Vārda dienu svin: Osvalds, Arvils

Intervija ar sievieti, kura vada taksometru

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Pēc auguma aprisēm Inga Jakuša ir ļoti smalka un arī izturēšanās neliecina, ka viņa visu dzīvi būtu saistīta ar ļoti vīrišķīgām jomām – vairāk kā 20 gadus nostrādājusi celtniecībā un nu vada taksometru firmā „Lady Taxi”. Par  spīti tam, ka dzīve iegrozījusies tā, ka viens sitiens seko nākamajam, viņā saglabājies gana daudz sievišķības.

Darbs ir interesants, bet arī bīstams
Ar rīdzinieci Ingu Jakušu tiekamies vairakkārt – pie tirdzniecības centra „Olympia” un pie viesnīcas „Maritim Park Hotel Riga”, kur ir „Lady Taxi” bāzēšanās vieta. Vispirms, jau runājam par taksometra vadītājas darbu, jo sievietēm tā ir visai netipiska nodarbošanās. „Man ļoti patīk braukt. Uz „Lady Taxi” skatījos jau kādus gadus trīs, jo man likās interesanti, ka te strādā vienas meitenes. Paralēli vēl domāju iet strādāt par instruktori kādā autoskolā, bet tur bija par savu naudu jāpārtaisa mašīna. Tā atnācu uz šejieni,” saka I.Jakuša.

Viņa par darbu stāsta ar tādu aizrautību: „Darbs ir ļoti interesants. Nekad nav trāpījušies vienādi cilvēki.” Tai pat laikā I.Jakuša nenoliedz, ka darbs nav arī „nekāda medusmaize”. „Darbs ir grūts. Visu laiku jābūt uzmanībai. Pa nakti, piemēram, mēs nesprādzējamies, jo darbs tomēr ir bīstams. Ir agresīvi pasažieri, kad nākas saukt apsargus,” viņa stāsta. Pašai gan gadījies tikai, ka klients nevēlas maksāt (dienā, kad fotografējam Ingu, viņai tā gadījies atkal – red.), bet kāda cita kolēģe reiz esot pat žņaugta.

Jūs sniedzat arī i.p.? Nu, intīmpakalpojumus
Vai šajā krīzes laikā nepaliek bīstamāk? „Nu, ja mēs par to domātu, tad būtu, bet mēs esam optimistiski noskaņotas. Kopš tās reizes ir arī ievērojami uzlabota drošības sistēma: ja mēs neatsaucamies uz rāciju, mums zvana uz telefonu, ja neceļam to, tā atbilstoši GPS sistēmas rādījumiem pie mums sūta apsardzi.” Tai pat laikā arī daudzi pasažieri saka, ka ar „Lady Taxi” braukt ir drošāk, jo netiks aizvesti uz mežu un izvaroti.

Citāts: “Man ir iekāpis klients un teicis, ā jūs sniedzat arī i.p.
Es jautāju, kādus i.p.? Nu intīmpakalpojumus!”

Bet darbā gadoties arī ne mazums kuriozu. „Dažkārt ir tā, ka stāvu kaut kur maliņā, pēkšņi atveras durvis un skan: „Ei, vecīt, aizrausi!? Oi, pardon, jūs esat sieviete!” Citi domā, ka mēs sniedzam arī intīmpakalpojumus. Man ir iekāpis klients un teicis, ā jūs sniedzat arī i.p. Es jautāju, kādus i.p.? Nu intīmpakalpojumus! Nē, mēs tādus nesniedzam, atbildu un saku, ka varu aizvest viņu, kur tādus sniedz,” saka I.Jakuša, piebilzdama, ka vienmēr ar šādiem klientiem cenšoties runāt ar humoru.

Sertificēta māju celtniece
Tomē izrādās, ka I.Jakuša visu dzīvi bijusi saistīta ar vīrišķīgām nodarbēm – pirms darba uz taksometra viņa vairāk kā 20 gadus nostrādājusi celtniecībā. „Sākumā, protams, tāpat halturēju, bet, kad redzēju, ka ar diplomu labāk maksā, aizgāju mācīties. Tagad man ir diploms celtniecībā. Man nav vienīgi elektriķa, santehniķa un metinātāja diploma,” stāsta I.Jakuša. Viņa arī vēl tagad kopā ar brāli apmeklējot šādus tādus kvalifikācijas celšanas kursus.

Abiem ar brāli savulaik bijusi arī būvfirma, kurā Inga bijusi brigadiere. Vai veči ņēma pa pilnu? „Nu sākumā jau domāja, kas tur tā mazā, sīciņā, ar brillēm, būs par vadītāju. Bet es pratu par sevi pastāvēt. Es kaut kā bez bļaušanas varu panākt savu,” stāsta I.Jakuša, uzsverot, ka vecie klienti vēl tagad raudot, ka viņa vairs nav celtniecībā. Viņa pārliecināta, ka tas tāpēc, ka savulaik daudz darījusi, lai radītu labu tēlu: „Rūpējāmies, lai būtu kvalitāte, lai būtu garantija, lai darbinieki nedzertu, lai mums varētu uzticēt dzīvokli un nekas no tā nezustu.” Viņa strādājusi gan pie lieliem fasāžu remontiem, savulaik Ventspilī Valentīnam Kokalim arī māju remontējusi.

