Vārda dienu svin: Aīda, Ida, Vida

Garstāsts Skolas laikā. 8.daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

–    Tagad? Te? Tā pavisam vienkārši? – no vienas problēmas Ance veiksmīgi tikusi vaļā, sākas otra vēl nepatīkamāka kā pirmā. No tā Imanta, kurš pats rada problēmas,  jātiek vaļā. Viņam nepietiek  ar parunāšanu. Ne jau velti Ancei no citām meitenēm bija tapis zināms, kādas ir Imanta patiesās vēlmes. Kaut kas pavisam labs jāizdomā, nevar tāda sīkuma dēļ bojāt tik labas attiecības. Saņemot Ances  atteikumu, Imants ar viņu vispār var nerunāt. Tad var uzskatīt, ka visi viņu pametuši. Viss, protams, iesākās ar Armandu. Tikai Ance  par to  nevienam neko nav teikusi. Armands tagad izklaidējas vai mācās. Šoreiz Ance pat to  nezināja.

–       Vai sarežģīti arī var bučoties? – Imants neatstāja. Mērķis bija tik tuvu. Gandrīz jau sasniegts.

–       Imant, es tam vēl neesmu gatava. Ja tu neko nebūtu teicis, bet ķēries pie darba, man nebūtu laika domāt. Tagad es tikai tev varu pateikt – vēl negribu, – Ance lēnām runāja,  mēģinādama skatīties uz Imantu un ieraudzīt, kāda ir viņa reakcija.

–       Ance, es tevi negribu tā vienkārši un uzreiz zaudēt. Es tavas iegribas ņemu vērā. Ceru, ka tu citreiz izpildīsi arī manas iegribas. Ja tās var nosaukt par iegribām, tad turpināsim tās saukt tā. Man tagad jāskrien atpakaļ uz vilcienu, kurš pavisam drīz būs klāt. Tu rīt būsi skolā?

–       Es taču tev jau teicu, ka būšu. Tu nedusmojies uz mani? Mēs rīt satiksimies kā parasti?

–       Ance, nu kā tad savādāk. Es jau iepriekš tev teicu, ka saprotu tevi. Es nedusmojos. To es saku tāpēc, lai tu būtu mierīga, ka viss ir kārtībā. Zinu, ka mēs tikai sākam veidot savas attiecības. Es tagad skrienu. Paliec sveika.

   Nu tā. Ance palika viena. Iekšā iet vēl negribējās. Jāpastaigā tepat apkārt un jāpadomā. Uz ceļa jau sniegs nostaigāts, nebija nemaz jābrien. Ance redzēja, ka tumšs ir ne tikai viņas logs, bet jau pa gabalu bija saprotams, ka gaisma nedeg arī Armanda logā. Vai viņš ir kaut kur kopā ar vecākiem, vai blandās apkārt? Tāpat kā Ance? Viņa arī blandās, ne jau dara kaut ko lietderīgu. Būtu vismaz lasījusi kādu grāmatu, nevis aukstā laikā staigājusi apkārt.

   Kāpēc citas meitenes ir iedomājušās, ka no Imanta jāizvairās, ja vien ir iespējams? Pašas vainīgas. Imants ir interesants. Tikai nevajag ļaut viņam panākt visu, ko viņš grib vai ir iedomājies, ka grib. Tas jau ir visvienkāršāk – pārgulēt ar kādu, ne par ko citu nerunājot. Vispār nemaz neiedomājoties, ka kopīgs var būt arī kas cits bez fiziskām dziņām. Ir daži, kas domā, ka pietiek ar gulēšanu kopā vien. Var jau gadīties, ka kādreiz Imants arī ar to tikai apmierinās. Atliek secināt, ka tajā gadījumā pašas  meitenes vien vainīgas – viņām tajā brīdī nekas vairāk nav bijis vajadzīgs. Pēc tam vieglāk visu vainu novelt uz Imanta pleciem. Kurš ir zēns un kura meitene? Imanta vārds vien norāda uz to, kas viņš ir. Tikai viņš ir vadāms. Kā daudzi vīrieši.

   Situācija ar Anci norāda uz to, ka Imants ir saprotošs, kas nedomā tikai par sevi. Panācis to vien, ka Ance  kopā ar viņu iet uz mājām, viņš varēja pavisam viegli izmantot gadījumu un tad vairs Anci  neapgrūtināt ar savu klātbūtni. Bet nē. Imants zināja, ka tieši šī neatlaidība un sava panākšana Armandam pietrūkst? Kā viņš varēja zināt, kas kuram ir un kas pietrūkst. Viņa – vienkārši zinu – te nemaz neder. Teorētiski.

