Vārda dienu svin: Normunds, Stefans

Cilvēka personību veido mērķis, nevis apģērbs

Pinterest LinkedIn Tumblr +

opš viņa pirmajām, no marles un oderēm veidotajām kleitām aizritējuši gandrīz piecpadsmit gadi. Šobrīd viņš strādā pie stabilitātes, nevis popularitātes veidošanas un savu enerģiju velta arī jaunās paaudzes izglītošanai. Saruna ar modes dizaineru MĀRTIŅU PŪPOLU (32) – izskatīgu vīrieti, kura meditācija ir izšuvumi un mākslinieku, kura radošās idejas neapstājas pie tērpu darināšanas.

– Parēķināju, ka šogad aprit 15 gadi, kopš tu esi sācis interesēties par modi?
(Smejas). Tā varētu būt, laiks iet.

– Pats sākums esot bijusi modes skate ar tērpiem no marles. Vai vari pastāstīt vairāk?
Man ir bijušas pat kleitas no oderēm, kuras pats apgleznoju. Gribēju vakarkleitu kolekciju un uztaisīju no lētākā materiāla, ko toreiz finansiāli varēju atļauties. No marlēm bija tērpu šovs, ko izpildīja profesionāla deju studija – nebija nemaz tik slikti.

– Bet mācījies neko atbilstošu tu tobrīd nebiji?
Nē, es pat nebiju aizdomājies, ka mode ir bizness, sevi nesaistīju ar šo profesiju. Savam vidusskolas izlaidumam nopirku uzvalku, gribēju speciāli sev šūtu kaklasaiti, un interesējos, kas Latvijā ar to nodarbojas. To šuvu pie Natālijas Jansones, un pamanīju, ka viņai salonā kā palīgs strādā kāds puisis. Grasījos beigt 12. klasi. Aizdomājos, nez kas ir jādara, lai tur tiktu. Mājās skatījos žurnālu Pastaiga, pētīju kādi dizaineri ir pieminēti. Tur bija dažādi vārdi un telefoni. Izvēlējos uzzvanīt Dāvidam. Saņēmos, sarunāju satikties ar viņu un paprasīju , kas ir jādara, lai būtu dizainers. Viņš pateica: „Ja tu gribi, dari. Kad jutīsi, kas tev pietrūkst, tad varēsi sākt mācīties.”

– Tu esi rīdzinieks, te ir dažādas iespējas mācīties Dizaina, Lietišķajās mākslas mācību iestādēs. Vai to neapsvēri?
Nē, man mamma ir šuvēja un bija iespēja izpausties. Laika gaitā, kad sapratu, kas tad man pietrūkst, un parādījās iespēja, aizbraucu mācīties.

– Laikam lieki jautāt, kāpēc tieši Itālija? (Ar to domājot, ka lai patiešām saprastu modi, jādodas uz modes pasaules centru – aut.)
Arī klimata dēļ. Biju plānojis braukt uz Angliju, bet instinktīvi izvēlējos Itāliju un nemaz to nenožēloju. Pēc viena gada intensīvās studijas Marangoni institūtā, pieteicos un ieguvu stipendiju maģistra studijām brenda menedžmentā. 2007. gadā studijas pabeidzu.

– Ar kādām atmiņām tu atceries šo laiku?
Grūti gāja, praktiski to vien darīju, kā mācījos. Lai nopelnītu naudu, šuvu arī kursabiedriem. Līdz ar to, ja es pielaidu kādu kļūdu, tad gadījās, ka visam kursam vēlreiz bija jāatkārto tā pati mācību viela. Personīgās izaugsmes ziņā tas bija vērtīgs laiks, kā jau vienmēr, kad esi sev neierastos apstākļos un kultūrā. Tā bija laba skola apziņai. No vienas puses ir grūti, bet no otras – tu vari iedomāties, ka esi jebkas, kas vēlies būt. Tad man pavērās cits skatījums. Šur tur stādījos priekšā kā liels uzņēmējs, kam pieder veikalu tīkls un kas atbraucis skatīties kolekcijas veikaliem. Tādā veidā, ar izprintētu vizītkarti tiku slavenās modes skatēs – John Richmond, Trussardi, Cavalli u.c. Varēja sarunāt, turklāt pie lielajām masām tā ir formalitāte. Man bija interese sajust šo modes skatēs valdošo noskaņu.

