Vārda dienu svin: Normunds, Stefans

Dzīvot dzīvu dzīvi. Saruna ar INESI INDĀNI 1.daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

an ir sajūta, ka neko nevar nokavēt. Lai cik nepareizi es darīt, lai cik daudz es kļūdītos, es tāpat aiziešu līdz turienei, kur man ir jāaiziet. To es ļoti labi sajūtu, kad atkal esmu uz ceļa,- saka INESE INDĀNE.  Tāpati Inese, par kuru vēl pirms pāris gadiem teica „tā trakā ar puķēm galvā”. Ziedi un rotas viņas matos ir vēl šodien un, šķiet, ka kļuvuši jau par neatņemamu viņas atpazīstamības zīmi. Taču tas nekad nav bijis pašmērķis. Vissvarīgāk viņai ir radīt, veidot un burt. Kādu laiku tas noticis, veidojot spilgtus zīmolus citiem. Tagad piesakot neparastu, citādāku semināru – mistēriju ciklu. Un, protams, uzziedinot savas pašas idejas.

Ja atskatāmies pāris gadus senā pagātnē, Inese uzmirdzēja ļoti strauji un burtiski pāris gadu laikā piedzīvoja spilgtu izaugsmi, piesakot sevi kā pirmo pilnasinīgo zīmolvedi Latvijā. Kā pati saka, līdzi šim straujumam nāca gan labais, gan skumjais, gan prieks, gan milzu nogurums un sāpes. Šobrīd paralēli darbam ar zīmoliem viņa turpina lolot savu blogu BUD BLOOM BLOSSOM, kur dziļi un atklāti raksta par intimitāti un seksuālitāti. Inese studē antropoloģiju un pasaku stāstīšanu pie Klarisas Pinkolas Estesas, pasaulslavenā bestsellera „Sievietes, kuras skrien ar vilkiem” autores, un nesen mēnesi Peru džungļos kopā ar vīru un jaunāko dēlu Lūkasu piedzīvojusi spilgtu un skaistu sevis un pasaules izzināšanas procesu – vienu no daudzajiem izsapņotajiem, kas iecerēti viņas grāmatas par intimitāti rakstīšanas laikā. Par to arī šī saruna – par dzīves un džungļu mācībām.

– Saki, kas tevi aizveda uz džungļiem? Vai bija kāds lielais dzīves jautājums, kas nelika mieru un ar kuru gribējās tikt skaidrībā?
Man jau šķiet, ka tas ir bijis gaisā vienmēr – šis notikums nav kaut kas ārkārtējs, neticams, tā ir daļa no mana ceļa. Nākamais solis, kam sekos citi. Taču tas bija ļoti gaidīts un nāca pareizajā laikā, tas lika man vēl vairāk atjēgties. Es vienmēr esmu noliegusi vārdu karjera, tā vietā sacīju, ka ir daudz darba, ka ir jādara, ka ir lielie mērķi jāsasniedz. Taču nepamanīju, kā manu īsto aicinājumu lēnām sāk aizstāt butaforijas, viltus sajūtas. Vienreiz dzīvē jau biju pārlauzusi šo burvju loku un aizgāju no nemīlēta “normālā” darba, taču to, ka manis pašas uzsāktā un izveidotā lieta “apvedīs mani ap stūri” – gan nebiju gaidījusi.

Šajā sakarā Klarisa bieži stāsta interesantu pasaku par sarkanajām kurpītēm (grāmatā lasāma 277.lpp. – red.piez.). Tas ir arī mans stāsts, lai cik pārsteidzoši tas pašai neliktos. Gribi dzirdēt?

