-22-
Smagiem soļiem, nogurusi pēc darba Stradiņu slimnīcā, kur strādāja par medmāsu ķirurģijas nodaļā, Olga ienāca savā dzīvoklī, raižpilni paraudzījās uz dēla istabas pusi, no kurienes nāca kaujas spēļu skaņas, nogrozīja galvu un devās uz virtuvi, lai pagatavotu vakariņas gan sev, gan Oļegam. Viņai nepatika dēla šķiršanās no Diānas, lai arī iesākumā bija pret šīm attiecībām, meiteni bija iemīļojusi teju, kā savu pašas meitu, arī Sandis bija tik pat mīļš kā mazais Robertiņš. Olga, bija domājusi par abiem jaunajiem, ļaujot viņu starpā mazliet pieplakt dusmu emocijām, tādēļ nevienam neko nejautāja, lai jau abi nomierinās, bet nu vairs nespēja noraudzīties, kā pašas dēls sevi norok spēļu pasaulē, nelikdamies zinis par apkārt notiekošo, pat uz darbu negāja, tik vien kā pazvanīja un paziņoja, ka esot saslimis.
– Oļeg?
Māte turot rokās šķīvi, uz kura bija kartupeļi pārlieti ar maltās gaļas mērci, apsēdās dēlam līdzās un pasniedza viņam ēdamo.
– Nu?
– Pastāsti tagad, pavisam atklāti! Kāpēc jūs abi izšķīrāties?
– Mammu, es negribu par to runāt!
– Izbeidz! Tu vairs neesi mazs, ja reiz šeit gribi dzīvot, tad būs jāpaskaidro, kas jūsu starpā notika!
Mātes balss kļuva skarba, viņa saprata, ka ar maigumu un saudzīgu runāšanu neko nepanāks.
Oļegs mazliet apjuka, negaidīdams no mammas tādas dusmas, tad uzlicis spēli uz pauzes, pagriezās pret viņu un iesāka stāstīt;
– Saproti, visa problēma ir tajā, ka mēs ar Diānu esam pārāk atšķirīgi, viņai ar mani kopā ir garlaicīgi, kad viņa dodas uz kādu pasākumu ar bērniem, viņai ir jautri, man savukārt garlaicīgi, viņai puikas vienmēr pirmajā vietā, tāda sajūta, ka neesu Diānai vajadzīgs, lieliski tiek ar visu pati galā. Jūtos vientuļi, nevienam nevajadzīgs, tādēļ spēlēju datoru, tur vismaz jūtos viens no komandas, svarīgs kādam. Viņa visu laiku par to dusmojas, ka daudz laika pavadu pie datora, bet ko lai citu es daru. Viņa pārmet, ka ar Robertu neizeju pastaigāties, kad ir darbā, bet man bail, ka atkal kaut kas notiks. Pie tam esmu dikti greizsirdīgs, dēļ tā pāris reizes viņu pamatīgi apvainojis, ka ir resna un neglīta. Viņa to man nav piedevusi.
Mammu, man viņas tik ļoti pietrūkst! Arī Robertu gribu redzēt un Sandi, pat nezināju, ka tas zēns ir kļuvis tik mīļš. Es vēlos būt ar viņiem atkal kopā, bet neticu, ka Diāna man piedos, pēc visa tā kā esmu izturējies, ko pateicis…
– Oļeg, bet viņai pašai esi to teicis?
– Nē.
– Piezvani, sarunājiet tikšanos, izrunājieties, bērnus atvediet pie manis, pieskatīšu.
– Ko tas mainīs, mēs vienalga esam pārāk atšķirīgi.
– Nevis atšķirīgi, bet muļķi, kas divi kā spītīgi auni turās pie sava viedokļa un nespēj otram piekāpties. Tev gabals nokritīs, ja vismaz reizi nedēļā visi kopā kur aiziesiet pastaigāties? Vai viņai kas notiks, ja tu nebūsi klāt kādā pasākumā? Dēls ņem vērā, ja sieviete jutīs, ka tu viņu mīli, viņa nekad neaizies pie cita, bet ja tu visu laiku sēdi pie datora, saīdzis un vēl viņu apvainosi, protams, ka uzskatīs, ka vairs nemīli un meklēs mierinājumu kur citur. Tādēļ, kāmēr nav par vēlu, glāb savas attiecības, Diāna ir laba meitene un puikas jums ir lieliski, nevajag to tā ar vieglu roku pamest un izjaukt ģimeni. Katram pārim reiz pienāk lūzuma brīži attiecībās un tos vajag pārvarēt.
