Vārda dienu svin: Osvalds, Arvils

Īres līgums. 1.daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

– Nolādēts, kā tu man to paskaidrosi!?
Aleksandrs, jauns vīrietis, vidējas miesas būves ap 1.85 m garš, tumšiem bieziem matiem, gaišzilām acīm, labsirdīgiem sejas vaibstiem, tik šoreiz sejā no labsirdības nebija ne miņas tajā atspoguļojās nodevības radītās sāpes. Viņš kliedza, dusmās piesarkdams, deniņi pulsēja, rokās turēja dokumentu ar DNS analīžu rezultātiem.

– Kā tam vari ticēt, tur noteikti ir kāda kļūda, tu tak zini, ka es nekad tevi nekrāptu un ko tādu nenodarītu. Saša, mīļais, nomierinies, tā noteikti ir kļūda, es tevi ļoti mīlu.

Svetlana mēģināja runāt mierīgā tonī, pieglauda galvu vīra plecam, ļaujot gaišajiem matiem pārkrist pār viņas seju, kas bija nevainojama make up rezultāta izcili glīta radot iespaidu, ka gaišmatainā sieviete ir nevainīguma un naivuma iemiesojums, kas nekad nebūtu spējīga uz to par ko vīrs viņu apvainoja.

Atgrūdis sievu no sevis, Aleksandrs riebumā ieskatījais viņai acīs, tajās nebija ne pilītes nožēlas.

-Nē, šoreiz šāda pielīšana nelīdzēs, tas ko tu esi man nodarījusi nav piedodams, negribu tevi šeit redzēt, vācies prom no manas dzīves, lai nekad, saproti, nekad es tevi neredzētu! 3 gadus esam tik precējušies, bet, kā izrādās, jau otrajā mēnesī pēc mūsu kāzām esi gulējusi ar citu, jo Nataša nav mana meita, kas zin’ cik vēl reizes esi mani krāpusi! Es ienīstu tevi!
Viņš kliedza, neapzinādamies, ka vārdi sāk kļūt rupjāki un pēkšņi pats sabijās no sevis, jo bija iecirtis sievai pļauku.

Svetlana ar rokām aizklāja seju caur dusmu asarām nošņāca:
– Tu to nožēlosi, šķiršanos no manis nedabūsi, alimentus maksāsi, jo patīk tev tas vai nē, bet Natašu esi atzinis par savu bērnu juridiski un tā lapele neatbrīvos no alimentu maksāšanas, prom es aiziešu, vari sapūt šai nožēlojamā dzīvoklī, ar tevi tāpat dzīve bija pretīgi garlaicīga.

Paķērusi somiņu nikni augstpapēžu kurpēm klaudzot, viņa pameta dzīvokli, aiz sevis aizcērtot durvis.
Sievas soļi bija dzirdami līdz viņa nokāpa pa trepēm lejā un arī nama durvis aizcirta ar spēku. Aleksandram bija vienalga, kurp devās Sveta, droši vien, ka pēc meitas uz bērnudārzu, pēc mazās nevainīgās dvēselītes, kuru viņš 2 gadus maldīgi uzskatīja par savu miesīgu bērnu. Tik tad, kad bija viens tukšajā dzīvoklī aptvēra, ka par spīti skaudrajai patiesībai bērnu mīl, bet nu arī viņa būs prom tā pat kā viņas nodevīgā māte.

Satvēris galvu ar rokām, vīrietis noslīdeja gar sienu uz grīdas sēdus, un ļāva vaļu ilgi turētajām asarām un tas, ka mūždien tiek skandināts, ka vīrietis nedrīkst raudāt viņu neuztrauca, jo šai brīdī bija parasts cilvēks, kam smagi nodarīts pāri.
– Manu mīļo meitiņ, manu bērniņ, piedod.

Viņš caur asarām runāja, truli raugoties uz ārdurvīm, cerot uz brīnumu, tik pats nezināja uz kādu, jo nekas vairs nebija glābjams, ievainotais lepnums stingri stāvēja pret jebkādu piedošanu vai salabšanu ar sievu.
-Es nevaru te palikt, prātā vēl sajukšu.
Viņš paņēma telefonu un zvanīja draugam, tam pašam, kas bija pateicis, ka viņa Svetu esot redzējis ar citu vīrieti maigojamies pie Daugavas un ieteicis veikt DNS analīzes meitai, tik ilgi skandinājis, līdz Aleksandrs padevies, toreiz viņš smējās, draugam, apgalvojot, ka viņš kļūdas un pierādīs, ka sieva ir uzticīga un ka redzētā persona noteikti nav bijusi mīļotā sieviete, bet izrādījās, ka draugs nekļūdījās.

