Vārda dienu svin: Ernestīne, Ingmārs, Akvelīna

Īres līgums. 13.daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Diāna atkal bija aizmigusi pie datora, datora ekrānā atvērts stāvēja attēls ar gulbju pāri. Oļegs rūpīgi apskatīja attēlu, uzmanīgi izvilka no mīļotās sievietes pagalvja klaviatūru, un zem karaliskajiem putniem attēlā uzrakstīja: „Es un tu, vienmēr kopā”. To paveicis, viņš saudzīgi paņēma sievieti uz rokām un aiznesa uz gultu, viņa uz mirkli pavēra acis, kaut ko nesaprotamu nomurminaja un atkal iegrima ciešā miegā.

Rīts Diānai sākās ar stīvumu mugurā un sāpošu galvu. Viņa aizpampušām acīm paraudzījās Oļegā, kurš, kā šķiet, no datora nebija pat nost nogājis, un, aizsmakušā balsī un berzējot sprandu, uzsāka sarunu.

– Labrīt! Kā es nokļuvu līdz gultai?

– Čau! Es tevi atnesu, atkal līdz vēlai naktij strādāji pie datora.

– To es atceros, man gribējās pabeigt pēdējo pasūtījumu, Inese vakar palūdza. Drausmas, jau deviņi! Tūlīt tak’ viņa būs klāt.

Viņa paraudzījās sev līdzās, blakus ieritinājies vēl gulēja Roberts, no Sanda istabas bija dzirdama TV skaņa, puika skatījās multfilmas.

– Mīļi, paldies!

Ieraudzījusi uzrakstu zem bildes, viņa klusām noteica.

– Tikai diez vai  klients to sapratīs.

Viņa pameta Oļegam gaisa buču un ātri noņēma uzrakstu. Brīdī, kad viņa sāka pārskatīt fotogrāfijas, pie durvīm atskanēja zvans.

– Čau, rādās, ka esi tikko pamodusies!

Inese smejoties sveicināja kolēģi.

– Svētdienās tak’ varu ilgāk pagulēt.

Draudzīgi atbildēja Diāna un aicināja viešņu uz virtuvi. Paraudzīties, kas atnācis, atskrēja Sandis.

– Šeku reku arī bandīts klāt. Sit pieci!

Viņa ar Sandi sasita plaukstas un no somas izņēma maisiņu ar cepumiem.

– Tas tev, neaizmirsti padalīties ar sīko.

– Brālis nav sīkais!

– Lai nu tā būtu.

Inese nevērīgi atbildēja Sandim un pievērsās Diānai.

– Kur tava mēbele?

– Kas?

– Nu, tavējais vecis, ja to tā var nosaukt?

– Pie datora.

Diāna, aizvien samiegojusies, nesaprata, par ko kolēģe īsti runā, viņa labi pazina Ineses sarkastisko attieksmi pret apkārtējiem, tādēļ viņas jautājumu neuztvēra aizvainojoši.

– Man tev tāds jautājums.

Inese paņēma no galda tiko uztaisīto desmaizi, to nokoda un paraudzījās, vai līdzās nav neviena, atskaitot viņas abas.

– Kad tev pēdējo reizi bija sekss ar tavu mēbeli?

Diāna apmulsa, šādus jautājumus – par savu intīmo dzīvi – viņa nevēlējās apspriest ar citiem, bet labi zināja, ka Inese mierā neliksies, līdz nebūs dabūjusi atbildi.

– Pirmkārt, Oļegs nav mēbele, otrkārt, pēdējā laikā ir bijis tik daudz sliktu notikumu, ka tam vienkārši nav laika.

– Man neinteresē attaisnojumi, prasu vienkārši – cik sen, pavisam godīgi atbildi.

Diāna nolēma ignorēt jautājumu un sarunu ievirzīt citā gultnē.

– Nākamnedēļ paredzēts viens velo izbrauciens uz visu nedēļas nogali. Negribi pievienoties?

– Izklausās interesanti. Uz kurieni?

– Tērveti.

– 2 dienas pa Tērveti, jūs tos riteņus stumsiet vai ar tiem brauksiet?

Inese iesmējās, viņa jau vairākus gadus piedalījās velomaratonos, tādēļ tik īss gabals priekš viņas likās tīrā pastaiga.