– Man bail, ka viņa mani atraidīs.
– Uz tikšanos viņa atnāks vienalga, saki, ka gribi parunāt, kad un kā varēsi satikt Robertiņu un tad, kad satiksieties sāc nemanāmi sarunu par jums, pastāsti to, ko teici man, izstāsti kā jūties, par savām bailēm, raizēm, visu, lai viņa zin. Diāna sapratīs, viņa ir gudra.
– Es nezinu.
– Muļķis! Tu gribi savu ģimeni atpakaļ?
Olga atkal uzkliedza dēlam, kurš sadrūmis, ar dakšiņu pa šķīvi stumdīja kartupeļus.
– Jā, gribu, es viņai piezvanīšu, tikai rīt, man vajag visu kārtīgi pārdomāt.
– Nē! Šodien pat, lai rīt vakarā varat satikties!
Oļegs paklausīgi paņēma telefonu, dziļi ievilka elpu un sameklēja telefongrāmatā vārdu „Lauvēns”.
***
Diāna tikko bija pārbraukusi no slimnīcas, pa ceļam no auklītes ar abiem bērniem iegāja pie Ineses darbā.
– O, kas par cilvēkiem! Nu, stāsti, kā tavam mācītājam šodien iet, pie samaņas beidzot nāca?
– Šodien pārveda uz parasto palātu, pa šīm trīs dienām es viņu pie samaņas tā arī neredzēju, bet nu stāvoklis ir stabilizējies, viss būs kārtībā.
– Tad jau labi. Rīt tad būsi darbā?
– Jā, un sestdien tad es tavā vietā nostrādāšu un nākamo pirmdienu arī, līdz ar to būsim norēķinājušās.
– Labi, sarunāts. Kad atkal brauksi uz slimnīcu?
– Parīt pēc darba vai arī svētdien no rīta. Sarunāju ar paziņu Daigu, ka man piezvanīs, kad viņš nāks pie samaņas, jo viņai tagad brīvs nedēļu, teica, ka padežūrēs pie viņa.
– Skaidrs. Nezini, kas būs ar to, kurš izraisīja avāriju?
– Nē, nezinu, nav bijis ne laika, ne vēlmes painteresēties. Pagaidi, man zvana.
Diāna no somiņas izvilka telefonu un pārsteigti raudzījās ekrānā.
– Oļegs zvana, interesanti. Labi, es tad iešu!
Pamājušas viena otrai ar roku, Diāna izgāja ar bērniem no fotosalona un tikai tad nospieda telefonā pogu, lai atbildētu.
– Klausos!
– Diāna?
– Jā, Oļeg, ko vēlējies?
Diāna centās pēc iespējas vienaldzīgāk atbildēt.
– Gribēju, prasīt, vai rīt vakarā varam satikties, vajag parunāt par to, kad un kā varēšu satikt Robertu.
Vienā elpas vilcienā ātri pateicis to, ko bija ieteikusi mamma, lai panāktu tikšanos ar Diānu.
– Rīt pēc darba? Labi, satiekamies tepat Ogres centrā pie tā lāča.
– Labi, sarunāts, tad rīt, tiekamies kā parasti pie mūsu lāča. Atā!
– Līdz rītam!
Diāna iemeta telefonu atpakaļ somiņā, pasmaidīja, atminoties kā agrāk tikās ar Oļegu Ogres centrā, koku paēnā, līdzās pilsētas simbolam – lāča statuetei vārdā Ēriks.
– Mammu, tētis zvanīja?
– Jā, rīt mēs ar viņu tiksimies.
– Jūs salabsiet un atkal dzīvosim kopā?
– Sandi, teikšu pavisam godīgi – es nezinu.
– Bet tu man pati taču reiz teici, ka īsti draugi arī mēdz strīdēties, kādu laiku nerunā, bet, kad saprot, ka bez drauga nevar dzīvot, tad salabst, lūdz piedošanu viens otram un draudzība kļūst stiprāka, jo sāk novērtēt, ko var zaudēt, ja to nesargās.
Diāna paraudzījās zēnā, domīgi savilka pieri;
– Es tā teicu?
– Jā, teici gan, tad kad es ar Matīsu sastrīdējos.
– Tā jau ir, kā saki, bet neatminos, gan ka es to būtu teikusi, varbūt auklīte vai bērnudārzā skolotājas. Vispār nav svarīgi.