Reiz, aizlaikos tumšos mežos dzīvoja maza meitenīte, bārenīte, kura pati no lupatiņām bija uztaisījusi sev sarkanas kurpītes. Viņas dienas pagāja mežā, starp kokiem, sūnām, ūdeņiem un akmeņiem. Viņa savā mežā dejoja, radīja, stādīja, veidoja zīļu vīriņus, vāca ogas, dziedāja pilnā balsī līdzi mežonīgiem putniem. Bet nāca ziema, kļuva aizvien aukstāks – meitenītei sala kājas un rokas. Līdz mazajā sērkociņu kastītē beidzās pēdējais sērkociņš un viņa palika tumsā, viena pati, aukstumā. Taču brīdī, kad viņa bija visvairāk izsalkusi, garām brauca zelta kariete, atvērās durvis un sirma, galanta kundze teica: “Kāda tu skaista un īsta, nāc es tevi sasildīšu! Nāc, tev vairāk nebūs jāuztraucas par izsalkumu, aukstumu, tumsu!” Meitene šaubījās, šaubījās, taču pirksti jau bija kļuvuši zili no aukstuma. Un viņa pameta savu mežu un iekāpa zelta karietē, kas viņu aizveda uz glaunu namu, ar glaunām mēbelēm un zīda kleitām. Kundze par viņu rūpējās, viss viņai bija, taču viņai bija aizliegts dziedāt un dejot no sirds – tā, kā viņa vēlējās, jo šajā smalkajā namā tas šķita pārāk mežonīgi, pārāk laucenieciski. Viņas lupatu kurpītes tika sadedzinātas. Pēc vairākiem mēnešiem meitenītei bija nolikta krustību diena un viņas abas ar kundzi devās pie kurpnieka pēc jaunām kurpītēm. Vajadzēja melnas, taču meitenīte pēkšņi plauktā ieraudzīja sarkanas, mirdzošas laka kurpītes. Viņa izmantoja to, ka kundze slikti redz, un izlūdzās kurpniekam sarkanās, neatļautās. Bija kristību diena un baznīcā piepeši meitenītes kājiņas sarkanajās laka kurpītēs sāka kustēties – viņa sāka dejot un dejot. Tās dejoja un dejoja – projām no baznīcas, no pilsētas, dienu un nakti. Meitenīte nevarēja pati nedz apstāties, nedz likt citādākus deju soļus – kādus tai pašai gribētos. Pēc trejdeviņām dienām un naktīm viņa iedejoja savā mežā un vaicāja kokiem pēc palīdzības. Tie teica – ej mežā, dziļi mežā, satiec bendi un liec, lai tas nocērt tev kājiņas ar visām sarkanajām kurpītēm. Tad atgriezies pie mums, mēs tevi aijāsim un spēcināsim līdz tev ataugs kājiņas, tu tās ietīsi lupatu kurpītēs un būsi atkal – tu pati.

Mans stāsts ir ļoti līdzīgs. Vienā brīdī tās savas dabīgās kurpītes es iemainīju pret laka kurpītēm. Es to apzinos un saprotu, un savā ziņā pat mīlu sevi par to, jo iemesls, kāpēc es tā darīju, bija mani bērni (bez Lūkasa Inesei ir vēl trīs vecāki bērni – red.piez.), jo arī viņiem vajadzēja katram zābaciņus, ko vilkt kājās. Vismaz mans ego mēģina man to stāstīt. Galu galā arī man pašai tas viss acīmredzot bija ārkārtīgi svarīgi, ja reiz es to darīju. Bet tā sajūta, ka ir vajadzīgs bende un labdaris, kas nocērt tās kājiņas, bija ļoti izteikta.

Bieži cilvēkiem ir tā, ka tad, kad viņu nomočī līdz pašai apakšai, viņš izdzīvo sāpes un tad to saprot. Man atkal ir otrādāk: tad, kad es nonāku patiesā kontaktā ar sevi, es ieraugu un saprotu, ka biju nomaldījusies un zinu, kas jādara, lai tā atkal nenotiktu. Mans modinātājzvans bija pavisam citāds, tajā brīdī, kad es satiku savu bendi-kājiņu cirtēju, šamani Herbertu, viss saslēdzās tik organiski – nebija nekur jākrīt, nekādas krīzes jāpārdzīvo, es ieraudzīju kā uz delnas – šeit es esmu īsta, tā esmu īstā es. Un tā, kas tur sitas pa darbiem, domājot, ka seko sev – tā ir mākslīga, uzpūsta, atsaldēta Inese. Pēc dažiem spēcīgiem rituāliem viņš man pienāca klāt un teica: tev ir jābrauc mācīties pie manis uz džungļiem, es tev parādīšu visu, ko es zinu. Kad viņš vairākas reizes ļoti uzstājīgi man to pateica, es to vienkārši pieņēmu. Bende sauca…

