esi. Nāc, mēs tevi ar Inesi gaidām!

Telefona klausulē bija dzirdama Aivara jautrā balss.

– Tūlīt būšu pie jums, eju jau atpakaļ.

Diāna čukstot atbildēja, vēl aizvien atrodoties tikko piedzīvotās burvības varā.

– Ko tu čuksti, runā tak’ normāli! Nāc ātrāk atpakaļ!

Aivars iesmējās un nolika klausuli.

„Tas Aivars nevarēja pāris sekundes vēlāk piezvanīt! Viņš visu izbojāja, vēl mirklis un es būtu viņu noskūpstījis,” Aleksandrs dusmojās par  zaudēto iespēju, jo nu Diāna pasniedza viņam jaku.

– Piedod, bet nebūs labi, ja kāds uzzinās … .

Viņa meklēja pareizos vārdus, lai izteiktos par to, kas tikko notika, bet, tos nespējot rast, turpināja:

– Lindas dēļ labāk būs, ja ieradīsimies pie pārējiem atsevišķi.

Aleksandru pārņēma sajūta, ka kāds būtu ietriecis sirdī asu nazi, tik salti skanēja sievietes vārdi. „Tiklīdz atgriezīsimies no šī brauciena, attiecības ar Lindu pārtraukšu, tad tu no manis neaizbēgsi, notveršu vienalga kā, un vaļā nelaidīšu ne par ko,” iedams viņai līdzās, viņš pie sevis prātoja, tad vēlreiz satvēra Diānu aiz rokas, bet viņa, maigi saspiedusi viņa pirkstus, atlaida plaukstu. Vairs nepārmijot ne vārdu savā starpā, tā arī abi kopā ieradās pie ugunskura. Inese ziņkāri uz abiem noskatījās.

– Jūs abi kopā pastaigāties bijāt? Kamēr Linda guļ, tikmēr Saška izklaidējas ar citām meitenēm?

Aivars smējās.

– Nē, mēs satikāmies, kad es jau nācu atpakaļ.

Diānai bija nepārvarama vēlme Aivaram iesviest ar kādu smagu priekšmetu, plaukstas sažņaugusi dūrēs, viņa centās valdīt dusmas. Paslepus uzmetusi skatienu Aleksandram, Diānai šķita, ka viņam šī piezīme bija pilnīgi vienaldzīga. Viņš no telts izvilka guļammaisu un, novēlējis visiem ar labu nakti, likās gulēt zem klajas debess.

– Tu negulēsi teltī?

Aivars ar Inesi reizē pārsteigti iesaucās.

– Nē, nakts ir silta un lietus ar rādās, ka nebūs, tā ir daudz tīkamāk.

– Es gan došos gulēt uz telti. Līdz rītam!

Diāna atvadījās un devās gulēt.

– Dinčik, nu neaizej vēl!

Aivars lūdzās.

– Nē, esmu nogurusi. Atā!

– Es tad vismaz varu tev pievienoties teltī?

– Nemaz neceri, viņa savu telti dalīs ar mani.

Inese, ejot uz telti garām Aivaram, uzšāva ar roku viņam pa muguru.

– Meitenes, tā nav interesanti!

Ar uzspēlētu aizvainojumu Aivars uzsauca abām sievietēm un arī pats devās pie miera.

Rīts pienāca ar spožu sauli, kas nesaudzīgi karsēja teltīs guļošos. Diāna atvēra acis, mute bija izkaltusi. Viņa sataustīja turpat līdzās esošo ūdenspudeli – tā bija tukša, nācās vien celties un meklēt pie velosipēda kvasu, kuru tur bija nolicis Aleksandrs. Klusām, lai neuzmodinātu Inesi, viņa izlīda no telts. Aleksandrs jau bija piecēlies, no jauna iekūris ugunskuru, un cepa pārpalikušās desiņas. Linda pa to laiku kārtoja mugursomā mantas.

– Labrīt!

– Sveiks! Kur ir tas kvass? Vakar vēl redzēju pie velosipēdiem, vairs nav. Dikti slāpst.

– Te, pie manis stāv.

Viņš ielēja atspirdzinošo dzērienu plastmasa glāzītē un padeva Diānai, kura to izdzēra sausu, neatraujot no lūpām.

– Liels paldies!

– Cilvēki nošaujiet mani, es mirstu nost!

No savas telts, samiegojies un sāpēs savilktu seju, izlīda Aivars.

– Mana galva!

