– Iesim? – viņš vienkārši teica, saklausīdams, ka pēdējā deja tuvojas ilgi gaidītam noslēgumam. Viņi abi dejoja, kā jau tas skolas balles beigās pieklājas. Imants bija tik saprotošs, ka ne ar vārdu Ancei nelika manīt, ka iepriekšējo deju viņa pabijusi kopā ar Armandu. Viņš saprata, ka Ancei vienai ar saviem pārdzīvojumiem jātiek galā. Vai tikai sagadījās tā, ka viņa vēlēšanās sāka pildīties šādā brīdi?
– Vēl ne, sagaidīsim taču īstās balles beigas, – Ance, vēl cerēdama, ka pa īso dejas brīdi notiks viņai kas nezināms un negaidīts, it kā pavisam mierīgi atbildēja Imantam, kurš lēnās dejas laikā spiedās meitenei arvien tuvāk klāt.
– Skaidrs, ka sagaidīsim. Mums abiem šovakar vairs nekur nav jāsteidzas.
– Tavs vilciens, – Ance nebija aizmirsusi, ka ir, uz ko likt pēdējās cerības, lai izvairītos no kopīgas vientulības divatnē ar Imantu.
– Tieši pēc stundas ir nākamais vilciens, un vēl vēlāk arī, tā ka mums vairāk kā stunda laika. Es visu paspēšu – pavadīt tevi līdz mājām, atnākt atpakaļ tā, lai nenokavētu vilcienu un tikt pats uz savām mājām. Par mani neuztraucies, domā tikai par sevi. Un par mani arī varbūt mazliet. Labi?
Imants nezināja, ko pirms pavisam maza brīža Ance bija pateikusi Armandam, tikai viņai par to visu laiku bija jādomā. Imants priecājās pavisam par ko citu – iesākums labs. Viņš neko nenojauta par sev noteikto aizstājēja lomu un to, ka Ances prāts šķetina citas lietas. Ne jau par tādu sīkumu, kā veidot attiecības ar Imantu.
Pēc maza brīža jau viņi bija apģērbušies un laukā no skolas uz ceļa. Ancei kā vienmēr aukstā laikā mugurā brūnā kažokādas jaka, kura, pārtaisīta no mātes vairs nevalkātā kažoka, meitenei izskatījās gluži kā no jaunām ādām gatavota. Interesanti, kas ir jaunas kažokādas – vai tās, kas tikko iegūtas no kažokādu zvēriem vai tās, kas iegūtas no kažokādu zvēriem, kuri ilgi nav nodzīvojuši un veci vispār nav palikuši. Imants mugurā uzmetis parasto jaku ar siltu oderi. Jakas viņam bija arī siltam laikam, tām naudu nežēloja neviens ģimenes loceklis.
Sākumā viņi tā arī gāja neko nerunādami, nedomādami par to, ka pavisam ātri būs Ances mājas. Tieši Imants izrādīja runāšanas aktivitāti, jo viņš savā galvā bija ieņēmis, ka pat runāšana jāsāk zēnam.
– Kāpēc tu šodien tik maz runā? Kas ar tevi ir noticis?
– Es nerunāju? Tev tikai tā liekas. Par ko mēs runāsim? Pasaki, – Ance jau nevarēja teikt Imantam, ka visu laiku pa viņas galvu jaucas domas par Armandu. It kā bijuši kopā, bet tagad tik vienkārši pašķirsies? Ko Ance pirms brīža Armandam pateikusi, par to pat iepriekš nedomādama? Kāds neprāts. Imants Ancei pašlaik jāturpina klausīties, drīz arī viņa runāšana šovakar beigsies, tā īsti nemaz neiesākusies – ceļš uz Ances mājām, arī lēnu ejot, ir pārāk īss garai runāšanai.
– Man neliekas. Tu tiešām tagad runā mazāk nekā agrāk. Tu to pati noteikti nemaz neievēro, bet tu nevienam nestāsti to, kas notiek ar tevi. To jau var redzēt, ka tu izliecies visās situācijās, un tas man sevišķi sāp. Es tevi vienmēr vēroju.
