Dzīvot tālāk

Grozot rokās “Piebalgas porcelāna” savdabīgo, it kā saņurcīto krūzīti ar piparmētru tēju, Dzintra lūkojās uz kalniem ezera otrā pusē. Gardu, kā ik vakaru, klāja zilā, mazliet mistiskā, dūmaka. Pēc skaļās un skrejošās dienas ezera pusē bija iestājies klusums, tikai kāds patruļkuteris pāršķēla rāmo ezera ūdeni un kalnos nolaidušos klusumu. Tajā pusē dienai bija finale. Taču Dzintrai aiz muguras, uz ielas, rosība tikai tā pa īstam sākās. Kā katru vakaru, sauli un ezeru pa dienu izbaudījušie atpūtnieki, bariem traucās uz saviem iemīļotajiem krodziņiem un restorāniem, lai nobaudītu gardas itāļu vakariņas kopā ar turpat Lombardijā ražoto vīnu. Tās bija sarunas, prātojumi un iespaidi, kas pie attiecīga vīna daudzuma mēdza ievilkties līdz pat saullēktam.

Vēl pirms trim gadiem nekas neliecināja, ka Ozolu ģimenes rimto dzīvi kaut kas varētu izjaukt. Abi ar Juri, ar viņas lielo, lācīgo, tik uzticamo vīru, viņi priecājās par mazbērniem, par to, ka dēls bija spējis pielikt punktu dzeršanai un vedekla Lelde, to novērtējot, pieņēma viņu atpakaļ. Un Renārs centās. Viņš tiešām bija krustu šķērsu pārdomājis dzīvi un izvērtējis prioritātes. Dzintra zināja, ka labākā drauga Janeka muļķīgā nāve bija lūzuma punkts Renāra dzīvē. Abi jaunie vīrieši kopš agras bērnības, varētu pat teikt – pirmajiem soļiem, visu darīja kopā. Reizē uzsāka bērnudārza gaitas, vēlāk kopā bastoja stundas, kopā slepus ņēma tēvu mašīnas, lai naktīs brauktu uz ezeru, un kopā dzēra. Abi un daudz. Jā, viņi tiešām bija draugi… Ja ne nelaimes gadījums ar Janeku, kas zina, cik ilgi vēl nāktos ārstēt Renāru. Tās bija smagas dienas visiem, taču, lai abas mātes nepazaudētu arī viņu, Renārs, visiem par prieku, spēja saņemties. Tikai peldēt uz ezeru, no kura Janeks neiznira, viņš negāja vairākus gadus.

Dzintra ar Juri saskatījās un apprecējās “kolhozu laikos”. Ozoli Jura dzimtajā ciematā uzcēla skaistu, pašu projektētu un izlolotu māju. Juris visu spītīgi vēlējās darīt pats un Dzintrai bija diezgan jānopūlās, lai pārliecinātu vīru, ka elektrības un santehnikas lietas tomēr ir jāuztic speciālistiem, lai nesanāk par emocionālu amatierismu pārmaksāt. Dzintrai par prieku tapa balkons otrajā stāvā, bet dārzā – lapene un āra kamīns. Galvenais – viņa ieguva savu teritoriju, kurā no sirds varēja izpausties ar dažnedažādu puķu un skujeņu lološanu. Te lieti noderēja vedeklas dārzkopja izglītība. Lai gan sākumā Dzintra ne visas Leldes idejas pieņēma uz urrā, ar laiku viņa padevās jaunībai un profesionalitātei. Arī Renārs to uzņēma ar pateicību. Viņš nenojauta, ka mamma jutās Leldei nodarījusi pāri, jo, dēla atkarības dēļ, Dzintrai šķita, ka viņi uzaudzinājuši ne visai labu dēlu. Sievietes un mātes intuīcija nostrādāja pareizajā virzienā – “Dižozolu” sēta divus gadus pēc kārtas ieguva pagasta sakoptākās sētas titulu. Pat vietējā avīzē bija skaistas fotogrāfijas un intervija ar darbīgo Ozolu saimi.