– Paredzēts jau izbaudīt apkārtni nevis izskriet tam apvidum cauri.

– Esmu ar mieru. Kas vēl brauks?

– Aivars, Aleksandrs un viņa sieviete, iespējams arī Agnese.

– No visiem nosauktiem pazīstu tik Agnesi. Bet tā tu neatbildēji uz jautājumu – kad tev pēdējo reiz bija seks ar savējo?

– Inese, liecies tak mierā!

Diānu sāka jau kaitināt Ineses uzbāzība.

– Nelikšos, līdz neatbildēsi. Man ir aizdomas, ka es atbildi zinu. Tā, padomāsim…

Inese ar pilnu muti turpināja:

– Tu sāki vadīt nodarbības bērnudārzā pagājušājā rudenī – uzņēmies papildus pienākumus, pluss sāki vairāk pasūtījumus pieņemt no privātajiem klientiem, nedrīkst aizmirst, ka apmeklēji kursus psiholoģijā. Loģiski un teorētiski spriežot – tu nejuties pilnvērtīga tādēļ meklēji kaut ko kas sniegtu šādu apziņu, tātad kaut kas tavā dzīvē trūka, nauda tā nevarētu būt, jo tas nekad nav bijis tavs mērķis. Visticamāk, ka tavas attiecības ar vīrieti bija nekādas un lai nedomātu par problēmām sāki vairāk strādāt. Tātad domāju, ka sekss tev pēdējo reiz bija kaut kur ap Ziemassvētkiem, tagad ir jūnija beigas. Tev vajag mīļāko!

– Mani fascinē tavs domu gājiens.

– Tik pasaki man godīgi, ja es kļūdos?

Inese raudzījās Diānā un smīnēja, viņa zināja, ka kolēģe neprot melot, tādēļ atbildēs godīgi vai arī izvairīsies, tas arī būs apstiprinājumus, ka viņa nekļūdās savās domās par viņu.

– Gribi godīgu atbildi – te tev būs. Jā, tu nekļūdis, es vēlos no šī marazma, kas saucās attiecības, aizmukt tālu, tālu prom, bet vai tā būs pareizi, visu ar vieglu roku pamest un necīnīties par ģimenes saglabāšanu? Oļegs mani mīl, tik mūsu problēma ir tā, ka mums ir dažāda izpratne par dzīvi.

– Tu gribi seksu viņš nē, jo jāspēlēt spēlītes kompī, vai arī ir otrādi, viņš grib tevi, bet tu nē, jo tev sāp galva?

– Attiecībās galvenais nav sekss!

– Tu kļūdies, tieši sekss arī ir galvenais, uz tā arī balstās ģimenes dzīve un laime, jo, ja nav seksa, tad jūs reāli neesat pāris, bet vienkārši dzīvokļa kaimiņi.

Labi, pietiks tevi mulsināt, vielu pārdomām esmu devusi, ceru, ka nāksi pie prāta. Tagad pastāsti par tiem, kas piedalīsies tai braucienā, lai zinu kas mani sagaida!

Diāna iesāka stāstīt, atviegloti uzelpojot, ka Inese pārtrauca pratināšanu. Taisnība jau viņai bija, tikai mīļāko gan viņa negribēja, vienkārši būt brīva no visa, būt tālu prom tikai kopā ar mazajiem un nejust to tukšumu dvēselē, kas tik ļoti mocīja.

Inese, noklausījusies visu informāciju, uzdeva daudzus papildjautājumus par puišiem, cītīgi vērojot Diānu.

– Ko tu tik daudz par Aleksandru prasi? Ieinteresēja?

– Jā, izklausās pēc ideāla veča. Priekš tevis es domāju.

– Viņš ir aizņemts!

– Nu, un?  Tu arī it kā esi aizņemta, bet patiesībā brīva.

– To es neesmu teikusi.

– Jebkuram normālam cilvēkam tas tāpat ir skaidrs, un vienīgais, kādēļ tu vēl esi kopā ar viņu,

Inese ar roku norādīja uz istabu, kur pie datora sēdēja Oļegs, un turpināja:

– Ir sīcis. Vai ne? Tu viņu nemīli, vārbūt kādreiz jā, bet pēdējo pusgadu pilnīgi noteikti nē. Tas no malas labi redzams, gan tas, cik viņš ir liels kretīns pret tevi un Sandi, gan cik vēsa ir tava attieksme.