– Prakses nolūkos tev iznāca strādāt dažādos modes namos?
Jā, tas bija gadus divus pirms ekonomikas krīzes. Tieši tad sāka atlaist darbiniekus. Ar skolas vārdu un zināšanām visur nepietieka. Gāja visādi, kaut kur nezināju pietiekami labi valodu, citur, piemēram, Valentino modes namā biju pārāk uztraucies, nevarēju saņemties un uzzīmēt tā kā biju vēlējies. Armani namā biju tālu ticis ar savām skicēm, bet tai brīdī biju noguris no darba slodzes Itālijā, radās lielākas iespējas šeit un nolēmu atgriezties.

– Vai tu ilgtermiņā nākotnē sevi vēl redzi Itālijā?
Laikam nē, jo tas bija konkrēts laiks, kad dzīvoju sapnī, kad gribas to visu un ir enerģija, bet tagad vairāk veidoju pamatu zem kājām. Esmu skeptiskāks, tik daudz vairs nesapņoju. Tas bija skaists laiks, kurā varēja paveikties, taču nevar teikt: nekad, jo sadarbība ar modes namiem var būt jebkurā vecumā. Vienmēr var uzrasties dažādas iespējas.

– Attiecībā uz pieredzi slavenajos modes namos Itālijā, kas ir tavi spilgtākie iespaidi un neparastākā pieredze šai sakarā?
Pirmkārt, daudz samākslotības, tas viss ir ļoti pārspīlēts. Tādus cilvēkus nebiju iepriekš redzējis. Ļoti daudz kas ir gaumīgi, stilīgi un mākslinieciski novērtējams, bet pašos pamatos tas ir pārspīlēts. Ne viss ir tik dārgs, cik tas maksā un ne vienmēr tas ir atbilstoši kvalitātei. Tas gan arī šeit notiek, bet tomēr vieglākā formā nekā Itālijā vai tamlīdzīgās modes vietās, kurās tolaik bija iespēja nokļūt.

– Kāda ir tava attieksme pret modes zīmolu viltojumiem un pakaļdarinājumiem?
Tam ir sava nozīme. Pagājušajā vasarā vadīju lekcijas „Dress for Success”, stāstīju cilvēkiem par modi un tieši šī bija viena no tēmām. Par modes namiem, to mārketingu un kāpēc patiesībā lielai daļai modes namu neoficāli ir svarīgi, lai šie viltojumi tiktu tirgoti publiskās vietās. Protams, oficiāli viņi ir pret to, bet no reklāmas viedokļa ir izdevīgi, jo šie logo uz viltojumiem ir kā bezmaksas reklāmas laukumi. Dažkārt izlaižot jaunu kolekciju, tiek uztaisīti arī vienkārši dizaini, ko ir viegli viltot. Lai par brendu runātu, apspriestu. Un modes nami to periodiski ļauj darīt, nemēģinot izkontrolēt šos viltojumu tirgojumus.

– Cik viegli ir atšķirt šos viltojumus?
Šo to var, šo to nevar. Arī Itālijā ir uzbūvēta ķīniešu fabrika, tādējādi produkts ir izgatavots Itālijā, bet nodarbināti tiek ķīnieši, kas krietni samazina izmaksas, izmantojot tos kā lēto darbaspēku. Tā kā ne vienmēr tas notiek Ķīnā, arī daudzviet Eiropā.

***

– Modes interesantiem un bulvārpreses lasītājiem tavs vārds ir zināms aptuveni piecus gadus, kāds ir tavs stāsts, versija, kā tu kļuvi atpazīstams un novērtēts?
Iespējams, tas sākās ar to, ka es izmantoju kā savu roksrakstu izšuvumus, tamborējumus, mežģīnes. Kleitas ir sievišķīgas un šī izšuvumu tehnika ir tas, kādēļ man Latvijā nav daudz konkurentu. Es pats šos izšuvumus veidoju, tas ir laikietilpīgs darbs un ne katrs ir spējīgs vai vēlas to darīt. Darbs šajā nišā man ir ļāvis būt atpazīstamam zināmam cilvēku lokam. Taču zināms, ka atpazīstamība Latvijā ir viegli iegūstama ar pāris pasākumiem, pēc tam rezultātus ietekmē klientu rekomendācijas. Turklāt nav jau tā, ka es šuju tikai ar akmeņiem un izšuvumiem, kas ir samērā ekskluzīvi tērpi, patiesībā tas atkarīgs no klienta vēlmēm. Nav tikai ļoti dārgas kleitas, varam vienoties par individuāli šūtu kleitu, atkarībā no budžeta, kādā jāiekļaujas. Dārgākā kāzu kleita, ko esmu šuvis, maksāja ap 2000 eiro, bet ir sašūtas arī pa 500 euro. Pārsvarā jau klienti, vēršoties pie konkrēta modes mākslinieka, zina, ko no viņa sagaidīt. Citam vajag Swarovski akmeņus, spīdumus, citam vajag auduma origami.

