Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

Ēšanas traucējumi bērniem (un ne tikai) pārmaiņu laika kontekstā

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Ēšanas traucējumi – tas vienmēr ir stāsts par savu vajadzību nejušanu, nesaprašanu, neņemšanu vērā, kad ir izjaukts veselīga EGO līdzsvars, kad tāda vai citādāka iemesla dēļ cilvēks nemāk vai pat neļauj sev apmierināt savas patiesās vajadzības, kā rezultātā iestājas tukšums.

Ar sevi kontaktu pazaudējis cilvēks it viegli var iekrist mānīgā sevis mierināšanā ar ēdienu, mēģinot tādējādi šo iekšējo tukšumu aizpildīt. Vajadzības ir ļoti dažādas – vajadzība pēc miera, drošības, vajadzība pēc mīlestības, atzinības, vajadzība pēc aktivitātes, vajadzība pēc pašrealizācijas, vajadzība pēc garīgas baudas, vajadzība pēc sociāliem kontaktiem un vajadzība pēc vienatnes, personīgās telpas. Skatoties pēdējā laika ierobežojumu kontekstā, ļoti daudz kas ir mainījies – kāds šajā periodā guvis atbildi uz sen pret debesīm raidītām lūgšanām, piemēram, katru rītu necelties plkst. 7:00 un neskriet uz bērnudārzu, skolu, biroju, bet ļoti daudziem cilvēkiem šis periods ir atnesis haosu, trauksmi un vēl lielāku nespēju būt kontaktā ar sevi un savām vajadzībām. Vesels EGO vienmēr atbild uz jautājumiem: KO ES GRIBU? Un KĀ MAN PIE TĀ TIKT?  

Kas mudina ēst ēdienu, kas nav nepieciešams izsalkuma apmierināšanai?
Un tagad vairāk par bērniem. Atkarībā no vecuma, bērns ir vairāk vai mazāk saistīts ar savu vecāku kopējo emocionālo noskaņojumu. Ja man jautā, kā vislabāk palīdzēt saviem bērniem tikt galā ar pārmaiņām, tad man ir viena atbilde: “Vispirms jāiemācās palīdzēt pašam sev.” Ja vecāki uz visu notiekošo raugās līdzsvaroti, arī bērns jutīsies stabili. Ja vecāki paši elastīgi un, iespēju robežās, ar vieglumu pieņems dažādas izmaiņas, arī bērnam būs vieglāk pielāgoties. Ja vecāki demonstrēs, ka var atklāti un mierīgi runāt par visām savām emocijām, tad arī bērni nebaidīsies pastāstīt, kā viņi jūtas. Bet izrunāties, tapt uzklausītam, saprastam un nenosodītam – tas ir pats svarīgākais. Tā ir ģimenes pamatfunkcija, bez kuras vārds “ģimene” kļūst par bezvērtīgu ietvaru tukšai čaulai. Runājiet! Runājiet viens ar otru!

Daudzas mammas šajā periodā ir pamanījušas, ka bērni mēdz biežāk meklēt uzkodas. Radusies vēlme ēst ēdienu, kas nav nepieciešams izsalkuma apmierināšanai. Ko darīt, kā reaģēt? Manuprāt, panaceja visam un vienmēr ir atklāta saruna. Vispirms der painteresēties, kādēļ bērns tā dara, un mierīgas atklātas sarunas laikā sākt mācīt apzināties, ko tad viņš patiesībā šobrīd jūt, pārdzīvo vai GRIB. Atceramies, ka vesels EGO ir lietas kursā par savām patiesajām vēlmēm. Ne vienmēr vecākiem ir ērti no sava bērna uzzināt par viņa patiesajām jūtām un vajadzībām, jo seko atbildība – kā dot atbalstu? Tas nav viegls uzdevums nevienā vecumposmā – saprast, kā ADEKVĀTI un atbilstoši realitātei TIKT PIE TĀ, KAS NEPIECIEŠAMS. Reizēm mēs tādos brīžos jūtam lielāku vai mazāku iekšēju trauksmi, pirmā reakcija var būt aizsargmehānismu diktēta – sak’ vieglāk un ērtāk ir nemaz neuzzināt, ko jūt mans bērns. Jo bieži vien arī pats esi “paslaucījis zem tepiķīša” savas personīgās izjūtas un vajadzības. Nedod Dievs, paskatīties tām acīs, jo tad taču būs jārisina… Domāju, ka mēs visi šīs izjūtas pazīstam lielākā vai mazākā mērā, kādā no dzīves posmiem… Labā ziņa ir tā, ka spēju meklēt radošas pieejas var trenēt kā muskuli. Jo biežāk mēs sev sakam, ka risinājums ir visam, jo radošāk darbojas mūsu prāts. Tikai nevajag baidīties no frustrācijas, ko izjūtam brīžos, kad risinājuma vēl nav!

