Vārda dienu svin: Jāzeps, Juzefa

‘Cik Jūs no saviem zelta vizuļiem atdosat?’

Pinterest LinkedIn Tumblr +

anvāri šogad Latvijā droši varam dēvēt par naudas mēnesi, jo eiro ir kļuvis ne tikai par mūsu valsts valūtu, bet arī par vienu no galvenajiem sarunu tematiem. Turpinot sarunas par naudu, piedāvājam vēl kādu īpašu stāstu. Stāstu par to, kā teju pirms simts gadiem, Latvijas pirmās brīvvalsts laikā tapa mūsu pirmā nacionālā valūta un cik būtisku lomu tajā spēlēja tieši sievietes. Pateicoties Latvijas Sieviešu Zelta fondam tika saziedoti tūkstošiem dārgmetāla izstrādājumu, kas radīja Latvijas pirmās zelta rezerves un turpmākajos gados noderēja kā viens no līdzekļiem lata kursa noturēšanai noteiktā līmenī.

Kā radās Latvijas Sieviešu Zelta fonds?
1920.gada 22.martā tika izdots likums par nacionālās valūtas ieviešanu – Latvijas rubli. Latvijas rublis bija pamats, uz kura turpmāk tika būvēts Latvijas zelta standarts. Bet pirms tam- jau 1919.gada novembrī pēc pilsoniskās iniciatīvas tika dibināts Latvijas Sieviešu zelta fonds. Ar šī jaundibinātā fonda palīdzību, valdība aicināja pilsoņus ziedot vērtslietas, kas kalpotu kā nodrošinājums un rezerves plānotajai jaunajai valsts valūtai.

Ziedojumos tika savākti dārgmetālu
izstrādājumi visdažādākajās formās,
sākot no zelta pulksteņiem,
sudraba biķeriem un karotītēm,
laulības gredzeniem un
pat vienu zelta zobu.

Sieviešu zelta fonda iniciatore, dibinātāja un arī priekšsēdētāja bija rakstniece Ivande Kaija. Sieviešu zelta fonda uzdevums bija ziedojumu vākšana, taču atšķirībā no citām ziedojumu vākšanas organizācijām, fondam tika ziedotas zelta un sudraba dārglietas un nauda. Sieviešu zelta fonda darbību ziedojumu vākšanā un izlietošanā pārraudzīja īpaša komiteja, kuras sastāvā bija vairākas tā laika sabiedrības dāmas – Īvande Kaija, Klāra Kalniņa, Anastasija Čakste, Maija Cielēna, Ada Brigadere, Lūcija Kuršinska, Maija Jurjāne un Helēna Zemgale, komitejā līdzdarbojās arī Anna Brigadere, Frīda Olava, Lizete Skalbe un Līna Barona.

Sieviešu zelta fonds darbojās gandrīz pusgadu, to slēdza, kad savāktos ziedojumus — 1179 zelta un ap 3370 sudraba izstrādājumu visdažādākajās formās, sākot no zelta pulksteņiem un sudraba biķeriem un beidzot ar zelta briļļu rāmjiem, sudraba karotītēm, 96 zelta un 97 sudraba laulības gredzeniem un pat vienu zelta zobu — nodeva Latvijas Bankai un iemaksāja šo vērtību Valsts kasē. Tālāk tautas saziedotie dārgmetāli kopā ar Finanšu ministrijas pirkto zeltu tika pārkausēti zelta stieņos, ko Latvijas Banka pārsūtīja glabāšanai uz Anglijas Banku. Tā tika radītas Latvijas pirmās zelta rezerves, kas turpmākajos gados noderēja kā viens no līdzekļiem lata kursa noturēšanai noteiktā līmenī.

1939. gada 31. decembrī Latvijai piederēja ap 11,5 tonnām zelta. Salīdzinājumam – mūsdienās Latvijas Bankas rīcībā ir 7,7 tonnas zelta. Daļa Latvijas zelta tika zaudēta Padomju okupācijas laikā.

