Vārda dienu svin: Amanda, Kaiva, Amanta

Dzimusi līdere. ‘Patnis’ dibinātāja Zane Ozola

Pinterest LinkedIn Tumblr +

a tev kaut kas nepatīk, negaidi, kad tas mainīsies pats no sevis. Ej, dari un maini pati! Tieši tā pirms 20 gadiem darīja jauniņā latviešu valodas skolotāja Zane Ozola, kad atskārta- esošajās skolās viņa savas jaunās idejas nevar iedzīvināt. 24 gadu vecumā viņa saņēma licenci privātās sākumskolas atvēršanai.  Šī gada maijā, nu jau par privāto vidusskolu izaugušais “Patnis” svin 20 gadu jubileju. Šoreiz SievietesPasaule.lv personība – Zane Ozola, “Patnis” dibinātāja, sabiedriskās organizācijas „Līdere” valdes locekle un arī trīs bērnu mamma.

Pirmsākumi

Klausoties vīriešu stāstos par biznesa uzsākšanu, tie lielākoties balstās uz pragmatiskiem lēmumiem, bet sievietes bieži vien stāstu par sava biznesa radīšanu sāk ar emocijām, piemēram, to nosapņojušas vai ideja atnākusi gluži kā vīzija. Kā bija jums? Kā radās ideja dibināt privātskolu?
Nē, man nekā tāda nebija. Man sākumā vispār pat nebija doma veidot savu biznesu. Vienkārši gribējās strādāt jauna tipa skolā. Tādā skolā, kas būtu labāka par esošajām. Es toreiz pati strādāju lielā vidusskolā par latviešu valodas un literatūras skolotāju, man bija kārtīga 36 stundu slodze. Man ļoti patika strādāt par skolotāju. Tomēr toreiz, kā jau pēcpadomju laikā, bija diezgan paplukušas skolas. Otra lieta- mums joprojām bija saglabājušās visas padomju laika pedagoģiskās un metodiskās tradīcijas. Bet es gribēju strādāt citādāk. Studiju laikā es pabiju Dānijā. Tas bija mans pirmais ārzemju brauciens.

Lai visu uzsāktu, izgājām lielo
ziedošanas ceļu.

Aprīlī izlēmām skolu veidot, un
faktiski visu vasaru staigājām
apkārt pa bankām, dažādām
apdrošināšanas kompānijām.
(..) savācām 1100 latus.

Toreiz, 1992.gadā, robežas bijo tikko atvērtas, man palaimējās tikt sadarbības projektā ar Dāniju. Atgriezos iespaidiem pilna. Dānijā ir fantastiska arhitektūra, viņi ārkārtīgi daudz domā par vidi, par izjūtām, kādas ir bērniem un skolotājiem, strādājot konkrētajā vidē. Otrkārt, jauna veida pedagoģiskās metodes. Es biju tur saskatījusies, piemēram, projektu metodiku, toreiz vispār nekas tāds Latvijā nebija. Es to atvedu sev līdzi un izmantoju, skolā strādājot. Atceros, kā ar bērniem zīmējām uz lielām lapām, sapņojām un radījām, tas bija fantastiski. Bet…Diemžēl pedagoģijā kaut ko var izdarīt tikai tad, ja dara visi reizē, tam ir jābūt komandas darbam. Es viena pati ar savām dažam idejām nevarēju neko diži daudz izcīnīt. Tāpēc pamazām radās doma, ka ir jāveido pašai sava skola.
Jāatzīst, ka manī ir iedzimtas līdera tieksmes. Ja es tajā laikā būtu kļuvusi par mācību pārzini vai direktori, es noteikti strādātu valsts skolā un ar visu savu sparu būtu metusies tur. Bet tas nebija iespējams, man bija 24 gadi, biju tikai divus gadus pastrādājusi, un neviens mani tur neņemtu par priekšnieku.
Man bija līdzīgi domājoša kursabiedrene, mēs sākām kopā. Bet tur galīgi nebija nekādu domu par biznesu.  Bija skaidrs gan tas, ka bez naudas mēs nevarēsim, un toreiz valsts finansējuma nekāda nebija, mēs sapratām, ka varēsim iztikt tikai no vecāku maksām. Bet, lai visu uzsāktu, izgājām lielo ziedošanas ceļu. Aprīlī izlēmām skolu veidot, un faktiski visu vasaru staigājām apkārt pa bankām, dažādām apdrošināšanas kompānijām.

