Vārda dienu svin: Lita, Sibilla, Teika

Īres līgums. 11.daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Sandis priecīgi sāka Oļegam stāstīt pārgājienā piedzīvoto.

– Sandi, vari aizvērties! Tu, man traucē!

– Oļeg, tak nekliedz uz viņu, Sandis tik gribēja pastāstīt, kā gāja.

Vārdu pa vārdam un Diāna ar dzīvesbiedru jau strīdējās, Sandis paņēma brālīti aiz rokas un ieveda savā istabā.

– Tā ir mana vaina, ka tētis ar mammu strīdas, ja nebūtu manis, jūs visi būtu laimīgi.

Roberts redzot, ka brālis raud, apķēra viņu.

– Mīļš.

– Eu, tu pateici jaunu vārdu! Malacis! Paskatīsimies kādu multeni pa televizoru?

Sandis ieslēdza skaļāk televizoru, lai ar brāli nedzirdētu, kā mamma ar tēti strīdas, izvilka savu mantu kasti un padeva Robertam.

 

-15-

– Tu ko, šķirsies? Es saprotu, jūs esat ļoti atšķirīgi, ka viņš ir maita attiecībā pret Sandi, bet tai pat laikā, kur tu atradīsi veci, kas tā rūpēsies par bērniem, jā labi, viņš daudz pavada pie kompja, bet tev nekas netiek liegts, labprāt viņus pieskata, pie tam pret Sandi, nav jau tik riebīgs, dažs labs īstais tēvs pret savu miesīgu bērnu ir daudz pretīgāks. Viņš tak jūs nesit.

– Agnes, nav jēgas turpināt kopdzīvi, es viņu nemīlu un arī Oļegam būs labāk, ja mēs dzīvosim atsevišķi. Ne reizi vien, viņš ir teicis, ka bez mums viņam būtu labāka dzīve, tad lai tā viņam arī tiek. Esmu nogurusi visu laiku glābt mūsu attiecības, vēlos tikai mieru.

– Bet finansiāli, tava alga nav tik liela?

– Esmu visu sarēķinājusi, grūti būs, bet ir iespējams izvilkt, un domāju, ka Oļegs maksās alimentus par Robertu, līdz ar to dzīvot varēs.

– Nezinu, mīļā, padomā kārtīgi, nesteidzies. Padzīvojat vēl kopā, ja nu viss nokārtojas.

– Pēc vakardienas strīda es vairs neko negribu ar viņu kopēju.

Diāna ar Agnesi pēc darba sēdēja savā iemīļotā vietā pie Daugavas koka paēnā, līdzās spēlējās Roberts, bet nedaudz tālāk pie ūdens ar akmentiņiem rotaļājās Sandis. Jaunās sievietes dzēra līdzpaņemto kafiju no termosa, bet puikām uz segas bija saliktas maizītes, augļi un sula.

– Tu tik nesteidzies ar lēmuma pieņemšanu. Varbūt parunā ar savu mācītāju, viņš tev noteikti ko jēdzīgu ieteiks.

– Lai arī mans draugs, tomēr mācītājs, zinu ko ieteiks – lūgt Dievu un nejaukt ģimeni.

– Vienalga, parunā pirms pieņem galīgo lēmumu, saproti, no malas ir vieglāk paraudzīties uz situāciju un atrast pareizo risinājumu. Es jau varētu ko ieteikt, bet no manis padomdevēja mīlas lietas ir galīgi draņķīga. Pastāsti labāk, kā gāja pārgājienā ar tiem mazajiem!

Diāna neatraudama skatu no dēliem, sāka stāstīt par aizvadīto piedzīvojumu.

– Tas Aivars, feins džeks izklausās.

– Aha, ar viņu kopā esot vari būt pilnīgi droša, ka viss būs okey, zina visu, pie tam visu laiku joko, par garlaicību viņa klātbūtnē nav jāsūdzas. Zini, viņš ir brīvs – būs jūs abus jāsapazīstina. Brauc līdzi mums veloizbraucienā!

– Braukšu, bet ne tā Aivara dēļ, bet gan tādēļ, ka tas izklausās dikti interesanti. Tagad sīkāk paskaidro, kādēļ tev acis iemirdzas, kad pieminēji tā Aleksandra vārdu?

– Neizdomā to kā nav! Kaut gan jāatzīst, simpātisks un viņā ir kaut kas tāds, kas pievelk, grūti paskaidrot.