   Ance apjauta, ka tā par visu ko domājot, ir aizgājusi garām savām mājām līdz pat pļavām. Ceļš arī tūlīt beigsies, sāksies tikai sniegoti lauki. Vasarā te ir pa kādai puķei, lapotam krūmam, bet tagad tikai sniegs un sniegs. Jāgriežas apkārt un jāiet atpakaļ. Jāmācās arī rītdienas stundām. Skolā nebūs tikai Imants vien, ar kuru nāksies runāt, bet arī stundas.

   Viņai tikai negribējās iet savās mājās. Ja varētu nokļūt savā istabā nevienu nesatiekot, būtu pavisam cita lieta. Siltums visapkārt, segas var paņemt un lasīt, lasīt kādu grāmatu, kas paņemama turpat Ances istabā, lai nebūtu nekur jāiet citu. Vispirms rītdienas stundām jāsagatavojas. Tikai nemanot savā istabā nokļūt nav iespējams, kāds jau dzirdēs durvju vēršanos un pie reizes uzdos Ancei kādu jautājumu, labu gribēdams. Ancei  atbildot būs jāmelo, arī labu gribot. Jautājumu  neuzdos Armands, viņam Ance nemelotu.  Kad meitenes  tiks no Armanda ietekmes vaļā? Viņš taču to ir izdarījis, var iztikt vispār bez Ances, viņai neko nesakot par savām problēmām, kaut Ance  to gaida joprojām.

   Imants liekas tāds, ar kuru var runāt par visu. Ancei  nav jābaidās viņu zaudēt, jo Imants nav Ances īpašums. Katrs cilvēks pieder pats sev.

   Kamēr meitene tā fantazēja, viņa  bija pienākusi pie mājas durvīm un atvēra tās. Vispirms Ancei gaitenī bija jāatstāj siltās virsdrēbes. Pa to brīdi, kā jau iepriekš paredzēts, pienāca māte:

–       Kur tu atkal tik ilgi biji? Jāmācās nav?

–       Pastaigājos. Kas noticis?

–       Nekas nav noticis. Pastaigājies tādā laikā? Viena?

–       Nē taču. Kas tad viens pastaigājas? Muļķi tikai. Es gāju reizē ar visiem savas klases čaļiem.

–       Ar visiem reizē? Ko jūs darījāt?

–       Runājām. Par sportu, viņus tas interesē. Pavisam drīz būs skolas žetonu vakars. Par to arī runājām.

–       Tev arī tam žetonu vakaram kaut kas jādara?

–       Nē taču. Viss vajadzīgais jau ir izdarīts. Man tikai uz to balli jāaiziet, vēlams labāk ģērbtai nekā citās vienkāršās skolas ballēs.

–       Jaunu blūzi tu dabūsi.

–       Kā? Tik ātri?

–       Aizej pie šuvējas, drēbe jau ir pie viņas.  Šuvēja tev arī pa ceļam.

–       Man jāmācās, netraucējiet mani, – Ance, novilkusi āra drēbes un nolikusi tās vietā,  sāka iet uz savu istabu.

–       Par blūzi tu saprati? Vairāk man nebūs jāatgādina? – māte nerimās.

–       Sapratu, sapratu. Netraucējiet mani.

   Savā istabā, vēl gaismu neiedegusi, pa ieradumam Ance  paskatījās uz Armanda loga pusi – tumšs, vēl viņa nav. Sakrāmējusi somu rītdienas skolai, Ance  paņēma kādu grāmatu un iesāka lasīt. Neviens viņu netraucēja. Vēl kādu laiku varēs palasīt un tad jau jātaisās pie miera – rīt agri atkal skolas diena.

 

                                                   – 8 –

 Ancei  mugurā bija uzvilkts pelēkais džemperis. Neviens to neievēroja. Visi bija pieraduši, ka Ance  to valkā. Ancei  pašai vien Imantam  jāsaka:                                 

–       Zini, to vienu pieturu ar vilcienu mēs varam braukt reizē. Tev ir kas cits paredzēts?

–       Nē, ko tu iedomājies. No skolas uz staciju mēs arī varam iet kopā?

–       Varam. Tikai blakus.

–       Kur tu ar vilcienu brauksi?

–       Nezini? Nodarbības galvaspilsētā nav atceltas.

–       Tu tik ilgi neesi tur bijusi.

–       Nu un tad. Man taču jāsatiek interesantāki cilvēki nekā te.

–       Par savu nākotnes izvēli tu neko neesi pārdomājusi?

–       Vēl neko savās domās neesmu pārmainījusi. Laika jau arī nebija.