Un kāda bija atsaucība?
Tagad, atskatoties atpakaļ, es saprotu, ka cilvēki bija izsalkuši pēc kaut kā jauna. Varbūt arī padomju laikā cilvēki uzticējās viens otram vairāk. Mums abām izglītība bija, zināšanas bija, kāpēc gan lai mēs nevarētu vadīt skolu un darboties? Cilvēki uzticējās un pašā sākumā, pašā pirmajā septembrī mums jau bija 18 bērni, bet pāris dienu laikā sanāca vēl daži un gada laikā pieauga līdz 50. Turklāt simboliski- pirmais bērns, kas pie mums pieteicās, bija dzimis 1.septembrī – dienā, kas ir visu skolu svētki. Un tā viņš arī pie mums nomācījās visas 9 klases, jo vidusskolas tad mums vēl nebija.

Kā jūs sākumā piesaistījāt bērnus?

Likām reklāmiņas avīzēs, Rīgas balss toreiz bija vislabākā, kur likt sludinājumu.
Tas bija laiks, kad bērnudārzi bija tukši, jo ģimenes izvēlējās audzināt bērnus mājās, tas bija kā pretsitiens padomju laikiem, kad visiem bērniem bija obligāti jāiet bernudārzā, retais sēdēja mājās. Tanī brīdī 1994.gadā bija daudz tukšo bērnudārzu, ēkas stāvēja pamestas. Arī šī – Gregora ielā (Gregora 13a, kurā atrodas “Patnis” bērnudārzs un pamatskola– aut.). Šis bija tā saucamais resoru bērnudārzs, kas piederēja lampu rūpnīcai. Mums to iznomāja un ļāva te darboties. Kad sākās privatizācijas process, mums ārkārtīgi paveicās, ka bijām privatizācijas sarakstā un varējām šo ēku privatizēt, nebija, piemēram, zemes īpašnieku, kuri varētu to izpirkt. Šajā gadījumā mums palīdzēja veiksme. Tā mēs sākām ēku no viena gala remontēt. Ziedojumu laikos savācām 1100 latus, vispirms par 600 latiem nomainījām jumtu, kurš jau tecēja. Un par atlikušo naudu nopirkām krēslus, galdus, grāmatas, izremontējām pāris telpas, kurās sākām. Tā tas viss pamazām attīstījās, un šobrīd mums jau ir nemitīgi par šauru, mēs augam un augam. Tādēļ mums vidusskolas klases atrodas centrā, ir vēl bērnudārzi Čaka ielā, Āgenskalnā un Ādažos.

Mana absolūtā pārliecība ir,
ka biznesam nav vajadzīga
speciāla izglītība, ir vajadzīgs
īpašais gēns vai ķēriens.

Kāds bija tuvinieku atbalsts? Vai viņiem toreiz tā nelikās dulla ideja?
Jā (smejas). Vienmēr stāstu šo stāstiņu- mans audžutēvs bija akadēmiķis, ļoti gudrs un cienījams cilvēks, daudz ko saprata arī no biznesa vadīšanas, un viņš man teica: “Vai tu zini, ka tikai 4% uzņēmumu izdzīvo?” Es teicu- jā, es būšu tajos 4 procentos! (smejas) Un mēs arī tiešām esam tiktāl izdzīvojuši, jau 20 gadus, un pat attīstījuši jaunus biznesa atzarus.

Bet jūs sākāt bez biznesa vadības izglītības? Tikai ar pedagoģisko izglītību?

Jā, bet biznesam jau nevajag biznesa izglītību. Mana absolūtā pārliecība ir, ka biznesam nav vajadzīga speciāla izglītība, ir vajadzīgs īpašais gēns vai ķēriens. Tie, kuriem ir biznesa vadības izglītība, tie ir labi vadītāji, par to viņi arī mācās. Bet tas, ka viņiem ir tāds grāds, nenozīmē, ka viņi paši izveidos labu biznesu.
Un ir tomēr arī jābūt savas jomas profesionālim, lai izdotos izveidot darbojošos uzņēmumu. Mūsu skola jau no pašiem pirmsākumiem cenšas tā strādāt, mēs izvirzījām mērķi būt soli priekšā citiem, un mēs visu laiku esam to realizējuši, regulāri ieviešot pedagoģiskās inovācijas.