 
Mārtiņa Pūpola darinātās kāzu kleitas.

– Vai kādreiz prasa kaut ko tādu, kam tu nepiekrīti un nevēlies šūt?
Jā, bet tad parasti tiek atrasts kompromiss, vai nu par labāku auduma vai modeļa izvēli, atkarībā no individuālā cilvēka. Šobrīd ar vien mazāk izvēlos šut, jo ikdienas darbs nav saistīts ar modi. Kaut arī šūšana sagādā man prieku, diemžēl, apzinos, ka visu paspēt un vienlaicīgi darīt nevaru. Tā rodās neuzmanības kļūdas.

– Kāds ir tavs viedoklis par pašreizējo latviešu modes mākslinieku darbu kvalitāti un oriģinalitāti? Un vai izjūti savstarpēju konkurenci?
Oriģinalitāte noteikti ir, bet kvalitāte kā nu kuram. Manuprāt, daudziem kas kritizē latviešu dizainerus par lielām cenām ir jāsaprot, ka labs audums maksā, šūšana maksā, telpas, kur tas notiek, arī ir jāapmaksā, plus nodokļi valstij. Tas attiecīgi veido cenu un kvalitāti.
Es īsti neizjūtu konkurenci, ir pastāvīgie klienti, nāk jauni interesenti. Es arī nesalīdzinu, kā iet man un kā veicas citiem. Es priecājos, ka Latvijā ar modi nodarbojas. Prieks redzēt, kā M-Couture veicas, esmu iepriekš strādājis kopā ar šī zīmola dizaineri Jūliju Sardikovu. Ļoti jādomā par Latvijas pirktspēju – kam tieši tu šo modi taisi. Tas varbūt arī iemesls, kādēļ modes skates esmu nomainījis pret privātām skatēm, kur kolekcijas demonstrē mani klienti nevis modeles. Tas ir izdevīgāk man, un klienti ir atsaucīgi būt modeļi ar sev šūtajiem tērpiem.

– Kāda tavuprāt ir atšķirība starp sievieti un vīrieti modes biznesā?
Grūti pateikt, vai tā ir būtiska atšķirība starp dzimumiem. Man šķiet, ka galvenais ir domāt ar klienta prātu – saprast, kam tu ko taisi. Varbūt atšķirība ir tā, ka vīrietis vairāk uz lietām skatās kā uz biznesu, ne tik daudz radoši, bet sievietes otrādāk. Varbūt vīriešiem šie naudas tēriņi modē sanāk mierīgāki, pārdomātāki pie sīkumiem nekā sievietēm. Bet iespējas radoši izpausties un gūt panākumus abiem ir vienādas.

– Kāds tev viedoklis izveidojies, vai Latviju saistībā ar modi pasaulē vispār zina?
Es domāju, ka ar modi nē, mūs vairāk zina saistībā ar dabu, ekoloģiju, kosmētiku, arī pārtiku. Ar apģērbu dizainu vēl neviens sevi nav tā pierādījis, lai paliktu atmiņā ar mūsu valsts vārdu.

– Runājot par pierādīšanu, Latvijas dizaineres Katjas Šehurinas kleitā uz skatuves kāpa kanādiešu dziedātāja Nellija Furtado. Vai arī tev ir kāds mērķis vai vīzija, ko tu gribētu apģērbt?
Prieks par Katjas panākumiem, tik liela mēroga zvaigznēm man vēl nav izdevies uzvilkt kādu no savām kleitām. Pēc studijām Milānā, man bija interesanti būt darbnīcā pie Domenico Dolce, kad viņi zīmēja Kailijai Minogai tērpus. Pabiju arī Christian Lacroix augstās modes darbnīcā Parīzē, kur iespēja bija pakonsultēties par savu izšūšanas stilu un skicēšanas tehniku. Esmu bijis tādā vidē, kad notiek darbība ap šādu zvaigžņu tērpiem. Domāju, ka tādas lietas man vēl ir priekšā, bet speciāli uz to nekoncentrējos. Turklāt es gaidu otru elpu modes biznesā, šobrīd esmu no tā mazliet pagājis malā un pievērsies citām lietām, kas man palīdz veidot materiālo stabilitāti.