   Brīnums, ka šajā starpbrīdi viņu sarunu neviens nenoklausījās un nesauca arī par brūti un brūtgānu. Laikam gadījies  kas interesantāks. Nekas interesantāks nebija noticis, klasesbiedri bija samierinājušies ar to, ka Ance  un Imants ir vairāk kopā nekā atsevišķi. Vismaz kādu laiku citām meitenēm no Imanta būs miers, nevajadzēs no viņa izvairīties. Redzēs, kas notiks tad, kad viņš dabūs savu. Ance  gan par to tā nedomāja, viņa vispār nedomāja neko sliktu par savām un Imanta attiecībām. Kādam jau Imants jāpieskata. Vai Ance uzskatīja, ka viņa pieskata Imantu? Nē. Viņš dara visu, kā pats grib. Tas, ka Imants ir kaut kāds sliktais, ir tikai izrunāts. To izdarījušas gan tās meitenes, kuras Imantu  pašas gribējušas, bet nav dabūjušas. Tā. Tādus secinājumus taču arī var izdarīt. Kāpēc vienmēr Imantam jābūt tam sliktajam?

   Pēdējā starpbrīdī pirms vilciena Ance  piegāja pie Imanta un tieši acīs skatīdamās prasīja:

–       Klausies. Tu taisies manis dēļ  neiet uz dažām  stundām? Nākošais vilciens ir arī vēlāk. Man jābrauc ar šo, kā parasti. Citādi es kavēju nodarbības, ceļā paiet arī laiks.

–       Ko tu tagad uztraucies par mani? – Imants nervozi attrauca, uz Ances pusi nemaz nepagriezdamies, jo viņš bija aizņemts ar kārtējo mājasdarba norakstīšanu.

–       Es nemaz neuztraucos, kā tu domā. Vari darīt, kā pats gribi. Es nedrīkstēju pajautāt?

–       Ance , tu vienmēr visu zini. Tagad tu nezini, ka stundas atceltas?

–       Nezinu. Nezinu arī, kam par godu.

–       Priecājies. Domā, ka par godu tam, ka mēs to vienu nieka pieturu brauksim kopā.

   Noskanēja zvans. Stunda sāksies. Ance  priecājās un reizē arī bija neziņā – kāpēc tās dažas  stundas atceltas. Ko viņi ar Imantu pa ceļam runās? Kaut arī tā ir tikai viena pietura, laiks pietiekami ilgs, lai ko nopietnu pārrunātu. Ancei  tikai neienāca prātā, ka skolotājiem jau arī ir savas darīšanas, kas ne vienmēr notiek turpat skolā.  Šādu skolotāju darīšanu pēc arī bija atceltas stundas. Uz nenotikšanu.

   Stunda beidzās un Ance  kopā ar Imantu steidzās uz vilcienu. Jau stacijā viņi ieraudzīja klases audzinātāju. Izlikties, ka neredz un iekāpt citā vagonā? Vilcienam vagonu  ir daudz. Tā domāja Imants, jo viņam svarīgāks likās kopējais brauciens uz mājām reizē ar Anci. Beidzot. Ance pa to brīdi jau bija piegājusi pie skolotāja  un teica:

–       Labdien, audzinātāj. Jūs arī braucat uz to pašu pusi kur es?

–       Jā. Man jābūt uz konferenci galvaspilsētā. Brauksim reizē?

–       Protams. Vai tad ir vēl kāds vilciens tagad? – Ance  atsmēja, jo nu brauciens tapis vieglāks  – visu ceļu sarunāties ar audzinātāju ir viens, bet tā viena pietura tikai ar Imantu pavisam kas cits. Šoreiz viņa ir paglābta no sarunas ar Imantu, bet audzinātājam gan būs, ko prasīt par viņas nodarbībām galvaspilsētā un gan jau pie reizes par nākotnes nodomiem arī paprasīs. Ja jau Ance Imantam par izvēlēto nākotni varēja sarunāt gudras lietas, tad audzinātājam tas nebūs grūtāk. Tikai nedrīkst aizmirst to, kas sastāstīts Imantam. Viņš var arī dzirdēt, ja par Ances nākotni saruna būs pašā sākumā.

–       Imant, kur tu paliec? Vilciens jau nāk, – Ance  priecīga sauca.                                            

 Imants nemaz nebija sapriecājies vairs,  kopīgo ceļabrīdi bija izjaucis neviens cits kā klases audzinātājs. Nekas, tās desmit minūtes, kamēr vilciens aiziet līdz viņa  pieturai, Imants  var arī paklusēt. Ance un audzinātājs atradīs, par ko runāt, bez viņa.