Virtuvē ieskrēja Sandis ar saucienu, ka ir pamodies Roberts.

– Labi, es tad iešu, sazvanīsimies. Čau!

– Uz redzi!

Ar kafijas krūzi sēžot pie galda, viņa raudzījās, kā Roberts ēd, ļaujot  vaļu domu lidojumam par tikko pārrunāto ar Inesi. „Vai tiešām no malas tik labi redzams tas, ka mums ar Oļegu viss iet šķērsām? Ak Dievs, bet viņs tak’ mani mīl, es nespēju tagad tā vienkārši pateikt – viss Oļeg, šķiramies, mana mīlestība pret tevi ir zudusi. Kā to izdarīt pēc iespējas saudzīgāk un vai vispār darīt? Ja nu tomēr šī ir attiecību krīze, par kurām gudri runā psihologi, kura jāizdzīvo, jāizciešs, jāmeklē risinājums, lai turpmāk ģimene būtu vēl stiprāka? Un Leo arī tik’ maļ vienu un to pašu – tev pašai jāsaprot kas jādara, pašai jāizlemj, viss pašai. Es tak nezinu, kā rīkoties, zinātu neprasītu.”

Lai nebūtu sevi jāmoka ar neatbildāmiem jautājumiem, Diāna kopā ar bērniem devās uz Zilajiem kalniem pastaigāties.

Nedēļa aizritēja darbā, vasara ir fotogrāfiem īstais ražas laiks – kāzas, saviesīgi pasākumi, jauniešu diskotēkas, bērnu svinības. Bieži nācās ņemt darbu uz mājām vai aizkavēties darbā, tomēr, zogot sev miegu, laiku, lai līdz pēdējam sīkumam izstrādātu maršruta plānu un kartes braucienam, Diāna atrada. Viņai bija mazliet žēl, ka Agnese atteicās no brauciena, draudzene devās ciemos pie jaunā drauga vecākiem.

-19-

– Oļeg, droši zini, ka tiksi galā? Ja nu kas, zvani auklītei, es viņu brīdināju, ka var gadīties, ka puikas jāpieskata.

–  Viss būs kārtībā, nesatraucies un brauc!

–  Dārzeņu sautējums ir uz plīts, ledusskapī krabju salātiņi, desa, siers, piens …

–  Apklusti un brauc, nokavēsi vilcienu uz Rīgu. Mēs ar visu tiksim galā!

– Ja nu kas notiek, zvani, labi?

Oļegs palīdzēja Diānai nonest velosipēdu, kamēr viņa ātri pārskaitīja, vai viss paņemts līdzi:

– Ēdamais, dzeramais, nauda, veloatslēgas un veloaptieciņa, telefons, nazis, telts, guļammaiss, kartes, rezerves baterijas, fotoaparāts – jā, ir viss nepieciešamais līdzi, varu doties.

Viņa sev apņēmīgi noteica un devās sabučot puikas, kas vēl gulēja, Sandim atstāja vēstulīti uz galda un konfektes abiem zēniem.

Pie ārdurvīm Oļegs apskāva Diānu, novēlot veiksmi un vēlreiz apliecināja, ka viss  būs labi un lai izbauda braucienu.

„Kāda vella pēc viņš ir tik jauks pret mani tad, kad izlemju, ka jāšķiras? Oļegs izturas tā, ka tas vienkārši nav iespējams. Nē, visam jāpaliek kā ir, ja nu viss nokārtosies un būs labi!” Viņa pie sevis apņēmās, jau sēžot vilcienā un sajūtot nelielu satraukumu, gaidot paredzēto braucienu. Diāna vēlreiz pārskatīja kartes un ielika tās somā sānu kabatiņā pie līdzi paņemtajiem pārsienamajiem materiāliem un dezinficēšanas līdzekļa, ja nu gadās savainoties.

Rīgā jau priekšā gaidīja Inese, veloapģērbā tērpusies, rokās viņa turēja ķiveri, uz acīm saulesbrilles, turpat netālu arī pārējie – Aivars, Aleksandrs un kāda nezināma sieviete, kas droši vien bija Aleksandra mīļotā.