– Vai tik viņš nav patiesais iemesls tavam lēmumam par šķiršanos ar Oļegu?

– Nē, pilnīgi noteikti nav, neesmu jau tik vieglprātīga, lai ieraugot simpātisku vīrieša fizionomiju, uzreiz jauktu ārā ģimeni. Kā jau teicu, vienīgais iemesls ir tas, ka Oļegam datorspēles ir svarīgākas par mums. Es vēlos dzīvu cilvēku sev līdzās, kas mani mīl, ciena un būtu atbalsts ejot cauri dzīvei, nevis atceras, kad spēlē ir pārtraukums un lamā, cik mēs esam slikti, jo redz, ir zaudējis. Es negribu runāt par šo tēmu!

– Labi, labi. Sandim visu skolai jau sapirki? Man ir zināms kolosāls veikals, kur pa zemām cenām var sīčiem drēbes dabūt.

Viņas bezrūpīgi runāja par veikaliem, izpārdošanām, jaunumiem kino, paziņām, darbu, viegli pārejot no viena sarunas temata uz otru, līdz sāka zvanīt Diānas telefons.

– Dīvaini, sīkā māsa zvana, viņa jau man parasti nekad nezvana.

– Baigi jau sīka, tik 2 gadus jaunāka par tevi.

Iesmējās Agnese.

– Vienalga, sīkā.

Diāna smaidot atbildēja un pacēla klausuli.

– Čau, Sīkā, kas noticis?

Agnese raudzījās, kā Diānas seja izmainās, tā kļuva bāla, acīs sariesās asaras, pār viņas lūpām klusām skanēja vārdi: „Kad?” „Nomierinies, es piezvanīšu Kristīnei un tūlīt pat braucam”

Viņa nolika klausuli, pār vaigiem ritēja asaras.

– Kas noticis, kaut kas ar māsu?

– Nē, ar viņu viss normāli. Mamma nomira, šorīt aizveda uz slimnīcu un … .

Diānas balss aizlūza, asaras ritēja.

– Mamm, kāpēc tu raudi?

Sandis bija pienācis klāt.

– Dēliņ, vecmāmiņa. Tu tak zināji, ka viņa smagi slimoja?

– Jā, bet viņa tak izveseļosies.

– Nē, dēliņ, nē. Viņu šorīt Dieviņš aizveda pie sevis, tagad vecmāmiņa uz mums raugās no debesīm un vienmēr grūtā brīdī kā eņģelis būs mums blakus, lai atbalstītu un iedrošinātu.

Agnese bija paņēmusi rokās Robertu un kopā ar mazo vāca kopā mantas, kamēr Diāna stingri apskautu turēja Sandi, kurš raudāja.

– Iesim uz māju, jāsazvana tava krustmāte un tad ar viņu došos pie Lauras.

– Diān, es varu kā palīdzēt?

Paraudzījusies draudzenes acīs, Agnesei sažņaudzās sirds: „Dievs, cik daudz sāpju tu esi viņai uzlicis izciest, tak vēl nepavisam nesen viņas ar māsām apglabāja tēti  un tagad zemes klēpī jāgulda arī māmiņa. Kaut vismaz kārtīgs vīrietis viņai būtu līdzās, tak tas Oļegs nesaņemsies. Kādēļ es viņu centos pārliecināt par pretējo?”

Klusējot visi kopā gāja uz Diānas dzīvokli, pie durvīm draudzenes atvadījās, Agnese vēlreiz pārprasīja vai nevajag kā palīdzēt ar bērnu pieskatīšanu vai kā citādi. Diāna atbildēja noraidoši un devās dzīvoklī.

Oļegs sēdēja pie datora, vēl aizvien dusmojās uz Diānu.

–  Oļeg, vari, lūdzu, pieskatīt Robertu līdz rīt rītam? Man pie Lauras uz laukiem jāaizbrauc.

–  Ņem līdzi, negrasos ar viņu atkal mocīties.

– Oļeg, man mamma nomira.

Diāna, atkal sāka raudāt, bija tik smagi pieņemt to, ka māmiņas vairs nebija, zaudējuma sāpes bija likušas aizmirst dusmas uz dzīvesbiedru.

–  Nu un.

–  Ko?

Viņa nespēja noticēt tam, ko dzirdēja, bet nebija spēka dusmoties. Viņa centās nomierināties, jo bija jāsazvana vecākā māsa. Oļegs uz brīdi pārstāja spēlēt, noņēma austiņas un klausījās Diānas sarunā ar māsu, pie vārdiem „mamma ir mirusi”, viņš satrūkās, pielēca kājās un pagaidījis, kad viņa dzīvesbiedre nolika klausuli, to cieši apskāva.