  Viens pakaļ otram viņi iekāpa vagonā. Tukšas vietas nebija jāmeklē, to bija ļoti daudz. Vilciens tikko sācis tālo ceļu. Jāiekārtojas gan tā ērtāk, ar tik slidīgām drēbēm, kādas Ancei, var arī no koka sola noslīdēt.

   Sarunu, tikai atpogājis silto mēteli, iesāka klases audzinātājs:

–       Uz kurieni braucam?

–       Kā kur? Uz mājām, kā katru dienu. Man jābraukā turp un atpakaļ. Tāds vilciens ir vienkārši klusējamā stunda  skolā. Tur gan tādu vēl neviens nav izdomājis, – Imants noburkšķēja. Ar Anci  parunāt nevar, paklusēt neļauj. Tās dažas minūtes jāiztur.

–       Un tu, Ance? Vilcienā uz maniem jautājumiem tev nav jāatbild? – klases audzinātājs turpināja iztaujāšanu. Viņš kā kārtīgs audzinātājs zināja, ka Ance regulāri brauc uz nodarbībām, bet kopā sagadījušies viņi nekad agrāk nebija. Viņš taču arī bieži braukāja. Viņam patika ne tikai vilciena troksnis un skaistie skati, ko bija laiks apskatīt. Bet jābraukā bija bieži.

–       Es atbildu uz visiem jautājumiem visur. Vai tad jūs nezināt, ka es reizi nedēļā braucu uz nodarbībām?

–       Zinu, bet tu varētu mums pastāstīt, ko jūs tur visi tik bieži darāt, – audzinātājs turpināja uzņemto virzienu, par kaut ko taču bija jārunā, valsts ģeogrāfija nebūtu piemērotākā tēma.

–       Es varu pastāstīt. Vai mums nav līdz Imanta izkāpšanas brīdim jāparunā par ko citu, lai viņam arī  būtu interesanti? Manas nodarbības uz viņu neattiecas.

Imants, izdzirdis pieminam savu vārdu, satrūkās – kas vēl nebūs, runās par viņu.

–       Es varu to mazo brītiņu, kas palicis, pastāvēt pie durvīm. Uz redzēšanos, –  pagriezies pret Anci, viņš piebilda:

–       Rīt tiksimies, labi?

–       Ar skolotāju tu netaisies tikties?

–       Ne jau tā kā ar tevi, – Imants piecēlās kājās un izgāja no vagona. Viņš drīz varēja izkāpt, jo vilciens apstājās pieturā.

  Audzinātājs atsāka ar Anci  pārtrūkušo sarunu:

–       Es tevi klausos. Neviens tevi vairāk neklausās kā es tikai.

Ance, mirklīti padomājusi, arī turpināja:

–       Es nemaz negribēju, ka Imants dzird, ko mēs tur darām. Nevienam klasē es to neesmu teikusi. Jūs teiksiet kādam skolēnam?

–       Par ko tu mani turi? Ja tu tik ļoti negribi teikt man  pati, es varu izmantot savus vecos kanālus, jo tas, kur tu esi, man ir zināms,

–       Skolotāj. Jums jau es varu pateikt – tur runā daudz par vēsturi it kā literatūras sakarā.

–       Ance, to, ka tevi interesē vēsture,  tu jau esi pierādījusi, piedaloties olimpiādēs, tiekot līdz pat valsts olimpiādei. Literatūra pat man ir jaunums, kaut jūsu klasei jau vairākus gadus to māca mana kundze.

–       Laikam labi es būšu no kāda iemācījusies visu slēpt, – Ance  pasmaidīja.

–       Vai tikai tu nesāc bārstīties ar komplimentiem?  Tagad nav īstā reize. Mēs runājam par tavu iespējamo nākotni. Es tev nemaz nepatīku, – audzinātājam jau sāka likties, ka vilciens ir tas, kas rada neoficiālo atmosfēru.

–       Jūs man nepatīkat? Kāpēc tad mani  varētu interesēt jūsu Uldis? Vai tikai tā nepatikšana nav bāžama vienā maisiņā ar to slēpšanu?                                      

–       Ance, kā tu uzvedies? Kaut arī mēs braucam vienā vilcienā, neaizmirsti, ka es esmu tavs klases audzinātājs un mēs runājam par tavu nākotni. Kāpēc tu braukā uz tām nodarbībām?

–       Es jau teicu, kas tās ir par nodarbībām. Bez tam tur var satikt daudz interesantu cilvēku. Jūs jau zināt, ka cilvēki man patīk. Varbūt kāds no maniem  pulciņa biedriem dienās būs ievērojams dzejnieks vai zinātnieks.