– Tu ar tēti bijāt draugi, tagad būsiet jau sapratuši, ka viens bez otra nevarat dzīvot un salabsiet.
Puika pārliecināti noteica, būdams pilnīgi drošs, ka viņa vārdi piepildīsies. Diāna apjuka par dēla teikto. „Sandim vispār ir taisnība, cilvēku tā pa īstam sāc novērtēt tikai tad, kad esi pazaudējis, es jau nekad ar Oļegu tā no sirds neizrunājos, reti kad biju mājās, es pat tā īsti nemaz nezinu, kas viņa dvēselē darās, varbūt viņa attieksme pret mani bija tāda, jo jutās vientuļi? Ai, kāda jēga par to tagad lauzīt galvu, izvēle ir izdarīta, tagad jātiek galā ar sekām”
– Mammu! Es atcerējos, kas man to teica!
– Ko?
– Nu, to, ka draudzība pēc strīdēšanās kļūst stiprāka.
– Ja? Auklīte?
– Nē, tētis!
-23-
Aleksandrs jau trešo dienu centās izvairīties no Lindas, attaisnojot sevi ar daudzajiem darbiem, kuru nebija nemaz tik daudz un darbā laiku kavēja, sēžot pie datora caur skype ar web kameras palīdzību, sarunājoties ar draugu, kurš jau Norvēģijā bija paguvis iekārtoties labā celtniecības firmā par darbu vadītāju.
– Vecais, ja pareizi tevi sapratu, tad bildināji Lindu, tagad to nožēlo, jo mīli savu īrnieci? Kā vispār tādā situācijā iepinies? Dzēris biji, vai?
– Es taču tev jau teicu, gribēju ar Diānu sākt nopietnas attiecības, uzzināju, ka viņai viss ir kārtībā ar Oļegu, ka viņi dzīvo laimīgi kopā. Nezinu, kas man uznāca, viens pats izdzēru puspudeli brendija, un izlēmu braukt pie Lindas viņu bildināt.
– Skaidrs, piedzēries un jumts aizbrauca. Vismaz būdams dzērumā nebrauci ar mašīnu?
– Gandrīz jau braucu, tik atslēgas nevarēju trāpīt aizdedzē, nācās izsaukt taksi.
Sergejs sāka smieties.
– Jā, esi bijis labā stāvoklī!
– Kā tiku līdz Lindai, pat lāga neatceros, zinu, ka stāvēju viņas priekšā ar ziedu pušķi un prasīju, lai viņa nāk pie manis par sievu, tālāk viss ir miglā tīts.
– Varbūt viņa nemaz nepiekrita, bet ar pannu uzšāva tev pa galvu, ka tāds piedzēries ieradies pie viņas.
– Nē, būtu jau bijis labi, ja būtu tā, kā saki, bet viņa piekrita, izvilka šampanieti un to atzīmējām. Nākamo epizodi, ko atceros ir jau nākamais rīts, kad zvanīja mans modinātājs telefonā.
– To pat katrs pusaudzis zin, ka šampanieti nedrīkst jaukt ne ar vienu citu alkoholu!
– Beidz smieties! Saproti, es ar viņu pārgulēju, bet pat neatceros, kā tas notika, bildināju, neapzinoties skaidri, ko daru! Es pat nezinu kā, lai pēc visa šitā skatos viņai acīs, jo tagad es to nožēloju.
– Stulbi, ko tādu nodarīt sievietei! Aizbrauc pie viņas un pamēģini paskaidrot visu, varbūt viņa saprastīs, ka biji piedzēris un nespējīgs atbildēt par saviem vārdiem ilgtermiņā. Kaut gan, kāpēc tu viņu nevarētu arī apprecēt, sakarīgs sievišķis tomēr. Ar Diānu, kā rādās, tev nekas nesanāks, bišķi meitēns tevi pakaitināja un viss.
– Nezinu gan, vai tā ir laba doma. Viss, parunāsim vēlāk, pie manis kaut kas nāk, čau!
Tik tikko Aleksandrs paguva izslēgt skype, kad pa durvīm ienāca priekšnieks.
– Aleksandr, Igaunijā, precīzāk Tallinā, ir viens pasūtījums, kuru pieņēmām, tev būs jāaizbrauc uz mēnesi izstrādāt ēkas projektu.
– Kad jāizbrauc?
– Rīt no rīta. Pie sekretāres ir visi nepieciešamie dokumenti, kad tos paņemsi ienāc pie manis.