Jaukākais, ka mums šobrīd ir iespēja aplūkot dažus no šī Latvijai tik nozīmīgā ziedojuma. Mākslas muzejā “Rīgas Birža” patstāvīgās ekspozīcijas Sudraba kabinetā ir iespēja apskatīt priekšmetus, kas ir nākuši no Latvijas Bankas zelta fondam ziedotajām vērtslietām.

Latvijas Sieviešu zelta fonda radītāja- Ivande Kaija
Ivande Kaija, patiesībā Antonija Lūkina (Meldere – Millere), bija rakstniece, publiciste un kvēla latviešu patriote. Tieši Ivandi var uzskatīt par Latvijas Sieviešu zelta fonda un tā ziedojumu cēlās vērtības radītāju. Viņas uzsaukums izdevumā “Tēvijas sargs”, kurā viņa aicināja visas Latvijas sievietes ziedot vērtslietas, ir Sieviešu Zelta fonda spilgtākā „vizītkarte”. Ivande ne tikai uzrunāja citas sievietes ar skaistiem vārdiem, bet pati rādīja izcilu piemēru – ziedojot savu laulības gredzenu un citas vērtslietas. Iespējams, tieši Ivandes uzsaukums un kvēlā ticība pareizai rīcībai, bija iemesls, kāpēc Latvijas sievietes saziedoja tik ievērojamu skaitu vērtslietu.

Arī Kārlis Ulmanis viņu vērtēja
ļoti augstu un reiz bija izteicies,
ka no visām Latvijas sievietēm
visvairāk cienot tieši Ivandi Kaiju.

Ivandei nepietika ar mierīgo mājsaimnieces dzīvi, viņa bija dziļi domājošs un kaisli jūtošs cilvēks, kas gribēja kaut ko darīt, lai iznīdētu netaisnību, tādēļ izvēlējās rakstnieces ceļu, lai risinātu sieviešu problēmas. 1913. gadā iznāca Ivandes Kaijas romāns “Iedzimtais grēks”. Tas satracināja latviešu lasītājus un kaitināja moralizētājus. Seksualitāte tika tēlota kā dabiska dzīves parādība, kaismīgi aizstāvēta ideja, ka laulībai jābūt uz mīlestību un brīvu gribu dibinātai vīrieša un sievietes garīgai un miesīgai kopdzīvei. Tā brīža sabiedrība šādu uzskatu paušanu uzskatīja par pornogrāfiju.


   Rakstniece Ivande Kaija ar meitu

Rakstniece prata sešas valodas. Studēja Bernē, Leipcigā, Sorbonā. Dzīves laikā sarakstīja piecus romānus, un tā laika izdevumā “Tēvijas Sargs” publicēja rakstus par daudzām un dažādām tēmām, kā politisko un sabiedrisko dzīvi, Rīgas pilsētas domes vēlēšanām, kredītu problēmām, ētiku, alkoholismu, skolu lietām, utt. Viņa bija arī Kārļa Ulmaņa pirmā palīdze un visu mūžu bija liela prezidenta cienītāja. Arī Kārlis Ulmanis viņu vērtēja ļoti augstu un reiz bija izteicies, ka no visām Latvijas sievietēm visvairāk cienot tieši Ivandi Kaiju.

1921. gada 7. aprīlī Valmierā, noturot priekšlasījumu par sabiedriskiem un tikumiskiem dienas jautājumiem, Ivandi Kaiju ķēra trieka. Nepilnu četrdesmit piecu gadu vecumā rakstniece zaudēja ne tikai dzirdi, bet arī runas un kustības spējas, un pārējo dzīves posmu līdz mūža nogalei 1942. gadam viņa pavadīja bez iespējām piedalīties sabiedriskajā dzīvē.

Ivandes Kaijas aicinājums Latvju sievietēm
Ivandes Kaijas uzsaukums “Latvju Sievietes” tika publicēts “Tēvijas Sarga” 1919. gada novembra numurā. Vai tas spētu tevi uzrunāt, lai ziedotu savas vērtslietas un palīdzētu savai valstij arī šodien?

Latvju sievietes!

Bez aplinkiem – cik Jūs no saviem zelta vizuļiem atdosat, kad dzimtenes labā valsts no Jums to tagad prasa. – Kad Jūsu vīrieši par tautas brīvību un mūsu tēvu zemi ķīlā liek sava dzīvības?