– Čau, Inese! Nāc ejam, re kur pārējie!

Aivars jau paspēja atpazīt Diānu, paziņoja Aleksandram, un nāca viņai pretī.

– Sveika, mana burvīgā skaistule!

Cieši apskāvis un uzspiedis buču uz vaiga, sveicinājās Aivars.

– Iepazīstieties, šī ir Inese! Inese, šis ir Aivars, Aleksandrs un … .

Viņa apklusa, gaidot, kad tiks iepazīstināta ar Aleksandra pavadoni, jo viņas vārdu nemaz nezināja.

– Linda, prieks iepazīties.

Linda pati stādījās priekšā, jūtot nepatiku pret Diānu, jo redzēja, cik ļoti Sašas skatiens kavējas pie jaunās sievietes auguma.

– Diāna, tu zināji, ka līdz Jelgavai mīsimies  tikai mēs trīs?

– Nē, kāpēc tā?

– Mēs ar Lindu jums pievienosimies Jelgavā, līdz turienei brauksim ar vilcienu.

Paskaidroja Aleksandrs, viņš sajutās neērti par šādu lēmumu, labprātāk būtu braucis ar pārējiem, bet apzinājās, ka Linda neizturēs visas dienas braucienu, tādēļ bija labāk viņai ļaut mazliet pietaupīt spēkus.

– Kāpēc?

– Tā mēs nolēmām.

Aleksandrs stingri noteica, nevēloties izklāstīt patiesos iemeslus.

– Labi, mēs tad braucam! Tiekamies Jelgavas centrā!

Diānai iekšā viss vārījās, netiekot skaidrībā, vai tās bija dusmas uz Aleksandru, kas izlēmis braukt ar vilcienu, vai pie vainas bija Linda un greizsirdība uz viņu.

Jau ceļā uz Jelgavu Diāna saņēmās un pajautāja Aivaram:

– Kāpēc viņi izlēma braukt ar vilcienu? Tev Aleksandrs nepateica?

– Pateica.

– Nu?

– Linda neesot nekāda stiprā braucēja, tādēļ, lai viņu pasaudzētu, līdz Jelgavai viņš izlēma braukt ar vilcienu.

– Skaidrs.

Turpmāk brauciens ritēja, trijotnei runājot par neseno Ineses piedalīšanos Sportlat velokrosā, Diānai tas tik ļoti neinteresēja, bet Aivars ar Inesi iegrima dziļā diskusijā.

„Ak, tad Linda ir švaka braucēja, un šādā veidā viņš izlēma savu sievieti pažēlot? Ha, tad ko viņa vilkās līdzi, ja jau reiz pati apjēdz, ka nespēs visu plānoto maršrutu izbraukt? Padarīšu šo izbraucienu viņai tādu, ka nekad vairs nepiekritīs vilkties līdzi!” Diāna sāka izdomāt labāko veidu, kā Lindai likt justies nožēlojamai un, iespējams, pat izraisīt strīdu starp viņu un Aleksandru.

Nonākuši Jelgavā, vietā, kur bija sarunājuši tikties, Aivars atvainojās un aizskrēja uz turpat blakus esošo Rimi, lai sameklētu labierīcības, Aleksandrs un Linda bija aizkavējušies tai pašā Rimi veikalā. Inese ar Diānu palika divatā.

– Zini, tu mierīgi tai Lindai varētu Sašku nocelt.

– Kāpēc tā domā?

– Tādēļ, ka viņi izskatās galīgi nesaderīgs pāris!

– Pēc kā tu to spried?

– Nezinu, man tā liekas, un mana nojauta līdz šim nav pievīlusi.

– Izklausīsies pretīgi, bet man ir plāns, kā Lindai likt nožēlot, ka braukusi mums līdzi, es patiešām grasos viņus izšķirt.

– Pareizi! Beidzot dzirdu no tevis kādu prātīgu vārdu. Uz manu palīdzību vari rēķināties. Ko esi iecerējusi?

– Pēc tam izstāstīšu, re kur jau šie nāk.

– Ātri, pāris vārdos, savādāk no ziņkārības nobeigšos!

