Es joprojām svinu dzīvi! Linda pēc ceļojuma apkārt pasaulei

oreiz 2012.gadā mūsu uzmanību viņa piesaistīja ar savu drosmīgo soli pamest visu, kas iesākts te, Latvijā, lai ar mugursomu plecos dotos apkārt pasaulei. Šajā pavasarī ar 30 apciemotām valstīm kontā lielā pasaules apceļošana oficiāli noslēdzās. Ņemot vērā, ka Linda ilgāku laiku neplānoti uzkavējās Waiheke salā Jaunzēlandē, viņas trīsgades plāns (viens gads plānošanai, divi – ceļošanai) realitātē izvērtās “par burvīgu četrgades plānu”. Tomēr šodien jau mēs varētu teikt, ka viss notika tā, kā tam bija jānotiek un ka tas bija liktenis, jo tieši Jaunzēlande Lindu saveda kopā ar Serhio, kura dzimtene Spānija šobrīd ir kļuvusi par abu mājvietu.

Par Lindu Riņķi mēs nerakstām pirmo reizi. Šoreiz atskatāmies uz viņas lielo pasaules apceļošanas plānu, runājam par gūto pieredzi, ceļa sniegtajām mācībām un atklāsmēm, kā arī to, kā jūtas pasaules pilsonis brīdī, kad apzinās, ka kaut kur tā pa īstam jānoenkurojas uz palikšanu. 

– Mūsu pēdējā saruna notika 2014. gada pavasarī, kad ar pilnu krūti baudīji Jaunzēlandes “ēru” un biji iedvesmota, jo strādāji pie sava lielā mākslas projekta, veidoji flīžu sienu Casita Miro restorāna dārzā. Vai sienu pabeidzi?
Jaunzēlandes laiks vienmēr paliks manā sirdī un atmiņās kā viens no visīpašākajiem laikiem manā mūžā. Īpaši, šīs flīžu sienas – mozaīkas – dēļ, kuru es gan nepabeidzu veidot, jo, kā smējās pats restorāna īpašnieks un galvenais sienas arhitekts un dizainers: „Siena nekad nebūs pabeigta!” Kad es devos prom, bija tik tikko uzbūvēta āra bāra konstrukcija, kura tikai šobrīd tiek apbūvēta ar flīzēm, turklāt viņiem ir arī neskaitāmi nākotnes plāni – jaunu sienu veidošana visā restorāna īpašumā.

– Ja atskaties uz šo laiku, ko tev iemācīja darbs pie šīs sienas?
To, ka saviem sapņiem ir jāseko. To, ka ar pacietību un neatlaidību ir iespējams panākt ļoti daudz – pat iegūt gandrīz nereālu sapņu darbu. Protams, ieguvu arī daudz praktisku zināšanu, lai kādu dienu spētu realizēt arī pati savu mozaīkas dārzu. Iemācījos arī to, kā no visiem pasaules priekšmetiem un būvēm ir iespējams radīt mozaīkas skulptūras vai praktiskas mēbeles.

– Vai Jaunzēlande atlikušajos mēnešos, ko tur pavadīji, tev vēl kā īpaši atvērās, parādījās citā gaismā?
Jā, pavisam noteikti. Jo ilgāk tur biju, jo vairāk iemīlējos tajā dabā un cilvēkos, kas šo zemi padara tik ļoti unikālu, radošu, netradicionālu, atvērtu un pretimnākošu. Ir tik viegli redzēt, ka Jaunzēlande ir tik tālu no pārējās sabiedrības, ka cilvēkos vērojams tāds pozitīvisms un nesamaitātība, ko cituviet pasaulē vairs grūti atrast. Uz pašas salas, piemēram, mašīna tika aizslēgta tikai retu reizi un arī māju aizslēgt bija jocīgs paradums! Pēdējos mēnešos es sāku klausīties vietējo radio un nebeidzu brīnīties par ētera personībām, kas brīvi spēja runāt par mūsu sabiedrības tabu tēmām. Viņi runāja ar tādu pašsaprotamu vieglumu, ar jokiem. Viņu personības strāvoja cauri ziņu pārraidēm.

