Vārda dienu svin: Antonija, Anta, Dzirkstīte

Ceļojošā ģimene, kura tic, ka ‘gribēt’ nozīmē ‘varēt’

Pinterest LinkedIn Tumblr +
 

ērna piedzimšana paplašina, nevis sašaurina mūsu dzīvi, gluži tāpat kā ceļošana, pārliecināta poļu žurnāliste Anna (30) un viņas vīrs, fotogrāfs Tomass Alboti (Thomas Alboth). Kad viņu meitai bija tikai seši mēneši, viņi izlēma turpināt dzīvot tā, kā to vienmēr vēlējušies – ceļojot. Savus iespaidus viņi stāstīja un bildes publicēja blogā The Family Without Borders (Ģimene bez robežām – tulk.).
Nu, kad ir pagājuši pieci gadi, un ģimene ceļo jau ar divām meitām – Hannu (5) un Milu (3,5) – un viņu saulainais blogs piesaista tūkstošiem apmeklētāju dienā. Tas saņēmis arī vairākus apbalvojumus, to skaitā no National Geographic, kas The Family Without Borders pasludināja par 2011.gada Polijas labāko blogu. Arī mēs vēlējāmies uzzināt vairāk par šīs ģimenes kosmopolītisko dzīvesveidu.

Iepazīsimies!

Anna ir preses žurnāliste. Pēdējos gados ir satrādājusi dažādos Polijas medijos. Kopš 2000.gada darbojās poļu Jauno žurnālistu asociācijā, pēc tam vairākus gadus starptautiskā līmenī vadīja organizāciju European Youth Press. Ir organizējusi dažādus mediju projektus visā Eiropā, ir vadījusi Orange Magazine un bijusi valdes locekle organizācijas vairāk kā 50 000 biedru plašajam tīklam. 
Tomass ir web dizainers, fotogrāfs un dažādu foto un blogošanas darbnīcu un semināru vadītājs. Aktīvi darbojas organizācijā European Youth Press, īpaši, strādājot kā fotogrāfs Orange Magazine. Viņš ir strādājis arī kā žurnālists dažādos medijos – vācu TV kanālā ZDF, preses aģentūrā dpa, laikrakstā Freie Presse un radio stacijā SWR4. 
Hanna, kamēr vēl bija mammas vēderā, apceļoja Maķedoniju, Kosovu un Serbiju. Pirmajā savas dzīves mēnesī paviesojās Polijā, Austrijā, Beļģijā un Itālijā. 2009.gada augustā viņa piedzima tikai 1800g smaga (6 nedēļas pirms laika, kontrakcijas sākās jau 12 nedēļas pirms noliktā termiņa) un pavadīja savas pirmās dzīves nedēļas slimnīcā. Taču viss nokārtojās un jau rudenī viņa kopā ar vecākiem devās sešus mēnešus garajā Melnās jūras apceļošanas braucienā.
Mila, nerunājot aplinkus, tika radīta mūsu Melnās jūras apceļošanas brauciena laikā, kaut kur Ukrainā. Pirmo ultrasonogrāfijas uzņēmumu ar Milu mēs ieguvām Gruzijā, nākamo – Armēnijā, pēc tam Turcijā. Viņa bija liela ceļotāja jau pirms savas dzimšanas 2011.gada janvārī. Pēc tam mēs devāmies mūsu Dienvidamerikas braucienā.

Pie Pepijas tēta
Pirmajā ģimenes ceļojumā – sešus mēnešus apkārt Melnajai jūrai – Anna un Tomass devās 2010.gadā aprīlī. Viņi devās ceļā ar mašīnu, lai gadījumā, ja viņu sešus mēnešus vecā meita nejūtas labi, tūlīt varētu griezties atpakaļ. Tad arī viņi izveidoja savu blogu, kas sākotnēji kalpoja kā platforma, kur atrādīt ceļojuma bildes. “Hannas vecvecāki bija uztraukušies, tāpēc bloga ideja bija publicēt bildes ar smaidīgu Hannu,” stāsta Anna. Un Hanna smaidīja. Turklāt ceļojuma laikā Anna palika stāvoklī. Ģimenes pulciņu papildināja Mila, un nākamā gada oktobrī viņi devās četru mēnešu ilgā ceļojumā pa Centrālameriku, apskatot Meksiku, Hondurasu, Gvatemalu un citas reģiona valstis. Gadu vēlāk bija kārta Bosnijai, savukārt šogad jūlijā viņi atgriezās no līdz šim tālākās vietas, kurā pabijuši – Jaunzēlandes un Klusā okeāna salām (Kuka salas, Samoa, Tonga, Fidži, Jaunkaledonija un Solomona salas).

Anna stāsta, ka parasti idejas par to, uz kurieni doties, nāk spontāni, taču pēdējā ceļojuma izvēli ietekmējušas meitas. “Mēs reiz prasījām Hannai, kura jau pabijusi 25 valstīs, uz kurieni viņa vēlas braukt. Hanna atbildēja – uz Taka-Tuka zemi,” atceras Anna. Šī ir zeme, kurā dzīvo Pepijas tētis no Astrīdas Lindgrēnas grāmatas par Pepiju Garzeķi. “ Ar to bija skaidrs, ka jābrauc uz Klusā okeāna salām,” Anna piebilst. Ar iespaidiem no pēdējā ceļojuma ģimene turpina dalīties blogā, aprakstot dzīvi ciematos un ģimenēs, kurās viņi palikuši, un stāstot par citiem piedzīvojumiem.

Parādīt bērniem īsto pasauli


Mēs gribam bērniem parādīt īsto pasauli.
Mēs ceļojam uz vietām, kas ir svarīgas
un interesantas mums pašiem. (..)

nevaru iedomāties dzīties simtiem kilometru,
lai apskatītu tikai plastmasas atrakciju parku.