– Serij, te Saša, varu šodien pie tevis palikt pa nakti?
– Vecais, kas ar tevi, izklausies drausmīgi.
– Jā, tev bija taisnība par Svetu, bet parunāsim par to, kad būšu pie tevis.
– Labi, gaidu, ko dzersi vodku vai alu?
– Vodku un daudz.

Nolicis klausuli, pavērās uz dzīvokli.

– Būs jāizīrē, es te vairs nekad nespēšu dzīvot, pārāk daudz atmiņu, pārdot tagad nav vērts, būs vien jāsameklē īrnieki.
Apņēmīgi sev to noteicis devās prom, aiz sevis aizslēdzot kārtīgi durvis, pa ceļam uz mašīnu ātri uzrakstīja sievai īsziņu, lai pēc iespējas ātrāk savāc savas mantas no dzīvokļa.
Izejot uz ielas, acis apžilbināja saule, vasara bija pašā plaukumā, kā nekā nesen tik bija pagājuši Līgo svētki, uz ielas puikas smējās un spēlēja bummbu, kāda jaunā māmiņa bija izgājusi ar mazuli pastaigāties, bērns ratiņos grabināja mantiņu, vīrietim sažņaudzās sirds, iesēdās mašīnā uzlika saules brilles un devās uz Rīgu pie Sergeja.
No Ogres ceļš pa Daugavpils šoseju bija labs un jau pēc 40 minūtēm zvanīja pie drauga dzīvokļa durvīm Ziepniekkalnā.

– Man ir ideja, tas dzīvoklis ir jāizīrē un par īres naudu pats īrēšu dzīvokli Rīgā, gan tuvāk darbam, gan vieglāk būs aizmirst to maitu.
Bez sveicināšanās, ar lielu aizrautību, ejot taisni iekšā Sergeja dzīvoklī, stāstīja savus plānus.
– Paga, Saška, par to parunāsim pēc tam, kad būsim izgulējuši dzērumu, bet tagad, iedzersim par tavas skaistās kuces veselību.
Sergejs – stalta auguma vīrietis, izteiktiem slāviskiem vaibstiem un tumšbrūnām acīm, lika glāzes uz galda, paraudzījās uz Aleksandru, kuram izdzirdot par savu sievu pazuda viss cīņas spars.
– Brāl, nepārdzīvo, labi, ka to uzzināji tagad, ne pēc gadiem vēl 10, skuķis ar neko par tevi neatcerēsies.
– Tieši par to skuķi, kā saki, es visvairāk pārdzīvoju, mīlu Natašu, lai arī nav mana meita, es tak viņu auklēju, kad pa naktīm raudāja, pamperus mainīju, pastaigāties vedu. Negribu pazaudēt kontaktu ar viņu, maksāšu alimentus un neapstrīdēšu paternitāti.
– Tas nu gan nav gudri, bet kas zin kā es pats tavā vietā rīkotos, še iedzeram.
Vīrieši vienā rāvienā izdzēra grādīgo dzērienu, virsū uzkožot citronu.
– Labi, ka mums ir atvaļinājums, vismaz par darbu nav jāsatraucās.
Iesmējās Sergejs, piepildīdams glāzes no jauna.
– Paklau, kāmēr neesam galīgi nost, varbūt paskatīsimies ss.lv vai kāds nemeklē dzīvokli Ogrē.
– Ieliec, tak pats reklāmu.
– Nē, negribu, ka Sveta uzzin, ka es to izzīrēju, viņa to var izmantot, lai no manis piedzītu lielākus alimentus.

– 2 –

– Paskat teksts visai smuks sanāca “jauna ģimene ar bērniņu meklē dzīvokli Ogrē, savlaicīgu samaksa un kārtību garantējam”.

Diāna smaidot lasīja tiko sevis ielikto sludinājumu ss.lv . Jaunā sieviete piecēlās no datorkrēsla, izstiepa rokas sev priekšā un devās uz virtuvi.