Un tad pavisam pēdējos mēnešos, pirms aizbraukšanas, Jaunzēlande man atvērās kā manas otrās mājas. Mana mājas īpašniece sarīkoja lielu atvadu vakaru, uz kuru ieradās, nē, ne mani jauneklīgie ceļotājdraugi, bet gan priekšnieks un viņa ģimene, kaimiņu ģimene un vēl divas citas ģimenes, ar kurām biju ciešā kontaktā, kamēr tur dzīvoju. Vētras dēļ uz salas nebija elektrības, un uz vairākām stundām mēs visi, sēžot sveču gaismā, dalījāmies ar komplimentiem un kopā raudājām. Manā tuvumā bija ne tikai draugi mūža garumā, bet arī pašpasludinātas krustmātes un krusttēvi, mammas un tēti.

Mēs aizbraucām no salas īsi pēc Ziemassvētkiem. Pilni nostalģijas. Bet ātri vien ieguvām jaunu dzinuli ceļošanai, jo bijām devušies Jaunzēlandes dienvidu salas apskatē, kas mūs sveica ar neskaitāmiem dabas brīnumiem un savvaļas dzīvniekiem, kas ziemeļu salā nebija sastopami. Redzējām īpašos albatrosus – vienus no lielākajiem lidojošajiem putniem pasaulē! Tik graciozi, tik lieli – viņi mani iedvesmoja! Izrādās, ka šie putni ligzdo tikai katru otro gadu: vienu gadu viņi atgriežas savā dzimšanas vietā, lai satiktos ar savu tālākajos gados sastapto partneri un laistu pasaulē jaunus albatrosus, bet otru gadu pavada lidojot un ceļojot. Un Jaunzēlande dienvidu sala ir vienīgā kontinentālā zeme, kur viņi ligzdo un ir redzami.

– Cik ilgi pavisam nodzīvoji Jaunzēlandē? Kā nonāci līdz tam, ka ir jādodas tālāk?
Ar ceļojumu pārtraukumiem, kad mana atgriešanās adrese bija Jaunzēlande, nevis Latvija, sanāca tieši 2 gadi un 20 dienas. Šajā laika posmā pavisam negaidīti man sanāca iemīlēties. Un jo ilgāk mēs dzīvojām kopā un jo vairāk mūsu dzīve nostabilizējās gan ar darbiem, gan dzīvesvietu, mēs sapratām, ka Jaunzēlande ir pārāk tālu no mūsu ģimenēm. Turklāt, paliekot tur, mēs tā arī gandrīz visu mūžu dzīvotu kāda cita dzīvi, jo abi bijām uzticamas labās rokas gan darba devējiem, gan mājas īpašniecei, bet sapņojām paši par savu biznesu un savu māju, kas Jaunzēlandē ir diezgan dārgs un neprognozējams „pasākums”. Mēs gribējām uzsākt kārtīgu dzīvi kopā, nostabilizēties pēc mūsu pašu kritērijiem un būt tuvāk mājām. Tāpēc ar grūtu sajūtu sirdī tika nosprausts aizbraukšanas datums – 2014. gada decembra beigas, un sākās kārtīgs strādāšanas maratons. Nu tā, lai ir pietiekoši iekrājumu gan jauniem piedzīvojumiem, gan nākotnei.

– Tomēr vēl pirms atgriešanās paspējāt apceļot arī Āziju.
Ak, Āzija! Par Āzijas apciemošanu es sapņoju jau sen, pat pārāk sen. Varbūt tāpēc man bija ļoti augstas likmes uz to, ko sagaidu no apceļojamajām valstīm. Mēs paviesojāmies Singapūrā, Malaizijā, Taizemē, Kambodžā un Indijā. Un mērķis bija konkrēts – izdzīvoties ar mazajiem pērtiķīšiem un saplūst ar iedzīvotājiem, viņu kultūru un ēdienu bagātību.