– Vai runājot par šīm sarkanajām kurpītēm tu domā par savu zīmolu ligzdu MATKA?
Sarkano kurpīšu stāsts ir ļoti lielā mērā tieši par manu zīmolu ligzdu MATKA. Pašas radītās sarkanās lupatu kurpītes ir tas mūsu dzīvais talants, spēle, interese. Tajā brīdī, kad tu sev iestāsti, ka svarīgāk par to, kur tu jūties viegli, tev ir būt starp lieliem vīriem un sievām, kad tev vieglāk ir upurēt savu dzīvesprieku, lai tu būtu starp svarīgajiem un darītu lielo lietu, tad ir skaidrs, ka tu esi izvēlējies laka kurpītes. Bet, vai tad kāds var apstrīdēt, ka Latvija ir liela lieta un ka tā ir svarīga? Tā ir manas dvēseles daļa. Un tur arī ir tas mānīgums. Bārenīte jau neizvēlējās zilas kurpītes, viņa jau izvēlējās tādas, kas atgādināja viņas pašas radītās. Tajā brīdī arī tu nokļūdies, tu sāc iet tajā, kas ir ļoti līdzīgs, taču nav tavs patiesais aicinājums, kas neesi tu pats. Un tas jau nav nemaz tik viegli, jo tas viss, protams, ir saistīts ar finansēm, jo man jau tas arī lielā mērā ir iztikas jautājums. Un tāpēc apmaldīties ir ļoti viegli. Un, ja tā ir gadījies, tad reizēm vienīgais veids ir nocirst kājiņas…

– Kā tu saprati, ka ir pienācis šis brīdis?
Tas, kad es pārstāju smieties un sāku pret lietām izturēties neiecietīgi, reizēm aroganti, iedomīgi, ir rādītājs, ka es esmu uz nepareizā ceļa. Ļoti bieži to cilvēki no ārpuses nemaz neredz un nejūt, taču es pati to ļoti labi sajūtu. Tad es saprotu, ka ir auzas, un sev jautāju: „Vai tāpēc tu atnāci, lai vienā brīdī sāktu justies neiecietīgs un nepateicīgs?” Ja pamaini attieksmi un pasaki paldies, iepauzē un uztaisi lēnāku tempu un tavā „lielajā lietā” nekas sevišķs nemainās, tad ir skaidrs, ka biji iekāpis nepreizajās kurpītēs.

Lai neviens nepārprot, es nekur neeju, neko nepametu. Es vienkārši esmu atguvusi saikni ar sevi. Es biju pārāk pārņemta ar idejām, ko man stādīja priekšā citi un ārpasaule, bet vairāk atliku savas lietas, savas radošās idejas. Bet, protams, arī te ego turpina spēlēt spēlītes… Jāuzmanās, lai neaizietu otrā galējībā. Noteikti pēc pieciem gadiem es atkal būšu kaut ko jaunu sapratusi. Bet tā jau ir, ja tu dzīvo dzīvu dzīvi.

– Atgriežoties pie sāktajām antropoloģijas studijām un džungļu brauciena, vai spert šādus soļus pamudināja grāmata „Sievietes, kuras skrien ar vilkiem”?
Redzi, mans izglītības stāsts ir visai interesants. Savulaik es vēlējos studēt Kultūras akadēmijā, taču tā kā man bija mazais Kristofers un bija arī jāstrādā, loģiski, ka man nebija iespējas mācīties klātienē. Izmācijos ko citu, standartizētāku, taču jau tajā laikā es sapratu, ka es mācīšos nepastarpināti no tiem cilvēkiem, kas man ir autoritātes – manī ieslēdzās spīts. Lai vai kurā pasaules malā šis cilvēks būtu, pienāks brīdis, kad es pie viņu tikšu kā pie tīra avota. Protams, Klarisa ir viens no šiem tīrajiem avotiem, tāpēc šķiet tikai organiski, ka es pie viņas braucu un mācos. Es vienkārši ticu un ņemu, nebīstoties, vai tas vispār ir iespējams.

