Vārda dienu svin: Ignats, Virgīnija

Dzīvo pats un ļauj dzīvot citiem! INESE INDĀNE intervijas 2.daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +
agājušā gada rudenī viņa pārsteidza daudzus. Vispirms jau ar ierakstiem sociālajā vietnē Facebook par to, ka aizbraukusi uz Ameriku un mācās pie Klarisas Pinkolas Estesas, pasaulslavenā bestsellera „Sievietes, kuras skrien ar vilkiem” autores, pēc tam paziņojot, ka ir Peru un dodas padzīvot mēnesi džungļos. „Bende sauca un tam tā vienkārši bija jānotiek. Tas bija vajadzīgs, lai es atkal nonāktu saskarē ar savu patieso būtību,” mūsu iepriekšējā sarunā (intervijas pirmo daļu lasi šeit >>) atklāja zīmolvede, stāstniece un īpašo semināru – mistēriju ciklu veidotāja Inese Indāne. Šī saruna par džungļu atklāsmēm.


– Amerika un Peru džungļi. Kāds ir sausais atlikums, domājot par šīm abām pieredzēm?
Pirmkārt, ļoti svarīgi, ka man bija abas šīs pieredzes – gan laiks Amerikā, mācoties pie dr.Estesas, gan mēnesis džungļos. Amerikā tas ir vairāk mentāls process, ļoti spilgta bija pieredze, kur bija daudz pierakstu un mēģinājumu visu izstāstīt un izrunāt, kamēr džungļos bija… (pauze). Uz turieni es arī braucu mācīties. Aizbraucu, mani ieliek zaru būdā un es gaidu un gaidu, un palieku dusmīga, un beigās jau saku – nu, Herbert (šamanis, kurš uzaicināja Inesi uz Peru džungļiem – red.piez.), kad tu mani mācīsi? Viņš smejas par mani un saka – sēdi būdā! Šo mācību jēgu es līdz galam sāku saprast tikai mēnesim uz otro pusi un sāku pieņemt, ka šī mācīšanās vispār nebūs mentāls proces. Atziņas, protams, būs, bet pierakstu tur nebūs, tas viss būs caur manu pieredzi. Tāpēc droši varu teikt, ka tās abas ir ļoti atšķirīgas, taču ilustratīvas pieredzes. Interesanti bija tas, ka atceļā no Peru džungļiem sanāca palikt Ņujorkā. Sākumā nevarējām dabūt viesnīcu, bet tad atradām labu piedāvājumu Volstrītā. Aizbraucam un saprotam, ka tie ir absolūti betona džungļi. No rīta aizgājām brokastīs, bijām vēl savā diētā, kad nedrīkstējām ēst dažādus produktus, bet piedāvājumā bija tikai asiņaini steiki. Tā ir Volstrīta. Kontrasts ļoti spēcīgs. Divi pilnīgi dažādi džungļi. Un skaistākais, ka mums jau nav jāizvēlas starp tām lietām, vienkārši mums neprātraukti ir jāmeklē balanss un jājūt, kad viens vai otrs aiziet sviestā. 
 
Inese, Mārtiņš un mazais Lūkass Peru džungļos pie šamaņa Herberta. Foto – Iveta Vaivode, Bud Bloom Blossom
 
– Ik pa laikam Facebook  varējām izlasīt pa kādai vēstulei no džungļiem. Tajās daudz pieminēji rituālus. Kāds bija to mērķis? 
Patiesībā jau arī pie dr.Estesas bija dažādi rituāli, lai gan es tos vairāk uztvēru kā tehnikas, kā ļoti īsā laikā sakontektēties ar savu iekšējo ES, kā nonākt fiksajā transa stāvoklī un tikpat fiksi atgriezties atpakaļ realitātē. Taču džungļos tas viss bija viens liels rituāls, sākot ar ayahuasca ceremoniju un mācībām no saviem, tevis un šamaņa izvēlētiem augiem.
 