Es, kad vēl biju Latvijā, vienmēr teicu: „Gribu sajust katru zemi sev zem ādas, gribu zināt, kā ir tur dzīvot!” Tāpēc mēs visbiežāk izvairījāmies no populārākajiem tūrisma objektiem un gājām paši savu ceļu. Turklāt mēs ar īpašu apdomu nekad nedevāmies slaveno kūrortu un salu virzienā – tāpēc, ka nevēlējāmies redzēt skaisti sakoptās pludmales. Tās, kā izrādījās, tiešām eksistē tikai šajās tūristu pludmalēs, jo realitātē ir pilnas ar sadzīves atkritumiem. Mēs gribējām laiku pavadīt ar vietējiem iedzīvotājiem, nevis citiem tūristiem. Tā kā bijām pavadījuši divus savas dzīves gadus uz salas, mums gluži vienkārši eksotiskāka šķita sauszemes dzīve!

Es pavisam noteikti ļoti iemīlēju vietējo virtuvi. Izbaudīju unikālos kultūras šedevrus un mieru, ko sniedz kaut kas tik sens un sakrāls tavu acu priekšā. Bet par visu vairāk es novērtēju to pieredzi, ko man sniedza iespēja ielūkoties vietējo dzīvēs. Šeit valdīja ne tikai haoss un netīrība, bet arī lielākā nabadzība, ko biju jebkad redzējusi un piedzīvojusi. Tas tik ļoti atvēra acis uz to, ko mēs savā sabiedrībā neredzam. Mēs vairs nemākam priecāties par vienkāršo, uzdziedāt dziesmu uz ielas vai māt svešiniekiem. Tāpat mēs vairs nemākam dzīvot ar minimumu. Iedvesmai ir nepieciešams ērtums, pat LAIMEI ir nepieciešams ērtums. Un te nekā tāda nebija!

Līdz ar to es sapratu, ka tomēr priecājos, ka esmu eiropiete, un iemācījos, ka tomēr neesmu spējīga samierināties ar visu šai pasaulē. Lai arī aizbraucot no Latvijas es tiecos pēc vienkāršības un minimālisma savā dzīvē (ko esmu arī šobrīd sasniegusi!), šis viss bija pārākajā un ekstrēmākajā pakāpē. Eksotisks – jā! Acis atverošs – jā! Bet es nespētu savu dzīvi tā nodzīvot!

Vislielākais pārbaudījums bija fakts, ka viņi visi kā viens mūsos redzēja vienu lielu dolāra zīmi. Tā kā viņiem ceļošana ir augstākā mēra privilēģija, viņu domās mēs bijām ļoti bagāti un līdz ar to sākās nemitīga produktu piedāvāšana, rikšu piedāvāšana (pat trīs reizes pateikts „nē” šeit nestrādā), dažādas mazas krāpšanās un manipulācijas. Un mums neizdevās ieskaidrot, ka mums pieder tikai tas, kas ir uz mūsu pleciem, ka mums nekā vairāk nav, ka tērējam mēs savus vienīgos iekrājumus un ka mums nav darbu, kuros atgriezties. Tas viss man nereti radīja pārliecību, ka pretēji saviem pirmatnējiem uzskatiem, es tomēr vairāk par visu gribēju būt eiropiete un dzīvot sakārtotā vidē. Tāda ir tā ceļošana – bezizmēra sevis izzināšana!