Neprasme pašorganizēties – risks nonākšanai atkarīgās attiecībās ar ēdienu
Un te mēs secīgi nonākam pie citas ļoti svarīgas tēmas – nevajag visu atrisināt bērna vietā! Vecāku uzdevums ir iedrošināt, uzklausīt, atbalstīt, bet nekādā gadījumā tas nav risināt bērna vietā vai izklaidēt bērnu. Mūsdienu dzīves ritmā sen aizmirsto patiesību, ka garlaicība bērnā attīsta radošumu, neviens vēl nav atcēlis. Visa šī krīzes situācija, manuprāt, vienīgi izgaismo faktu, ka jau kādu brīdi kaut kas bija nogājis greizi. Bērnu dzīves līdz pēdējai minūtei plānoja pārapzinīgie vecāki ar dažādām papildus izglītībām, pulciņiem un nodarbībām. Tā, ka bērnam neatlika laiks pašam sev, kur nu vēl garlaicībai. Visam ir jābūt līdzsvarā – gan attīstošām, plānotām nodarbēm, gan mirklim garlaicības, kas attīsta radošumu un spēju pašorganizēties. Bērni, kam nav bijis šādas pieredzes, šobrīd pārdzīvo grūtības. Liels risks, neprotot pašorganizēties, ir nokļūt atkarīgās attiecībās ar ēdienu.

Bēdīgākā šī stāsta daļa būs par bērniem, kas ilgstoši un hroniski apspiež savas emocijas un vajadzības. Tie ir bērni, kuri neapzināti izvēlējušies šo aizsargmehānismu, lai izdzīvotu emocionāli toksiskā vidē – disfunkcionālā ģimenē. Tā ir ģimene, kur nevis RUNĀ PAR EMOCIJĀM, bet emociju iespaidā TRAUMĒ VIENS OTRU. Emocionāli, garīgi vai pat fiziski. Tā ir ģimene, kurā stiprākais apspiež un pazemo vājāko, tā ir ģimene kurā atbalsta un rūpju vietā saņem nosodījumu un izsmiešanu. Disfunkcionāla ģimene ir arī tā, kur bērnam neko neļauj. Neļauj izteikt savu viedokli, neļauj spēlēties ar kaimiņu bērniem, neļauj iet pie draugiem, neļauj spēlēt klavieres, neļauj pieņemt mājdzīvnieku. Jo tas nav ērti…

Augot toksiskā ģimenē, ēšanas traucējumi var būt klātesoši ne tikai bērnībā, bet nākt līdz vēl pieauguša cilvēka vecumā, līdz izdodas sadziedēt bērnībā gūtās traumas. Augot šādā disfunkcionālā ģimenē, bērns pat nevar iedomāties, ka viņš drīkst kaut ko gribēt, ka drīkst runāt par savām emocijām. Bet ēdiens ir tik tuvu, tā garša ir mierinoša, ar to tiek aizstāti mīloši pieskārieni, sarunas, kopīgi smiekli, draudzība un interese par DZĪVI…

Dalīties.

Atstāt Ziņu