Dzintra zināja, ka ļaudis ciemā viņus apskauda. Galvenokārt tie, kas paši kurnēja, bet uz darbiem bija mudināmi. Taču Ozoli daudz strādāja un par to atalgoja sevi ar tuvākiem un tālākiem ceļojumiem, skaistām radu viesībām. Protams, Renāra atkarība pabojāja ģimenes skaisto, pasakai līdzīgo stāstu, bet arī no tās bedres viņi tika laukā. Un tad…

Jau ceļot māju, Juris šad tad sūdzējās par galvassāpēm, bet visi, absolūti visi, tās saistīja ar slodzi, nogurumu. Arī viņu uzticamais ģimenes ārsts. Kaut kas Dzintru iekšā dīdīja, bet – kā tu neticēsi tādam pieredzējušam mediķim?

Pāris nedēļas pēc novada balles, kurā Ozoli tika cildināti par sakopto sētu, Jura galvassāpes kļuva neizturamas, regulāras. Dzintra vairs nebija pierunājama tikai “iedot tabletīti”, bet caur paziņu sarunāja izslavēta speciālista konsultāciju Rīgā.

To ceturtdienu viņa atcerēsies mūžam… Viņa saprata, ka vīrs jau no paša rīta nejutās labi, jo bez liekām runām uzticēja auto vadību sievai. Parasti Juris atrada kļūdas Dzintras braukšanas prasmēs, taču todien visu ceļu viņi brauca klusējot. Klusums bija draudīgs un nospiedošs. Arī Dzintra nejutās labi, bet tās, protams, bija emocijas un bailes uzzināt diagnozi.

Domu par audzēju neviens no viņiem nebija pieļāvis. Tieši tāpēc to dzirdēt bija daudzkārt biedējošāk. Uz mirkli Dzintrai šķita, ka tur, neirologa kabinetā, pāris minūtēs sabruka visa viņu dzīve. Kā pa miglu viņa atcerējās ārstes teikto. Bet tās izbaiļu pilnās Jura acis… Viņas lācis bija nobijies! Dzintra nekad Juri nebija redzējusi tik apmulsušu. Visu kopdzīves laiku Juris tiešām bija ģimenes balsts un pamats, pragmatisks, bez liekām emocijām, bet saprotošs, stiprs, izturīgs, drosmīgs. Kārtīgs vecis, kā viņa parasti teica par savu lāci. Taču tajā ceturtdienā no ārsta kabineta izgāja sakņupis vīriņš, kurš spēja paiet, tikai turoties pie savas pavadones rokas. Dzintra kaut kā tika līdz mašīnai un tad gan ļāva vaļu emocijām. Juris joprojām skatījās vienā punktā, it kā tikko notikušais būtu atslēdzis viņa emocijas.

Kad Dzintra nedaudz nomierinājās, viņa saprata, ka ir laiks rīcībai nevis asarām.

Jau nākošajā nedēļā Onkoloģijas centrā Juri apsekoja speciālisti, tad sekoja ārstu konsīlijs, operācija. Prognozes bija skarbas. Neskatoties uz ticību, tuvinieku rūpēm, speciālistu centieniem, audzējs “apēda” Juri divu mēnešu laikā.

Dzintra pati bija kā mirusi. Māja bez mīļā vīra bija neizsakāmi liela, auksta un tukša. Labi, ka Renārs mierināja un balstīja māti un nebija atsācis dzert. Vedekla bija izpalīdzīga, pie Dzintras nāca draudzenes, taču neviens neatveda atpakaļ mājās viņas Juri. Citi cilvēki, lai piedod Renārs, bija otršķirīgi. Juris bija aizgājis un Dzintra nekur nevarēja rast mieru un vajadzību palikt. Jā, vakaros pa viņas galvu rosījās arī gluži grēcīgas domas.

Trakajā notikumu virpulī Dzintra pavisam bija aizmirsusi par “joka pēc” aizpildīto loterijas anketu kādā lielveikalā. Pazīstama kafijas ražošanas kompānija par godu uzņēmuma apaļai gadadienai rīkoja loteriju, kurā kā galvenā balva bija ceļojums uz Taizemi, Brazīliju vai Itāliju. Dzintra ar Juri šad un tad, ne uz ko diži necerot, aizpildīja loteriju anketas vai piereģistrēja pirkuma čekus. Parasti jau mazbērniem vajadzēja pirkt gardumus, kur bija akcijas un tamlīdzīgi apsolījumi. Reizēm Ozoli arī laimēja kādu nieku!

