Vārda dienu svin: Modris, Matīss, Mariss

Attiecību trīsstūris – SIEVIETE, viņas BĒRNS un VECMĀMIŅA

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Raksta autore
psiholoģe
Una Kraukle

Vecmāmiņa – mūsdienās tas tāds visai grūti definējams jēdziens. Ja vēl manā bērnībā vecmāmiņa asociējās ar sirmu kundzīti vai tantiņu ar lakatiņu galvā, tad šobrīd vecmāmiņa var būt sieviete no 30 līdz pat 70 un vairāk gadiem (kā tiko vēstīja statistika par vecmāmiņu konkursā pieteikušamies dalībniecēm)… Ja kāda sieviete nedaudz pēc trīsdesmit gadiem sāk aizdomāties, ka varbūt vajadzētu sākt domāt par pirmo bērniņu, tad kāda cita šajā vecumā jau paspējusi nokļūt vecmāmiņas godā. Ja kādam vecmāmiņa sēž ar adīkli rokā, tad  citam – braukā pa pasauli, kāpj kalnos, sērfo un dodas uz “Prāta Vētras” koncertu. Un laikam jau ir labi, ka ir tik dažādi! Un dažādas ir dzīves pieredzes, intereses, uzskati un izpratnes. Šoreiz par dažādajām izpratnēm un komunikācijas šķautnēm attiecību trīsstūrī SIEVIETE, viņas BĒRNS un VECMĀMIŅA. (Un nav pat svarīgi, vai tā vecmāmiņa ir tavējā vai vīramāte…)

Katru gadu tieši divas reizes – pavasarī un rudenī manās konsultācijās aktualizējas jautājums par vecmāmiņām. Pavasarī tādēļ, ka mazās atvasītes tajā laikā nereti tiek nodotas vecmāmiņu gādībā, bet rudenī tādēļ, ka pēc vecmāmiņu gādības atgriežas pie mammām un tētiem. Un šī gādība mēdz būt tik ļoti dažāda… No sirds, tikai to labāko gribot un vēlot, bet tomēr… tik dažāda. Reizēm tāda, ka bērnu mammām asaras acīs. Un tikai retajai – laimes un pateicības…

Stāstu gan gribas sākt ar patiešām fantastisku piemēru, kad kāda mana kliente pavasarī stāstīja, ka vasaru meitiņa pavadīs laukos, un vecmāmiņa esot apņēmusies mazo radināt pie darba un veselīga uztura, ko vasarā laukos, saprotams, nodrošināt ir nesalīdzināmi vienkāršāk, nekā pilsētā. Ja burkānu un zaļumu dobe turpat pie rokas, tad vajag tikai šo sirdsgudro izpratni un labo gribu!

No šādām savstarpējām attiecībām ieguvējas ir visas trīs paaudzes – laimīga mamma, laimīga meita un laimīga vecmāmiņa!

Kas liecina par neveselīgu konkurenci
no vecmāmiņas puses? 

Tās ir it kā nevainīgas piezīmes,
kas grauj vecāku autoritāti,
apšauba viņu mīlestību, rada intrigas,
noskaņo bērnu pret vecākiem,
mēģina kaut ko slēpt vai noklusēt,
radot koalīciju vecmāmiņa un bērns
pret bērna vecākiem.

Bet psihologa dīvāniņā, likumsakarīgi, skumjo stāstu ir vairāk. Jo ar priecīgajiem jau pie psihologa neiet. Jebkurai sievietei sāpīga tēma – ja bērna vecmāmiņa attiecības sāk veidot no neveselīgas konkurences pozīcijas. Sākas sacensība, kura tad bērnam būs “labāka mamma”. Tās ir vecmāmiņas, kas sevi nav pilnvērtīgi emocionāli realizējušas mātes lomā, kam attiecības ar pašas meitu vai vedeklu ir nobīdītas kaut kur otrajā plānā un notiek mēģinājums savas neizrealizētās mātes izjūtas izdzīvot  caur mazbērniem. Respektīvi, tās ir sievietes, kas īsti nemāk būt mātes un tādēļ nepavisam nav gatavas arī viedas, patiesi savus pieaugušos bērnus un mazbērnus mīlošas, dzīvesgudras vecmāmiņas lomai. (Un te neiet runa par gadiem, viedums var būt klātesošs 80 vai 30 gados, bet tikpat labi – nebūt 60 gadīgai vecmāmiņai.) Viņas it kā grib paspēt apgūt 4.klases vielu, kad būtu jau jābeidz 12.klase. Un bieži vien tas notiek uz savu bērnu un mazbērnu attiecību rēķina. Lieki piebilst, ka šādā neveselīgā “labākās mammas” konkurences atmosfērā mazais bērns NAV ieguvējs, jo zemapziņā viņš jūt, ka pieaugušie nevis sadarbojas, bet manipulē viens ar otru un bērnu par viņa uzmanību un atzinību. Bērns jūtas tā, it kā pieaugušie viņu dalītu un nevarētu sadalīt.

Kas tad liecina par neveselīgu konkurenci no vecmāmiņas puses? Tās ir it kā nevainīgas piezīmes, kas grauj vecāku autoritāti, apšauba viņu mīlestību, rada intrigas, noskaņo bērnu pret vecākiem, mēģina kaut ko slēpt vai noklusēt, radot tādu kā koalīciju vecmāmiņa un bērns pret bērna vecākiem. Tādas piezīmes kā :”Šo mēs mammai nestāstīsim….”, “Kad vecāki aizies, tad mums būs vieglāk…”, “Tava mamma tevi nesaprot…”, “Tavs tētis tev dara pāri…”, “Es zinu, ka mamma tev neļauj, bet mēs pa kluso…”, “Tava mamma neko nesaprot, es zinu labāk…”, “Tava mamma jau TĀDA ir…” (pavada daudznozīmīga nopūta) u.c.

Par neveselīgu konkurenci var liecināt arī bērna uzmanības un mīlestības “uzpirkšana”, dodot neadekvātu daudzumu kārumu, nerespektējot bērna vecāku uzstādījumus par bērna uzturu, pārlieku liela lutināšana, izdabāšana, cenšanās visu izdarīt bērna vietā, visās situācijās pakalpot bērnam, mēģinājumi “piesegt” alkohola vai citu atkarības vielu lietošanu. Daļa no šīs neveselīgās attieksmes ir arī pāraprūpe, kad vecmāmiņa savu “mīlestību” cenšas pierādīt caur neadekvāta ēdiena daudzuma pasniegšanu. Un bērnam tiek iemācīts, ka to visu apēdot ,viņš apliecinās mīlestību pret vecmāmiņu.

Turpretī dzīvesgudrā vecmāmiņa savu mīlestību prot dot līdzsvaroti un bez pārspīlējumiem. Dzīvesgudrajai vecmāmiņai neienāk prātā no šī attiecību trīsstūra mēģināt izbīdīt ārā savu meitu vai vedeklu. Dzīvesgudrā vecmāmiņa jūt un respektē robežas.  Dzīvesgudrā vecmāmiņa zina, ka attiecības MĀTE-BĒRNS ir svētas. Dzīvesgudrā vecmāmiņa zin, ka mīlestība uz mazbērniem var pastāvēt un strāvot tikai caur mīlestību uz saviem bērniem un viņu dzīvesbiedriem, tāpat kā koka saknes var dot spēku ziediem tikai tad, ja būs stumbrs un lapas.

 

Arī mūsu lasītājas diskutē par jautājumu “Vecmāmiņas loma ģimenē”

Dalīties.

Atstāt Ziņu