Latvijas sievietes
ir ļoti ievainojamā stāvoklī,
ļoti saudzējamā stāvoklī.
Kas interesanti,
saudzējamā pašām no sevis.

– Kas tevi uzrunāja viņas nu jau pasaulslavenajā grāmatā?
Pēc savas būtības esmu stāstnieks, tāpēc ļoti labi saprotu viņas rakstības formu. Man vienmēr ir bijusi sajūta, ka pasakas un mīti ir tikai vieglāks veids, kā pastāstīt dažādus procesuss cilvēka un sabiedrības dzīvē. Viena lieta ir šīs grāmatas vēstījums sievietēm, kas, nenoliegšu, ir ļoti spēcīgs, otra lieta, kas manuprāt ir viena no sāpīgākajām mūsdienu pasaulē, ir tā, ka mēs vairs nesaprotam pasakas, kuras mums stāstīja. Mēs tās vairs nelasām, mēs nesaprotam tajās ieslēptos kodus. Mēs vairs netulkojam sapņus, mēs nesaprotam dabu. Un te es nerunāju tik daudz par prāta saprašanu, cik sirds, dvēseles dzirdi un redzi. Tāpēc arī mēs jūtamies tik pazuduši, jo mums nav zināms tas dabīgais stāsts, kas notiks ar tavu psihi, kas notiks ar tavu dvēseli, kādi ir tie dabīgie cilvēka dzīves ceļi. Taču tas viss ir pasakās iekšā. Tomēr es jūtu, ka kaut kur tas vēl mūsos duss. Tāpēc arī daudzas sievietes ar šo grāmatu ir tā aizrāvušās, jo, to lasot, viņas pārņem zināma dežavū sajūta.

– Bet vai tev ir sajūta, ka Latvijas sievietes skrien ar vilkiem? Vai mēs protam dzīvot harmonijā ar savu iekšējo pirmatnējo sievieti?
Es domāju, ka mēs esam dziļā transformācijas procesā, kam gala rezultātu ir ļoti grūti paredzēt. Tas prieks ir, ka mēs esam šajā procesā, bet risks ir tāds, ka jebkurā brīdī var sekot regress, var iestāties bloks – bailes. Es domāju, ka Latvijas sievietes ir ļoti ievainojamā stāvoklī, ļoti saudzējamā stāvoklī. Kas interesanti, saudzējamā pašām no sevis. Jo viņas ir izcilas, taču tam ir sava vitīgā puse. Ir izteikta pseido atbildības uzņemšanās, ka es tagad ņemšu un vilkšu mūsu ģimenes vezumu, bet nav reāla atbildības uzņemšanās par to, ko es ļauju darīt citiem, un kas ir tas, kas ir jādara man.

Nesen piekritu piedalīties raidījumā, kurā divi eksperti iet pa dažādiem mājokļiem un mēģina uzminēt, kas tur dzīvo (Inese bija eksperte TV raidījumā „Kas te dzīvo?” – red.piez.). Konstatēju, ka latviešu mājās gandrīz nejūt vīriešus. Pat, ja viņi tur ir, tad viņi to vidi neveido. Bija tikai dažas priekpilnas vietas, kurās es redzēju – jā, tur ir, lai arī kāds, bet tur ir vīrietis. Vīrietis, kurš nav piedēklis. Tomēr lielākoties Latvijas mājās ir jūtama sieviete, kura ir pilna ar dusmām un nomāktību, turklāt viņa besās, ka vīrietis it kā ir, bet tajā pašā laikā nav. Tas bija patiesi skumji.