***

– Pirms pāris gadiem tavai vakartērpu kolekcijai „Sense of woman” speciāli tērpiem tika radītās smaržas. Kā pie tevis atnāca šāda ideja?
Doma bija cilvēkiem likt iejusties renesanses laikā – mežģīnes, baroks… Gribējās, lai skatītājam ir tāda izteikta sajūta. Pieaicināju draugus, kam pieder telpu aromatizētāju bizness, kas veido interjera smaržas un man tās speciāli tērpu kolekcijai īpaši piemeklēja. Kopā domājām smaržu, kas vislabāk varētu papildināt kolekcijas koptēlu. Tas bija interesanti un samērā oriģināli. Skate notika Riga Fashion Week laikā – Sky and More tirdzniecības centrā, iespējams, mazāka izmēra telpā tas būtu iespaidīgāk. Bet šovs izdevās. Cilvēkus vajag pārsteigt, tādēļ jau viņi nāk uz skati. Turklāt attīstoties tehnoloģijām, mēs citreiz aizmirstam par vienkāršām lietām, kas var iedarboties kā šovs. It kā nekas sarežģīts – smarža. Kad runāju ar krievu dizaineri Igoru Čapurinu pirms viņa modes skates Parīzē, viņš tieši izcēla šo neatņemamo skates sastāvdaļu – pārsteigumu. Toreiz viņš par savas skates vietu bija izvēlējies Luvru, kur viena no modelēm bija arī Naomi Kempbela. Igors stāstīja, ka pārsteigt parīziešus katru reizi esot diezgan grūti. Ziloņi ir gājuši, helikopteri lidojuši, dažādas lietas bijušas, vienmēr ir jādomā par oriģinalitāti un pārsteigšanu.

– Vai šādas lietas arī studijās māca?
Jā, bet ne katrs paņem no mācībām to, ko tās dod. Es esmu iemācījies saprast un pētīt, kādas neveiksmes un risinājumi citiem ir bijuši. Tāpēc maģistrantūrā studēju brand management, kas māca, kā domāt ar klienta prātu un paredzēt notikumus.

– Tava pašreizējā ikdienas nodarbošanās ir saistīta ar cita veida dizainu.
Savai pirmajai skatei gatavoju šāda veida ielūgumus (Rāda papīra ielūgumu ar filigrāni mežģīņotu izgrieztu dizainu – aut.) Toreiz pasūtīju saražot, bet šobrīd ar draugiem kopā nodibināts uzņēmums, kas nodarbojas ar dizaina lietām kur piedāvā hidro druku, lāzergriešanu, 3D dizainu. Sadarbībā ar dažādiem Latvijas uzņēmumiem un dizaineriem veidojam ļoti interesantas un inovatīvas lietas. Plānoti produkti arī eksporta tirgum.

– Kā tu nonāci līdz šāda veida uzņēmumam?
Viens no pirmajiem darbiem pēc skolas man bija graviera darbs, ar to nodarbojos pirms sāku modes biznesā nopietnāk strādāt. Pa dienu strādāju, bet vakarā šuvu. Arī līdz šim brīdim ik pa laikam pats iegravēju, lai neaizmirstu tehniku. Savukārt, lietām, ko nepārzinu, esmu atradis speciālistus, kas veido komandu dažādu projektu realizēšanai.