Anna neuzskata, ka visām ģimenēm ar bērniem būtu jāceļo. “Vecākiem kopā ar bērniem ir jādara tas, kas viņiem patīk. Ja vecākiem patīk teātris, tad lai ved bērnu uz teātri. Ja viņi ir aktīvi slēpotāji, lai ņem bērnu līdzi,” viņa saka. Vietas, uz kurām braukt, viņa nenodala pēc tā, kam tās paredzētas. “Mēs ceļojam uz vietām, kas ir svarīgas un interesantas mums pašiem,” viņa pamato, kāpēc ģimene pagājušajā gadā apmeklējusi Srebrenicu, vietu Bosnijā un Hercogovinā, kur 1995.gada masu slepkavošanā nogalināti vairāk nekā 8000 cilvēku.

“Mēs gribam saviem bērniem parādīt īsto pasauli. Tāpēc es nevarētu iedomāties dzīties simtiem kilometru, lai apskatītu plastmasas atrakciju parku bērniem. Man vispār nepatīk šīs vietas “bērniem”. Man šķiet, viss ir visiem, izņemot erotiskus šovus, cigaretēm piepīpētas ballītes, kazino vai ļoti vardarbīgus skatus,” viņa stāsta. Šī iemesla dēļ, ceļojot ar bērniem, ģimeni ierobežo tikai divas lietas: dzīvībai bīstamas vietas un naktsdzīve. “Kad ceļojām pa Kaukāzu, apzināti izlaidām Dagestānu un Čečeniju, ko noteikti būtu apskatījuši, ja ar mums nebūtu Hanna,” atceras Anna. Tāpat bērnu dēļ viņi nav iepazinuši Gvatemalas naktsdzīvi.

Snickers 30 daļās
Ceļojot ģimene rīkojas spontāni. “To, ko konkrētā dienā darīsim, izplānojam dienu iepriekš. Citreiz kāds mūs uzaicina uz trīs dienu kāzām. Dažkārt mums trīs nedēļas nav elektrības,” Anna stāsta. Viņa ir pamanījusi, ka, ceļojot ar bērniem, ir diezgan viegli iemantot cilvēku uzticību. “Viņi sāk runāt ar mūsu meitām, un mēs ātri varam pāriet uz nopietnām sarunu tēmām.” Tas arī viņai ceļojot ir galvenais – sarunas ar vietējiem iedzīvotājiem. Turklāt viņa cer, ka Hanna un Mila, kuras runā poliski un vāciski, kā arī saprot angļu valodu, pēc regulārās ceļošanas nebūs pārsteigtas par to, cik pasaule ir dažāda valodu un cilvēku ziņā.

Patiesībā meitas viņu pārsteidzot jau tagad. Reiz Hanna, skatoties atlasā valstis, uztraucās, kāpēc sava karoga nav Palestīnai, savukārt pēdējā ceļojuma laikā vecākās meitas mudināta Anna bija spiesta dalīties ar savu Snickers batoniņu (ko bija slepus nopirkusi) ar 30 vietējiem bērniem. “Hanna toreiz gribēja atdot bērniem savu veco spēli, un es mācīju, ka ir labi dalīties ne tikai ar lietām, kuras viņai vairs nevajag, bet arī ar lietām, kas viņai pašai patīk. Kad Hanna to dzirdēja, viņa man pateica: tad dalies ar savu Snickers!” Anna to, protams, darījusi, par spīti tam, ka šokolādes viņai ceļojot pietrūkst visvairāk un vietās, kur viņi ceļo, tā parasti maksā dārgu naudu.

Mājas bez robežām
Nākamais ceļojums Albotu ģimenei paredzēts uz Āfriku. Nav vēl zināms, kad tas notiks, bet tikmēr ģimene dzīvo savās mājās Berlīnē un “cenšas būt atbildīgi vecāki”. Septembra pēcpusdienā, kad viesojos Albotu dzīvoklī, viņas vīrs ir sapulcē bērnudārzā, jo vecākajai meitai nākamgad jāsāk iet skolā.

Kā jau “ģimenei bez robežām” pienākas, arī viņu dzīvesstils „esot mājās” ir neparasts: četristabu dzīvoklī viņi izīrē tikai vienu istabu un ar pārējiem dzīvokļa biedriem dala virtuvi un vannasistabu. “Darām to tāpēc, ka mums tā patīk, nevis finansiālu apsvērumu dēļ,” skaidro Anna, kura radusi būt sabiedrībā. Tā gandrīz katru dienu pie viņiem nakšņo kāds ciemiņš – draugs vai ceļotājs, ko ģimene uzņem ar iecienītā ceļotāju portāla Couchsurfing starpniecību. Tāpat nedēļas nogalēs dzīvoklī bieži tiek rīkotas ballītes. “Kamēr neceļojam paši, uzņemam ceļotājus pie sevis mājās,” saka Anna, piebilstot, ka arī viņi ceļojot pārsvarā paliek citu cilvēku mājās. “Visērtāk es jūtos tad, kad svešās mājās varu pati aiziet un uztaisīt sev tēju, un man nav jāprasa atļauja.” To pašu Anna sagaida arī no saviem viesiem. 

Dalīties.

4 komentāru

  1. Piekrītu, on

    ne katram ir jādzīvo šāds dzīvesveids, turklāt pat no tiem, kas par to sajūsminās, ne katram tas ir pa spēkam, jo tomēr tik daudz dažādu viedokļu, apstākļu mūs notur no laišanās pasaulē…

Atstāt Ziņu