Skolotājs audzina ar savu personību

Kādu jūs redzat nākotnes skolu? Kā notiks mācību process?
Es redzu to tā, ka mēs tagad vispirms izdzīvosim to ļoti lielo tehnoloģijas bumu. Tiešām būs periods, kad visi strādās tikai ar planšetēm. Bet sāks šķelties nost klasiski domājošie. Man vismaz tā šķiet. Ja es hipertrofēju, tad Senās Grieķijas klasiskā skola – oratormāksla, cīņa, aritmētika, filosofija utt. – tas viss atkal aktivizēsies pēc kāda laika. Redzēsim. Ir grūti paredzēt, kā tas būs. Skaidrs ir, ka tehnoloģijas skolās tiešām ienāk ļoti strauji. Bet es uzskatu, ka mēs nevaram pāriet uz tīru tehnoloģisku mācīšanu ar video lekcijām, jo puse no visa [mācību procesa] ir cilvēka personība. Es jau ar jums varētu arī pa telefonu runāties, vai ne? Bet mēs tomēr tiekamies klātienē. Un tas pats ir klasē, skolotājs jau tomēr audzina bērnus ar savu personību. Caur ekrānu viņš var iedot kaut kādas zināšanas, bet ne iedvesmot.
Tāpēc es domāju, ka tehnoloģijām ir jāiet kopsolī ar tradicionālām metodēm. Nav nekāds noslēpums, ka bērni šobrīd mazāk lasa. Es domāju, ka tomēr literāru darbu lasīšanu nevar ne ar ko īsti aizstāt. Personības attīstībai tas ir ļoti vajadzīgs. Tādēļ jādomā arvien jauni veidi, kā bērnus ieinteresēt lasīt.


Zane piedalās World Innovation Summit for Education, pirms dažiem gadiem

Bet cik daudz var iedot skola, ja mājās bērnam, piemēram, vispār grāmatu nav, un mamma un tētis nekad nelasa? Ģimenes ietekme ir milzīga.
Protams. Runāju nesen ar vienu kolēģi, kura strādā vienā no Latvijas lielākajām pilsētām skolā, un es prasu viņai- ko jūs klases audzināšanā darāt? Viņa atbild: ko mēs varam darīt? Mums divas trešdaļas no vecākiem ir Īrijā. Tas, lūk, ir traģiski. Skola principā šajā gadījumā pilda arī vecāku lomu. Un tā ir reāla problēma.

Jums pašai ir trīs bērni. Un viņi praktiski ir dzimuši un auguši reizē ar “Patni”. Tas ir daudzu biznesa sieviešu aktuālākais jautājums- kā savienot uzņēmumu ar bērnu audzināšanu?
Sākumā nemaz nebija grūti. 94.gadā atvērām Patni, divus gadus vēlāk piedzima meitiņa. Kad mēs šo skolas ēku iznomājām, mums “mantojumā” nāca līdzi divas darbinieces- sētniece Ņina, kas joprojām strādā, un bija tante Žeņa, kas te iepriekš bija strādājusi gan par auklīti, gan par sētnieci. Pie mums viņa vairāk strādaja par sargu, bet vispār viņa darīju visu ko, tai skaitā auklēja manus bērnus (smejas). Man meita piedzima pavasarī, sākās vasaras brīvlaiks, kad es strādāju, tante Žeņa staigāja ar ratiņiem tepat ap māju. Drīz vien dzima arī otrais bērniņš, kad trešais dzima, tad jau bija lielāka gadu starpība. Ar trešo bērniņu gan bija grūtāk, bet nebija jau kur sprukt, darbs kaut kā bija jāsaorganizē. Drusku jau pasēdēju mājās, bet minimāli. Ne jau es vienīgā tāda, mums daudzi kolēģi ātri atgriežas. Skolotāji vispār ļoti apzinīgi, viņi pat plāno savu ģimenes pieaugumu, pakārtojot to mācību gadam.