– Piedod, esmu idiots, piedod, mīļā, piedod. Es nezinu, kādēļ tā pateicu. Protams, pieskatīšu Robertu, arī Sandi, izdarīšu visu, un šoreiz kā nākas. Lūdzu, tikai piedod!

***

Visas trīs māsas stāvēja pie savu vecāku kapu kopiņām, rokās turēja svecītes, tās aizdedza un iesprauda zemē līdzās vietai, kur pāris stundas atpakaļ bija guldījušas savu mammu.

– Lai arī zinājām, ka viņai maz atlicis dzīvot, vienalga ir tik grūti pieņemt, ka viņas vairs nav.

Diāna skumji pārtrauca klusumu, atgāja nedaudz malā un raudzījās uz ziedu pārklāto kapu.

– Tagad viņa ir kopā ar tēti. Viņa pēdējās dienas visu laiku teica, ka redz tēti sapnī, kurš viņu aicina līdzi. Jau tad man palika baisi, ka tikai drīz mēs viņu nezaudējam.

Laura, Diānas jaunākā māsa, aizdedza tikko vēja nopūsto svecīti atkārtoti.

– Izklausīsies varbūt briesmīgi, bet labi, ka viņa nomira, mamma ļoti mocījās no sāpēm, tagad viņa ir brīva no sāpēm un visām raizēm. Jādomā, tā kā teica mācītājs bērēs, ka mūsu vecāki atkal ir kopā.

Kristīne, kas bija krietni vecāka par abām jaunākajām māsām, gādīgi abas apskāva, tā viņas klusēdamas stāvēja, raugoties kā pamazām izdega sveces, pēc tam klusēdamas devās uz mašīnām.

– Aizbrauksim pēc bērniem, tad es tevi ar Sandi varu līdz Ogrei aizvest.

Kristīne piedāvāja Diānai, lai arī viņa pati dzīvoja Siguldā.

– Nav vajadzība, es gribētu ar Sandi tikt līdz Rīgai, man vajag parunāt ar vienu draugu, viņš man vakar zvanīja sakarā ar pārgājienu, bet es viņam tikai skopi paskaidroju kas noticis un, ka parunāšu vēlāk.

– Labi, tad aizvedīšu līdz Rīgai, kaut gan uz Ogri man tevi aizvest būtu bijis vienkāršāk.

***

– Diān,  Sandi! Turaties abi!

Ieraugot viņus, Leonīds abus cieši satvēra, tad paņēmis Sandi uz rokām veda abus iekšā savā dzīvoklī.

– Es mazliet baidījos, ka vēl nebūsi mājās.

– Šai laikā jau parasti esmu mājās. Ko dzersiet, Dina, tu jau noteikti kafiju, bet Sandi, ko tev piedāvāt – tēju, kādu sulu?

– Sulu.

– Diān, tagad runā visu kas uz sirds, tu Sandi arī, neko neturiet sevī.

Diāna ar dēlu runāja par savām atmiņām par puikas vecmāmiņu, par saviem nedarbiem, kad viņa dusmojusies, visi trīs tad smējās, par svētkiem, ko kopā svinējuši, par sarunām un kopīgiem plāniem iecerēm. Leo tikai klausījās viņos abos, nepārtraucot sarunu, kas būtībā risinājās starp sievieti un viņas dēlu. Smagums, kurš gulās uz viņu sirdīm pamazām atkāpās, kļuva vieglāk pieņemt, ka Sanda vecmāmiņas vairs nebija starp viņiem.

– Sandi un Diān, atceraties, viņa vienmēr būs ar jums, kamēr vien atcerēsities. Lai arī jums abiem tagad ļoti sāp, jāļauj viņas dvēselītei mierīgi aizceļot uz Dieva valstību un tad kad visvairāk vajadzēs – nolaidīsies pie jums un kā vēja glāsts, vai kā saules pieskāriens uzmundrinās, atbalstīs vai norādīs pareizo ceļu dzīvē.

– Paldies! Ir jau vēls, mums jādodas uz autobusu un jābrauc mājās.

– Aizmirsti par autobusu, es jūs aizvedīšu!

Sandis pēc visa pārdzīvotā ātri mašīnā aizmiga. Leonīds to ievērojot, nolēma uzsākt sarunu ar Diānu.