– Vai atkal gadījās kas tāds, kas ietekmēja tālākos plānus?
Nē, nekas tik liels un unikāls, kā stopējot Eiropā. Eiropā mēs ar Janci (draugs, ar kuru kopā Linda sāka pasaules apceļošanu, bet ar kuru ceļi šķīrās, kad Linda nolēma uzkavēties Jaunzēlandē – red. piez.) regulāri iepazināmies ar cilvēkiem, jo tāds bija mūsu pārvietošanās veids. Šoreiz kopā ar Serhio mēs pārvietojāmies ar vilcieniem, autobusiem, riteņiem un palikām viesnīcās, jo uz diviem iznāk lētāk noīrēt istabiņu, nekā maksāt par divām gultām hostelī, tāpēc vairāk bijām viens ar otru un komunicējām tikai ar apskates objektos satiktajiem ceļotājiem, no kuriem visbiežāk uzzinājām ieteikumus par citiem apskatāmajiem objektiem un ēstuvēm, kurās nobaudīt lieliskas maltītes.

Un kā vienmēr – ceļojot nereti izdodas satikt arī draugus/paziņas uz mūžu. Mēs bijām iesaistījušies vienā džungļu projektā ar četriem citiem jauniešiem. Mēs pavadījām divas dienas džungļos, apciemojot un mazgājot ziloņus, kā arī guļot guļamtīklos zem klajas debess. Mēs visi tā sadraudzējāmies, ka noteikti turpmākajos ceļojumos varam brīvi viens otru apciemot.

Bet pie nejaušībām man jāpiemin kāds vakars Jaunzēlandē, kad kādu laiciņu pēc tam, kad bijām jau pieņēmuši lēmumu, ka atgriezīsimies Eiropā, pirms tam izceļojot Āziju, es saņēmu vēstuli ar prieka ziņu no savas draudzenes Elīnas – viņa precas! Un nekur citur kā Indijā! Tad nu spontāni mēs ieplānojām Indiju kā mūsu pēdējo apmeklējamo valsti pirms atgriešanās Eiropā. Un par pārsteigumu pašiem sev – mūsu trīs nedēļas Indijā bija visspilgtākais un interesantākais piedzīvojums Āzijā! Šī ceļojuma vislielākais bonuss bija tas, ka pirmo nedēļu un pēdējās dienas Indijā mēs pavadījām īstas indiešu ģimenes paspārnē, kas nozīmēja lielisku iespēju iepazīties ar ēdiena kultūru, virtuvi, mēs tikām īpaši uzņemti, jutāmies pasargāti tajā visā haosā, kas notika Indijas ielās. Un kāzas! Īstas indiešu tradicionālās kāzas!

Bet arī pati Indija bija pati par sevi viskrāsainākā vieta, kur ceļot. Cilvēki šeit principā neģērbjas melnās un pelēkās krāsās, pa ielām klejo govis, visur valda haoss, bet tajā pašā laikā miers. Un virtuve, un kultūras apskates objekti, un smaržas, un ekstrēmās dzīves atšķirības, un vēl un vēl. Indija patiesi ir kaut kas īpašs!

– Bet tomēr tur nepalikāt. Pēc Āzijas ceļš veda atpakaļ uz mājām, uz Eiropu.
Jā, jau pirms došanās uz Āziju, biļetes bija rokās un bija zināms datums, kad un cikos būsim Vācijā, lai no tās pēc tam dotos uz Latviju. Un labi, ka tā! Āzijā mēs ne tikai sākām zaudēt iekrāto naudu muļķīgu, neparedzētu vīzu, robežu šķērsošanas un mini krāpniecību dēļ, bet arī ātri vien būtu sajukuši prātā, ja būtu tur palikuši ilgāk. Es laikam emocionāli biju ļoti gatava atgriezties mājās un mūžīgā taizemiešu, kambodžiešu un indiešu uzmācība un krāpšanās shēmas, kā arī nekārtība man ātri vien lika ilgoties pēc Eiropas kārtības un sistēmas.
Āzija mums iemācīja novērtēt to, kas mums ir dots, iepazīstināja ar foršajiem, draudzīgajiem bērneļiem, tās unikālajām tradīcijām un seno kultūru. Mēs arī paguvām gūt atkarību no indiešu ēdiena… Tik lielu, ka par pēdējām Indijas rūpijām lidostā nopirkām nevis suvenīrus, bet gan lielu indiešu pavārgrāmatu.