– Vai tu redzi, kā šo skumjo situāciju mainīt? Vai redzi, ka Latvijas sievietes ir gatavas mainīt šo situāciju?

Domāju, ka tur ir tas baiļu princips, 
kas mums liek veidoties par upuriem, 
(..) jo patiesībā jau mēs neļaujam 
vīriešiem uzplaukt mums blakus.

Tu ļoti pareizi saki – vai sievietes ir gatavas to mainīt. Mēs esam sieviešu zeme. Dažādos aspektos. Bet skumjais ir tas, ka šī sieviete nenormāli baidās attīstīties un iet uz priekšu. Gan Latvijas kontekstā to var vērot, gan individualitāšu ziņā. Mums jau tikai šķiet, ka viss notiek, jo diendienā medijos redzam tos dažus desmitus procentu, kuras kaut ko sevī ir pārlauzušas un iet uz priekšu. Bet kopējais fons ir skumjš, man par to ļoti sāp sirds. Viena no tām formām, kā mēs demonstrējam bailes attīstīties, paradoksālā kārtā ir kļūšana par upuri – proti, velkot visu ģimenes atbildību, visu to vezumu. Dievs, nedod, iedot vīrietim to pilnvaru nostāties uz savām kājām! Tam pamatā ir ļoti lielas bailes, jo tad arī pašai būs jātur līdzi, jāmācās mīlēt, just līdzi. Un es to nenosodu, jo visbiežāk šādu izmaiņu ienešana rada sāpes, izsit no līdzsvara – bet gribas taču mīļumu, mieru, harmoniju. Pat, ja tas ir iedomāts un butaforisks. Domāju, ka tur ir tas baiļu princips, kas mums liek veidoties par upuriem, beigās ir vientuļās mātes un visas citas peripetijas, jo patiesībā jau mēs neļaujam vīriešiem uzplaukt mums blakus. Mēs lieliski mākam žēloties un stāstīt, cik sievietes ir apspiestas un varonīgi visu panes. Bet cik mēs patiesībā esam gatavas ieguldīt darbu un spēku, lai pasniegtu saviem vīriešiem roku – ne darītu viņu vietā, ne zāģētu. Bet pieņemot, ka viņiem nav iepriekš mācīta atbildības uzņemšanās šī vārda patiesajā nozīmē, tiešām atbalstītu pilnveidoties.

– Mums nesen bija raksts par vēdu skatījumu uz attiecībām, kas pauda ļoti līdzīgas domas, taču tas izsauca reakciju, ka vīrieši nemaz neprot uzņemties atbildību, kad viņiem tā iespēja tiek dota. Šādai pieredzei gan jau arī ir pamats…
Par atbildības uzņemšanos – es tam piekrītu, lielus vīrus pārmācīt ir praktiski neiespējami un vai tas arī būtu mūsu uzdevums – nezinu. Drīzāk iedvesmot, runāt, mēģināt. Un ko nozīmē – dot iespēju? Staigāt taču arī neiemācās vienā dienā. Jā, mums, sievietēm, šobrīd ir uzdevums izdarīt praktiski neizdarāmo – un kurš teica, ka tas notiks vienā dienā. Protams, ka ir dusmas un bezpalīdzība, un alkas jau tagad dzīvot citādāk. Skumji, bet, manuprāt nozīmīgākais, ko var darīt, ir domāt nevis atpakaļejošā kārtībā, bet domāt, ko var darīt ar tiem puikām, kas šobrīd aug, kas ir tas, ko viņi redz, kā mēs viņiem iesakām izturēties pret sievieti, cik paranojiski mēs viņiem mācām dzīvot. Tas, kas man ir pilnīgi skaidrs – būtu feini, ja ģimenē varētu izpausties šīs abas puses – gan sieviete, gan vīrietis, jo mamma iemāca to iekšējo pasauli, to sensitīvo un tumšo, to iekšpusi, bet tētis, savukārt, ir tā gaisma, kas iemāca iet un pētīt, pārkāpt robežas, dzīvot ārēju dzīvi.