– Mācības no sava auga?
Ayahuasca – tā ir viņu medicīna, viņu zāles. Tas ir viens no augiem, ar kuru sarunājos savu mācību laikā. Mums tas šķiet kaut kas nereāls, rituāli. Mēs diemžēl, ar retiem izņēmumiem, esam tos Rietumos aizmirsuši. Taču viņiem tas ir normāls veids, kā sevi ārstēt, kā atbrīvoties no mentāliem blokiem. Tā atšķirība no rietumu medicīnas un viņu medicīnas ir ļoti vienkārša: mēs uzskatām, ka ir pacients, zāles un dakteris un ka dakteris ir tas, kas ārstē. Pie viņiem tā ir ideja ir tāda, ka ir pacients, ir zāles jeb šis augs – ayahuasca, un ir dakteris, kas ir šamanis. Bet atšķirība ir tā, ka tas, kas tevi ārstē, ir augs, un šamanis ir tikai ceļvedis. Viņš tikai tulko, palīdz, paskaidro notiekošos procesus. Galvenā pilnvara ir augam. Tas, kā šamaņi kļūst par šamaņiem, viņi iepazīst visus šos augus un iet cauri ļoti daudzām diētām, kuru ietvaros noteiktu laika periodu tiek „izslēgtas” visas maņas un tu atrodies vidē, kas tevi nekairina. Tu tiec ielikts tādā kā miera stāvoklī, tu ēd kaut ko absolūti bezgaršīgu, tu nemīlējies, tu esi pilnīgā pelēkā vilnī. Tu katru dienu dzer vienu konkrētu augu, dzer to trīs reizes dienā un ļaujies, lai tas augs tevi māca. Tu ej cauri dažādām pieredzēm, tu redzi viskaut ko, tu burtiski ārstējies. Šamanis tikai piestaigā un uzdod varbūt tikai dažus jautājumus. Tā ir tā atšķirība, kas ilustrē viņu saikni ar dabu. Tie ir džungļi, tā ir zeme, kas tevi māca, nevis cilvēka prāts, izglītība, diplomi utt. Papildu tam visam bija arī nakts un dienas ceremonijas, kurās katrs dodas savos iekšējos ceļojumos. Man ir svarīgi pateikt, ka visus šos procesus vēroju ļoti rūpīgi un no malas, jo zinu, ka mums, latviešiem, šīs sakrālās zināšanas arī reiz ir bijušas pieejamas – tikai civilizācijai veļoties pāri, dedzinot šamaņus, burvjus, raganas un visus, kam daba deva jebkādu spēku un zināšanas ārpus loģiskajām un mentālajām, tas viss ir pastumts pagrīdē. Vērojot procesus tur, es, iespējams, spēšu palīdzēt atdzīvināt sakrālo šeit, mūsmājās.
 
– Pie mums gan tagad populāri teikt, ka visas slimības rodas galvā un ka tur tās arī jāārstē! 
Protams, tas, kas tevi izārstē, esi tu pats. Tā ir. Bet tur ir tā duālā lieta, kas tad tu esi – vai tu esi dabas sastāvdaļa vai arī tu esi ārpus tās? Ko nozīmē – tu pats? Man “tu pats” ir viss, kas tev ir apkārt, viss, kas smaržo, zied, rūgst, pūst, lec, riet, smejas, raud.
 
– Uz džungļiem tu nebrauci viena. Tev līdzi devās arī vīrs Mārtiņš un mazais Lūkass. 
Mēs gan nevaram zināt, kurš kuru aizveda uz turieni. Turienes ciltīs tas ir normāli, ka bērni, arī krūts bērni, piedalās visās ceremonijās. Ir maz tādu mūsdienu bērnu, kam būtu šāda pieredze. Tāpēc arī manam šamanim tas bija kas jauns. Taču, jā, arī Lūkass bija pilnvērtīgs savu ayahuasca ceremoniju un mūsu diētas dalībnieks. Viņam, tāpat kā mums notika dažādi procesi. Man, piemēram, bija izteiktas baiļu lēkmes, džungļi ar mani sarunājās, pie manis nāca dažādi dzīvnieki – piemēra, skudras veselām straumēm. Martiņam arī nāca visādi kukaiņi, pie viņa būdas lidoja milzīgi taureņi. Pirms tam Amerikā ar Dr. Estesu mēs tieši par to runājām, ka daba ir tik ļoti vienota, ka tā mums sūta ziņas, kas ar mums notiek. Taurenis, piemēram, kā transformācijas simbols. Skudra – kalpošanas, tīrības simbols. Tas viss ir tik acīmredzams, ka dažkārt smieties gribas, cik tieši tas viss notiek. Lūkasam savukārt sākās drudzis un sākās problēmas ar punci. Bija viena ceremonija, kurā es ārkārtīgi mocījos. Ceremonija nozīmē, ka tu ieej ārkārtīgi dziļi savā iekšējā porcesā un notiek pilnīgi abpusējs process gan miesai, gan garam. Tāpēc tajās ceremonijās cilvēki bieži vemj, viņiem ir slikti. Piemēram, es vienā ceremonijā sajutu prātam neaptveramu pieķeršanos Lūkasam, mani nepameta domas, ka man taču par viņu ir jārupējas, ka es nevaru viņu tā atstāt slimu, svīstošu, pat, ja viņš guļ tepat man blakus, un būt ar sevi. Man nāca virsū vīzijas, bet es nevaru palaist viņu, es raudu… Tad šamanis mani pasauca pie sevis, un teica: „Laid viņu vaļā, viņš ir pilnīgi pasargāts. Viņš ir atbraucis te, jo tā ir daļa no viņa dvēseles ceļa. Tikpat labi viņš ir atvedis jūs līdzi, nevis otrādi. Laid viņu vaļā, ļauj viņam būt pašam!” Tajā brīdī, kad es viņu atlaidu, Lūkass piecēlās, piegāja pie Herberta, abi sāka runāties un smieties. Tad Lūkass pagāja maliņā un pakakāja. Un man palika tik viegli. Principā viņš izdarīja visu. Es viņu palaidu un viņš atbrīvojās. Mēs bijām daudz brīvāki. To atceroties man jājautā: kas mums ir teicis, ka mēs kādu audzinām. Mēs otra dvēseli tikai pavadām. Bet nu, protams, mums ir tas egosims, ka mēs kādu audzinām. Muļķadesas!
 