–       Ance, nu jau atkal tu runā muļķības. To, ka tev patīk cilvēki, nevienam nenoslēpsi. To ir ievērojuši daudzi man zināmi ļaudis. Bet vai tu esi padomājusi, kā apvienot interesi par vēsturi un literatūru ar cilvēkiem, – audzinātājs kļuva nopietns, jo viņš pats to nebija iedomājies, nezināja.

–       Jā, esmu. Ne jau jūs vienīgais man to prasāt tagad. Tikai jums es arī neteikšu par ko gribu kļūt. Jūs nenocietīsieties neizpļāpājies, – Ance  kļuva dusmīga. Viņa gan saprata, ka nepatīkamās sarunas laiks var pienākt, bet,  ka šī saruna būs  tik ātri – vēl jau laika līdz viņas izlaidumam ir vairāk nekā gads, skolniece nebija nojautusi.  Pie tam, pa laiku līdz šīs skolas beigšanai,  var ne tikai visu kaut ko izdomāt par nākotnes profesiju,  bet arī kardināli mainīt domas.

–       Ance, drīz būsim atbraukuši. Tev jāsteidzas? – audzinātājs,  juzdams Ances  neapmierinātību, mainīja sarunas tēmu.

–       Nē, man vēl  ir brīvs laiks līdz nodarbības sākumam. Atpakaļ gan būs jāsteidzas – vilciens negaida.

–       Tad iesim reizē. Man jāiet uz to pašu pusi, uz kuru tev, –  audzinātājs skaļi noteica. Klusībā viņš nodomāja, ka šoreiz gan no Ances  negribas tā vienkārši šķirties – kad vēl citreiz viņa tik atklāti runās par saviem nākotnes plāniem.

   Izgājuši cauri cilvēku bariem, kuri kā vienmēr drūzmējās stacijā, viņi gāja pa ielu līdz apstājās kāda parka malā.

–       Iesim, pasēdēsim uz soliņa, – audzinātājs, kurš pilsētā vismaz izskatījās jaunāks, ierosināja.

–       Bet aukstums mūs netraucēs? Ir ziema, – Ance  bilda.

–       Tikai uz mazu brītiņu. Man tev vēl kas jāpajautā. Skolā tam nebūs laika un nekādas nozīmes.

–       Labi, – Ance  jutās pārsteigta, bet pretī runāt nedrīkstēja. Neko viņa nenokavēs, tālu nav jāiet. Ja jau skolotājs saka, ka konference viņam arī tajā pusē notiek, tad viņš zina, kur.

   Apsēdās viņi uz kāda soliņa parka malā. Tas vai nu nebija apsnidzis vai rūpīgi notīrīts pirms viņiem. Nevar tā būt, ka tikai vienā vietā sniegs nav snidzis, ja visapkārt tas ir, pat kaudzēs samests.

–       Ance, tu redzi, cik daudz cilvēku te iet garām?

–       Jā, es redzu, nu un tad. Viņi visi steidzas savās ikdienas darīšanās, – Ance  nevarēja saprast, kāpēc viņai te uz beņķīša jānīkst, ja varētu aiziet vismaz paskatīties, ko tuvējā veikalā pārdod. Tepat blakus bija mākslas salons un kādas tur ir  gleznas, Ance vēl nebija paspējusi apskatīt. Vai tiešām tikai nākamreiz? Pēc nedēļas jau viss var izmainīties, tagad esošās gleznas veikalā kāds būs nopircis un Ance  tās vairs nekad neredzēs.

–       Iedomājies, ka kādreiz, kad tev nav  jāsteidzas, tu vari vērot svešus cilvēkus. Tā skatoties uz viņiem, var mēģināt noteikt, ko tas cilvēks dara, kas viņš ir pēc profesijas, aicinājuma.

–       Patiesību par to cilvēku arī var uzzināt?

–       Kādreiz var. Ja to cilvēku satiek un viņam paprasa, kas viņš ir.

–       Interesanti, – Ance  noburkšķēja, jo caur brūno kažokjaku bija jūtams, ka ir ziema.

–       Es domāju, ka tev ir interesanti. Vai agrāk tu to nezināji?                                       

–       Nē, neviens man to nebija teicis, – Ance  jau skatījās apkārt un ieraudzīja divas vecas inteliģentas sievietes. Kādreiz viņas laikam bijušas skolotājas. Re, cik ātri viņai šī jaunā lieta pieķērusies.

–       Ance, bet tev taču patīk cilvēki.

–       Jā, to es nevaru noliegt. Gudrās grāmatās nekas tāds nav rakstīts, vismaz es neesmu lasījusi. Agrāk man to neviens gudrs cilvēks arī nebija teicis.