Kad Dzintra saņēma īsziņu ar lūgumu sazināties ar minēto kompāniju un paziņojumu, ka viņa ir uzvarējusi loterijā, viņa, protams, nenoticēja. Īsziņu bez emocijām izlasījusi, aizmirsa. Vakarpusē atnāca vedekla un smejot stāstīja Dzintrai, ka kāda Dzintra Ozola ieguvusi loterijā balvu – ceļojumu uz Itāliju. Lelde nosmēja par vārda un uzvārda sakritību un noteica: “Žēl, ka tā neesi tu. Vismaz atslēgtos no visa un saņemtu spēkus.”

Dzintra iedeva vedeklai savu telefonu, lai viņa paskatās dienā saņemto īsziņu. To izlasījusi, Lelde apskāva Dzintru un aiz prieka teju vai sāka dejot!

“Jābrauc, bez vārda runas, jābrauc!”

Arī Renārs atbalstīja sievu un uzstāja, lai Dzintra izmanto laimestu, bet viņa spurojās pretī. Kādas tagad izklaides? Viņa tik ļoti sen nekur nebrauca viena, visos ceļojumos bija kopā ar Juri! Viņa viena apmaldīsies, neko nemācēs sarunāt, pazudīs – Dzintra pretojās. Bet jaunie nebija pierunājami, un Lelde sazinājās ar kompāniju, lai noskaidrotu ar braucienu saistītos jautājumus. Braucienā varēja doties uzvarētājam izdevīgā laikā, tāpēc ģimene nolēma, ka Dzintrai nav iemesla to atlikt. Jau pēc divām nedēļām viņa devās atpūtināt prātu un dvēseli uz Ziemeļitāliju. 

Kopā ar Juri viņi Itālijā bija vairākkārt, bet tie bija atpūtas braucieni uz salām un citiem reģioniem. Tagad Dzintrai vienai bija lieliska iespēja iepazīt Ziemeļitāliju.

Pirmās no ceļojuma plānotajām desmit dienām vilkās kā piekusušu svētceļnieku karavāna. Nekāda dižā prieka par ceļojumu Dzintrai nebija. Lai arī laikapstākļi lutināja, Lombardijas daba bija brīnišķīga un ceļojuma programma aizraujoša, viņa to nemācēja baudīt no sirds. Jo pietrūka Jura. Katru mirkli viņa domāja, vai redzētais Jurim patiktu, ko viņš teiktu par šo, vai Jurim garšotu tas… Ar prātu Dzintra saprata, ka moka sevi, ka to, kas noticis, nevar padarīt par nebijušu. Viņa gribēja saņemties, taču mazliet trūka spēka, kāda uzmundrinājuma. Un viņa to saņēma.

Grupa pārbrauca uz viesnīcu pašā Gardas ezera krastā, kur bija plānots pavadīt pēdējās ceļojuma dienas. Diena bija piepildīta – brauciens kalnā, viduslaiku pils apskate, pastaiga, pēc tam – laiskošanās pludmalē. Laiks bija ļoti patīkams, ūdens ezerā dzidrs un silts, pat akmeņainā pludmale nebija kaitinoša.

Pēc vieglām vakariņām un glāzes baltvīna, īsu brīdi pastaigājusi pa pludmali, Dzintra devās pie miera. Tonakt, jaunajā viesnīcā, viņa gulēja kā bērns.

Viņas Juris sapnī atnāca jauns un pavisam mierīgs.

“Man viss ir labi, neraudi, mīļā! Dzīvo tālāk, mēs kādreiz atkal satiksimies!”– viņš teica. Tas skanēja tik pārliecinoši un bija pateikts Jurim vien raksturīgajā mierā un pamatīgumā. Dzintrai šķita, ka ar Jura roku, kā pa paradumam, kāds no viņas pieres pacēla nebēdnīgu matu cirtu. Protams, miegs bija kā ar roku atņemts un Dzintra, ietinusies palagā, stāvot pie loga, pēc tam vēl ilgi lūkojās dūmakas pārņemtajos kalnos.

Lēca saule, pie Gardas ezera atkal sākās jauna diena. Dzintru bija pārņēmis nezin no kurienes pēkšņi uzradies miers. Viņa taču visu kopdzīves laiku bija ļāvusi Jurim būt vīrietim, noteikt lietu kārtību, galavārds svarīgos jautājumos arī piederēja viņam. Nu, labi! Reizumis Dzintra šo to piekoriģēja pēc sava sievišķā prāta un sajūtām, bet būtībā viņa bija paklausīga sieva. Ja nu šī ir tā reize, kad bez ierunām jāklausa vīra padomam? Jā, laikam gan. Tā būs pareizi.