Inese ar bērniem Marokā.

– Bet daudzi tiešām tic, ka viņi audzina citus!

Nu tās ir tās ego spēlītes. Patiesībā tās ir ļoti lielās bailes dzīvot un ļaut dzīvot citiem – palaist. Lai tā puķe zied pati. Parūpējies, aplaisti, bet nelien virsū!
 
– Kā zināms, bērni pirmajos dzīves gados uzsūc ārkārtīgi daudz informācijas par pasaules lietu kārtību, attiecībām. Lūkass šobrīd to visu uzsūc, bet vai ir kaut kas, ko tu ar šodienas prātu un sajūtām būtu gribējusi ielikt savādāku savu vecāko bērnu „čemodānos”? Vai to vēl var izdarīt?
Es, protams, paanalizēju, kas ir bijis, un, protams, ir daudzas lietas, ko es būtu darījusi citādāk tikai viņu dēļ. Es patiešām būtu gribējusi viņiem aiztaupīt, piemēram, šķiršanos no viņu tēta. Es nekad viņiem nedotu tās sāpes, ko viņi tāpēc piedzīvoja. Arī sev es to nedotu. Bet atkal, kādas man tiesības atņemt viņu dvēseles pieredzi. Ja situācija bija tāda, ka to nevarēja mainīt, acīmredzot, kaut kādā dīvainā kārtā, arī viņiem tas kaut ko iedos. Varbūt viņiem tieši ir bijis nepieciešams redzēt citādāk, lai brīdī, kad notiek šis klikšķis, viņi to sajustu.
 
– Nevaru nepajautāt, kā tev izdevās uz džungļiem aizvest arī savu vīru?
Aicināja mani vienu un man bija izvēle, braukt vienai vai braukt kopā. Es izvēlējos otro. (Ilgi domā) Es domāju, ka mēs viens otram esam doti tāpēc, lai padotu roku, pieturētu. Mans uzdevums ir viņu pieturēt, viņam padot roku. Tāpat kā viņa uzdevums ir darīt to man. Mēs par šādām lietām bijām runājuši un, jā, tieši šajā brīdī es viņu uz to iedvesmoju. Manuprāt, es viņam pat īsti nepasnieduz roku, jo tad liekas, ka tu kādu glāb, drīzāk uzpliķēju pa plecu. Nu gluži kā bērnībā, kad, sakot „ejam uz mežu, tur būs tas un tas…”, viens otru piekoļī. Šoreiz es biju tā, kas centās iedvesmot. Bet nākamajā brīdī tas būs viņš, kas teiks: ei, āpsi… Nevajag aizmirst to spēles momentu. Manuprāt mēs to attiecībās pārāk bieži aizmirstam, bet tieši šis spēles moments ļauj no visas sirds izdzīvot dzīvi. 
 

Foto no ģimenes ceļojuma pa Maroku.
 