–       Kā tu nākotnē iedomājies reizē būt starp cilvēkiem un interesēties par literatūru un vēsturi?

–       Atkal jūs par to pašu. Man jāsteidzas, nokavēšu nodarbības sākumu. Nodarbības dēļ es braucu uz pilsētu, – Līga neapmierināta piecēlās kājās no soliņa. Viss skaistais tik ātri parasti beidzas. Bet par to cilvēku vērošanu gan nedrīkst aizmirst.

–       Tad tu pat man neteiksi, ko vēlies darīt nākotnē?

–       Kas būs, ja es tagad neteikšu. Šodien taču nav tā obligātā diena, var, es rīt pateikšu? Tas bija tas jautājums, ko jūs solījāt man uzdot? Jūs taču pats teicāt, ka tam nav nekādas nozīmes.

–       Skrien vien no manis projām, dari kā vēlies. Šodien nekas tev obligāti nav jāsaka. Rīt arī ir diena, tik diezin vai rīt mēs tā parunāsim. Ja arī tu man neteiksi taisnību, tu vismaz padomāsi. Es jau zinu, ka tu daudz domā. Tagad skrien.

   Ance  paklausīja skolotājam un aizgāja, kur acis rāda. Apkārt staigājot bez jēga, vajadzīgajā laikā viņa nonāca nodarbībās. Salonā gleznas apskatīt, tā arī neiegāja.

   Otrā rītā skolā  viņai likās, ka Imants nemaz nevēlas  ar viņu runāties. Stundu starpbrīdī viņa pati apsēdās Imantam blakus:

–       Klausies, ko tu man šodien nemaz neatbildi? Es taču tev māju, bet tu izlikies, ka mani neredzi.

–       Ko tu atkal izdomā? Es un tevi neredzu? Ko tu nākošreiz paņemsi līdzi, kad mēs abi kopā brauksim ar vilcienu, – Imants nebija aizmirsis vakardienas kopbraucienu. Viņi neko nebija turpinājuši runāt par tām pārtrauktajām lietām, kā bija vienojušies pēdējā tikšanās reizē. Vai tad viss notiek, pateicoties Imanta iniciatīvai? Ancei  nekad viņam neatliek  laika? Viņai ir tikai kaut kādas savas darīšanas un no malas izskatās, ka par Imantu viņa nedomā.

–       Imant, es nākošnedēļ kādas pāris dienas nebūšu skolā, – Ance  skaļi nočukstēja tā, lai neviens apkārtējais nedzirdētu.

–       Ko? Ko tu tikko teici?

–       Nebļausties, es tev tikai to saku. Tu taču zini, ka te pat sienām ir ausis.

–       Tur, kur nav sienu un līdz ar to ausu, tu ar mani negribi runāt, – Imants joprojām bija neapmierināts. –  Kā tu varēsi nebūt skolā? Kāpēc? Ko tu teiksi? Slimību tu tik tālu uz priekšu nevari paredzēt.

–       Imant, nākošajā starpbrīdī  mēs varam iziet ārā parunāties? – Ance  drosmīgi Imantam jautāja. Varētu arī Imantam neko neteikt, kas sakrājies uz sirds un to, kas uzzināts, bet tad jau Imants nebūtu nekāds draugs. Armands arī skraida apkārt kā sadedzis.  Armands parunāšanu par to, kā dienā gājis noteikti apmainījis pret iespēju saņemt maigus glāstus. Ance  turpināja nēsāt galvā to pašu veco domu un viņa nebija maldījusies. Nākas tikai nožēlot to, ka viņa  runāšanas lietās pret Armandu nebija tik uzstājīga kā tagad pret Imantu. Katra skola dod savu mācību.

–       Mēs varam. Man daudz kas ir sakrājies, ko tev teikt. Iesim uzreiz pēc zvana, lai varam kārtīgi izrunāties. Nākošā stunda būs tepat, es jau apskatījos, – Imants turpināja sēdēt, galvu tā arī nepacēlis. Apkrāvis solu visām līdzi paņemtajām grāmatām, it kā tās būtu vajadzīgas. Tikai neviens nezina, kas perinājās viņa galvā, kura bija ieskauta viļņainiem matiem. Viņam gan labi, nebūs jātin ruļļi matos. Ja  tā  būtu vairumam  meiteņu, cik tad būtu labi. Zēni, tieši otrādi, vēlas iegūt taisnus matus.