Pēc brokastīm Dzintra atteica iepriekš sarunāto ekskursiju, jo gribēja pagulēt Lombardijas saulītē un padarīt neko, lai sakopotu domas. Pēcpusdienā, kad saules stari vairs nebija tik dedzinoši, viņa viena devās apskatīt pilsētiņu. Nonākusi līdz labi marķētajai gājēju takai, Dzintra nesteidzīgi uzkāpa kalnā.

Skatoties lejup, kalnu un pilsētiņu ieskautā Garda bija majestātiska. Daudz laivu piestātņu, cilvēku pilnas pludmales, ekskursiju kuģīši. Kalna pakājē bija pamatīgs olīvkoku dārzs, bet kādas mājas pagalmā Dzintru burtiski uzrunāja bagātīgs kivi un vīģu dārzs. Brīnišķīgi… Droši vien, kalnos kopt tādu skaistumu ir grūti. Dzintra atskārta, ka beidzot viņa ir pamanījusi, ka atrodas skaistā vietā un ir sākusi baudīt Lombardijas dabas skaistumu. “Esmu modusies.”

Laiks nebija apturams un ceļojums bija galā. Somas kārtošana Dzintrai nevedās un tā vietā viņa nolēma iziet līdz ezeram. Puisis reģistratūrā laipni piedāvāja paņemt pledu, bet Dzintra atteica, tā vietā palūdzot glāzi vīna. Viesnīcas privātajā pludmalē viņa bija viena. Vakars arī Lombardijā smaržoja kā dienvidos, visi vēji aizķērās un palika kalnos, tāpēc pie ezera bija silts. Tā vien gribējās tur pabūt ilgāk un baudīt rāmo vakaru.

“Dzīvo tālāk, tu saki?”– Dzintra it kā pārjautāja. Viņa uzsmaidīja ezeram un devās uz savu numuriņu.

No rīta, brīdi pirms brokastīm, Dzintra vispirms devās uz reģistratūru. Bija agrs, tāpēc tur rosījās tikai viesnīcas īpašnieka meita. Šis tiešām bija apbrīnojami labi sakārtots ģimenes uzņēmums, kas darbojās kā labākā Šveices pulksteņa mehānisms. Neuzspēlēta laipnība, ļoti gards ēdiens, viss patīkami tīrs, kārtīgs, sakopta privātā pludmale. Viesnīca, kurā tik tiešām ikviens tika gaidīts un apkalpots, lai vēlētos tajā atgriezties atkal.

Ne uz ko īpaši necerot, Dzintra jautāja, vai iespējams viesnīcā palikt ilgāk. Monika izbrīnījās, jo Dzintra taču bija starp tiem ceļotājiem, kam pēc brokastīm jādodas prom. Pārskatījusi rezervācijas, Monika konstatēja, ka visi numuriņi ir rezervēti un atteica Dzintrai. Viņa saprata. Viesnīca bija ar labu slavu un brīvi numuri atpūtas sezonā tajā bija retums. Monika piedāvāja sazināties ar kādu blakus esošo viesnīcu, taču Dzintra piedāvājumu noraidīja. Ka nav, nav.

Sasveicinājusies ar Enriki – viesnīcas īpašnieku, Dzintra devās baudīt lieliskās brokastis. Viņai bija jāpasteidzas, jo pirms aizbraukšanas vēl gribējās nopeldēties. Tas Gardas vilinošais ūdens viņu negribēja atlaist!

Pēc peldes Dzintra nesteidzās uz numuriņu, bet palika pludmalē vēl brīdi izjust saules starus. Viņa pēdējās stundas pie Gardas gribēja tiešām izbaudīt. Netālu rotaļājās mazi skaļi itāļu bērneļi un Dzintra saprata, ka ir sailgojusies pēc mazbērnu čalām.

Enrike bija pienācis klusi kā medīgs kaķis, Dzintra pat sabijās, kad vīrietis viņu uzrunāja. Viņš atvainojās par Monikas neuzmanību un paziņoja, ka viens neliels numurs viesnīcā nav rezervēts.