– Kādas bija sajūtas pēc šiem gadiem atgriezties Latvijā?
Mājās biju trīs ar pusi mēnešus. Un katru dienu baudīju Latviju. Tās ir tādas ļoti neaprakstāmas sajūtas – būt mājās, dzirdēt latviešu valodu, brīvi sazināties un būt pārpildītai ar mīlestību! Es reiz lasīju kādu uzskatu par to, ka „tie ārzemju latvieši vairs nav gluži latvieši” un ļoti tam nepiekrītu. Tā mīlestība pret Latviju nu vairs nav vārdos ieliekama. Es kā vēl nekad esmu sākusi interesēties par vēsturi, tradīcijām un mūsu simboliem. Es biju spējīga iet pa Rīgas ielām un starot absolūtā laimē.

– Vai bija kas tāds, pēc kā tu biji ļoti ilgojusies visu šo laiku?
Ģimene un draugi. Pavisam noteikti. Tu vari klīst pa pasauli, iepazīt simtiem unikālu un lielisku cilvēku, kas, jā, kļūs par taviem jauniegūtajiem, īpašajiem draugiem, bet nekas nespēj aizstāt to mīlestību, kas ir jau gadu gaitā veidota un izaugusi sirdī.

Un smieklīgā kārtā, it īpaši pēc Āzijas rīsu diētas, es alku kārtīgi izceptu kartupeļu. Patiesībā – kartupeļu visās formās. Un karbonādes! Jaunzēlandē viss bija tik dārgs, ka mēs brīvprātīgi kļuvām par pusveģetāriešiem. Tāpēc karbonāde man bija kļuvusi par absolūtu delikatesi.

Esot prom, man arī bija tāda jocīga sajūta. Es reizēm gan naktīs pirms iemigšanas, gan ikdienas gaitās ik pa laikam acu priekšā redzēju Rīgas ielas. It kā es brauktu pa tām ar sabiedrisko transportu un vērotu, kā ēkas, cilvēki un koki virzās gar manu acu skatu. Tie visdrīzāk bija mana prāta centieni likt man uz mirkli noticēt, ka esmu Rīgā un dodos savu mīļo virzienā.

– Kā tev šķiet, tu esi mainījusies vai arī mēs, te Latvijā, pa šo laiku esam mainījušies?
Es nezinu, vai es biju mainījusies. Es noteikti esmu kļuvusi par daudz līdzsvarotāku cilvēku, laimīgāku būtni, jo dzīvoju saskaņā pati ar sevi. Bet, protams, sēžoties 2012. gada 11. jūnijā vilcienā un izbraucot no Latvijas, es zināju, ka maniem līdzcilvēkiem dzīve uz vietas nestāvēs, un viņi mani naivi negaidīs. Es palaidu garām ļoti daudz un īpašus notikumus – mana krustdēla augšanu, labākās draudzenes grūtniecību, jaunos karjeras izaicinājumus, dzimšanas dienas un Ziemassvētkus, draudzeņu jaunu attiecību sākumus un sāpju periodus sairstot attiecībām. Man bija pa jaunu jācenšas atkal iederēties savas ģimenes un draugu dzīvēs un visās notikušajās izmaiņās. Bet mīlestība dara brīnumus. Un dienā, kad nopirku biļetes uz Spāniju, es raudāju vairāk nekā visos trīs ceļojuma gados kopā.

– Tātad Spānija. Kā pati raksti, pirmo reizi mūžā esi kaut kur nobāzējusies un centies iedzīvoties. Kā nonāci līdz lēmumam pārcelties uz Spāniju?
Jā, šobrīd esmu Spānijā. Pati nekad nebiju to gaidījusi. Nesen pārlasīju savu ceļojumu dienasgrāmatu un tur zils uz balta rakstīts: „Es atgriezīšos Latvijā! Nevaru iedomāties sevi nekur citur!” Bet dzīve vienmēr spēlē ar mums jokus. Un man sanāca iemīlēties. Jā, tieši tā – „sanāca”, jo sirdslietas man visu ceļojuma laiku bija noliktas otrajā, pat trešajā plānā. Es gribēju svinēt savu brīvību un būt pati ar sevi, izdzīvot savu dzīvi un būt patiesi laimīga. Lai vai kā, mēnesi pēc ierašanās Jaunzēlandē, manas mājas dārzā sāka strādāt kāds ļoti izskatīgs jauneklis. Un viss pārējais jau ir teju trīs gadus sens un skaistas mīlestības pilns stāsts.