Ticēt tiem, ko mīlam,
tā laikam ir formula.
Un mīlestība neprasa
un negaida, tā dod.

Cik es vēroju dažādas ģimenes, mātes neļauj tēviem ņemt bērnu savā paspārnē un ļaut bērnam iepazīt to realitāti. Mātes paņem bērnus savā azotē, kas jau, protams, ir ļoti skaisti, bet tā ļoti lielā pieķeršanās un bailes zaudēt, nozīmē, ka tētim netiek dota iespēja darīt to, kas viņam ir jādara. Ar tēti es domāju jebkuru maskulīno enerģiju. Tie var būt skolotāji, treneri, ārpasaule kā tāda. To pieķeršanos un turēšanu mēs jaucam ar tīru mīlestību. Patiesībā tas ir milzīgs egoisms turēt bērnu tādā kā krampī. Jā, tas ir vienīgais, kur kaut ko var darīt – domāt uz priekšu. Un turpināt sarunāties ar saviem vīriešiem – es ticu, ka izmaiņas ir iespējamas, taču nefokusēties uz to, nelikt kā mērķi. Nevis mēģināt viņus mainīt, bet atklāt viņiem, kas viņi patiesībā ir, kāds ir viņu neaptveramais potenciāls, cik mirdzoši viņi ir. Dzīvot pašām, mēģināt, taču pieņemt, ka rezultāta var nebūt – tas patiešām izklausās dulli, bet tā ir realitāte. Ticēt tiem, ko mīlam, tā laikam ir formula. Un mīlestība neprasa un negaida, tā dod. Un vienu dienu viņi uzmirdz – es esmu to piedzīvojusi un redzējusi. Tas ir ļoti skaisti. Un tu, sieviete, tam esi palīdzējusi notikt.

– Nesen tieši dzirdēju puspajoka, pusnopietni izteiktu frāzi: ko jūs satraucaties par bērnu nodošanu audzināšanā homoseksuāliem cilvēkiem, mums jau šobrīd pastāv viendzimuma ģimenes – bērnus audzina mammas un vecmāmiņas.
Tur jau nav nekā nosodāma, ja vienīgi mēs atrastu veidus, kā iepazīt arī to otru pusi, to otru enerģijas veidu. Gan sievišķīgi turēt, lolot un sargāt. Gan vīrišķīgi – laist. Arī biznesā ir līdzīgi. Vienā forumā runājām par to, ka latviešiem tās idejas ir izcilas, taču mums ir bail laist to ideju dzīvē, dalīties. Atkal jau tas „palaist”. Mēs visu turam, turam. Tas atspoguļojas tālāk jau tik daudzos līmeņos. Mēs bieži runājam par to, kāpēc Latvijas tēls nav saprotams un nolasāms. Bet tas taču ir pats par sevi saprotams, jo mēs paši negribam, lai tas tāds būtu. Gribam paturēt Latviju tikai sev. Negribam ļaut tai iet un riskēt.

– Tam noteikti saknes meklējamas arī sāpīgajā vēsturiskajā pieredzē. Tu tā nedomā?
Man nav ilūziju, ka ir kaut kas labs vai kaut kas ļauns. Tas ļaunais ir bijis, lai nākotnē būtu kaut kas labs. Tā tas rit uz priekšu. Labā lieta ir tā, ka, pateicoties tam mātišķajam instinktam, mēs esam saglabājuši savu viedo tradīcijas un zināšanas. Bet tagad atkal ir cits laiks pienācis – tagad ir jālaiž vaļā, jāļauj kļūdīties, dabūt zilumus. Tikai tad tās acis mirdzēs.