Dzintra saspringa. Tu re, kā! Tomēr ir! Tikko nebija, viņa savu ķecerīgo ideju jau noskaloja ezera ūdenī, un tad – nē, tomēr ir!

Tas nebija viegli, sievieti plosīja divējādas sajūtas. Šai dienai it kā viss bija salikts, saplānots. Pēc divām stundām bija jādodas uz lidostu un uz vakariņām viņa jau būtu mājās. Savos tukšajos “Dižozolos” satiktu Renāru, Leldi un mazbērnus. Tik vienkārši un paredzami. Viņa pat nezināja, kurā brīdī radās doma nebraukt, bet palikt Itālijā dažas dienas ilgāk. Vīns, Lombardijas daba vai Gardas ūdens, kas zina, kas bija apreibinājis Dzintru, bet doties mājup viņa negribēja. Pati sev par lielu izbrīnu!

“Vai es varētu…”– Dzintra ierunājās. Neļāvis pabeigt teikumu, Enrike pasmaidīja un uzsauca Monikai, lai sagatavo numuriņu, uz kuru Dzintrai pārvākties.

“Esmu iepriecināts, ka Jums šeit patīk!”– Enrike turpināja sarunu un piedāvāja Dzintrai atzīmēt ceļojuma turpināšanos ar glāzi vīna. Dzintrai nebija iemesla atteikt un pēc brīža Monika viņu turpat pludmalē laipni apkalpoja.

Jaunā sieviete atvainojās un jautāja, kāpēc Dzintra ir tik skumja, vai kas atgadījies? Parasti svešiniekiem viņa nemēdza atvērt sirdi, bet šos cilvēkus taču vairs nesatiks, tāpēc Dzintra Monikai īsumā pastāstīja savu bēdu stāstu par Jura aiziešanu un veiksmes stāstu par laimēto ceļojumu. Dzintra atzina svešiniecei, ka vēl nezina, kā varēs dzīvot tālāk bez sava uzticamā dzīvesbiedra. Monika izrādīja sapratni un atvainojās, ka uzsākusi šo smago, personisko sarunu. Viņa pastāstīja, ka Enrike pēc sievas nāves bijis tik satriekts, ka dvēseles miera meklējumos devies uz Indiju. Atgriezies pēc gada, viņš spējis atjaunot viesnīcas darbību un tagad tā nodrošinot darbu viņam un abiem bērniem – arī Monikas brālis ar sievu strādāja viesnīcā.

“Mamma ar viņu lepotos. Un Jūsu vīrs arī būtu vēlējies, lai turpiniet dzīvot tālāk,”– uzlikusi roku Dzintrai uz pleca ar asarām acīs teica Monika. Dzintrai atlika tikai piekrist. Tāpēc viņa izlēma vēl brīdi uzkavēties Itālijā, pirms atgriešanās mājās, jo tur būs jāmācās dzīvot savādāk.

Pateicoties Enrikes laipnībai, Dzintra vēl nedēļu bezrūpīgi pavadīja pie Gardas. Lielāko daļu dienas viņa tik tiešām darīja neko – atpūtināja dvēseli, bet miesu veldzēja ar peldēm Gardā un lutināja saules staros. Renārs un Lelde šo viņas pēkšņo lēmumu atbalstīja un Dzintra bija mierīga, lai gan sākumā nebija pārliecināta, ka jaunie viņu sapratīs.

Līdz izbraukšanai bija palikušas divas dienas un Dzintra plānoja vakarpusē reģistrēties lidojumam. Atgriežoties no pastaigas pa pilsētu, viņa pie viesnīcas satika Enriki. Vīrietis pasveicināja Dzintru un lūdza, lai viņa mirkli uzkavējas. Steigas nebija un Dzintra apsēdās uz sola turpat lapenē. “Interesanti gan, kas viņam ar mani runājams?”

Itālis drīz vien nāca, nesdams glāzi ar citronūdeni. Super, tas bija pašā laikā, jo saule karsēja pamatīgi.

“Mana meita teica, ka esot ar jums runājusi”, iesāka Enrike. “Es saprotu, ka jums Latvijā ir dēla ģimene un mazbērni, draugi, bet… Vai jūs negribētu palikt šeit pavisam? Viesnīcā trūkst darbinieku.” Labi, ka tajā brīdī Dzintra sēdēja, jo pēc šiem vārdiem viņa nenoturētos kājās. Ja nu kaut kas dzīvē ir kā zibens spēriens no skaidrām debesīm, tad šis bija tāds gadījums!