– Pēc izplānotā maršruta mums šodien jānobrauc vēl 60 km, es darīšu iespaidu, ka aizmirsu kartes un it kā atceros ceļu no galvas, speciāli izvazāšu mūs pa visādiem smagiem meža celiņiem riņķī apkārt, lai galamērķi sasniedzot būtu nobraukuši ne mazak kā 90 km, pie tam pa ļoti sliktiem ceļiem.

– Cietsirdīgi, bet ļoti labs plāns.

Viņas abas iesmējās.

– Tā esam klāt, piedodiet, ka kavējām!

Aleksandrs laipni uzsmaidīja meitenēm.

– Diāna, izstāsti un parādi kartē, kā brauksim!

– Kartes nevarēšu parādīt – es tās aizmirsu mājās.

Diāna nevainīgi smaidot, centās tālāk attaisnoties:

– Bet es labi atceros, kur un kā jābrauc, lai mēs redzētu pašu interesantāko un atpūstos pēc iespējas labāk.

– Lieliski, tad braucam!

Tiko atgriezies iesaucās Aivars.

– Tev, Diāna, ir kaut kāds nelāgs niķis aizmirst kartes.

Ejot garām, ar vienu roku apķerot Diānu ap vidukli, smejoties aizrādīja Aivars.

– Nu, mūsu divkājainais GPS, rādi ceļu!

Inese iespurdzās no smiekliem, slepus parādīja Diānai paceltu īkšķi.

Visi uzsāka braucienu cauri Jelgavai uz Tērveti. Diāna ātri vien piefiksēja, ka Linda netiek līdz, piebrauca līdzās Inesei, dodot zīmi, ka vajag panākt, lai Aivars izraujas līdz ar viņām priekšā. To nebija grūti panākt, jo izrādījās, viņam tracināja tik lēna pārvietošanās uz priekšu. Veikuši 35 km pa dažnedažādiem lauku celiņiem, meža takām, vēl aizvien Tērvete bija tālu priekšā. Ik pa laikam Diāna tīšām atpalika aiz visiem, paslepus izvilka karti, lai apskatītu, kur vēl iebraukt, lai ceļš būtu sarežģītāks. Visbeidzot tika nolemts apstāties un ieturēt pusdienas, un tad bez apstājas doties uz Tērvetes (Gulbju) ūdenskrātuvi, kur pārnakšņot, lai nākamā dienā izbraukātu visu Tērveti un pa P95 ceļu dotos atpakaļ.

– Diāna, tu esi pārliecināta, ka vajag šādi riņķī apkārt braukt?

Aleksandrs nedroši ievaicājās, redzot, ka Linda ir bez spēka, bet priekšā tāls ceļš.

– Tev nepatīk meža celiņi? Pie tam mēs tik daudz skaistus dabasskatus jau paguvām redzēt.

– Man patīk, bet Lindai tas nav pa spēkam, viņa nav radusi braukt pa tādām vietām.

– Es tak nezināju to, kad plānoju maršrutu, vajadzēja pateikt ātrāk.

– Saša, nevajag, es izturēšu līdz galam, tagad atpūtīsimies un varēšu braukt daudz ātrāk.

Linda iejaucās sarunā.

– Pareizi, tā ir jau cita runa, tu man, Linduc, sāc patikt. Galvenais ir nepadoties un doties uz mērķi, un maršruts ir labs, tikai dažbrīd mūsu gidam gribas pajautāt, vai zina, kur dodas, bet pagaidām rādās, ka zina gan.

Visi iesmējās, tikai Linda sadrūma, viņa labi apzinājās, ka vienalga nespēs mīt ātrāk. Viņai likās, ka Saša dusmojās, ka dēļ viņas nevar braukt ātrāk, lai arī skaļi to neteica, tas bija redzams attieksmē.

Atpūtas brīdis tika pārtraukts pēc 30 minūtēm, Diāna ar Inesi beidza uzņemt pēdējos fotouzņēmumus, viena otrai norādot uz labākajiem kadriem. Kad viņas bija atgājušas tālāk no pārējiem, Inese ierunājās:

– Nedodu ne stundu, kad viņi sastrīdēsies, lai gan tā Linda ir sīksta raksturā un drausmīgi pacietīga, Aleksandrs gan tāds neizskatās.

– Piekrītu. Negaidīju, ka tā Linda būs tik pacietīga, bet ilgi vairs neturēs.

– Meitenes, jūs tos čiekurus vēl ilgi bildēsiet? Varbūt kustamies uz priekšu?