Kāpēc Imants tā runāja? Vai viņš nojauta to, kas notiek Ances dvēselē? Kā viņš vispār drīkstēja ko tādu teikt, vai viņš no sevis neiedomājas pārāk daudz? Būs ar viņu kādreiz par to visu jāaprunājas. Viņi jau bija izgājuši cauri pilsdrupām. Ceļu apzināti pagarinādami, viņi bija metuši mazu līkumiņu, kas veda caur pilsdrupām. Neviens tā īsti nezināja, cik ilgi tās drupas te bijušas. Arī Ance. Tikai tagad viņai likās, ka agrāk viss bija daudz vienkāršāk – pils iemītnieces savos krinolīnos tērpušās vicināja vēdekļus un neko nedomāja. Bet varbūt bija pavisam savādāk? Tie vēdekļi varbūt kalpoja par aizsegu domāšanai? Tagad visi jūsmoja par palikušajiem pils akmeņiem drupās. Akmeņu bija daudz, vietām pat bija saglabājušās pils sienu atliekas, kuras tad, kad spīdēja saule, sniedza ēnu un līdz ar to likās, ka karstajā laikā drupu teritorijā ir vēsāks nekā citur. Tagad gan bija vakars un vēla rudens, jau ziemas vakars Drupas normāli cilvēki ievēroja tikai karstā laikā, kas parasti bija vasarās. Ievēroja vai vienkārši pieraduši, ka tādas drupas te ir? To, ka drupas ir vienkārši skaistas, kāds zināja, vai tāpat kā Ance par to iedomājās gadījuma pēc un tikpat ātri aizmirsa? Karstā laikā vismaz drupām bija kāds reāls noderīgums, citādi tās bija tikai ceļā pagadījušās. Bet varbūt ceļš traucēja drupām? Par to neviens nedomāja, jo steidzoties caur drupām nebija laika domāt un pēc tam jau tas vairs nelikās svarīgi. Tā kā Ance kopā ar Imantu tagad lēnām caur drupām gāja tikai retais. Vienmēr jau bija kaut kur jāsteidzas. Tas, ka te ir kādreizējās pils drupas, bija labi zināms visiem, ko par tām uztraukties un piegružot savu galvu.
– Tu vari arī man neko neteikt, es tāpat zinu, ko tu gribētu pateikt. Tu man patīc, – Imants pabeidza tikpat ātri kā parasti visu.
Tā. Nu arī tas bija pateikts skaļi. Tagad tikai atlika gaidīt, kā uz to reaģēs Ance. Imants uzskatīja, ka Ancei visvienkāršāk būtu izvairīties no tiešas atbildes.
– Tu man arī patīc, jau sen, – Ance teica taisnību, jo ar galīgi nepatīkamu zēnu meitene caur drupām neietu. Pat ar Armandu mūžīgajā aizņemtībā un steigā, viņi te reti gāja, iešanai vien bija paredzēta iela. Pa to ejot, ātrāk visur varēja nokļūt. Šovakar viņa jau bija pateikusi ko vairāk. Viņai tas bija prātā arī tagad. Meitenei pirmajai atzīties zēnam mīlestībā – tas taču ir neprāts. Imants neko par viņu nezināja, viņš tikai uzskatīja, ka zina visu. Kurš īstenībā meloja, kas to lai zina. Jāmēģina Imants izmantot, klusībā nolēma Ance. Imants pats domāja, ka izmantotājs ir viņš – zēnam no Ances vajadzēja tikai seksuālas attiecības, neko vairāk. Tad jau redzēs, kā tas viss beigsies. Kādreiz jau tas viss beigsies. Katram taču būs sava dzīve un gan jau Imants par Anci tajā būs aizmirsis. Bet kāpēc steigties laikam pa priekšu, varbūt, ka īstenība ir pavisam pretēja. Vēl taču viņi tik jauni. Ja nu, kā saka, mūžu pavada kopā.
Imants pieskārās Ances rokai ar savu miklo, nu jau arī auksto plaukstu.