Tomēr tieši te – celtniecībā viņa sabeidza muguru. „Daktere pateica celtniecībai kategorisku nē, ja vien es vēl gribu staigāt ar savām kājām. No sākuma jau, protams, neklausīju, līdz man sāka mirt kāja nost. Sapratu, ka nav joka lieta,” atzīst I.Jakuša.

Notrieca kāzām noīrēts autobuss
Kad saku, ka viņa ir tik ļoti praktiska un stipra sieviete, I.Jakuša atzīst: „Es jau bērnībā biju vairāk kā puika. Ar lellēm īpaši nepatika spēlēties. Arī sētā bija vairāk puiši apkārt. Visi sētas koki bija izrāpelēti, no bērnudārza jumtiem lekts…” Tāpat viņa visai agri kļuvusi pieaugusi, jo bijusi vecākā māsa diviem brāļiem, par kuriem vajadzēja parūpēties. Par vienu no viņiem viņa rūpējas joprojām.

„Viens brālis man ir pieskatāms invalīds. Katru otro, trešo dienu braucu pie viņa,” saka I.Jakuša. „Pirms nu jau vairāk kā 20 gadiem brālis kopā ar vēl vienu draugu veda pastaigā vienu puisi invalīdu un piedzēries autobusa šoferis uzbrauca virsū uz gājēju trotuāra. Tas bija kāzām noīrēts autobuss. Brālis mēnesi komā nogulēja, bija paralizēts. Vēlāk viņš no jauna mācījās staigāt, runāt…” sakāmo aprauj I.Jakuša. Tāpēc viņa arī nespēj saprast šoferīšus, kas uzdrošinās sēsties pie stūres alkohola reibumā. „Nu, kā var piedzēries sēsties pie stūres? Nesaprotu! Vai nav apziņa, ka tu esi potenciāls noziedznieks!?”

Citāts: „Ja šodien iet tā ne visai, tad zinu, ka rīt būt labāk. Cilvēkam jābūt optimistam: ja mēs visu laiku sliktu domāsim, tad tā arī būs.” 

Pēc brāļa nelaimes sekoja nākamais pārbaudījums – mammai bija insults. „Veiksmīgi, ka nepalika būtiskas sekas, bet pagājušajā gadā, kad bija atkārtots insults, bija jau daudz smagāk. Viņa man visu mūžu bija teikusi: ja būšu kopjama, es padarīšu sev galu. To viņa arī izdarīja – apzināti atteicās no ēšanas un dzeršanas. Man tas bija baigais trieciens…” atzīst I.Jakuša.

Kopā ar bērniem iet uz klubiņiem
Tomēr par mammu viņa varot teikt tikai to labāko. „Man nekad nebija aizliegtais auglis kaut kur iet. Man tikai vajadzēja pateikt, kur es esmu, kad būšu, ja kavējos, jāpiezvana. Un es savai 22 gadus vecajai meitai daru tieši tāpat. Viņai nav bijis aizliegtais auglis ne smēķēšana, ne iedzeršana un viņai uz to arī nevelk. Viņai ir mācīts: tev ir sava galva uz pleciem, bet, protams, ja kaut kas notiek, tad droši saki, tad domāsim kopā, ko darīt,” saka I.Jakuša.

Viņa arī neslēpj prieku, ka viņai ir tik draudzīga ģimene. „Pie mums bieži nāk draugi. Tādi īsti mājas tusiņi gan nesanāk, jo pusotras istabas dzīvoklī dzīvojam pieci cilvēki. Ja kāds atnāk, tad uztaisām galdu, visi paēdam un tad dodamies tālāk boulingu un novusu uzspēlēt, vai uz kādu klubiņu izklaidēties,” atplaukst I.Jakuša. Kad saku, ka tas ir ļoti mīļi, ka bērni kopā ar vecākiem grib izklaidēties, viņa arī neslēpj par to prieku. „Kad jau tā savādāk saģērbjas, tad jau nav tik traki un neviens nepateiks, ka man ir 43!” smejoties saka I.Jakuša. Viņa arī neslēpj, ka klubos ir bijuši gadījumi, kad viņai dod tikai nedaudz pāri 20 gadiem. “Galvenais, ka bērniem nav kauns ar mani kaut kur iet, ka viņi var par visu ar mani runāt.”

Viņa ir optimiste. Arī visapkārt izdaudzinātās krīzes sakarā: „Ja šodien iet tā ne visai, tad zinu, ka rīt būt labāk. Cilvēkam jābūt optimistam: ja mēs visu laiku sliktu domāsim, tad tā arī būs.”

 

Autore: Līga Ozoliņa, pārpublicēts no patti.lv

Dalīties.

4 komentāru

  1. Paliek arvien interesantāk! Par Oļegu var tikai piekrist. Bet vislielākais pārsteigums – perfekti aprakstītais draudzenes Agneses personāžs. Ak, šīs "draudzenes", kuras vienmēr zina labāk. Dažkārt pat šķiet, ka aiz skaudības vai vēlmes, lai otram ietu sliktāk, visādus stulbus padomus bārsta!

Atstāt Ziņu