Un visi jūsu bērni nākuši bērnudārzā un skolā tepat – “Patnī”?

Jā, visi bērni “Patnī”.

Un kā tas ir – mamma skolas vadītāja?
Tas ir atkarīgs no bērna, vienam tas ir organiski un normāli, citam- ne visai. Jāskatās līdzi.

“Atļaujos turēt savu galvu domāšanas režīmā”

Skolas vadīšanu jūs pielīdzinātu vairāk kā ģimenes vadīšanai vai tomēr tas ir uzņēmums?
Pilnīgi noteikti uzņēmums. Turklāt mēs jau sen vairs neesam mazs uzņēmums, mums ir vairāk nekā simts darbinieku, un tas apjoms ir liels, nepieciešama dzelžaina vadīšana.

Runājot par dzelžainu vadīšanu, nesen Latvijas interneta vidē izvērtās vesela diskusija par tēmu “sieviete biznesā
– vai sieviete ir spējīga veiksmīgi vadīt vai nav?
Es darbojos sieviešu organizācijā “Līdere”, kur mēs esam aptuveni 40 dāmas, lielākā daļa ir uzņēmējas, un, ticiet, tie ir ļoti cienījami biznesi. Tādā ziņā es domāju, ka ir labi būt postpadomju valstij, jo mums nav šīs striktās atšķirības- ja tu esi sieviete, tad esi dumjāka, nevarīgāka vai nespējīgāka. Visi tiek daudz maz vienādi uztverti. Tiesa gan, statistika rāda, ka sievietēm vadītājām joprojām ir mazāks atlagojums nekā vadītājiem vīriešiem. Tas gan.

Sievietēm tad, jūsuprāt, ir visas nepieciešamās īpašības, lai veiksmīgi izveidotu un vadītu uzņēmumu?

Jā, es domāju, ka ir gan.

Varbūt pat kādas priekšrocības?

Tas atkarīgs no situācijas. Droši vien ir reizes, kad arī sievišķība ir vajadzīga (smejas).
Lielos vilcienos, protams, sievietes ir emocionālākas, bet no otras puses – sievietes spēj darboties ar sīkumiem. Vīrieši domā plašāk, vairāk balstīti finansiālos aprēķinos. Bet varbūt tas ir tikai stereotips. Jo es zinu, ka ir tādi brīži, kad es pati domāju asāk, analītiskāk, strukturētāk nekā vīrieši, kas ir, piemēram, kādā manā darba grupā. Katrā ziņā tas nav tā viennozīmīgi atbildams, un man pat tas nešķiet svarīgi, jo katrs dara to, ko viņš dara.

Un kāda bija jūsu pieredze pašā biznesa sākumā, jo bieži vien sākumposmā uzņēmējs ir “viss vienā” – gan grāmatvedis, gan saimniecības vadītājs, gan direktors utt.

Tā arī bija. Sākumā bija viss jādara pašai. Protams tanī brīdī, kad uzsākām, tas apjoms jau arī bija neliels – 50 bērni. Tā mēs diezgan ilgi dzīvojām ar 50 bērniem, jo arī tajā laikā nāca krīze pēc krīzes. Un tad vienā brīdī izaugām līdz 100, kas likās- daudz. Tagad ir 500.
Tagad gan es esmu tā, kas atļaujas turēt savu galvu domāšanas režīmā, un manas labās un kreisās rokas ir cilvēki, kas ikdienā vada visu procesu.

Ar kolēģēm-Patņa skolas direktori Daci Kazāku un bērnudārza direktoi Ingunu Vārtiņu izglītības izstādē Vācijā

Cik svarīgi ir uzņēmuma vadītājam, kā jūs sakāt, turēt galvu domāšanas režīmā, neiesaistīties šajos ikdienas darbos?
Tas ir ļoti svarīgi. Es arī šo 20 gadu laikā esmu vairākas reizes pagājusi nost no skolas darbiem. Mums bija ģimenes uzņēmums, viesnīca- krogs, ko es divus gadus vadīju. Tas ir normāli, ka cilvēks nogurst, un viņam vajag atslēgties, kaut ko citu padarīt.  Protams, pēc tam atkal atgriezos pie skolas.