Pamanījis Dzintras apmulsumu, Enrike turpināja: “Jums nav man jāatbild uzreiz. Padomājiet līdz rītdienai, Dzintra!” Pasmaidījis savu viltīgo itāļa smaidu, viņš devās savās gaitās.

Atlikušo dienas daļu Dzintra pavadīja, staigājot pa pludmali. Viņa jutās kā krastā izskalota zivs, bez gaisa, bez ierastā komforta, bez iespējām uz izglābšanos. Vai arī… Viņa vairākkārt gribēja piezvanīt Renāram, taču nezināja, ko teikt, jo viņa nemaz nezināja, ko grib. Palikt Itālijā, kur viss ir svešs, darīt velns vien sazina kādu darbu, dzīvot viesnīcā? Vai braukt atpakaļ un apgūt prasmi dzīvot bez Jura? Dzīvot tālāk… Tagad Dzintrai bija sev jāatbild ne tikai uz jautājumu “kā?”, jo pēkšņi tam pievienojās “kur?”.

Atgriezusies viesnīcā, viņa uz ielas sadzirdēja dzimto valodu. Bija ieradusies grupa no Latvijas. Tas bija tik patīkami – dzirdēt latviešu valodu. Ceļotāju grupa no Latvijas pulcējās pie reģistratūras un nepacietīgi vēlējās reģistrēties. Monika bija palikusi viena un tobrīd palīdzēja risināt problēmu kādam pārim no Ungārijas. Atbraucēji bija noguruši un pēc sarunām Dzintra saprata, ka ir neapmierināti ar ieilgušo reģistrāciju. Piegājusi pie “savējiem”, Dzintra mēģināja glābt situāciju, jo nevelējās, lai izceļas konflikts. Gaidot Moniku, Dzintra palielīja viesnīcu, īsumā pastāstīja, ko tuvumā apskatīt. Negaisa mākoņi norima, un Monika viņai silti, pateicīgi pasmaidīja.

Uzgājusi uz savu numuriņu, viņa bija labā garastāvoklī un priecīga, ka varēja izpalīdzēt Monikai un par to ka latvieši nesāka skaļi klaigāt, atgādinot par savām tiesībām un nopirkto dzīvošanu viesnīcā. Būtībā jau sīkums, taču – patīkami. Dzintrai nebija daudz laika prātojumiem. Viņai pavisam īsā laikā bija jāapsver visi par un pret. Cik gan muļķīgi – viņai nebija ne jausmas, kas varētu būt “par”, taču domās izkristalizējās daudzi “pret”. Gaitenī viņa sadzirdēja soļus un pie numuriņa durvīm kāds klauvēja.

“Enrike?”,– bija pirmā doma. Dzintra atvēra durvis. Tur stāvēja puisis ar meiteni, kurus viņa bija pamanījusi foajē, no Latvijas grupas.

“Atvainojamies, ka traucējam jūs!”– meitene mulsi iesāka. “Vai jūs nepateiktu, kā ātrāk nokļūt līdz kalnu vagoniņam?”

“Protams, izstāstīšu, nāciet!”– Dzintra pasauca jauniešus sev līdz un, pa gaiteņa logu rādot, atbildēja uz viņu jautājumiem. Pateikušies par sniegto informāciju, jaunieši devās baudīt kalnu skaistumu un debešķīgos skatus “no augšas”.

Ieejot atpakaļ numuriņā, Dzintra gribēja reģistrēties lidojumam, taču telefons bija izlādējies. “Velns!”– sieviete nolamājās. “Nu, labi, vēlāk…”

Dzintra pamodās no trokšņa gaitenī, izrādījās, uz brīdi viņa bija iemigusi. Nu jau bija vakariņu laiks, tāpēc ceļotāji, cits citu pārkliedzot, dalīdamies dienas iespaidos, steidza uz restorānu.

Aiz loga bija kārtējais brīnišķīgais Gardas vakars. Uz terases visi galdiņi bija aizņemti, taču atrasties telpās tik skaistā vakarā Dzintra nevēlējas. Viņa nolēma pastaigāties un atrast kādu citu vietu, kur vakariņot.