– Cik svarīgi tavuprāt šādas attīrīšanās, izaugsmes brīžus, ir piedzīvot kopā? 
Domāju, ka mums tas bija ļoti svētīgi. Tā ir aizraujoša ideja, bet es negribētu, lai tas ir maldinoši. Mums ir kaut kāda abstrakta ideja, ka attiecības ir kaut kas, kas veidojas starp kaut ko. Bet patiesībā jau tās ir divas dvēseles, kas aug un iet savu ceļu. Ja tas ir brīdis, kad šķiet, ka ir jābūt kopā – super, bet citreiz atkal ir jāpalaiž otrs mežā, lai viņš paskraida, paaugas, un tad tas interesantākais ir gaidīt viņu mājās. Tad atkal jāmāk palūgt laiku sev. Ja to var piedzīvot kopā, skaisti, bet tam nevajadzētu kļūt par pašmērķi.

Mēs nebaudām to, 
kas patiesībā ir mīlēšanās. 
Mēs nenovērtējam to mirkli pirms, 
to elektrību, kas strāvo mūsu starpā. 
Mēs pamanāmies to uztaisīt 
par pliekanu pieredzi, rutīnu. 

Patiesībā, stāstīšanai par šo pieredzi es redzu arī savus riskus. Man būtu skumji, ja cilvēki pāprastu un saskatītu šo manu pieredzi kā jauno Indiju. Man tas būtu skumji, jo tas nav mans vēstījums, es vienkārši esmu priecīga dalīties ar savu piedzīvojumu un aicinu iet un katram meklēt savējo. Negribētos arī, ka rodas sajūta, ka šis piedzīvojums pāri satuvinās un savedīs atkal kopā, ka tas būs tāds mākslīgs instruments. Nē, tā tas nav un arī mūsu gadījumā nebija. Patiesībā tieši tāpēc mūs ielika katru savā būdā, jo mēs nedrīkstējām ne bučoties, ne mīlēties. Bērns bija vienīgā saikne starp mums. Bet tāda jau ir tā ideja, citādāk, ja tas šamanis liktu mūs vienā būdā un teiktu, lai mēs mīlējamies uz nebēdu, mēs nenonāktu līdz pašai būtībai. 

 
– Tātad arī fizioloģiski šis mēnesis bija īsts pārbaudījums. Toties satikšanās pēc tāda celibāta varētu būt gaužām patīkama…
Satikšanās patiešām bija ļoti patīkama. Bet es pateikšu, kas bija visskaistākais. Kad mēs pēc šī mēneša pirmo reizi mīlējāmies, tas brīdis, kad tu ieskaties otram acīs, kad tu sajūti to baigo dzīvības enerģiju, kas tajās staro. Kad mums tas visu laiku ir pieejams, mēs dažkārt nenovērtējam to mirkli pirms, to elektrību, kas strāvo mūsu starpā. Es to ļoti burtiski sajutu. Diemžēl ikdienā mēs nebaudām to, kas patiesībā ir mīlēšanās. Mēs pamanāmies to uztaisīt par pliekanu pieredzi, rutīnu. Bet patiesībā tajā visā ir milzīga dzīvības enerģija – man tas ir arī liels apstiprinājums, kas ir tīra mana pieredze – ka visam, ko rakstu savā blogā, tam visam ir pamatojums un jēga.
 
– Tieši tā, tu cilvēkus aicini domāt par seksualitāti un intimitāti ar sava bloga BUD BLOOM BLOSSOM starpniecību. Vai cilvēkiem tas ir interesanti un aktuāli?
Latvijā cilvēki, kas domā tā, kā es, ir aptuveni 5% – bez vārtējuma, nosodījuma. Es vienkārši zinu un saprotu, kāda ir realitāte. Tapēc es rakstu arī angļu valodā, domāju atsākt rakstīt arī krievu valodā. Bet viņi ir! Es viņus jūtu un dzirdu. Es patiešām domāju, ka tas ziņojums ir svarīgs ne tikai mūsu mājās, bet arī pasaulē kopumā. Un savējo paliek aizvien vairāk.
 