Mēdz būt periods, kad vispār
neatveru datoru, arī telefonā
man nav e-pastu, jo es
nevaru skaidri domāt,
ja man nemitīgi pa galvu
maisās cita informācija.

Tāpat ir ar manām sabiedriskajām aktivitātēm- ir brīži, kad esmu ļoti aktīva, bet tajos es ļoti iztērējos, un man atkal vajag atgūties. Bet, ja man ikdienā būtu jādara visi darbi, reālie darbi, kas skolā ir, nu tad nevarētu uzņēmums attīstīties, jo mans prāts būtu aizņemts.

Es vispār šobrīd esmu iegājusi tajā fāzē, kad atmetu tās lietas, kas man nav vajadzīgas. Mēdz būt periods, kad vispār neatveru datoru, arī telefonā man nav e-pastu, jo es nevaru skaidri domāt, ja man nemitīgi pa galvu maisās cita informācija. Mans instruments ir galva. Man ir vajadzīgas laiks un telpa domāšanai. Un, tiešām, tāpēc es vienā mierā neesmu divas ar pusi dienas atvērusi e-pastu, nekur jau nepazudīs. Ja kādam ir ugunsgrēks, viņš paņems un man piezvanīs.
Tolaik, kad atvērām skolu, mobilo vispār nebija, bija peidžeri. Un es zināju- tā, ja man svētdienas rītā atnāk ziņa, tad noteikti no skolas, tante Žeņa atsūtījusi ziņu, ka, piemēram, saplīsušas trubas. (smejas).

Jūs darbojaties “Līderē” kā mentore. Kas ir tās pamatlietas, kuras stāstāt jauniem uzņēmējiem?
Mentoringa ideja vispār ir tāda, ka mēs nevis mācām, bet dalāmies pieredzē. Ja jaunajam uzņēmējam rodas kāds jautājums, es stāstu no savas pieredzes: “Man bijis dzīvē tā, manā pieredzē bija tā, es darīju tā un tā…”, tālāk jau viņam pašam jāpieņem lēmums, kā viņš darīs.
Tas, ko es parasti stāstu, ir, cik ļoti svarīga uzņēmuma darbības plānošanā ir laba naudas plūsma, pārskatāma un saprotama. Tā ir vieslielākā problēma, lielākais klupšanas akmens. Visi iedomājas- ha, man uzreiz būs divsimts klienti un viss tik ies vaļā, lalalā, lalalā. Stop! Sākumā tev būs labi ja viens. Kā tu izdzīvosi? Kur tu ņemsi naudiņu, kas tev pietrūkst? Kā pa mēnešiem attīstīsi to biznesu lēnā garā? Tā ir tāda praktiska zināšana, ko varu iedot.
Vēl biznesā, manuprāt, ļoti svarīgi ir cilvēkam apzināties, ka viņam visu laiku ar to biznesu būs jādzīvo, īpaši, ja tas ir tāds ilgspēlējošs bizness. Nu, ja es izgatavoju krēslus, tad es varu pārtraukt tos izgatavot, izpildu savas saistības un miers – slēdzu uzņēmumu. Nepatīk vai neiet, un viss. Bet, piemēram, tāds skolas bizness- es to sākumā tā īsti pat neaptvēru, ka man taču ar to būs jādzīvo visu mūžu! Jo viņu nevar tā vienkārši pamest, es taču strādāju ar cilvēkiem, tur ir tik daudz bērnu, skolotāju. Tā ir liela atbildība.

Noslēgumā – ko jūs kā skolas vadītāja novēlētu mūsu lasītājām?
Svarīgi ir ieklausīties savā bērnā, saprast, ko viņš grib un var. Tāpēc, ka ģimeņu stereotipi bieži vien bērnam traucē- ”es pabeidzu tādu un tādu smalko skolu, tev arī jāpabeidz”, bet, ja tam bērnam nav talanta, piemēram, obligātajā franču valodā vai ķīmijā, viņš tur jūtas slikti. Tagad tiešām ir ļoti daudz izvēles iespēju, uzticieties vairāk saviem bērniem!

Dalīties.

Atstāt Ziņu