Ielās bija tāda dzīvība! Ne miņas no Latvijā ierastā klusuma, taču, sev par pārsteigumu, Dzintra jutās labi. No picērijas skanēja mūzika, bariņš jauniešu skaļi dziedāja līdz. Ielas otrā pusē restorānā spēlēja vietējais ansamblis, taču, šķiet, dažādās skaņas pārdesmit metru attālumā viena no otras sadzīvoja harmoniski, nekonkurējot savā starpā.

Dzintra skatījās uz jauniešiem, kuri jau saules un vīna apreibināti, ar vīna pudelēm rokās skrēja pāri mašīnu pilnajai ielai. Nopriecājās par ģimeni ar diviem maziem bērniem, kuriem mutes bija nosmērētas ar saldējumu, bet neviens neļāva mammai tās notīrīt. Pretī – rokās sadevušies, mīļi čalojot, nāca divi vācu seniori. Abi tādi sportiski, stilīgi, mīlestības pārņemti. Pēkšņi Dzintra sadrūma. Viņai tā nebūs! Viņas ceļojumi divatā ar mīļo vīru nu pieder pagātnei. Viņam vien zināmu iemeslu dēļ Dievs nolēma Juri pasaukt ceļojumā, no kura nevienam nav atpakaļceļa uz mājām. Tas ir absolūts lidojums vienā virzienā. Un, ja jau Juris ir prom un jaunajiem dzīve nokārtojusies, varbūt Dzintra drīkst izbaudīt šo savu tik negaidīto vienvirziena ceļojumu uz zemes!? Ja reiz tas iesākās tik pēkšņi, ja notikumu puzlē gabaliņi sakārtojušies tieši šādā veidā, kālab lai viņa pretotos un to pārkārtotu? Galu galā – ne jau uz Marsa viņa atrodas un jebkurā mirklī var Gardai pateikt ardievas. Bet vai šādu piedāvājumu viņa saņems vēl kādreiz, maz ticams. Pēkšņi Dzintra bija izlēmusi.

Enrike ar plašu smaidu uzklausīja Dzintru un aicināja pievienoties viesnīcas personālam. “Es zināju, ka jūs nolemsiet pamēģināt!”– Enrike atzinās. “Jums šeit patiks,” vīrietis pārliecināja Dzintru.

Viņas pirmajā darba dienā Monika nokārtoja visas nepieciešamās formalitātes, ierādīja Dzintrai istabu personāla mājā un pārrunāja veicamos darbus. Svešvalodu zināšanas un labās komunikācijas prasmes bija Dzintras trumpis. Viņa bija noskaņota optimistiski un īpaši pēc sarunas ar Renāru saprata, ka šī ir viņas iespēja, kuru būtu neprāts palaist garām. Viņai jādzīvo tālāk. Bet nevienā akmenī nebija iecirsts, ka tas jādara dzimtajā zemē. Dzintra bija apņēmības pilna iesakņoties pie Gardas!
        

Pēc darbīgās dienas Dzintra juta vieglu nogurumu. Rīt no viesnīcas izbrauks angļu grupa, būs daudz darba, tāpēc laikus jādodas pie miera. Izdzērusi pēdējo malku atspirdzinošās tējas, Dzintra devās uz savu istabu personāla mājā. Nākošnedēļ Dzintrai būs brīvdienas, jo atbrauks dēls ar ģimeni, tad viņa varēs atpūsties un izbaudīt Itālijas skaistumu un viesmīlību kopā ar saviem mīļajiem. Ciao Italia!

Par autori:
“Mani sauc Inga Kerliņa, esmu dzimusi 1975.gadā, dzīvoju Cēsīs, bet manas saknes ir no kultūras bagātā Vecpiebalgas novada. Skolas gados un jaunībā rakstīju. Esmu no tās paaudzes, kas lasīja žurnālu “Draugs”. Pēc tam – studijas šur un tur, man ir trīs paši labākie bērni (divi jau pilngadīgi, pastarītim – 10 gadi). Esmu precējusies, vīrs Artis ir talantīgs akmeņkalis. Man ir juridiskā izglītība un (cik neinteresanti!) viena darba vieta nu jau vairāk kā 23 gadu garumā – strādāju Valsts policijā. Brīvajā laikā labprāt ceļoju un lasu. Laikam ritot, atkal ir bijusi vēlme rakstīt. Tad nu ķēros pie lietas.”