– Neaiztiec mani nemaz, – noburkšķēja Ance un atgrūda slapjo roku. To viņa atgrūda ne jau mikluma pēc, ja tās rokas vietā būtu kāda cita, piemēram, Armanda, viņa to paturētu kaut pavisam slapju un pat palīdzētu to nosusināt un sasildīt. Kā, gan jau kopā kaut ko izdomātu. Imanta roka lai paliek pa gabalu.
Imants bija samulsis – vārdos viņš dzirdēja vienu, bet darbībā Ance izturējās tāpat kā visi citi skuķi. Nu nekas, gan jau tad redzēs, tagad jāsamierinās ar jau panākto.
– Tu rīt skolā būsi? – viņš jautāja kādu visparastāko lietu.
– Kāpēc lai es nebūtu, protams, ka būšu, – Ance attrauca. – Tev kaut ko vajadzēs norakstīt? Man pašai nekā nav, gan jau uz balli kāds nebūs bijis, no tā tad arī varēs visu norakstīt, ja vajadzēs. Man rīt noteikti vajadzēs, es šovakar skolai neko nedarīšu. Tu pats pa burzmu nepamanīji, kas nebija atnācis dejot, bet mācījās?
– Ne jau tāpēc es prasu, vai tu būsi skolā. Mēs turpināsim draudzēties?
– Mēs draudzējamies? Man tas ir jaunums. Ko tu īstenībā uzskati par draudzēšanos? Mēs esam tādi paši klasesbiedri kā visi citi mūsu klasē, nekādi īpašie ienaidnieki mēs arī neesam. Kas tad tāpēc stundu laikā jādara savādāk, ja mēs nepārtrauksim draudzēties?
– Tev varbūt tas ir jaunums, man jau sen ne. Nemēģini izlikties. Ar mani tu vari būt atklāta. Ne jau stundu laikā tas viss notiks, kā tu pati labi saproti. Mēs starpbrīžos būsim kopā vairāk nekā līdz šim? Tev nekur nebūs jāskrien? – Imants nerimās, bet uz galveno Ances jautājumu par draudzību tā arī neatbildēja.
– Vai tad līdz šim es bez vajadzības skrēju? Apdomā, pirms saki ko.
– Skrēji gan. Es par tevi zinu daudz vairāk, nekā tu spēj iedomāties.
– Ko tad tu par mani zini? To, ka es pietiekami labi mācos, var uzzināt, esot stundās un paskatoties sekmju žurnālā.
– Zinu ne tikai to. Līdz šim tu draudzējies ar Armandu, bet nu jūsu draudzība pačibējusi, – Imants beidzot izblieza savu galveno trumpi un gaidīja, ko Ance par to teiks.
– Mūsu draudzība nekur nav pačibējusi, vienīgi uz kādu laiku apstājusies. Ja tev arī tagad nekas nav pretī, mēs varam, kā tu uzskati, draudzēties, kaut es līdz šim jau domāju, ka mums ir savādākas attiecības nekā ar pārējiem klasesbiedriem, – Ance neizlikās pārsteigta, ka citi ievērojuši, ka Armands skolas balles laikā Anci pametis savā nodabā, nepiegriezdams vērību kā gandrīz jau visu skolas laiku.
Tā runājoties un varbūt pat strīdoties, klāt pienāca Ances māja, un Imantam nekas cits neatlika kā pēc īsas atvadīšanās vienam iet atpakaļ uz vilcienu. Viņš gan bija cerējis uz atvadu skūpstiem, bet tie izpalika. Imants vēl nezināja, kā turpmāk izturēties pret Anci, bet tad jau rīt skolā redzēs. Ja ne rīt, tad kādu citu dienu noteikti. Armands vairs nav Ances un Imanta vidū. Kā viss noritēs tālāk, tagad atkarīgs tikai no Imanta paša. Ance vēl ir neizlēmīga. Tā likās Imantam.
Mājās Ance klusām iegāja savā istabā un, gaismu neiedegdama, mēģināja saskatīt Armanda logu, ko tālumā varēja ieraudzīt. Nekā, tas bija tumšs. Tātad viņš vēl kaut kur blandījās ar kādu meiteni, ne jau viens gulēja tumsā savā istabā. Uz Armanda loga pusi Ance bija skatījusies gadiem, vai tagad kaut kādu notikumu pēc tas jāpārtrauc. No veciem ieradumiem jau vienā mirklī nevar atbrīvoties.