– Cik zinu, arī ASV esi aizsācis kādu savu projektu, un pat izteicies, ka ar vienu kāju dzīvo tur?
Ir sanācis braukāt diezgan daudz. Šobrīd skatos kā sakārtosies lietas, jo konkrēta plāna un datuma turp doties nav. Parasti no decembra līdz martam esmu ASV. Šogad ir daudz darbu Latvijā, tāpēc tagad esmu šeit. Amerikā dzīvo daļa no manas ģimenes – mamma un māsa, tāpēc saikne ar turieni ir cieša, gribētos vairāk laika pavadīt kopā. Tas interesantais projekts ir oriģināla dizaina ugunsdzēšamo aparātu radīšana ASV tirgum. Daudziem rodas jautājums, kādēļ apkrāsot šos sadzīves priekšmetus? Bieži vien šie aparāti tiek slēpti, jo neiederas interjerā. Izpētot dažādus jau radītos aparātu dizainus pasaulē, atradām tajā vietu savam piedāvājamam, kuru novērtēja un atbalsta arī galvenais Los Angelos pilsētas ugunsdzēju kapteinis. Mēs esam izstrādājuši dažādus dizainus, lai šis nepieciešamais drošības līdzeklis ir pieejams un iederētos interjeros redzamā vietā. Tas ir projekts, pie kura attīstības joprojām strādājam jau trešo gadu. Šai idejai atkal jāsaka paldies manai skolai – Marangoni, jo viņi mani iemācīja tehniku, kā pareizi skatīties uz lietām. Itāļi ir slaveni ar sadzīves tehnikas precēm, ko veiksmīgi radījuši un pasaule joprojām tās pērk. Tas man ir palīdzējis vērīgāk pamanīt, kur ierastās sadzīves lietas var pārvērst oriģinālākā piedāvājumā. Tādēļ arī pašreizējais uzņēmums jau palīdz dažādiem produktu dizaineriem un uzņēmumiem ar inovatīviem dizaina risinājumiem – ieskaitot mājaslapu dizainu.

 
Viena no Mārtiņa dizaina idejām – oriģināla dizaina ugunsdzēšamo aparātu radīšana ASV tirgum.

– Tu esi bijis iesaistīts dažādos interjera dizaina projektors un arī glezno.
Taisnība. Interjera dizains ir atsevišķi projekti, nevis pamatnodarbošanās. Savukārt gleznoju es pārsvarā pasūtījuma darbus. Parasti uz Jauno gadu, Ziemassvētkiem esmu rīkojis skati, bet šobrīd ideju par nelielu savu darbu izstādi un arī modes skati esmu atlicis uz pavasari. Iespējams jāorganizē liels pasākums par godu 15 gadiem modē. (Smejas). Paldies par atgādinājumu! Cilvēki no manis gaida kaut ko jaunu, citādāku, nevaru strādāt vienā līmenī, tam ir jāaug.

***

– Tu esi teicis, ka pārliecība par sevi vienmēr ir modē un ka jājūtas pārliecinātam ar to, kas ir mugurā. Vai tev pašam vienmēr dzīvē ir bijusi pārliecība par sevi? Vai negadās bedres šai sakarā?
Gadās, pats esmu jūtīgs un reizēm kaut ko sadomājos, pārdzīvoju. Ne vienmēr palīdz apģērbs, kas mugurā, vispirms ir pareizi jāsakārto domas. Tā arī tieku ārā no šīm bedrēm – saprotot, kāpēc ir negatīvas emocijas vai kaut kas neizdodas.

– Vai tev palīdz joga, ezotērika, meditācijas?
Tik izteikti – nē, bet zināma meditācija sanāk – visbiežāk izšūšana ir mana meditācija. Kad pieķeros izšūšanas lietām, kas man sagādā prieku, notiek arī izteikta domu maiņa.

– Šķiet, kritika pret tevi ir bijusi saudzīga?
Es ceru, ka tā arī turpmāk būs. Par katru var pateikt, kā viņam labāk vai sliktāk darīt. Man ir žēl daudzu mākslinieku, sevišķi to, kas ir uz skatuves, un saņem nepamatotu kritiku. Tie ir radoši cilvēki, kas iegulda praktiski visu savu spēku, arī naudu. Bet kāds no malas pat nav izlasījis interviju, nav iepazinis šī cilvēka stāstu, bet viņam jau ir viedoklis.

– Laikam jau šai ziņā bieži vien īstenojas skarbais teiciens, ka latvietim labākais ēdiens ir cits latvietis.Domāju, tam kādā brīdi ir jāmainās. Taču tas nav atkarīgs no kāda viena konkrēta cilvēka, bet kopumā valsts līmenī. Jākultivē saliedētība, atbalsts, un visiem kopā pret šo skaudības kritiku ir jāiestājas. Domāju, ka problēma ir tajā, ka cilvēki nav pašpietiekami, sevi realizējuši, tāpēc tiem atrodas laiks citu dzīves komentēšanai un aprunāšanai.