***
Aleksandram bija atļauts ātrāk doties prom no darba, lai sagatavotos komandējumam, pirms tam bija nolēmis aizbraukt pie Lindas, lai atvadītos un tad pa mēnesi, kāmēr būs Igaunijā visu kārtīgi izdomātu, ko darīt tālāk. Pa ceļam piestāja pie konditorejas veikala, lai nopirktu kādu torti cienastam, tikko bija aizslēdzis mašīnu izdzirdēja kādu saucot viņa vārdu;
– Saša! Sveiks! Vai tad vairs nepazīsti?
Raugoties pretī stāvošajai sievietē, pēkšņi atcerējās, kur viņu jau bija agrāk saticis.
– Daiga! Tevi jau kleitā ar izlaistiem mantiem nemaz pazīt nevar! Lieliski izskaties! Ko tu te dari, kā iet?
– Paldies par izteikto komplimentu! Es ieskrēju nopirkt kādu našķi priekš drauga, atceries, pārgājienu, kuru vadījām, to bija palūdzis izdarīt katoļu mācītājs Leonīds, viņš kalpo tepat Pārdaugavā, tu gan jau viņu zini, viņš ir Diānai labākais draugs.
– Nē, es nemaz nezināju, ka viņas labākais draugs ir mācītājs. Tu tagad iesi ar kūkām izpirkt savus grēkus?
Aleksandrs pasmējās.
– Nē, viņš ir slimnīcā. Varbūt dzirdēji to avāriju, kas notika pirmdienas vakarā uz Daugavgrīvas ielas.
– Jā, šķiet lasīju delfos, opelis ar BMW saskrējās, vainīgajam nekas, bet otrs šoferis smagā stāvoklī slimnīcā.
– Jā, un tas opeļa vadītājs, kā reiz arī bija Leonīds. Nabaga Diāna dēļ tā vispār nekāda, tā pārdzīvo par draugu un vēl tikko no savējā Oļega izšķīrās. Viņai tas viss reizē, bet turās braši meitēns. Sarunājām, ka …
– Pagaidi, tu teici, ka Diāna izšķīrās no Oļega?
– Jā. Stāstīja, ka esat jūs bijuši tai Tērvetē un pēc tā brauciena izlēmusi pārtraukt attiecības ar Oļegu. Tik nesaprotu, kāpēc tu to nezini, jo no viņas sapratu, ka pie vainas jau esi tu. Vai es kļūdos?
Daiga viltīgi smaidot raudzījās Aleksandrā, kurš apmulsis mēģināja tikt galā ar tikko dzirdēto informāciju, tad cieši apskāva Daigu un skriešu atgriezās pie savas mašīnas.
– Daiga, paldies par lieliskajām ziņām, uz redzīti!
Daiga, pamāja uz atvadām ar roku, iesmējās;
– Tā kā mazi bērni, tā ir, ka neko līdz galam kā normāli pieauguši cilvēki neizrunā, bet nu, šķiet, pasaulē šodien būs par diviem laimīgiem cilvēkiem vairāk.
-24-
Diāna tikko bija uzlikusi zēniem uz DVD skatīties multfilmu un pati sāka kārtot dzīvokli, kad atskanēja pie durvīm zvans.
– Savādi, kas tur zvana?
Pati sev klusām pajautājusi, ejot atvērt durvis.
– Aleksandr?
Viņa pārsteigti raudzījās negaidītajā ciemiņā.
– Varam netraucēti parunāt?
– Jā, nāc.
Tikko bija iegājuši istabā, Aleksandrs, skarbā balsī jautāja;
– Kāpēc tu man meloji?
– Varbūt iesākumā varētu paskaidrot, ko esmu izdarījusi?
– Izdarījusi tu esi ļoti daudz ko! Tu mani savaldzināji, pēc tam vienkārši salauzi sirdi, paziņojot, ka esi laimīgi kopā ar Oļegu un baudi romantiku, lai gan patiesība jau biji no viņa izšķīrusies. Kāpēc tu tā teici?
– Aleksandr, sāksim ar to, ka tev ir Linda! Man nav vietas tavā dzīvē! Esmu sieviete ar diviem bērniem! Kam tev tāda vajadzīga?
Nespēdams vairs klausīties Diānas teiktajos vārdos, cieši apskāva un noskūpstīja.
– Precies ar mani.
Klusi iečukstēja viņš mīļotās sievietes ausī.