Ance aiztaisīja logu un gaismu iedegusi sakārtoja skolas somu nākamajai dienai. Stundas viņa zināja no galvas, nekur papīros nekas nebija jāmeklē. Tad viņa gāja gulēt, ko citu tik vēlā stundā pasāks. Pirms aizmigšanas pa galvu šaudījās viena un tā pati doma – kāpēc tā noticis ar viņu, vai tiešām Armands visu ir aizmirsis. Domas vēl un vēl atgriezās pie pašlaik galvenā – viņa joprojām nezināja, kāpēc tieši ar viņu notikusi tāda liela muļķība, Var jau būt, ka ar citiem arī notiek, tikai par to neviens neuzzina.
– 6 –
Pirmā stunda pēcballes rītā bija ģeogrāfija pie klases audzinātāja. It kā jau interesanti, bet neviens no klases tāpat nezināja, kur atrodas Himalaji, kaut visiem jau tāpat bija skaidrs, ka tieši karte ir ģeogrāfijas skolotāja jājamzirdziņš un, lai dabūtu labu atzīmi, nevajadzēja zināt kaut ko no ekonomikas, jo tā mainās katru gadu, bet gan tieši karti, jo tā mūžīgos laikos paliek nemainīga – kur Himalaji bijuši, tur tie arī ir.
Stundas beigās kā jau vienmēr ģeogrāfijā sākās izsaukšana. Ancei šoreiz paveicās, jo mācījusies kā nākas viņa nebija. Visi smējās tajā brīdī, kad priekšā izgāja Liesma, jo tieši viņu šoreiz izsauca. Visa klase smējās ne jau tāpēc, ka viņa kaut kā dīvaini būtu pasākusi iet vai mētātu vienu roku pa gaisu. Klasesbiedri atcerējās, ka vakar kādā starpbrīdī puikas klases priekšā bija izbēruši dažas somas, arī Liesmas. Tieši viņas mantu virspusē parādījās un klusējoši palika rozā bumbierenes – biezas apakšbikses, kuras Liesma skolas tualetē bija novilkusi un ielikusi drošā vietā – savā skolas somā. Liesmai uz skolu katru dienu kājām bija jānāk liels gabals un pie mājas durvīm ar slotu rokās stāvēja māte, pārbaudot, vai Liesma ir kārtīgi saģērbusies. Labi, ka uzjautrinošo skandālu nebija ieraudzījis neviens skolotājs. Liesmai bez klasesbiedru ņirgšanas, kas ātri vien beidzās, būtu jāpacieš skolotāja atgādinājumi, ka māte vienmēr ir jāklausa. Ko gan citu skolotājs varētu teikt viņš taču nedrīkstētu smieties, kaut smiekli nāktu jebkuram. Šodien klases audzinātājs visus varēja apsaukt, cik grib, tāpat skolēni smējās, skatoties uz Liesmu, jo visiem labi atmiņā palicis vakardienas jautrais piedzīvojums.
Starpbrīdī pēc ģeogrāfijas sākās ne tikai pārvākšanās uz citu klasi, bet arī sarunas par pagājušo balli. Sarunas notika citā klasē, kad daudzi apkārtējie jau bija apklusuši un apsēdušies savās vietās.
– Tu vakar visu laiku dejoji? – Rita prasīja Mārai.
– Ja tu nevarēji redzēt, ka katrai dejai iesākoties mani uzaicināja kāds cits čalis, tad jau tu pati arī dejoji.
– Nē, es gandrīz visu laiku sēdēju, klausījos mūziku un skatījos kā dejo citi. To, ka tu dejo visas dejas, es neskaitīju. Nevarēja jau arī saskaitīt, jo šoreiz bija jauna mūzika. Tu jau noteikti neievēroji to, ka mūsu Anci Armands uz dejām nelūdza.
– Ko tad Ance darīja? Viņa taču palika līdz beigām, es redzēju, – nu bija apjukusi Māra.
– Viņu visu laiku lūdza kāds mūsu klases puisis.