– Cik daudz tu piedomā par to, kādu iespaidu par sevi radi, arī vizuālo?
Domāju, bet nepārspīlēju. Dodu priekšroku ērtumam. Nemēģinu ar apģērbu izrādīt, ka esmu liels mākslinieks. Šai sakarā man ir bijusi negatīva pieredze, esmu pārspīlējis ar apģērbu dodoties uz darba pārrunām modes namos. Ir licies, ka tāpēc vien paņems, ka esmu radošs. Patiesībā tiek vērtētas citas lietas, bizness ir bizness. Taču jāatzīst, ka man dzīvē lietas ir sakārtojušās arī tādēļ, ka esmu taisījis kļūdas un rezultātā sapratis, kā reāli viss notiek. Bet viennozīmīgi – par sevi jārūpējas gan vīriešiem, gan sievietēm.

– Vai tu laika gaitā esi sapratis, kas veido cilvēka personību?
Pirmkārt, mērķis. Ja zina, ko un kāpēc dara un ir uz ko tiekties, tad arī zina, kā ir jāizskatās. Pēc tā arī viss sakārtojas. Ja nav mērķa kopumā, tad arī stils ir mainīgs un nekalpo personības tēla stiprināšanai. Ja haoss ir galvā, tad tāds ir arī garderobē.

– Pirms pāris gadiem bija lasāma tava un toreizējās biznesa un arī dzīves partneres Kristīnes Laures intervija. Kāds tev šobrīd ir attiecību statuss? Un tavai mīļotajai sievietei ir jābūt mūzas statusā?
Man ir draudzene. Uzskatu, ka attiecībās ir jābūt sirdsmieram. Tas man ir galvenais, ja tas ir, tad arī viss pārējais apkārt mierīgi un skaisti sakārtojas. Ja mājās un attiecībās ir stressi, tad man ir grūti koncentrēties darbam un jebkam citam. Svarīgi, lai otram cilvēkam ir savs mērķis, vēlme sevi pilnveidot, protams, izskats, sievišķība arī ir svarīgi.

– Kāds ir tavs viedoklis par kopīgu strādāšanu, biznesu?
Atkarīgs no katra ambīcijām. Ja abi mēģina darīt vienu darbu, tad tas ir slikti, bet, ja ir saplānots, kurš ko dara un ir vienots mērķis, tad vienalga, ar ko tu strādā kopā, vai tas ir draugs, radinieks vai svešs cilvēks.

– Vai tu tici mīlestībai no pirmā acu skatiena vai citiem apstākļiem, kas cilvēkus saved kopā?
Grūti pateikt. Droši vien ticu, bet reāli skatoties uz lietām – visam vajag laiku. Saprast, kā ar cilvēku ir kopā dzīvot, kādas ir otra dzīves vērtības. Protams, simpātijas ir pirmais, kas rodas.

– Tev šobrīd ir 32 gadi, vai tu esi sapratis, ko vēlies personīgās dzīves sakarā?
Sapratis esmu. Jau labu laiku zinu, ko vēlos. Iespējams, stabilitātes sajūtas trūkums ir biedējis, atturējis veidot attiecības. Redzu, kā iet citiem. Ar vienu vienīgu mīlestību ilgi neizdzīvosi. Laulība un bērni ietilpst manos nākotnes plānos.(smejas) Joprojām uzskatu, ka ideālās attiecībās cilvēki viens otru papildina un virza uz augšu. Visam dzīvē jāiet augšup virzienā, jādzīvo labi un jābauda dzīve, nevajag samierināties ar to, kas ir.

– Vakarkleitas ir un būs tava sirdslieta, pēc tevis paša teiktā. Tomēr izšūšana nav vīriešiem tipiska nodarbe.
Jā, gan zīmējuma, gan akmentiņu izšuvumus veidoju. Kādu laiku gan esmu par to baidījies, jo apzinos, ka tas nav vīrietim raksturīgi. Īpaši ap 18, 19 gadiem, kad klasesbiedri aizgāja uz banku augstskolām, bet es īsti nesapratu ko darīt. Varbūt tas ir zināms talants, un prasme, ko apzināti izkopju. Mani draugi uz to vispār skatās kā uz šovu. (Smejas)

– Kāda ir atmosfēra apkārt, kad tu izšuj?
Varbūt fonā radio, varbūt klusums. Pats ar pērlītēm apkārt nestaigāju un cilvēku ielokā nestrādāju. Ir bijis tā, ka man steidzami jāgatavojas skatei, un sanākuši draugi, tad visiem sadalu darbus un kādu laiku ir iestājies klusums, jo visi kaut ko dara. Bet tikai brīdi, pēc tam jau aiziet ierastās sarunas. Šis darbs pārbauda pacietību, bet visticamāk, ja manam darbam nebūtu novērtētāji un pasūtītāji, es to jau sen būtu atmetis.