– Ja nevēlies tagad runāt, sapratīšu. Tomēr mani interesē, kā tev citādi iet. Kā Robertiņam ar atveseļošanos? Par pārgājienu jau visu zinu, Daiga un bērni visu izstāstīja . Kā tev, starp citu, roka?

– Roberts jūtas labi, nākamnedēļ jāved uz slimnīcu pie ārsta uz profilaktisko pārbaudi, dzird aizvien labāk un labāk. Pārgājiens man patika, šķiet bērniem arī. Rokai, kā arī pārējiem sasitumiem viss ir kārtībā, dzīst. Tikai ar Oļegu sanāca pamatīgi sastrīdēties, jau biju nolēmusi, ka iešu no viņa prom, bet tagad nezinu.

– Tā, tā, kas ar Oļegu, jūs man likāties teju ideāls pāris. Tak visi strīdas, tādēļ uzreiz jau nav jākrāmē koferi. Problēmas ir jārisina, nevis no tām jāmūk prom.

– Ai, Leo, es tev neesmu stāstījusi gandrīz neko par manām attiecībām ar Oļegu, bet tās jau kādu pusgadu ir briesmīgas. Esam kā divi svešinieki, kas spiesti dzīvot vienā dzīvoklī. Piedod, bet tagad par to negribu runāt.

– Labi, es saprotu tevi.

– Parunāsim par to sestdien, ja tev būs laiks, man tad būs jāaizbrauc uz Rīgu vienam klientam jāatved bildes.

– Sarunāts.

Vakars bija silts, Diāna nevēlējās iet mājās, turot pie rokas samiegojošos Sandi, ar skatienu pavadīja prom braucošo Leo, tad paskatījās uz nogurušo zēnu, pārvarēja sevī vēlmi pastaigāties pa pilsētu, devās mājās. Robertiņš gulēja. Dzīvoklis bija sakārtots, Oļegs izdzirdējis, ka tiek slēgtas vaļa durvis, iznāca koridorī abus sagaidīt. Gādīgi nolika gulēt Sandi, tad pagatavoja Diānai piparmētru tēju un abi sēdēja virtuvē uz grīdas vienkārši runāja par neko. Abi sajutās tuvāki kā nekad agrāk.

„Vai tiešām beidzot viss ar Oļegu nokārtosies,” Diāna, dzerot pēdējos tējas malkus, prātoja pie sevis.

-16-

Aleksandrs sēdēja pie datora, bija piektdienas vakars, blakus stāvēja vīna glāze, jau kuro reizi pēc pārgājiena, viņš pārskatīja fotogrāfijas, pakavējoties pie Diānas attēliem. „ Nu kas tevī ir tik īpašs, ka nepārtraukti par tevi domāju!”  viņš domāja, iedzerdams malku vīna. Pamazām viņš juta, ka galvu pārņem viegls reibums.

– Jātiek skaidrībā ar savām jūtām un jāuzaicina Diāna uz tikšanos, tikai kā to izdarīt, lai tas neizskatītos pēc randiņa?

Aleksandrs pats neapzinoties bija atvēris skype un redzot, ka Diāna ir online, mēģināja sākt saraksti, taču visus uzrakstītos tekstus dzēsa ārā, jo nekas nelikās pieņemami. Te negaidot no Diānas pienāca ziņa.

[2009.06.19. 22:06:02] Diāna:Sveiks, tu Rīgu zini labāk par mani. Kur atrodas Kuldīgas iela? Man rīt uz turieni klientam jāaizved fotobildes.

„Super, labāk pat būt nevar, es piedāvāšu viņu pavadīt līdz turienei, tik pašam jānoskaidro kur tas ir.”

[2009.06.19. 22:10:13] Саша: Jā zinu, to ielu. Varam rīt satikties un es tev parādīšu, kur jābrauc, tā būs vienkāršāk.

[2009.06.19. 22:12:58] Diāna: Nopietni? Tas būtu lieliski! Cikos tad rīt varam tikties, man līdz 15:00 jānogādā tās bildes.

[2009.06.19. 22:14:20] Саша: Jā. Tu būsi ar riteni? Varam tikties 12:00?

[2009.06.19. 22:15:34] Diāna: Aha, ar riteni. Sarunāts, rīt 12:00. Centrālajā stacijā pie Origo pulksteņa? Kura Rīgas daļā ir tā iela?