– Kurš tad? Vai tiešām Imants savu dabūjis?
– Tev liekas ka ar dejām vienā ballē viņam pietiks?
Šo sarunu dzirdēja arī Ance. Meitenes runāja arī par citu, bet tas viss tika darīts tā, lai tie, kas grib, varētu labi dzirdēt. Pie sava ikreizējā darba ķērušās lielās aprunātājas. Tas viss, par ko runāja meitenes, jāpasaka Imantam. Tikai, kā lai to izdara tā, lai neviens nesaprastu, par ko viņi abi runā. Tas jāievēro arī, runājot par ko citu. Te pat sienām laikam ir ausis, pareizāk acis, jo visu redzēja tās, kurām pašām nekādu piedzīvojumu nebija, bet, ai, kā viņas pēc tiem ilgojās. Rita un Māra iesāka runāt par to, kā kura bija ģērbusies, to arī viņas bija labi apskatījušas un pat izdarījušas savus secinājumus. Ance vairāk neklausījās, ko viņas runā.
Rita un Māra nebija ievērojušas divas lietas. Pirmā bija tā, ka tad, kad skolas ballē atskanēja kaut kas šeikīgs, nemaz nevarēja saprast kurš ar kuru dejo, visi lēkāja, kaut uz deju bija aizgājuši divatā tāpat kā uz visām citām. Viņas pat gribēdamas nebija zinājušas pilnīgi visu, kurš ballē ar ko dejoja. Otrā lieta bija tā, ka viņas abas nemaz nebija redzējušas, ka kādā deju pārtraukumā Ance balles vietas tuvumā neatradās. Viņa viena, izmantojot kluso brīdi, bija aizgājusi uz skolas veco korpusu.. Tur kā vienmēr bija tumšs, dega tikai kaut kādas dežūrgaismas. Viena viņa lēnām pastaigājās pa tukšajiem gaiteņiem un atcerējās tos, nemaz ne tik tālos laikus, kad pati te bija pa dienu staigājusi. Ance pa trepēm uzgāja arī uz otro stāvu, kur pēkšņi viņa palika stāvam uz vietas, jo saprata, ka nav viena – te vēl kāds ir.
– Kas tur ir? – viņa nobijusies skaļi jautāja.
– Es. Nebaidies, – atbildēja Tekla, kādreiz labākā Ances draudzene, bet nu jau vairākus gadus, pēc kāda skandāla, viņas bija pašķīrušās. Pašķīrušās viņas bija tieši pēc skandāla, ne jau tāpēc, ka Tekla palika arvien tuklāka un tuklāka, kaut pat ar panākumiem nodarbojās ar sportu. Laikam jau ir sporta veidi, kuriem resnums nepieciešams. Ance par to neuztraucās, jo ne ar vienu no sporta veidiem nenodarbojās – ir taču vēl citas lietas, kam ziedot savu laiku.
– Ko tu tur dari? – Ance prasīja, nemaz necerēdama saņemt atbildi – katrs šodien varēja darīt, kā grib, ka tik netraucē citus ar savu darbošanos.
– Neko. Tāpat vien staigāju, šo to atceros. Un ko tu te dari? Tev taču baigā piekrišana. Kāpēc tu esi viena?
– Es arī tāpat vien staigāju. Tev nav nekādas daļas par manām attiecībām ar citiem.
– Daļas jau nav, bet es jau sen gribēju tevi vienu satikt un aprunāties. Es nemaz nezinu, kāpēc mēs esam izšķīrušās. Tikai nekad nav laika ar tevi par to aprunāties un laiks vispār iet ļoti ātri. Tev manis nemaz nepietrūkst? Agrāk mēs ne tikai runājāmies, bet arī gājām ciemos viena pie otras. Es nekad nevarēšu aizmirst, kā mēs ēdām asorti konfektes pie tevis – nokodām tikai galiņus un apskatījāmies, kas konfektē iekšā. Ja negaršoja, atstājām – gan jau kāds cits apēdīs. Man garšoja ar cieto brūnumu, tev – ar baltumu.