Serhio nav gluži tik kaislīgs ceļotājs, kā es. Viņš Jaunzēlandē ieradās aiz mīlestības, ko izjuta pret šīs zemes skaistumu. Es jau tālāk viņu pierunāju uz avantūrām un piedzīvojumiem. Ir labi, ka ir kāds, kas pievelk mazliet manu dullumu pie zemes, bet tajā pašā laikā spēj iedvesmot jauniem darbiem un sapņiem.

Bet lēmums par dzīvošanu Spānijā nenāca viegli. Tas pasīja neskaitāmus vakarus plānošanas, domāšanas, argumentēšanas, faktu analizēšananas. Bet visa pamatā bija viena mana,  Latvijai nelabvēlīga vēlme: es vēlējos turpināt savu māksliniecisko karjeru, vēlējos turpināt eksperimentēt ar flīzēm un krāsām, kā arī pievērsties savai pamatkaislībai – rakstīšanai.

Man reiz tika pierādīts, ka IR iespējams naudu nopelnīt ar to, ko mīli darīt, un tas bija mūsu abu mērķis. Taču pie apstākļiem, ka Serhio nerunā valsts valodā, Latvijā viņš, vismaz iesākumā, nespētu strādāt, bet es, ar sapņiem par mākslu, nespētu mūs abus uzturēt. Jā, es varētu ieslodzīt sevi ofisa darbā, bet ko tas sniegtu mūsu personīgajiem sapņiem un izaugsmei? Neko. Ofisa darbs, bizness, karjerisms un viss pārējais nedara un nedarīs mani laimīgu. Turklāt mēs ar Serhio esam kaislīgi vīna fani un sapņojam vecumdienas pavadīt starp vīnogulājiem. Tāpēc nolēmām doties uz Spāniju, kurā Serhio būtu iespēja strādātu savu sapņu darbu kā biologam, bet es varētu turpināt cīnīties par savu mākslinieces vārdu.

– Kā tev  patīk Spānijā? Vai tā ar tevi sader?
Spānija ar mani sader savā brīvībā un emocionālajos cilvēkos. Bet es vēl arī cīnos ar viņu. Ir daudzas sistēmiskas lietas, kas man ir neizprotamas, tāpat kā bezrūpīgā likumu neievērošana. Es katru dienu smejoties varu norādīt uz vairākām tuvākajā apkārtnē redzētām muļķībām. Bet tās ir muļķības tikai mums, viņiem tas viss šķiet normāla dzīves parādība.
Lai vai kā, par spīti nepilnībām, šī valsts pievelk neskaitāmus tūristus, un ne bez iemesla – šeit ir debešķīgi dabasskati un burvīga vīna kultūra, kā arī dažādi garšīgi ēdieni, kurus es ēdu tik nemitīgi, ka uz svariem speciāli vairs nekāpju. Vēl viena šīs zemes burvība ir dārzs. Ir tik neaprakstāmi patīkama sajūta ieiet dārzā un noplūkt persiku vai nektarīnu. Vai mieloties ar galda vīnogām, kas aug gluži vai kā nezāle. Ķirbju vietā redzēt arbūzus un melones… Un mans oktobra prieks – granātāboli. Spānijā dzīvot ir garšīgi!