   Ance  aizgāja uz savu  vietu, jo tūlīt stunda sāksies. Garāmejot tam solam, kurā sēdēja Rita un Māra, Ance atcerējās, ka todien, kad Imants sēdēja tieši aiz viņas, abas nebija skolā. Tā arī bija kā klasesbiedri nolēmuši – nekāda slimība abām reizē nebija piemetusies. Tajā dienā Māras vecākiem noritēja noliktā tiesa, laulība jāizšķir oficiāli un tas tika izdarīts. Māra uz skolu nevarēja atnākt, jo viņa pārdzīvoja par vecāku lēmumu. Vēl šodien pārdzīvo. Ritai tieši tajā dienā bija kādas personīgas darīšanas, kādas, to zina tikai Rita. Nu lai iztiek pati ar savām zināšanām, neviens jau gudrāks tāpat nepaliktu, ja uzzinātu to, kas  tik rūpīgi tika  slēpts, ko Rita patiesībā tajā dienā darījusi.

   Stunda beidzās tikpat ātri kā iesākusies. Matemātika būtu vismaz jāklausās, lai godīgi izrēķinātu uzdevumus. Šobrīd jau vēl nav jārēķina, svarīgākas ir citas lietas.

   Starpbrīdī Imants un Ance  satikās turpat gaitenī pie klases.

–       Ance, man tev jāsaka par manām jūtām, kas saistītas ar tevi, – Imants samulsis iesāka, klusi nobraukdams ar roku pa Ances  blūžaino elkoni.

–       Imant, lai runātu par jūtām, mums nepietiks ar starpbrīdi, tas ir ļoti īss, Es saprotu, ka tu par to nervozē. Neuztraucies, viss ir kārtībā un viss būs tā, kā tu vēlies. Kā mēs abi vēlamies. Es tev gribu pastāstīt, kā man vakar gāja, – Ance  centās Imantu uzmundrināt, bet bija redzams, ka viņš joprojām domā  par savām problēmām.

–       Imant, tu kādreiz atjēgsies? Ja tev šodien pēc stundām ir laiks, mēs varam satikties, – Ance  saprata, ka tūlīt atkal sāksies matemātika, bet viņa joprojām Imantam  nebūs pateikusi galveno jaunumu.

–       Runā  ātri. Tikai to, kas man tev sakāms, tev pēcpusdienā būs jānoklausās.  Mani varēs pagaidīt arī nākošais vilciens, – Imants kļuva nepacietīgs, jo viņam svarīgāk bija pateikt savu sakāmo.

–       Imant, vakar vilcienā ar audzinātāju mēs runājām ne tikai par maniem nākotnes nodomiem. Vakar  arī nodarbībā es uzzināju, ka nākošnedēļ uz pāri dienām būs iespēja aizbraukt uz Pēterpili.

–       Kas tā tāda? Kur tu gribi aizbraukt? Pasaki skaidrā valodā.

–       Tu nezini? Tā ir pilsēta, kuras nosaukums dažādos gados un variantos saistīts ar valsts  valdnieka vārdu. Tev galva sajuka noteikti tāpēc, ka es tev pilsētu nosaucu mūsu tautas valodā. Bet ar Pēteri tās nosaukums saistīts arī tagad. Tieši Pētera valdīšanas laikā tika iesākts būvēt pilsētu, tas bija savs veids, kā izcirst logu uz Eiropu. Mēs pat pēc kartes esam Eiropā, bet viņi nav.

–       Tā nav  Ļeņingrada, par ko mums pat vēsturē māca?

–       Redzi, ja es  būtu izmantojusi šo nosaukumu, tu zinātu, kur ir radusies ne tikai iespēja, bet  es arī  gribu nokļūt.

–       Kāpēc tu tur gribi būt? Ne jau lai pati savām acīm redzētu, vai viņi to Eiropu vispār redz vai apskatīt  sociālistiskās  revolūcijas šūpuli, ar ko gan arī mūsu senči bija saistīti.

–       Par tiem senčiem ir īpašs runājamais. Kaut kāds mans vevecvec,., nezinu, kāds radinieks, atnācis mājās no kaujām, paēdis un nomiris. Tos senču sociālisma labumus ēdam mēs un bez tiem neiztiks vairākas paaudzes pēc mums. Mēs dzīvojam šodien. Es nekādu šūpuli negribu apskatīt. Ko gan tu iedomājies?  Apskatīt es kaut ko gribu gan – tur Ermitāžā ir vesela impresionistu nodaļa, gan jau pašas gleznas, ko redzēt, arī tur ir.

 

                                               – 9 –

–       Vismaz dažus impresionistus tu vari nosaukt?

–       Es varu. Tikai tie pāris  uzvārdi tev neko neizteiks. Tu nezini arī to, kas ir impresionisms?

–       Es nezinu. Par to nekur mums nemāca.