– Es arī to atceros, bet visbiežāk es atceros to, kā mēs, vēl mazas būdamas, staigājām saķērušās rokās. Es vairs neatceros, kāpēc mēs esam sastrīdējušās,- Ance ātri pabeidza savu sakāmo, viņa nepiebilda, ka tikai gribēt ir viens, bet darīt pavisam kas cits. Tā gribēt un neko nedarīt var arī visu mūžu un vēlāk sūdzēties, ka nekas no gribētā neizdodas.
– Nu tad draudzēsimies atkal,. – vienkārši teica Tekla. Viņas abas kopā izstaigāja veco korpusu, jo tieši tur bija noritējusi viņu īstā draudzība.
– Ko tu šovakar dari? – jautātāja bija Ance, jo pieklājības pēc kaut kas bija jāsaka. Agrāk gan vārdi bira paši no sevis kā no pilnības raga. Par ko tik viņas bērnībā nebija vervelējušas. Ne tik par to vien, ka skolā uzdots. Neiztika arī bez skolas uzdevumiem. Meitenes bija paralēlklasēs, ne reizi viena otrai izlīdzēja, veicot kādu skolas darbu.
– Neko īpašu. Iešu mājās viena. Un tu?
– Gan jau ar kaut ko reizē iešu mājās. Tā ka rīt noteikti tiksimies, – solīja Ance. Tikai nekāds solījums no viņas netika gaidīts.
Šodien Ance par to jau bija pārliecinājusies – Tekla viņu redzēja, taču ne ar vārdu nepieminēja vakardienas sarunu. Kas tad tā par draudzēšanos? Saskrējās divas skolasbiedrenes. Skolas biedri cits citu pēc izskata, arī pat pēc vārda zina.
Rita un Māra nebija ne redzējušas, ne dzirdējušas vakardienas Teklas un Ances satikšanos.. Tagad atliek nožēlot, ka Tekla nemācījās Ances klasē, par abām varētu aprunātājām kārtīgi sadot. Gan jau arī Tekla nevarētu paciest to, ka runā visu, kur pašas nemaz dalību nav ņēmušas. Tām divām vienmēr par kaut ko jārunā, it kā bez viņām nekas nenotiktu.
Tieši šis starpbrīdis beidzās ļoti ātri. Nākošā stunda Ances klasei bija algebra. Pēc kārtējās jaunās vielas izstāstīšanas izsauca Māru. Laikam jau skolotāja arī redzēja, ka Rita un Māra visu laiku sačukstas. Tieši ar izsaukšanu skolotāja mēģināja to izjaukt. Māra nobijusies kā parasti skatījās uz Anci, cerēdama, ka klasesbiedrene teiks priekšā. Algebra tāpat kā citas matemātikas nepieder pie tiem mācību priekšmetiem, kuros viegli teikt priekšā, ja izsauktais kaut ko nezina. Algebrā ar formulu teikšanu vien nebija nekā, vajadzēja izsauktajam rēķināt līdzi. Tieši šodien kā atriebdamās Ance neko līdzi nerēķināja, viņa nebija izsauktā. Protams, saprazdama, ka Māra skatās tieši uz viņu, Ance nopriecājās – neko es tev neteikšu, kaut tāpat zinu, kas tev visvairāk vajadzīgs, man ir arī grāmatas, kur paskatīties, iztiec arī te ar tukšu salmu kulšanu. Beigās Māra saņēma apmierinošu vērtējumu, bet ar to vien pie vispārējā stāvokļa viņas algebras atzīmēs bija par maz.
Atnākot uz vietu, zinot, ka Ance labi var dzirdēt arī čukstus, Māra Ritai sāka skaidrot neizmācīšanās iemeslu, kas visiem bija viens un tas pats – vakardienas balle. Bet Mārai bija vēl kas sakāms:
– Mani veči beidzot izlēmuši – viņi šķirsies. Pateica man arī.
– Kā, tik vienkārši un ātri? – Rita tēloja muļķi. Rita tāpat kā citi klasesbiedri sen zināja, ka Māras vecākiem ir kopā dzīvošanas problēmas, viņi dzīvoja kā suns ar kaķi vienā mājā.