– Bet, ja atgriežamies pie savstarpējām attiecībām. Kāda tad tavuprāt ir tā sievietes un vīrieša loma mūsdienu sabiedrībā? Vai sievietēm ir jātiecas pēc karjeras?
Manuprāt sieviete ir tas tumšais, tas melnais, tā auglīgā zeme, tas lolotājs, tā, kurā iespīd saule, kas audzē puķes, kurā atkal top jauna dzīvība, iesūcošais melnais, ārkārtīgi spēcīgais spēks. Vīrietis savukārt ir tā lielā enerģija, tā gaisma. Viņi viens bez otra nevar, jo gaismai ir vajadzīgs, kur iespīdēt, lai rastos puķes, lai rastos jauna dzīvība un būtu redzams viss šis skaistums. Savukārt sievietei, šai tumšajai, auglīgajai zemei, nav nekāda jēga būt, ja nav neviena, kas tajā iespīd.

Sāpīgākais ir tas, ka mūsu psihe ir sabojāta, jo sievietei, izdzirdot, ka tu esi zeme, audzēsi puķes, guli tumsā, izraisa pretreakciju – kāda zeme!? Tā ir tāda nedabīgi izveidota slima greizsirdība, kas mūsos parādās no vienas un otras puses. Taču tas ir tik slimi abām pusēm. Tā brīnumu sajūta rodas tad, kad tu beizot pieņem to, kas tu esi, kas ir tava būtība, ka tu esi tas auglīgais, tā lolotāja. Un ja tu ar šādu apziņu ej atbildīgajā amatā, viss ir ok un viss izdodas. Problēmas rodas tad, ka tu pārproti un tev šķiet, ka tu esi tas gaismas stars, kas spīdēs, lai gan tas nav tas, kas dos tev enerģiju atpakaļ. Tāpēc nav svarīgi, kādos amatos sieviete ir, svarīgi ir tas, vai viņa apzinās, kas ir viņas būtība un kas ir viņas lielākais spēks.

– Un te mēs laikam atkal nonākam pie stāsta par sarkanajām kurpītēm, jo bieži vien jau viss sākas forši, bet tajā ceļā uzrodas uz pleca tie negantie velniņi, kas vilina un sola brīnumus, kas liek aiziet pa nepareizu ceļu.
Ar šo saistās viena no manām pēdējā laika spēcīgākajām garīgajām atklāsmēm. Es arī bieži domāju par to, kāpēc lietas notiek tā, kā tās notiek, kāpēc viss šis vispār ir, kāda jēga ir mums un mūsu ķermenim. Un tad es sapratu, ka Visums nemitīgi meklē veidus, kā visu iztaustīt un piedzīvot, un viņš to var piedzīvot tikai caur tādām formām kā mēs – cilvēki, un caur augiem. Viss tas process, kas notiek, viss, kas virza mūs nost no ceļa, vai rada visādas konfliktsituācijas, viss, ko mēs runājam par karmām, tā ir nebeidzamā Visuma un cilvēka vēlme sevi piedzīvot. Ja paraugies no tādas perspektīvas, ka viss notiekošais mūsu dzīvē ir tikai veids, kā Visums mēģina radīt kaut ko jaunu, ja saproti, ka tava galvenā lieta ir būt šeit un to piedzīvot, sajust, kāda ir viena vai cita forma, tad tās savas kļūdas vairs neuztver kā kļūdas. Tad tas pārvēršas vienkārši par tavu ceļu, kurā ir bijušas dažādas sajūtas, emocijas un piedzīvojumi. Lietas ir notikušas. Tā ļaušanās procesam – nu notika kļūda, nu pofig, nu nogāju no ceļa – nu pofig, galvenais, lai dienas beigās tev ir sajūta, ka piedzīvotais ļaus radīt kaut ko jaunu. Tas, ka tu pa ceļam paklūpi, sajūc prātā, tas ir tikai piedzīvojums.  

 

Sarunas turpinājumu par Ineses piedzīvoto Peru džungļos un jaunajām atklāsmēm lasi ŠEIT >>!

Dalīties.

2 komentāru

  1. nemīlēts darbs on

    lasu un gribas raudāt. <br>ir sajūta, ka kurpīšu stāsts ir par mani. <br>ļaunākais, ka nesaprotu vairs, kas tad būtu tas, kas ir mans… kas ir tas īstais.

Atstāt Ziņu