[2009.06.19. 22:16:48] Саша: Pārdaugavā. Tad līdz rītam. Atā! Ķer buču, saldākam miegam!

– Ko es izdarīju, kādas bučas? Un, ja viņai aiz muguras Oļegs stāv? Jādzēš ārā. Cerams, ka viņa nepaguva izlasīt.

[2009.06.19. 22:18:52] Diāna: Hei! Kāpēc buču izdzēsi ārā, man patīk saņemt bučas ;). Atā! Līdz rītam!

Aleksandrs raudzījās apmulsis pēdējā Diānas uzrakstītajā tekstā.

– Viņa tikai ar mani spēlējas, vai pa īstam to domāja? Rīt noskaidrošu, bet ja jau reiz patīk saņemt viņai bučas, tad lai tiek viens virtuālais skūpsts.

[2009.06.19. 22:20:03] Саша: Piedod, iedomājos, ka tev bučas nepatīk, laboju savu kļūdu un, lūk, Tev viens skūpsts par to ;). Līdz rītam!

[2009.06.19. 22:21:05] Diāna: Paldies :).

„Nu esmu vairāk apjucis, kā pirms šīs sarakstes, pašam smieklīgi. Jāapskatās kartē, kur tā Kuldīgas iela tieši atrodas, zinu tikai ka Pārdaugavā”.

Atvēris datorā Rīgas karti cītīgi izpētīja kā no centra ar velosipēdu aizbraukt līdz vajadzīgai ielai. Viņš piepildīja iztukšoto glāzi un nodomāja: „Serijam tomēr bija taisnība, viņa ir tieši tas, kas man vajadzīgs”, vienā rāvienā izdzēra vīnu un vēlreiz pārskatīja pārgājiena bildes.

***

Nervozi skatoties pulkstenī viņš gaidīja ierodamies Diānu, vēl bija laiks 5 minūtes, pats aptverdams, ka ir ieradies par ātru, bet bija baidījies nokavēt, taču tagad šīs piecas minūtes vilkās neiedomājami ilgi. Skats nejauši aizklīda uz Rimi veikala pusi, tur jau viņa brauca, ar vienu roku stūrējot, otrā turot kafiju. „Kā viņa var būt tik pārgalvīga, obligāti tādā veidā jābrauc,” viņš uz viņu pie sevis dusmojās.

– Sveiks!

Diāna smaidot viņu sveicināja

– Čau! Šādi braukt nedrīkst, vari nokrist! Pie tam kafiju daudz dzert ir kaitīgi.

– Pirmkārt, es braucu gana labi, lai varētu atļauties stūrēt ar vienu roku. Otrkārt, visu nakti neesmu gulējusi, tādēļ kafija man ir nepieciešama, lai neaizmigtu pie stūres un treškārt man nepatīk, ka mani māca kā, ko darīt – tad rodas vēlme visu darīt par spīti otrādi.

Viņa smaidot atbildēja uz Aleksandra pamācībām, bet balsī bija jūtams viegls aizkaitinājums.

– Skaidrs, tātad tev viss ir jāsaka otrādi, tad tu paklausīsi.

– Man ir nelāgs niķis – es nevienu neklausu. Varbūt brauksim?

– Jā, braucam, vispirms dodamies uz Vanšu tiltu, tā iela, ko tev vajag ir netālu no Ķīpsalas. Kādu numuru tev vajag.

– Devīto.

– Tad patiešām gandrīz blakus Ķīpsalai.

„Ar kādām tiesībām viņš man tagad māca kā dzīvot, kas es viņam kāda mīļotā sieviete, ķēms tāds, un es vēl te domāju, ka bez maz patīkams randiņš būs! ” Diāna pie sevis pasmējās un uzlika saulesbrilles. „Tūlīt viņam parādīšu, kā jābrauc ar velosipēdu,” viņa pie sevis nicīgi nosmīnēja, no mugursomas izvilka ķiveri un velocimdus.

Aleksandrs uz to tikai pārsteigti noskatījās, viņam bija licies, ka viņa ar velosipēdu brauc nelielos izbraucienos, bet paraugoties uz viņas izskatu ķiverē ar velocimdiem, pats velosipēds, kas paredzēts vairāk braukšanai pa kalniem bija aprīkots ar spidometru, ūdens pudeles turētāju, atslēgu somiņu, tas liecināja, ka Diāna radusi braukt daudz un ne gluži pa līdzeniem ceļiem.

 

Dalīties.

Atstāt Ziņu