– Tas nemaz nav tik vienkārši un ātri nepavisam. Viņi jau sen nesatiek. Dzīvo kopā tikai mantas dēļ un varbūt par mani arī iedomājas. Viņiem kopīga ir mūsu māja, kuru savulaik tēvs pats cēla, visa iedzīve. Tēvs beidzot izlēmis, ka viņš ies prom. Citur bez mātes viņam varbūt būs labāk. Līdzi ņems tikai to, ko var aiznest.
– Bet tu, kur paliksi tu?
– Pie mātes palikšu. Man gan arī gribētos kādas pārmaiņas dzīvē un iet līdzi tēvam. Vispār jau man ar viņu būtu labāk dzīvot, kaut pēdējā laikā viņš daudz dzer un pat iekausta māti. Kopā ar māti man gan vairs ilgi nebūs jādzīvo, tā ka palikšu vien turpat. Pārmaiņas pienāks pašas un vēl ātrāk nekā tās mēs gaidām – skola kaut kā jābeidz un jāturpina mācīties tālāk.
– Nesāc runāt par ko citu. Šajā situācijā ir tikai labi, ka tev nav brāļu un māsu.
– Gan jau mēs ar viņiem arī sarunātu. Tiktu galā. Man žēl, ka veči nevar dzīvot kopā, bet pārējiem kaut kā jāturpina dzīvot. Mūsu klasē tikai dažiem ir labas ģimenes. Es gan kārtīgi nezinu, taču ir arī tādi, kas ne īsti labi satiek un dzīvo kopā tikai aiz kaut kādas inerces. Par tiem, kas jau sen šķīrušies, vispār man nav ko piebilst. Brīnums, ka manējie uz vecumu izlēma, ka nav ko tālāk mocīties un turpmāk ies katrs savu ceļu. Māte gan jau paliks pavisam viena, īpaši tad, kad arī es izvēlēšos savu vietu dzīvē. Par tēvu gan es neko nezinu, diez vai viņš viens varēs iztikt.
– Un tu pati, kā turpmāk dzīvosi tu?
– Tāpat kā līdz šim, man jau nekas nemainās. Būs vairāk žēl mātes, bet gan jau ar laiku es pie tā pieradīšu.
– Tu tik vienkārši uzņem tik sarežģītas lietas.
– Es neuzņemu vienkārši. Visiem jau nevar izrādīt to, ko es sajūtu patiesībā. Ar maniem večiem vairs neko nevar darīt, kam sen bija jānotiek, tas notiek.
Ance to visu dzirdēja un viņai bija jādomā par to, kāpēc vēl joprojām ir kopā viņas veči. Arī viņiem ir kopēja manta un bērni. Pirmais bērns, Ance, bija noteikti mātes gribēts, un kā tad neprecēsies, ja bērns gadījies. Pa gadiem jau var sarast arī. Otrais, Ances brālis bija parasti gadījies. Tas, ka bija tieši puika, bija liela laime. Meita un dēls, dēls un meita. Tā veči vēl šodien dzīvoja kopā. Laikam jau vairāk aiz ieraduma, jo kā tu viens dzīvosi. Ance gan zināja, ka tēvam bijušas vairākas sievietes bez mātes, bet skolā, ja kāds interesējās, viņa stāstīja, ka vecākiem vienmēr bijis labi un nevienam neko par savām zināšanām šajā lietā neteica – tā bija viņas vecāku dzīve. Arī savai mātei neteica, ka mātei neko nav izdevies no Ances noslēpt. Vienmēr, rādot ģimenes albumu, var izdomāt, kādu citu iemeslu, lai paskaidrotu, kāpēc nav kāzu fotogrāfiju. Vismuļķīgākais no izdomājumiem būtu kādam teikt, ka neviens fotogrāfs nebija ar mieru iemūžināt tikai un vienīgi jaunās sievas seju. Ance iedomājās arī par Armanda večiem – kas viņus divus, vecus, dzīvē rūdītus cilvēkus tur kopā – Armands, divi viņa vecākie brāļi, kopīga manta. Nevar būt… Gan jau kādreiz bijis arī kas vairāk. Tikai tas vairāk var izrādīties arī pavisam nederīgs. Ancei un Armandam nekā kopīga nebija.