Aivars saķēra galvu, apsēdās līdzās Diānai un atspieda galvu pret viņas plecu.

– Nevajadzēja tik daudz dzert!

Diāna iesmējās un aizgāja uz telti pēc jostas somiņas, kurā bija aspirīns. Viņa padeva tableti Aivaram, kurš to pateicīgi pieņēma.

– Tu esi mana glābēja. Cerams, ka paliks labāk. Kā Inese?

– Vēl guļ.

– Vājprāts, mēs ar viņu divatā izdzērām 2 vīna pudeles un pusi vermuta.

– Paši vainīgi.

Diāna, kaitinādama Aivaru, gardi notiesāja Aleksandra pagatavotās desiņas, savukārt puisis uz ēdienu raudzījās ar riebumu.

– Pie vainas esat jūs, vajadzēja palīdzēt izdzert. Mēs ar Inesi nevarējām pieļaut, ka tāda manta iet zudībā.

– Cilvēki, ūdeni lūdzu!

No telts atskanēja Ineses balss.

– Mmm, mana cīņu biedre pamodusies.

Aivars, aizvien ar rokām satvēris galvu, iesmējās.

Braucot atpakaļ uz Jelgavu, Linda klusībā pie sevis priecājās par Aivara un Ineses slikto pašsajūtu, kurus mocīja pamatīgas paģiras, līdz ar to braukšana uz priekšu bija lēna. Raugoties Aleksandrā, kurš bija pavisam nerunīgs, viņa nosprieda, ka arī viņš vakarā par daudz izdzēra, līdz ar to nav noskaņojumā. Viņa centās runāt ar Diānu, bet viņa visu laiku nedzirdēja jautājumus, likās, ka jaunā sieviete domās ir pavisam citur.

Tikuši atpakaļ Jelgavā, visi vienbalsīgi pieņēma lēmumu līdz Rīgai braukt ar vilcienu. Aivars un Inese, līdz ko sakārtoja velosipēdus vagonā, aizmiga. Diāna, lai neviens viņu netraucētu, uzlika austiņas un ieslēdza tik skaļu mūziku, ka ikvienam tapa skaidrs – viņa neko nedzird, atskaitot mūziku, kas skanēja mp3 atskaņotājā. Baudot mūziku un ainavu aiz vilciena loga, viņa ļāvās pagājušās nakts atmiņām: „Ja nebūtu piezvanījis Aivars, visticamāk, mēs ar Aleksandru būtu skūpstījušies, ak Dievs, tas bija tik tuvu, un es pat nepretojos, biju gatava tam saldajam grēkam.” Viņa paslepus paraudzījās Aleksandra virzienā, viņš kaut ko runāja ar Lindu.

 

-20-

Iebraucot Ogrē, debesis bija draudīgi apmākušās, tuvojās negaiss, tālumā jau ducināja pērkons, brīžiem uzplaiksnīja zibens. Dzīvoklī bija tik tumšs, ka nācās ieslēgt gaismu. Abi zēni ar lēcienu ieleca viņas atplestajās rokās. Katram uz vaiga uzspiedusi buču, Diāna no somas izņēma katram pa šokolādes tāfelītei un devās sasveicināties ar Oļegu.

– Sveiks! Esmu mājās!

– Jā, labi, čau!

Viņš, neatraudams skatu no datora ekrāna, aizrautīgi turpināja spēli.

– Oļeg, iedzersim kafiju? Es gribu ar tevi par ko ļoti nopietnu parunāt.

– Tagad nav laika, netraucē!

„Es varētu pilnīgi mierīgi pazust no viņa dzīves un viņš to pat nepamanītu. Laikam tā ir pat labāk, ka viņš ir tāds, kāds nu reiz ir. Būs vieglāk izšķirties.”

Aiz loga atskanēja pamatīgs pērkona grāviens, tai pašā mirklī uzzibsnīja zibens, un dzīvoklī pazuda elektrība. Puikas sabijušies sāka raudāt, Diāna abus apķēra un mierinot stāstīja, kas tas bija un ka briesmas nedraud. Oļegs dusmās trieca dūri pret datorgaldu.

– Nolādēts, es biju reidā! Ko tagad čaļi padomās, ka es tā spēli pametu! Stulbā Ogre! Dzīvotu Rīgā, nekas tāds nenotiktu! Bļin, nu, nomierini sīkos, cik var brēkt!


KONKURSS stāsta Īres līgums cienītājām. Piedalies!

Uzzini vairāk –SPIED ŠEIT

Dalīties.

Atstāt Ziņu