Turot  gatavībā velosipēdu, uzsauca Aivars. Linda ar Aleksandru jau uzsāka braukt.

– Kur tagad braucam?

– Uz Glūdu un tad pa lielceļu līdz Zaļeniekiem.

– Okey, laižam!

Braucienā no Glūdas uz Zaļeniekiem, Aivars iesāka sarunu ar Aleksandru par sportu, un abi nemanot izrāvās priekšā. Inese, ar elkoņiem atstutējusies pret stūri, austiņās klausījās mūziku, bet Linda, galīgi piekususi, centās tikt līdzi pārējiem, paliekot aizmugurē. Diāna, lai pārliecinātos par brauciena pareizību, nolēma atpalikt un papētīt karti. To izdarījusi, viņa piebrauca līdzās Lindai.

– Kā jūties?

– Labi.

Linda, sakniebusi lūpas, spītīgi atbildēja. Diāna pasmīnēja, viss notika, kā bija iecerēts, Linda tik tikko vairs turējās uz velosipēda, pie tam sausais ceļš un karstā saule viņas stāvokli padarīja tikai smagāku.

– Līdz Zaļeniekiem vairs tikai 4 km, nav daudz, tur varēsi mazliet atpūsties .

Diāna norādīja. Taču kaut kur sirdī sāka urdīt vainas apziņa.

– Man nevajag atpūtu!

– Beidz, tu tak’ tik tikko spēj braukt.

– Lai jūs visi uz mani tad gaidītu?

– Pagaidīsim, nevienam nekas jau nenotiks no tā, ja pastāvēsim kādu brītiņu, pie tam Zaļeniekos ir šis tas interesants, ko pafotografēt.

– Nē, es braukšu uz priekšu, jau tā manis dēļ jūs braucat lēni.

Diāna paraudzījās Lindā, viņa ar roku notrauca asaras no vaigiem un dziļi ieelpoja. Diāna sajutās kā pēdējā neliete. „Ar kādām tiesībām es atļaujos postīt otra dzīvi? Tas, ka manas pašas dzīve ir neizdevusies, nav iemesls likt šai sievietei ciest. Viņa ne pie kā nav vainīga.”

– Linda, paklausies, ir jāatpūšas, savādāk tu sabruksi un tālāk par Zaļeniekiem netiksi!

– Nedrīkst!

– Nerunā muļķības! Kāpēc nedrīkst?

– Saša dusmosies, es negribu, ka mēs sastrīdamies, tā jau attiecības mums tik tikko turās kopā un, ja tagad sastrīdēsimies – izšķirsimies, jo viņš mani centās atrunāt no braukšanas, teica, ka tas man būs par grūtu.

Lindai pār lūpām izlauzās atzīšanās, pār vaigiem lija asaras, kuras viņa cītīgi centās slaucīt no sejas, sajaucoties asarām ar ceļa putekļiem, tā kļuva neglīti netīra. Diāna saknieba lūpas. „Vai tas nebija tas ko es gribēju panākt, tad kādēļ nejūtu gandarījumu? Man kaut kas jāizdomā, lai dotu iespēju Lindai atpūsties un sakopties, jo tagad viņa izskatās drausmīgi. Kā gan es varēju tā rīkoties? Tālāk gan nekādu līkumu, tikai taisni uz Tērvetes ūdenskrātuvi! Ko lai izdomā, lai visi piestātu un nevainotu Lindu?  Zinu ko darīt!” Viņa no jostas somiņas izņēma telefonu, nazi un piebrauca ceļa malā. Tai brīdī Inese atskatījās atpakaļ, ieraudzījusi, ko dara Diāna, grieza riņķī, bet Diāna jau zvanīja Aivaram.

– Čau, es uz kaut kāda štrunta esmu pārdūrusi riepu, griezieties riņķī.

– Nu, vai zini! Mēs braucam pie tevis.

Aivars ar Aleksandru grieza riteņus riņķī un ieraudzīja, ka Inese ir jau līdzās Diānai. Abas sievietes par kaut ko strīdējās. Viņi lika arī Lindai griezt riņķī, jo nu Diānas neuzmanības dēļ sanākusi piespiedu atpūta.

 

Dalīties.

Atstāt Ziņu