Stundām ilgi šļūcām pa kalniņiem, cēlām sniegavīrus, pikojāmies, devāmies uz mežu spēlēt ķeriņās un ierīkot bunkurus. Mājās ieskrējām vien uz brīdi, lai nomainītu slapjos dūrainīšus pret sausiem un notiesātu mammas gatavotās pusdienas. Vakarā noguruši, slapjām drēbēm, bet laimīgi atgriezāmies. Tādu bērnību mēs visas noteikti atceramies – dauzīšanos kopā ar draugiem pa pagalmu. Toreiz tāds jēdziens kā „dabas trūkuma sindroms” ne mums, ne mūsu vecākiem pat prātā neienāca. Tomēr tagad tā ir problēma, par kuru noraizējušies pat zinātnieki – bērni kļūst arvien atsvešinātāki no dabas, lielāko daļu laika pavadot pie televizora vai datora ekrāniem.
Zinātnieki ieviesuši jēdzienu – „dabas trūkuma sindroms”. Šis sindroms noved ne vien pie bērnu apgalvojumiem, ka burkāni aug veikalā un piens rodas veikala plauktā, nevis nāk no gotiņām, bet arī pie citām psiholoģiska rakstura problēmām.
Šo jautājumu daudz pētījis amerikāņu rakstnieks Ričards Louvs, kurš sarakstījis pat grāmatu „Pēdējais bērns mežā”. Viņš desmit gadus ir pētījis moderno pilsētnieku ģimeņu paradumus un secinājis, ka vecāki, vēloties radīt bērniem drošu vidi, ierobežo viņu rotaļāšanos un faktiski izolē viņus no dabas.
R.Louvs norāda, ka šī vecāku vēlēšanās paturēt bērnus saitītē, laupot viņiem iespēju doties dabā, tā teikt, izlūkos, traucē atvašu attīstību un palielina gan garīgu, gan fizisku kaišu risku. Lielākoties tas skar pēc 1980.gada dzimušos bērnus un jauniešus.
To pierāda daudzi pētījumi. Tas, ka bērni uz skolu vairs neiet kājām, brīvdienas pavada pie televizora ekrāniem vai datora, izraisa aptaukošanos nav vairs nekas jauns arī pie mums Latvijā. Tomēr pētījumi rāda, ka arvien vairāk bērnu cieš arī no depresijas, uzmanības traucējumiem, pie kā noved piespiedu mazkustība. Tāpat dabu nebaudījušo bērnu vidū ievērojami pieaug arī agresivitāte.
Bērnu sargāšana no dabas noved arī pie citiem blakusefektiem. Proti, bērnu un jauniešu vidū ievērojami krītas spēja atpazīt augus un dzīvniekus. Piemēram, britu dabas aizsardzības organizācija National Trust pētījumā konstatēja, ka tikai puse bērnu atpazīst ozola lapu, bet 38% neatpazīst vardes. Un nav pat jālūkojas uz britiem.
- Bērniem, kas spēlējas dabā, pastāv par 30% mazāks risks ciest no uzmanības deficīta sindroms
- Mazkustīgu vecāku bērniem ir par 20% augstāks risks uzturēsies iekštelpās nekā aktīvu vecāku bērniem
- Amerikā rādiuss, kurā varēja spēlēties 9 gadus veci bērni periodā no 1970. līdz 1990.gadam ir sarucis par 90%