aka, ka esot tikai trīs stāvokļi, kādos cilvēki mēdz atrasties un nodzīvot savas dzīves- darot, domājot un esot. Lielākoties mūsdienu sabiedrībā mēs atrodamies tikai pirmajos divos – mēs domājam, izvirzām mērķus, prātojam, kā tos sasniegt un darām, lai tos piepildītu un īstenotu. Un tādā nemitīgu domu un darbu virpulī mēs aizmirstam vienkārši BŪT. Izbaudīt savu esību, sajust, ieklausīties, saskatīt un arī radīt…
Jautāsiet -kāda gan radīšanai saistība ar “nekā nedarīšanu”? Milzīga! Psihologs Stīvs Teilors ir pārliecināts, ka cilvēka visradošākais ir šis “nekā nedarīšanas” stāvoklis. Laikā, kad neesam koncentrējušies uz kādu noteiktu darbu vai galvā neapsmadzeņojam desmitiem domu, bet vienkārši relaksējamies, atbrīvojam prātu, nedarām neko un vienkārši esam, rodoties vislabākās un oriģinālākās idejas un atklājumi.
Mūsdienu sabiedrībā šāda “nekā nedarīšana” tiek uzskatīta par neproduktīvu laika izšķiešanu, pat par slinkumu. Taču tie ir maldi. Šāda paslinkošana, “nekā nedarīšana” jeb vienkārši BŪŠANA ir ļoti būtiska, efektīva un pat produktīva.
Tas ir stāvoklis, kurā mūsu iekšējie resursi atjaunojas un mēs ļaujam vaļu savam radošajam potenciālam. Relaksācijas stadijā mēs sasniedzam neapzināto intuīciju.
“ Laikā, kad neesam koncentrējušies uz kādu darbu vai galvā neapsmadzeņojam desmitiem domu, bet vienkārši relaksējamies un atbrīvojam prātu, rodoties vislabākās idejas un atklājumi. |
Tas ir stāvoklis, kad atklāsmes, vīzijas un idejas pēkšņi atnāk it kā no “nekurienes”. Tu arī noteikti esi dzirdējusi vai lasījusi stāstus par zinātniekiem, kas tikai atpūtas mirklī pēkšņi sapratuši kādas problēmas atrisinājumu. Atceramies kaut vai klasisko piemēru par Ņūtonu, kurš, sēžot un atpūšoties zem ābeles, vēroja, kā nokrīt ābols, un tanī brīdī viņa galvā dzima ideja par gravitāciju. Savukārt fiziķis Nils Bors atoma struktūras modeli esot teju vai nosapņojis, laižoties miegā. Un šādu piemēru ir daudz. Un ne tikai zinātnieku aprindās, arī rakstnieku, mūziķu u.c. Mocarts bija aprakstījis, ka viņa muzikālās kompozīcijas plūst vislabāk brīžos, kad viņš ir vienatnē, ceļojot savā karietē vai pastaigājoties, vai nakts stundās, un, kā tas notiekot, no kurienes tās rodoties, viņam neesot ne jausmas.
Protams, šajos gadījumos šīs idejas neuzpeldēja gluži no nekurienes, zinātnieki bija veltījuši daudz laika un darba, par tām domājot un tās pētot, mūziķi bija mācījušies un spēlējuši, bet, lai iegūtu gala rezultātu, viņiem bija nepieciešams šis relaksācijas moments, “nekā nedarīšanas” stāvoklis, prātam bija jākļūst klusam un tukšam, lai no viņu smadzeņu dzīlēm spētu izpeldēt īstais risinājums.
Tātad – atvēlēsim sev “nekā nedarīšanas” laiku, lai spēcīgāk izjustu savu esību, un no nogurušiem “strādājošiem automātiem” pārtaptu par laimīgākām un radošākām būtnēm. Kā to panākt? Kā tas ir – “BŪT” un nedarīt “neko”? Katra droši vien zina savu atbildi, kas ir visnomierinošākās un relaksējošākās lietas un vietas, vai tā būtu pastaiga parkā vai klusuma stunda dzīvoklī, nododoties meditācijai vai lēna tējošana terasē. Galvenais- atļaut sev šādus brīžus pēc iespējas vairāk!
Radošie stāvokļi jeb Kad mēs ‘ESAM’
Kad nedarām “neko”
Brīdis, kad tu vienkārši guli pļavā un pēti skudru, ložņājam pa smilgu
Kad sauļojies pludmalē
Kad sēžam ezera krastā ar makšķeri rokās
Dodamies pastaigā
Skrienam vai peldam
Braucam ar riteni (un citi līdzīga veida sporta veidi)
Nodarbojamies ar jogu
Izpildām relaksācijas vingrinājumus,
piemēram, ieklausāmies savā elpā
Meditējam u.c.