– Tomēr jāatzīst, ka tavs blogs ir būtiski mainījies. Ja sākumā šķita, ka gribi vienkārši skaisti un garšīgi rakstīt par seksu un mudināt cilvēkus būt brīvākiem gultā, tad vienā brīdī šķita, ka blogs kļuva daudz dziļāks. Vai piekrīti?
Blogs ir dzīvs. Mainos es, mainās blogs. Šajā sakarā man ir viens stāsts. Stāsts ir par bērnu zīmēšanas konkursu. Man bija kādi desmit gadi, es ļoti skaisti zīmēju. Mani aizsūtīja uz olimpiādi un nolika priekšā vienu baltu papīra lapu. Skolotāji man bija teikuši, ka es taču tik labi zīmēju, lai olimpiādē uzzīmēju visu. Man sirds bija tik pilna, es zīmēju, zīmēju, bet… Kas notiek, kad tu sajauc dažādas krāsas? Izveidojas kaut kāda kaku krāsa. Taurenis kaku krāsā. Bet tā vēlme izteikt visu Visumu bija tik liela, ka es vienkārši aplauzos pie tās papīra lapas. Tāpēc, ka tu to nevari. Tā arī ar blogu. Lai nesanāktu brūns kaku krāsas taurenis, es sāku skatīties pēc visskumjākās nots, kas saklausāma pasaulē. Es nonācu pie seksualitātes – visievainotākās lietas un reizē arī visātrākā ceļa, kā nonākt pašam pie sevis. Tā ir tik ļoti ar tevi saistīta. Nolēmu, ka tas ir veids, kā caur vienu skatu punktu parādīt plašo Visumu. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka tad, kad seksualitāte ieņems to lomu, kāda tai ir jāieņem, notiks daudz brīnumu un pasaule kļūs veselāka. No tā viedokļa, jā, seksualitāti kā vienu no skatu punktiem, caur kuriem izstāstīt stāstu, es izvēlējos ļoti apzināti. Iesākumā man bija svarīgi pieteikt, ka mēs runāsim par intimitāti un seksualitāti, bet ar katru nākamo ierakstu es teicu, ka mēs runāsim arī par garu. Tāpēc es jūtu, ka blogs sākās tā, bet tagad ir kas pavisam savādāks. Tas jau ir tāpat, kā tad, ka tu satiecies ar savu iekāres objektu: sākumā novērtē viņa ārējos dotumus un miesisko, bet tad tu sāc ar viņu iepazīties. Tapēc mans blogs ir kā normāla iepazīšanās.
 
Seksualitāte –
visievainotākā lieta pasaulē 
un reizē visātrākais ceļš, 
kā nonākt kontaktā pašam ar sevi.

– Tu mēdz rakstīt ļoti tieši. Vai vīram pret to nekad nav bijuši iebildumi?

Tā ir viena no skaistajām lietām, kas mūs vieno. Mums ir ārkārtīgi liela brīvība. Uzticēšanās un priekšstati, kas ir seksualitāte. Tas, ko es rakstu, ļoti bieži ir tas, ko arī viņš domā un jūt. Viņš jau redz, ka es spēlējos, pētu, ka man ir kāds jājamzirdziņš tajā brīdī. Man vienkārši ir interesanti. 
 
– Vai par šo daiļradi ir bijis jāuzklausa arī negatīvas replikas?
Protams. Piemēram, viens liela uzņēmuma vadītājs, kad pateicu, ka braucu uz pusotru mēnesi prom, man pateica: „Jā, jā, nedarīsi darbu, jo brauc pisties ar indiāņiem!” (Smejas). Bet vispār te ir divas lietas. Pirmkārt, viņš spēj to pateikt un es to neuztveru kaut kā šausmīgi un, otrkārt, tas ir kompliments, jo cilvēks zina, ko es daru, par ko es interesējos, kādas idejas aizstāvu. Tālākā scenārija attīstība viņa galvā jau ir viņa lieta. Ja man ir dots šis talants būt vērotājai un prast ieraudzīt plašākas sakarības, tad es labprāt to turpināšu darīt. Pavisam drīz pakoju bērnus un braucam ekspedīcijā uz Indonēziju – dzīvot dzīvu dzīvi (kad publicējam interviju Inese jau ir devusies jaunajā  piedzīvojumu braucienā – red.piez.). Un ieraudzīt sakarības. Atkal jau.

 
Sarunas noslēgumā Inese saka: „Vai esi kādreiz domājusi par to, cik dažādi var izcept vienu un to pašu cepumu? Tu to vari izcept no piecām vienkāršām sastāvdaļām, bet vari arī to sastāvu pārvērst par īstu ķīmijas laboratoriju. Tas pats ar cilvēkiem. Pamatlietas taču ir tik ļoti vienkāršas, nesaprotu, kāpēc cilvēki tās cenšas sarežģīt un ar kaut ko aizvietot!”  
Inese ar ģimeni. Foto – Aiga Rēdmane 
Dalīties.

Atstāt Ziņu