Vārda dienu svin: Pēteris, Pāvils, Pauls, Paulis

Draudzības vārdā

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Kādā saulainā pļaviņā reiz nomaldījās maza, jauka jērīte. Viņu pamanīja arī divi ērgļi. Tā kā Lielais ērglis bija ļoti izsalcis, viņš labprāt Jēriņu būtu apēdis, bet Mazajam ērglim Jēriņš iepatikās un viņš visādi centās Lielo ērgli aizvilināt prom. Taču kādu rītu, kad Mazais ērglis atkal apciemoja jēriņu, viņus tomēr pamanīja Lielais ērglis:

–          Ahā – ā! Tad redz`, kur tu šorīt tik agri aizlidoji! Tu! Draugs skaitoties! Es jau vakar pamanīju, ka tu to kaulaino jēru pats gribi apēst! Bet vai tāpēc vajadzēja tādu viltu?!

–          Lielais, nomierinies!

–          Lai es nomierinoties?! Būtu mēs pa abiem to šmurguli apēduši un nekādu strīdu. Bet, tu…

–          Ko es?

–          Tu ar viltu dabū mani prom, pieglaimojies jēram un šorīt atlidoji viņu apēst, ne tā?

–          Lielais, vai tu esi dzirdējis kaut ko par draudzību?

–          Ohohooo! Lai nu kurš to būtu jautājis! Es zinu, kas ir draudzība! Bet izskatās, ka tu to nezini! Man tev paskaidrot?

–          Lielais, nomierinies! Apsēdīsimies un parunāsim!

–          Es netaisot ar tevi vēl pļāpāt! Ar draugiem pļāpā, bet tu vairs neesi mans draugs!

–          Tas, ka tu man esi draugs nenozīmē, ka man nevar būt citu draugu!

–          Draugu! Bet ne jau kaut kāds jērs! Viņš…

–          Viņa!

–          Tas nav svarīgi – viņš vai viņa! Bet tas jērs taču nav putns!

–          Jā, viņa ir savādāka. Nu un tad? Tu gribi teikt, ka mēs nevaram draudzēties ar tiem, kuri ir savādāki?

–          Kāds ir ērgļu izdzīvošanas skolas likums? Tu nevari draudzēties ar to, kurš var apēst tevi! Tu nevari draudzēties ar to, kuru vari apēst tu! Tu esi pārkāpis mūsu likumu, tu vairs nevari būt mans draugs, mans brālis…

–          Vienalga ko teiksi tu vai kāds cits no ērgļu klana, draudzības vārdā es Jēriņu aizstāvēšu tik un tā!

–          Draudzības vārdā?! Ha! Ha! Ha! Tu pat nezini, kas tas ir!

–          Es gan zinu! Bet…

Lielais ērglis vairs nespēja valdīt savas dusmas un spēji metās virsū Mazajam ērglim. Un dunkāja, dunkāja, dunkāja… Labu brīdi abi cīnījās, tad Mazais ērglis tika nogrūsts zemē. Lielais pamanījis, ka Mazais ērglis vairs nekustās, pārtrauca viņu dunkāt un aizlidoja. Jēriņš pieskrēja pie guļošā ērgļa un noslīga uz ceļiem tam blakus. Sabijies paņēma rokās viņa galvu.

–          Mazo ērgli! Mazo ērgli, saki, ka tev viss ir kārtībā!

Jēriņš brīdi skatījās guļošajā draugā. Neredzēdama draugā nekādas dzīvības pazīmes, viņa sāka šņukstēt:

      – Mazo ērgli… tu esi mans draugs… lūdzu, saki, ka tev viss ir kārtībā! Mazo ērgli…

Jērīte pieglaudās Mazajam ērglim un nepamanīja, ka viņš atvēra acis.

–          Ar mani viss ir kārtībā!

–          Mazo ērgli!

–          Jēriņ!

–          Kā tu jūties?