–       Kā nemāca? Un mākslas vēsturē? Tu laidi gar ausīm?  Man tieši tas gleznošanas veids patīk. Tur varbūt pat galvenais ir gaismēnas, nevis viss pārējais kā citās gleznošanas tehnikās. Mūsu Janis Rozentāls un Vilhelms Purvītis arī ar to savulaik nodarbojušies.

–       Labi, nestāti man tagad mākslas vēsturi. Tu tajā tāpat zini vairāk nekā es. Mums tagad nav laika izgļītojošām sarunām. Kā tu tajā pilsētā nokļūsi? 

–       Es pavisam ātri būšu atpakaļ no turienes. Pa pilsētu staigāšu tikai vienu dienu. Ar lidmašīnu gan mēs nelidosim. Žēl.                                       

Mēs tēlosim  vilciena pavadoņus. Tikai vienu dienu uzturēsimies pilsētā – vilciens iet pa nakti.

–       Kas tie pavadoņi, kas tie mēs?

–       Var redzēt, kas tevi visvairāk šajā manā braucienā uztrauc. Es visvairāk gribu redzēt impresionistu gleznas. Lai tās savām acīm redzētu, es pat esmu ar mieru vēlā vakarā svešiem cilvēkiem karstu tēju piedāvāt – tas ir viens no pavadoņa pienākumiem.  Kā to varēs izdarīt, es tagad nemaz nezinu  – tēja ir karsta, glāzēs, uz paplātes, bet vilciens braucot šūpojas arī. Nu bet tad jau redzēs. Vēl līdz tam visam jātiek.   Vakar tajās nodarbībās, uz kurām jau es sen braukāju, par tādu iespēju runāja. Atbilde man telefoniski jādod jau šodien. Vecākiem es neko neesmu teikusi. Vienīgais, naudu viņi man varētu iedot. Tu man iedot neko nevari, bet tev es saku, kamēr vēl neesmu telefoniski atbildējusi. Tā, lūk. Es pat varētu paprasīt, ko tev atvest no brauciena, bet gan tu pat nezini, kas tur vispār labs un atvedams ir.

–       Zinu gan! Man garšo tādi austrumu saldumi. Es varēšu sameklēt ielas nosaukumu, kur ir veikals, kur tos noteikti var dabūt. Naudu tiem es tev iedošu.

–       Imant, ne jau tāpēc es tev visu to teicu. Pēc stundām mēs satiksimies un tad es tevi uzklausīšu un atbildēšu arī, ja tev tas būs nepieciešams. Imant, es tagad iešu uz skolotāju istabu, piezvanīšu un pateikšu, ka braucienam esmu gatava.

–       Es vēl neko neesmu teicis. Kāpēc tu ar mani gribēji runāt, ja jau pirms tam biji izlēmusi, ka brauksi.

–       Imant, es pareizi zināju, ka tu piekritīsi? Tagad ej uz stundu, es tūlīt nākšu, pa ceļam satikšu skolotāju un pateikšu, ka mazliet kavēšos. Ej, – Ance, priecīga, ka Imants vismaz tik daudz noklausījās, steidzās piezvanīt.

–       Ance, tev būs laiks pēc stundām tikties ar mani? – Imants viņai vēl pirms zvana paspēja paprasīt un aizgāja uz savu vietu klasē.

   Klasesbiedri, kuri bija redzējuši, ka Imants sarunājas ar Anci, bija pārsteigti, ka Imants klasē ienāk viens, bez meitenes.

   –   Kur liki brūti? – Imantam uzbruka jautājumu daudzums

    Imants nepaspēja izgāzt sen jau krājušās dusmas, kamēr Ances nebija klasē, jo tūlīt aiz viņa ienāca stundas skolotāja. Nu, nekas. Kādreiz visi šitie gudrinieki dabūs trūkties. Ar savām dusmām Imants pats tiks galā. Nezin kā Ancei  iet sarunā pa tālruni. To varēs viņai paprasīt tikai pēc stundām, ja pati neteiks. Vēl ilgi jāgaida tās pēcstundas – šitā matemātika, divas dzimtās valodas un svešvaloda. Šodien tāda valodu diena, Ancei  noteikti patīk. Nekādas fizikas un ķīmijas nav viņas gaumē. Viņam pašam? Arī  valodas? Nē taču. Ar tām lai iztiek Ance. Laukos valodas viņam nebūs nepieciešamas. Vēl jau laiks izdarīt izvēli. Hm, kā  Ancei gāja vakardienas sarunā ar klases audzinātāju. Par to arī viņa neko nav teikusi. Tikai tā, it kā starp citu. Laikam ko Ancei svarīgu arī pārrunājuši.

 

Dalīties.

Atstāt Ziņu