– Kāda tagad ir tava ikdiena? Ko nozīmē pēc vairākiem gadiem, kas pavadīti ar attieksmi “nezinu, kur rītdiena mani aizvedīs”, kaut kur piezemēties un saprast, ka tā būs tava vieta, tava ikdiena? Vai nav no tā nedaudz bail, jo tas taču saistās ar zināmu rutīnu!? 🙂
Jā, mana ikdiena vairs nav tik unikāla un pārsteigumiem pilna, kāda tā ir bijusi pēdējos trīs ceļojuma gadus. Tomēr es beidzot esmu apdarījusi sen iekrātos darbus. Par galveno sasniegumu un manu lolojumu jāmin sadarbība ar grāmatu apgādu „Jumava”, kas izdos manu pirmo ceļojumu grāmatu, kas pievienosies viņu ceļotāju ceļojumu aprakstu sērijai. Šajā grāmatā būs atspoguļots pirmais gads no mana trīsgades plāna – mans ceļš līdz ceļojuma sākšanai un paši pirmie iespaidīgie mēneši stopojot pa Eiropu. Lai arī Spānijas karstumā rakstīšana nenāca viegli, es biju pateicīga par iespēju apsēsties un apkopot savus dienasgrāmatas pierakstus. Es it kā atgriezos 2012. gadā un mani pārņēma tik daudz atmiņu un emociju, ka bieži vien rakstīšanas procesā es gan skaļi smējos, gan raudāju. Mēs ar Janci toreiz svinējām dzīvi vispārākajā pakāpē! Un man bija absolūta bauda izdzīvot to visu par jaunu! Lai gan pagaidām nezinu konkrētu datumu šīs grāmatas iznākšanai, jau sapņoju par nākotni un pārējo piedzīvojumu apkopošanu grāmatās.

Lai vai kā, es šajos trīs ceļošanas gados biju sevi piepildījusi līdz tādam līmenim, ka gandrīz vai sprāgu pušu no tās iedvesmas, kas man bija. Es beidzot zināju tieši to, ko vēlos no dzīves, jo, saliekot kopā visu redzēto un piedzīvoto, es varēju izveidot pati savu vīziju, tādu, kas ir brīva no citu viedokļiem. Brīvība bija un ir mana iedvesma numur viens. Protams, redzētie citu cilvēku dzīvesveidi, iepazītās biznesa ideju alternatīvas, dažādu valstu kultūras, mākslas un arhitektūras, izbaudītās dabas skaistuma atšķirības, izgaršotie un iepazītie virtuves brīnumi, kas mani pat pirmo reizi dzīvē iedvesmo gatavot, – tas viss vēl joprojām ir manā sirdī un prātā.

Man ir tik daudz neskaitāmu ideju par nākotni, ka es nezinu pat no kura gala, lai sāk. Diemžēl esot patstāvīgā kustībā un apstājoties tik vien, cik uz pāris mēnešiem, lai nopelnītu naudu turpmākajiem ceļojumiem, būtu nepietiekoši, lai brīvi atļautos gleznot un rakstīt. Tagad, kad esmu ieguvusi pastāvīgu vietu, es varu atļauties vairākas stundas dienā nodoties saviem projektiem, neuztraucoties par to, cikos un kur man jābūt, lai aizdotos nezināmā tālumā. Jā, man noteikti tā pietrūkst un pietrūks. Bet tāpēc esmu iemācījusies ar sevi komunicēt, neietekmējoties no apkārtējo uzskatiem un sabiedrības normām, un es esmu iemācījusies nedzīvot rutīnā. Jo tad, kad dari to, ko mīli un kas katru dienu sagādā gandarījuma sajūtu, tad grūti teikt: „Es dzīvoju sasodītā rutīnā!” Es vēl joprojām svinu dzīvi, dodos izbraucienos, lai izrautos no esošās vides un man ir mīļotais cilvēks blakus, kas nerimstoši mani mīl un liek no laimes skaļi dziedāt. Ko gan vēl vairāk vajag!?

Vairāk par Lindas ceļojumiem un  arī dzīvi Spānijā vari lasīt viņas blogā nezkur.com!