Jeb Jūs darīsat tā, kā dara zemturi: jo zemei viņu darba augļu vajag, jo tie tos bedrēs rok, lai labāk tie tur sapūst, un savas bagātības tie novāks podos pazemes slēptuvēs, tur neviena acs tos neredz; un tie saka tad, pie krūtīm sizdami, – slikti laiki, grūta iztikšana, ak, mēs nabaga izpostītie zemnieki! Vai kādreiz piedzīvosim laikus, kad kartupeļus ar zeltu atsvērs svara kausos!

Jūs gan saprotat, daiļās jaunavas un cienījamās latvju dāmas, ka pavisam nepiederīgi šinīs dzimtenes lielo upuru laikos, spīdēt zelta rotas lietās, kad valstij zelts tik vajadzīgs; Jūs tās nevalkājat, to Jums liedz Jūsu smalkjūtība. Un vēl gadiem ilgi pēc kara Jums neklāsies lepoties ar šīm greznuma lietām. Tāpēc – mobilizējiet savu nekustīgo kapitālu – atdodiet valstij savu zeltu un dārgakmeņus un sudrablietas, kuras tagad nekaunīgi slēpjas no atklātības.

Atdodiet visu bez atlikuma! Ja Latvija pastāvēs, tad tā jums kā līdztiesīgām pilsonēm, atdos visu atpakaļ ar vīziju savās saulainās dienās; ja tā nepastāvēs – tad tā izputēs, un tad jūs, kā visu tautu verdzenes, varēsit klāt savas galvas ar pelniem un līgt klusās vaimanās. Un priekš kam tad jums vairs zelts, priekš kam senā godība!

Neliedzat savus dārgumus, sacīdamas – ka man dārga piemiņa no tuva, mīļa cilvēka. Tās šobrīd liekas izrunas. Jo šie Jūsu mīļie taču arī mūsu Latvijas bērni, un vai tie, kas miruši, varēs mierīgi kapā gulēt, ja pār visu Latvijas zemi un viņu kapenēm dimdēs ienaidnieku dzelžainie soļi?

Esat savu vīriešu cienīgas biedres un īstas patriotes nevien darbos, bet arī upuros. Dodat bez apdomas visu savu zeltu, lai Latvija var būt lepna uz savu sieviešu zelta fondu. Ja arī Latviju Jūs nepadarīsat bagātu, tad Jūsu solis būs tomēr skaists rokas mājiens pasaules vēstures priekšā.

Es zinu daudzas no jums vaicās: kur lai nesu savus dārgumus? Kā lai zinu, ka viņi nāks īstās rokās un tiks lietderīgi vispārības labā izlietoti?

Nesat tos Čakstes mātei uz Latviešu biedrības namu, nesat Brigaderu Annai, nesat Sieviešu korpusa priekšniecei – vienalga kurai atklātībā pazīstamai latvju sievieti, katra no viņām ar lepnumu saņems un parakstīs. Un tad, pēcgalā, mūsu brīvās republikas prezidents izdos grāmatu, kurā zelta burtiem būs iespiests katras “Latvijas Sieviešu zelta fonda” dibinātājas vārds. Un droši mūsu vīrieši arī būs lepni, varēdami tur iekalt nemirstībā savu vārdu, atdodot savas pulksteņķēdes (ne pulksteņus), brelokus, kravatu adatas ar pērlēm un briljantiem un cara laika ordeņus. Tikai lai paraugamies vien, ka arī šeit nav pirmie mūsu kareivji, kas iet priekšgalā!

Sievietes, atsaucaties!

Valsts un dzimtene no Jums prasa mazu patriotisku upuri…

Ivande Kaija

Īpašs paldies raksta tapšanā akadēmiķim Andrim Caunem un Latvijas Bankas preses sekretāram Mārtiņam Grāvītim.

                                                                

LASI VĒL!
UZ EIRO ATTĒLOTĀ ‘MILDA’ – REĀLA LATVJU JAUNAVA.
KAS VIŅA BIJA? >>

 

 

 

Dalīties.

1 komentārs

Atstāt Ziņu