– Jācer, ka visai drīz būs kādi jēdzīgi piedāvājumi. Eu, mums zemeņu vairāk nav?
Nebēdnīgi ar savām zilzaļajām acīm raugoties dzīvesbiedrā rokās turot pītu groziņu sniedza to Oļegam, jaunam puisim, kurš neprātīgi mīlēja šo optimisma pilno meiteni, kura jau 7. mēnesi zem sirds nēsāja viņa bērniņu.
– Zini esmu pateicīgs debesīm, ka mūsu grūtniecība iekrīt vasaras sezonā, tu tās zemenes manuprāt pa 2 kilogrami dienā viena pati noēd, kur es tās būtu ņēmis, ja ziemā mēs gaidītu bērnu.

Diānu mulsināja, tas, ka Oļegs tik uzsvērti lietoja vārdus “mūsu grūtniecība” “mēs gaidām bērnu” un tamlīdzīgus apzīmējumus, jo toksikoze, varikozas vēnas un strijas bija tikai viņai vienīgajai, bet iespējams pie šīs nepatikas pret tādu vārdu savienojumiem bija tikai un vienīgi grūtnieces hormoni vainojami, tieši tie paši kas tik kategoriski pieprasīja zemenes, jo patiesībā ir jauki, kad vīrietis tik ļoti gaida mazo un pārdzīvo par katru sīkumu.

-Kāmēr dosies uz tirgu pēc zemenēm, mēs ar Sandi aizstaigāsim uz bērnu laukumu, sarunāts, savādāk puika tik pie televizora vien sēž.

Oļegs pateicīgi uzsmaidīja savai sievietei, jo pavadīt laiku ar viņas dēlu no pirmās laulības viņam nepatika, zēns it kā bija kā visi bērni, bet neizskaidrojamu iemeslu dēļ viņam kaitināja viss, ko Sandis darīja. Ja būtu viņa teikšana, labprāt, bērnu iekārtotu kādā internātā un, iespējams, ka viņš uz to arī mēģinās pierunāt mīļoto, kad viņš būs sasniedzis skolas vecumu, bet līdz tam vēl 2 gadi jāgaida, jo Diānas dēlam ir tik 5 gadi.

Diāna juta šo nepatiku pret savu pirmdzimto no dzīvesbiedra puses, tādēļ neuzspieda kopīga laika pavadīšanu kopā ar bērnu, bet centās visu pakārtot, tā, lai zēns viņu mazāk traucētu ar cerību, ka ar laiku viņas mīļie vīrieši saradīs un sadraudzēsies.

Diānai Aizkraukle patika, jo te pat dienas vidū droši varēja pāriet galveno ielu, mašīnu plūsma visai niecīga, pati pilsēta samērā klusa un sakopta, bet braukāšana no šejienes uz Ogri bija nepatīkama, tādēļ ļoti vēlējās dzīvot pēc iespējas tuvāk darba vietai, gaumīgi iekārtotam fotosalonam, kur viņa bija fotogrāfe. Arī Oļegs strādāja Ogrē par programmistu reklāmas aģentūrā, viņu darbavietas atradas teju viena otrai pretī un vienlaicīgi ejot uz darbu bija viens otru ievērojuši, sapazinās un uzsāka kopdzīvi, kurā pavisam negaidīti pieteicās mazulis, tas abus priecēja, jo kā gan jaunas dvēselītes ierašanās šai pasaulē var būt slikts notikums. Vienīgais, kas nomāca sievietes prātu bija dēla un dzīvesbiedra nesaprašanās un reizēm pārņēma baisa sajūta, ka ir pārsteigusies sākot attiecības ar Oļegu, jo nepavisam nevēlējās, ka puika būtu nelaimīgs mammas nepareizās izvēles dēļ.
-Mammu, kāpēc esi tik skumīga?
No pārdomām par dzīvesvietas maiņu, mīļoto vīrieti un dēlu iztraucēja Sanda jautājums.
– Es tik aizdomājos par mums visiem trim, nē, četriem.
Diāna smaidot sevi izlaboja.
– Tad jau nav jāskumst, jo mēs tevi visi mīlam, arī mans mazais brālītis tevi jau mīl.

– Tev taisnība, nav jāskumst, bet mani uztrauc, vai izdosies atrast dzīvokli Ogrē, kā esam ieplānojuši. Labi, labāk nelauzīsim galvu par to ko nezinām, skrien spēlēties!
Viņa enerģiski uzsauca zēnam, jo abi jau bija tikuši līdz rotaļlaukumam. Diāna pati ieņēma vietu ēnā uz soliņa un raudzījās bērnu bezbēdnīgajās rotaļās.
Cik skaista diena, viņa pie sevis nodomāja, debesis zilas, zilas.