– Vienmēr esi radījis par sevi pozitīvo, smaidīgo tēlu. Esmu lasījusi komentārus, kas veltīti kādai tavai bildei: „Skatiens, kas nogalina”. Pozitīvā nozīmē. Kas ir tavs enerģijas avots, noslēpums?
Es to īsti neanalizēju. Ja nogurstu, restartējos, un tam visefektīvākā ir izbraukšana no Latvijas uz kādu laiku.

 
Mārtiņš arī glezno. Tiesa, lielākoties pasūtījuma darbus. 

– Iedvesma, cik tās noturība tev ir svarīga?
Jāatgriežas pie tā paša mērķa. Ja esi kārtīgi izdomājis, ko gribi, tad uz to ir jāiet. Nevajag daudz fantazēt, kritiski skatīties, cenšos neņemt vērā to viedokļus, kam pašiem nav nekādas pieredzes. Negatīvi un depresīvi skatoties, neizdodas. Es nebaidos pats kļūdīties. Esmu sava ceļa gājējs, paļaujos uz sevi un pats izvēlos riskēt, izmēģināt.
Esmu Zivs, un savā ziņa ticu astroloģijai. Ir labi saprast dažus skaidrojumus no malas, tas palīdz dzīvot mierīgāk, jo dažkārt notiek lietas, kuras nav tik viegli izskaidrot. Esmu ticies ar astrologu Ivo Puriņu, kurš man ir izskaidrojis manu reakciju uz lietām. Interesanta pieeja sevis izzināšanai un saprašanai ir emocionālā inteliģence. (Aut. – Pēc profesores un grāmatu autores Leas Viljamsas definīcijas Emocionālā inteliģence ir cilvēka personīgo emociju pašizpratnes rādītājs.) Domāju, ka cilvēku iedziļināšanās šajā procesā laika gaitā kļūs arvien aktuālāka. Vērtīgas atziņas arī esmu ieguvis lasot Eckharta Tolles grāmatu „Tagadnes spēks” , kas palīdzējusi man novērtēt mirkli.

–  Biju patīkami pārsteigta, pamanot sociālajos tīklos tavu sadarbību ar tavu bijušo skolu.
Jā, man joprojām ir projekts ar savu bijušo skolu – Humanitāro privātģimnāziju. Kopā ar viņiem strādājot, esmu palīdzējis nomainīt skolas programmu. Jauniešiem jau skolas laikā palīdzam saprast to, cik svarīgi ir izprast savas vēlmes un intereses. Šis ir jaunās programmas pirmais gads, kad daudz kas notiek kopā eksperimentējot. Piemēram, līdzīgi ierastajai „Ēnu dienai”, pamēģinājām skolā to organizēt katru otro nedēļu – pie skolēniem ierodas, jeb tie dodas pie kāda uzņēmuma, iepazīstas, saņem kontaktus, redz darba procesu. Uzņēmums dod reālu darba uzdevumu, ja kāds no skolēniem to ļoti labi izpilda, tad saņem jau pirmo darba atsauksmi, ko var ierakstīt CV. Līdz ar to 12.klasi beidzot, ir norādīta kāda pieredze. Jo problēma ir tā, ka pabeidzot skolu, nav pieredzes, nav darba, un jaunieši dodas kaut ko studēt. Paši visbiežāk nemaz nezinot, ko ilgtermiņā vēlas mācīties. Šī ir lieta, ko es attīstu skolā. Tas posms starp vidusskolu un universitāti ir apjukuma, pārmaiņu laiks, apkārtējo spiediens, kad ātri jāpieņem lēmums. Kopā ar profesionāļiem, mēģinām dot vērtīgu informāciju un palīdzēt pieņemt individuāli pareizo lēmumu. 

Dalīties.

Atstāt Ziņu