Mazais ērglis centās piecelties sēdus, taču viss sāpēja un nebija tik viegli to izdarīt.

–          Uh, visas maliņas sāp, bet dzīvotājs būšu!

–          Kā es pārbijos, kad ieraudzīju tevi nekustīgu guļam! Es domāju, ka tu…

Jērīte nepaspēja savu sakāmo pateikt līdz galam, jo mazais ērglis pielika roku pie viņas lūpām.

     –     Kuššš! Nesaki! Viss ir labi! Es esmu šeit, tu esi šeit…

Mazais ērglis piecēlās, ar sāpju izteiksmi sejā, izstaipījās un apsēdās uz kāda liela akmens. Viņš lēnītēm apskatīja savas brūces. Jēriņš kādu brīdi klusējot skatījās, tad piegāja pie viņa un teica:

–          Mazo ērgli? Es gribu tev ko jautāt!

–          Jautā!

–          Kāpēc lielais ērglis tā rīkojās?

Mazais ērglis pasmaidīja un noteica:

–          Greizsirdība!

–          Nesapratu?

–          Redzi, Jēriņ! Ja tev kāds ir kļuvis mīļš un jūs esat draugi, tad tu baidies viņu pazaudēt.

–          Kā pazaudēt?

–          Tiklīdz jūti, ka tam otram ir vēl kāds draugs, tev gribas visu uzmanību tikai sev, gribi, lai viss laiks tiek pavadīts tikai ar tevi.

–          Bet…

–          Šķiet Lielajam ērglim šķita, ka tu viņam mani atņem.

–          Bet tā taču nebija!

–          Nebija! Bet Lielais noteikti tā nedomāja. Viņš nezināja, ka varu veltīt laiku gan tev, gan arī viņam. Un tā ir tikai mana izvēle, ar kuru konkrētajā brīdī es esmu kopā.

 

Jēriņš uzmanīgi noklausījās Mazā ērgļa teiktajā. Viņa it kā apdomājot dzirdēto, pagāja nostāk, tad atkal pievērsās Mazajam ērglim, kurš joprojām sēdēja uz lielā akmens un vērās kaut kur tālumā. Jēriņš domīgi paskatījās uz Mazo ērgli:

–          Bet tad jau tā greizsirdība nav nekas labs?

–          Saprātīgās devās tā ir normāla lieta, bet tas, kas te notika…

–          Tas taču nebija normāli, vai ne?

–          Nē, tas nav normāli! Ja kāds tev ir mīļš, tad neturi viņu ar varu pie sevis. Ļauj viņam brīvi dzīvot un otrs pratīs to novērtēt.

Jērīte vērīgi klausījās Mazajā ērglī, katru dzirdēto vārdu apdomājot:

      –    Tātad, ja kāds tev ir mīļš, tad jāļauj viņam dzīvot, it kā es blakus nebūtu?

Mazais ērglis pasmaidīja par Jērītes prātojumu:

–          Jēriņ, apsveicu! Tu esi pareizi sapratusi!

–          Bet kā, Mazo ērgli? – Viņa strauji nokrita pie viņa kājām, bet Mazais ērglis, joprojām skatoties tālumā, mierīgi noteica:

–          Esot līdzās. Neuzspiežot savu klātbūtni, bet esot gatavam, ka kādu brīdi tu draugam vari būt vajadzīgs.

Jēriņš saprata, ka tas nebūs tik viegli, bet, ja jau Mazais ērglis tā teica, tad tā arī ir. Bet tomēr Jērītei bija svarīga skaidrība, tāpēc viņa nedroši pajautāja:

–          Bet vai tas nav ļoti grūti? – Katrs Jērītes jautājums Mazajam ērglim lika pasmaidīt. Un viņš mierīgi noteica:

–          Ir! Bet to var izdarīt…

Abi reizē, skatoties viens uz otru un smaidot, viņi noteica:

     –     Draudzības vārdā!

Dalīties.

Atstāt Ziņu