– Drīkst piesēst līdzās?
Jautātājs bija Oļegs, kurš rokās turēja zemeņu grozu un 3 saldējumus.
– Droši sēdi nost, mans vīrietis patreiz ir tirgū un mūs netraucēs.
– Lieliski, tad varbūt par šo zemeņu grozu dāvāsi man buču.
– Ja jau tiek piedāvātas zemenes, tad buču gan došu.
Diāna uzspieda paviršu skūpstu uz vīrieša lūpām un paņēma saldējumus – sev un dēlam.
– Sandi! Nāc iesim mājās!
-Nē, lūdzu vēl 5 minūtītes.
Puika lūdzās, bet kad ieraudzīja mammas rokās saldējumu, paklausīja bez ierunām. Atceļā uz mājām, Oļegs stāstīja par jauno datorspēli, kas iznākusi un kura noteikti ir jāizmēģina. Diāna smagi nopūtās, uzsita ar roku pa plecu draugam un iesmējās.
– Eh, tu mans geimeri.
– Nu, nav tak tik traki.
– Ir, ir. Pirms mēģini jauno spēli varēšu ielūkoties e-pastā, kas zin varbūt kāds piedāvajums saistībā ar dzīvokli?
– Domā tik ātri būs?
– Nu 2 stundas, kopš to tur ieliku būs pagājušas, kas zin.

Mājās uzreiz piegājusi pie datora atvērusi savu e-pastu, Diāna priecīgi iesaucās.
– Ir! Tas tik ir kolosāls piedāvājums, pa dikti zemu cenu, ar visām ērtībām un daļēji mēbelēts tiko pēc remonta.
Še, piezvani!
Sieviete pasniedza telefonu dzīvesbiedram ar jau uzstādītu numuru.
– Kāpēc pati nezvani?
– Viņš ir krievs tā pat kā tu, tev būs ar viņu vieglāk runāt, bet ja es runāšu diez vai ko sapratīs, tu tak pats dzirdi ar kādām kļūdam es runāju. Ja kas, dzīvokļa īpašnieks ir Aleksandrs.
Diāna pasmējās par savām prasmēm krievu valodā un nebija melots, viņa nudien runāja ar pamatīgu akcentu, pie tam gramatiski nepareizi, lai arī arī savā starpā ar draugu runāja krieviski. Oļegs nospieda telefona zaļo taustiņu un tulīt jau izdzirdēja otrā galā vīrieša balsi.
– Klausos.
– Vai Aleksandrs?
– Jā
– Es zvanu sakarā par dzīvokli, jūs tiko kā rakstījāt uz e-pastu manai dzīvesbiedrei Diānai.
– Jūs interesē mans piedāvājums?
– Jā, kad mēs varētu tikties?
Otrā galā iestājās uz brīdi klusums.
– Pēc nedēļas varam sarunāt? Tas sanāk 2. jūlijs.
– Jā, varam. Cikos?
– Sešos vakarā der?
– Tas ir ideāls laiks, tad sarunāts – 2. jūlijā pulkstens 18:00 mēs ar Diānu ieradīsimies apskatīt dzīvokli, bet jau tagad varu teikt, ka ņemsim, ja jūsu apraksts atbilst patiesībai.
– Labi, tad gatavošu līgumu, iesākumā uz gadu un tad skatīsimies kā tālāk.
– Paldies, visu labu!
Oļegs pabeidza sarunu un nometis telefonu blakus datora monitoram apķēra mīļoto.
– Nu?
Diāna nepacietīgi jautāja.
– Pēc nedēļas braucam slēgt līgumu.

Dalīties.

6 komentāru

  1. Sākums tā neko, vienīgi nedaudz klibo gramatika! Mazliet vajadzētu piestrādāt pie tekasta, lai labāk lasās, nav sauss. Bet ideja izskatās, ka būs laba! 🙂 Lai veicas!

  2. sākums aizrauj, apmēram, nojaušu, kas būs turpinājumā. labs stāsts, kas ataino mūsdienu jauno ģimeņu sarežģīto attiecību pasauli. domāju, kad Tev izdosies iepriecināt lasītājus, lai veicās!

  3. Stāsts ļoti interesants, gaidu turpinājumu. Vienīgi – piekrītu ICH, ka pie gramatikas un, īpaši, teikumu uzbūves vēl jāpiestrādā, savādāk rodas iespaids, ka teksts uzrakstīts vienā rāvienā un nav pat pārlasīts. Lai veicas!!!

Atstāt Ziņu